Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonija. Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014
 
Redzējumi
27.01.2015

Pašapziņa un mērenība

Komentē
2

Decembrī Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads noapaļojās savam noslēgumam. Apjomīgajā programmā izgaismojās trīs spilgti etapi: "Grāmatu ķēdes" akcija janvārī, Pasaules koru olimpiāde jūlijā un Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) balvu pasniegšanas ceremonija Nacionālajā operā decembrī. Ņemot vērā pēdējā notikuma nozīmīgumu, prominento ceremoniju apvija Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RIFF), Nacionālais filmu konkurss "Lielais Kristaps" un Nacionālā Kino centra kūrētā lekciju, diskusiju un semināru sesija "Riga Meetings". Pasākumu klāsts izvērtās par pārbaudījumu vairākos slāņos vispirms jau pašiem to rīkotājiem un tad arī apmeklētājiem. Kopsummai ir pozitīvs koeficients – pārcēlāja statuetes tika izdalītas (gan neiztiekot bez skumdinošiem reveransiem atsevišķu laureātu priekšā); cēlās, slaidās jaunavas figūras arīdzan, pie biļešu kasēm pulcējās rindas un kino studentiem kopā ar profesionāļiem ikdienas pīppauzēs bija daudz vairāk, ko pārspriest.

Man Rīgas Kinomēnesis paslīdēja gar acīm, atrodoties Zaķusalas krastmalas augstceltnes 15. stāvā, kur kopā ar kolēģiem nedēļas garumā paralēli "Kultūras ziņām" gatavojām arī "Kino ziņas", kuru uzdevums bija kalpot par signāluguni sablīvētajā kino pasākumu miglājā.

Nedēļu pirms RIFF un pārējo notikumu sākšanās redakcijā gatavojām aplūkojamo (tas ir, filmējamo) pasākumu izlasi, no kuras gribot negribot nācās izveidot vēl vienu izlasi, jo sākotnējos iztēlojumus, cik kura norise varētu paģērēt laiku, pēc konsultācijām ar atbildīgajām institūcijām vajadzēja krietni reducēt, "pievelkot tos pie zemes". Citiem vārdiem, vēlamā vietā realizēt tikai un vienīgi iespējamo. Ejot cauri ievadā minēto notikumu programmām, vienubrīd iztēlē sāka mirgot neona uzraksts "varējāt jau arī nebraukt". No vienas puses, apstākļos, kuros pamatpienākumiem pievienojas papildu pienākumi, to savstarpējās sadursmes neļauj ieslīgt radošā apātijā, taču, no otras puses, – atstāj smagus nospiedumus harmoniju un mieru mīloša prāta samtainajā oderējumā. Pēc šiem emocionālajiem prātojumiem sekoja racionālāki mērījumi. Nevar noliegt – ir ļoti labi, ka mūsu kultūras galvaspilsētas gads noslēdzas ar šādu uzviju, bet vai tiešām tam visam bija jānotiek vienlaicīgi? Kā bija iecerēts, tā arī notika: EFA balvu pasniegšana piesaistīja Rīgai papildu ārvalstu preses uzmanību. Taču vai uz tā rēķina, ka "uzsēžamies uz astes" EFA, piepulcējot arī lokālās aktivitātes, bija vērts saraibināt tik mazas pilsētas kā Rīga kultūras pasākumu afišu?

Vērtējumu nosaka perspektīva, kādā raugās tā veicējs. Mana perspektīva tika uzstādīta profesionālā virzienā, kura galvenais uzdevums bija secīgas, skaidras informācijas izveide kultūras interesentiem. Tā savukārt ir iespējama, veicot pasākumu kalendāra izpēti "no viena gala līdz otram". Pārsātinājuma efekts līdz ar to ir neizbēgams. Kā Rīgas Kinomēneša sortimentu varētu vērtēt "ierindas skatītājs"? "Tas nenoliedzami bija grūts uzdevums – tajā visā noorientēties," piekrīt RIFF direktore Sonora Broka. "Informācija bija ļoti sadrumstalota, un katrs no rīkotājiem vairāk rūpējās par savu publicitāti. Mēs vairākkārt ierosinājām izmantot RIFF kā vienotu platformu, kurā savietot visu informāciju, ar šo soli gan nepretendējot uz kaut kādu autorību, bet izmantot to kā rīku, kas būtu vienkāršs tā lietotājam." Šai idejai tomēr nebija lemts realizēties. Iespējams, pasākumu rīkotājiem tomēr šķita, ka viņu piedāvājums izšķīdīs uz kopējā informācijas fona, tam zudīs unikalitāte un arī tik nepieciešamās atsauces uz paveikto konkrētajā mājaslapā, kad jāveido finanšu atskaites. Ar pirkstu gan iespējams pakratīt arī skatītāju virzienā: "Ir skumīgi, ka paiet divas festivāla dienas, un tikai tad cilvēki sāk par to runāt, interesēties. To dēvē par "sarafāna efektu" – interese pilnībā ir nostiprinājusies tikai pie festivāla beigām, kad parādās jautājumi: "Kad šo filmu vēl rādīs?" Tad diemžēl seko atbilde: "Nu, vairs nerādīs...""

 Kāpēc skatītāju interese veidojas tik lēni? Visdrīzāk tāpēc, ka RIFF ir pilnīgi jauns zīmols. Kinofestivāls "Arsenāls" pirmoreiz notika 1988. gadā, tābrīža politisko strāvojumu kontekstā tas bija ne tikai kinofestivāls, bet arī brīvās, radošās domas iekustinātājs, iedvesmotājs un, visbeidzot, realizētājs. Padomju režīma agonijas nogurdinātie varēja ieelpot brīvības smaržu un uz ekrāna ieraudzīt to, par ko varēja vien runāt piepīpētās virtuvēs vai kafejnīcās; par ko varēja lasīt samizdatos vai pazīstama jūrnieka atvestajā poļu žurnālā. Pēc pieciem gadiem sevi pieteica "Baltijas pērle" – selebritiju un glamūra pasākums, kurā varēja redzēt smēķējošu Denēvu, kas lamājas, vidējo pirkstu rādošu Leo Karaksu un citus gardumiņus. Protams, arī kino, kura tematiskā līkne gadu gaitā ieturēta frankofonās sliedēs ar itāļu un pēc tam – citu valstu pieturām. Šobrīd kinofestivāli ir iespēja atšķaidīt komplekso kinoteātru repertuāra atstātos nospiedumus pieredzē, izaicināt savus pieņēmumus un gaumi, uzliekot roku uz pulsa tam, kas šobrīd nodarbina labākos Eiropas un pasaules kino veidotājus. Tai pašā laikā, kā norāda Sonora Broka, Latvija no visām trim Baltijas valstīm ir visgausākā kino apmeklētības ziņā. Tas arī ietekmē filmu izplatītāju interesi, līdz ar to – filmu parādīšanos vai, drīzāk, neparādīšanos uz mūsu ekrāniem. Neglaimojošo situāciju jau kādu laiku cenšas glābt "Kinoblogeru" organizētā skate "Spektrs" un ar kritiķu atzinību, nomināciju vai apbalvojumu saņēmušu art-house filmu seansi kompleksa kinoteātrī "Forum Cinemas". Arī karš Ukrainā veic savas redakcijas kinoprofesionāļu savstarpējā saziņā: Aleksandrs Zvjagincevs gan apmeklēja EFA balvu pasniegšanu, tomēr savu filmu "Leviatāns" atteicās izrādīt, paskaidrojot savu lēmumu ar to, ka Latvija ir visprokremliskākā valsts Baltijā. Tā nu "Zelta globusu" saņēmušo un "Oskaram" nominēto filmu atliek skatīties internetā: ik pārdienas kāds no maniem draugiem feisbukā ievieto linku, kur tas izdarāms.

Tā kā vismaz kaimiņvalstu filmu izplatītājiem mēs neesam saistoši (vai arī, ja esam, tad ar piespiešanos), tas ietekmē arī mūsu zināšanas par Igaunijas un Lietuvas kino. Šajā ziņā palīdzoša bija RIFF Baltijas valstu kino programma, kuru par velti bija iespējams apmeklēt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Jācer, ka arī šīgada festivālā, kurš jau tiek organizēts, šī tradīcija tiks turpināta. Jaunāko no pašmāju kino paveiktā varēja skatīt "Lielā Kristapa" programmās, tāpat arī bija iespēja novērtēt agrāko gadu tendences retrospektīvās un īpašajos seansos (piemēram, visnotaļ leģendāro filmu "Drosme nogalināt", kas bija viens no pirmajiem izlauzieniem Eiropas kino virzienā).

EFA balvu pasniegšanas ceremonija bija kulminācijas pasākums atbraukušajiem kino pasaules lielajiem, taču pirms šampanieša glāžu pacelšanas arī viņiem bija jāpastrādā. Tikšanās ar Vimu Vendersu LNB Ziedoņa zālē bija pārpildīta, arī Līva Ulmane, Aņese Varda un producents Niks Pauels piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību, un šķiet, ka abas puses ieguva, ko vēlējušās. Grandiem tika apstiprinājums par sava darba nozīmīgumu un atstāto ietekmi šejienes kultūrā, apmeklētājiem – iedvesma tālākai darbībai un pasaules elpas sajušana, kurā virmo gan aktualitātes, gan tradīcijas eliksīri. Satikt talantīgus cilvēkus ir liela vērtība. Acīmredzot to labi apzinās arī EFA preses dienesta pārstāvji, rūpīgi neatbildot uz maniem un "Kultūras ziņu" kolēģu jautājumiem par iespējām intervēt tādu vai citādu prominentu personu. Komunikācija (vai drīzāk tās neesamība) ar EFA pārstāvniecību aizveda uz tālākām pārdomām par balvas pasniegšanas ceremonijas vietu mūsu kultūrtelpā. Nenoliedzami, bija ļoti sirsnīga un saviļņojoša sajūta, skatoties uz mūsu aktieriem, kuri pozē fotogrāfiem uz sarkanā paklāja (vecākā paaudze pat esot pieticīgi gājusi "pa pašu maliņu"). Tai pašā laikā jāatzīst, ka Rīgas kalpošana Berlīnei (EFA mājvieta) kā satelītam/platformai līdzi nes arogances un hierarhiskuma noskaņas. Tiesa, vācieši ir translējuši simtiem dažādu televīzijas pārraižu visā Eiropā, viņu profesionālā kompetence nav apšaubāma. Blakus tam veidojas jautājums par to miglaino, neskaidro nākotnes brīdi, kurā arī mūsu televīzija būs "pie ruļļiem" kādam tik nozīmīgam pasākumam. Mūziķu koncerts augustā "Born in Riga" ("Dzimuši Rīgā") bija vistuvāk šim brīdim, tomēr abu pasākumu nozīmīgumi nav salīdzināmi.

Pieminētā platformas ideja neattiecas uz televīzijas specifiku vien. Tai piemīt arī menedžmenta un citu mediju radītā patosa atmosfēra. Ir ļoti grūti fiksēt to nervu, kurš atbild par norobežošanās instinkta iedarbinātāju, bet prelīžu (pr+relīze) kvantitatīvais un kvalitatīvais apjoms, ar kuru diendienā nācās saskarties, lika uzmirdzēt iepriekš pieminētajam neona uzrakstam "varējāt arī nebraukt". Kvalitātes, kuras būtu nepieciešamas publiskajā telpā šādu nozīmīgu pasākumu gadījumā, ir pašapziņa (intelektuāla, ne institucionāla) un mērenība. Liekas paradoksāli – kā gan ar mērenu informāciju var piesaistīt maksimālu ieinteresētību, tātad – norišu apmeklētību. Ja informācija ir kompakti noformēta un koncentrējas uz būtisko, atmetot (atkal jālieto šis vārds) institucionālas nodevas, mērenība ir sasniegta. 

Raksta sākumā minēju trīs etapus, kuri "Rīgas 2014" programmā iegaismojās īpaši spilgti. Domājot par to no scenogrāfijas aspekta: prožektorus gribētos aiznest tālāk, tādējādi dodot izgaismojumu visai programmai kopumā. Tas nebūt nepaģēr lielākus finanšu un darbaspēka līdzekļus. Runa ir par akcentiem un proporcijām, darbību horizontālā izkārtojumā, nevis vertikālā un kolonnveidīgā, iezīmējot "Lielos pasākumus", kuri paceļas augstāk starp "Mazajiem pasākumiem". Līdzīgi ir ar Rīgas Kinomēnesi. Festivāls – tie ir svētki, un cilvēki lielākoties ir pelnījuši svētkus. Bet kas notiek pēc tiem? Cirks aizbrauc un klaunus diemžēl paņem līdzi. Ja iztēlojamies šo decembra kino notikumu nedēļu kā akordeonu, tad rodas vēlme to izstiept pāri visiem 12 mēnešiem. Iepilinātā laba kino drapīte ūdens krūzē ātri izšķīst, un nākamie malki garšo pēc "ikdienas" piedāvājuma, kas nolikts blakus kolas glāzei un popkorna tūtai. Taču "lietas notiek" – ir nodibināta biedrība "Riga Shorts", kura nodarbosies ar īsfilmu žanra popularizēšanu, arī "Kinoblogeru" piedāvātie seansi ir ar savu regularitāti, tāpat septembrī notiks kārtējais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kurš vienmēr sniedz būtisku papildinājumu modernās pasaules gaišo un ēnaino pušu izpētē (diemžēl šim forumam stilistiski līdzīgā "ArtDocFest" festivāla programma, kuru demonstrēja "K. Sunī", bija vissliktāk apmeklēta no visa RIFF festivāla). Kad noklust pīāra bazūnes, klusumā varam pamanīt, ka mums ir, par ko priecāties un uz ko stāvēt rindās arī ārpus festivāliem. Jo garākas tās būs, jo lielāka iespēja, ka mūsu kinoteātru apmeklēšanas kūtrums vairs nebūs lielākais Baltijā.

Toms Treibergs

Toms Treibergs ir etīžu teātra "Nerten" aktieris un režisors, kā arī Latvijas Radio 1 kultūras žurnālists. Raksta kino un teātra kritiku, ir trīs dzejoļu krājumu autors.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!