Bērnu bibliotēka
21.11.2013

Pasakas par bērnu dzīvi

Komentē
0
PASAKAS PAR BĒRNU DZĪVI
 
Liels un mazs, 2005
 
Tagad par šo bērnu rakstīto pasaku krājumu jau varētu teikt: vecās labās pasakas!  - un atskatīties uz to kā uz vēstures dokumentu. Tajā ir lasāmas 72 Latvijas bērnu sacerētas pasakas – neliela daļa no Dānijas Kultūras institūta rīkotā konkursa darbiem, kuru autori nu jau izauguši lieli. Tieši tā jau šī grāmata arī bija iecerēta: vienlaikus grāmata bērniem, laikmeta dokuments un mākslas projekts. Precīzs, skaudrs un jautrs vēstījums par pieaugušajiem un viņu radīto pasauli, kurā dzīvo un domā bērni. Piecas grāmatas nodaļas ir kā izstāde ar piecām sienām, kur patiesība, nākusi no bērna mutes, atspoguļojas mākslinieku Ievas Maurītes, Andra Vītoliņa, Ginta Gabrāna, Otto Zitmaņa un Katrīnas Neiburgas darbos.
 
 
ZĒNS DEIVS
 
Reiz senos laikos kādā lauku būdā piedzima zēns, kuru uzreiz nosauca par Deivu. Deivs jau no bērnības bija ļoti gudrs zēns. Kad viņam bija seši gadi, viņš sāka iet skolā, Un nez kāpēc viņš bija tik ļoti gudrs, ka viņu jau varēja sūtīt uz trešo klasi. Bet māte ar tēvu par to, protams, ļoti priecājās.
 
Sportā nez kāpēc gan viņam pārāk labi negāja. Viņu par to apsmēja citi zēni, kam sportā gāja labāk. Deivu tas ļoti apbēdināja.
 
Kad viņam bija 18 gadi, viņam vajadzēja nokārtot sporta eksāmenu. Viņš domāja, ka noteikti nenokārtos eksāmenu, jo viņam taču nekas nesanāk.
 
Pirmais, ko vajadzēja izdarīt, bija – jāpievelkas pie stieņa desmit reizes. Kad viņš bija uzrāpies uz stieņa, viņa priekšā parādījās neredzamais burvis.
 
Burvis teica: "Ja tu esi tik gudrs, tev jābūt arī stipram, jo vajag pasaulē kādu ideālu cilvēku."
 
Burvis pazuda, bet tajā pašā brīdī Deiva rokas kļuva lielākas un stiprākas. Tagad Deivs varēja pievilkties, cik vien tīk, bet pārējie knapi vienu reizi. Deivs bija nokārtojis eksāmenu!
 
Tik stiprs un gudrs viņš laimīgi nodzīvoja līdz mūža galam.
 
PATRIKS STRAZDIŅŠ, Piņķi
 
 
 
JAUNAIS TRANSPORTLĪDZEKLIS
 
Reiz sen senos laikos dzīvoja kāds vīrs vārdā Mardes. Mardes bija diezgan nepopulārs cilvēks savā ciemā, kas saucās Garais ciems. Tas stiepās vairāku kilometru garumā, bet platumā tikai kādu puskilometru.
 
Ilustrācija – Andris Vītoliņš
 
Mardes bija diezgan gudrs cilvēks, jo lasīja daudz grāmatu un daudz ko zināja, bet viņš to nevienam neatklāja, izņemot bibliotēkas vadītāju, no kuras ņēma grāmatas. Mardes lasīja visvisādas fizikas, ķīmijas, bioloģijas, rasēšanas, matemātikas un stāstu grāmatas. Lasot fizikas un ķīmijas grāmatas, viņš uzzināja, kā var iegūt dažādas vielas no augiem, no priekšmetiem un no ūdens. Lasot bioloģijas grāmatas, viņš daudz ko uzzināja par augu uzbūvi un par to pielietojumu dzīvē, kā tas viņa laikos bija iespējams. Bet, lasot rasēšanas grāmatas, Mardes iemācījās precīzi rasēt un zīmēt, viņš prata arī labi aprēķināt nepieciešamās formulas un darbības, jo pats bija apguvis matemātikas pamatus.
 
Reiz viņš pats saviem spēkiem bez neviena palīga uzcēla savam šķūnītim piebūvi, kuras logi atradās augstu no zemes. Piebūve bija divas reizes augstāka nekā šķūnītis. Piebūvē bija daudz vietas un lieli plaukti. Visi kaimiņi interesējās, nez ko viņš dara jaunuzslietajā būvē.
 
Mardes ierīkoja savu metāla kausētavu, kur viņš kausēja metālu. No koka viņš izgatavoja dažādas formas, kur liet iekšā izkausēto metālu, un ūdens katlu, kur izlietās detaļas atdzesēt. Mardes plāns bija izgudrot motoru transportam, kuram nebūtu nepieciešams fizisks spēks Bet, lai motors darbotos, bija vajadzīga degviela, kas saspiežoties sprāgtu. Pie šīs vielas viņš strādāja vairākus mēnešus, līdz beidzot tā bija izdevusies.
 
Tagad atlika uzkonstruēt motoru, kurā šo degvielu varētu saspiest, lai tā aizdegtos spiešanas rezultātā. Mardes izgudroja cilindrisku korpusu, kura galā būtu lielāka vieta, kur saspiest degvielu, bet gar malām caurumi, kur palikt izplūdes gāzēm. Pa vidu staigāja virzulis, kurš atgādināja cilindru, bet tikai ar vienu aiztaisītu galu. Šis virzulis kustējās uz apaļas ripas, kurai vienā malā bija stienis, pievienots pie virzuļa. Apaļajai ripai cauri vijās stienis, kurš bija ievietots apaļā gropē korpusā, kuru grieza ķēdes mehānisms. Tas bija saistīts ar riepu un apaļo ripu, griežoties ritenim, griezās ripa, un tādā veidā kustējās arī virzulis.
 
Tā Mardes izgudroja velosipēdu ar motoru, kuram nebija jāmin pedāļi. Visi kaimiņi brīnījās par šādu braucamrīku. Visiem arī gribējās šādu pārvietošanās līdzekli, bet Mardes negribēja vairs tādus izgatavot. Viņš visiem teica: "Lasiet grāmatas un varbūt spēsiet paši sev šadu pārvietošanās līdzekli izgudrot!"
 
Visi nolēma lasīt grāmatas un mēģināt izdarīt to pašu, ko jau bija izdarījis Mardes. Pēc vairākiem gadiem kāds vīrs, vārdā Rūdolfs, arī izgudroja šādu transportlīdzekli –  bet tikai nedaudz savādāku un nedaudz ātrāku.
 
MĀRTIŅŠ DZENIS, Varieši
 
 
KUR PAZUDUSI MAMMA?
 
Katrai dzīvai būtnei ir sava mamma. Cilvēkiem ir mamma, arī dzīvniekiem un augiem tāda ir.
 
Reiz dzīvoja kartupelis, kas gribēja uzzināt, kur ir viņa mamma. Kartupelis dzīvoja pagrabā, kur bija vēl daudz tādu pašu apaļu bumbuļu.
 
Kartupelis pagriezās pa labi un prasīja:
 
"Vai tu esi mana māte?"
 
Kaimiņš atbildēja:
 
"Nē, es esmu tavs brālis."
 
Kartupelis pagriezās pa kreisi un jautāja:
 
"Vai tu esi mana māte?"
 
Otrs kartupelis atbildēja:
 
"Nē, es esmu tava māsa."
 
Un tā mūsu kartupelis palika neziņā.
 
Kādu dienu pagrabā ienāca saimnieks. Viņš atstāja durvis vaļā, un tumsu pāršķēla zeltaini un silti saules stari. Bija pienācis pavasaris.
 
Saimnieks kartupeļus sagrāba kastēs un iznesa ārā pasauļoties. Kartupelis juta, ka ar viņu notiek kaut kas dīvains – aug mati. Viņš paskatījās sev apkārt un redzēja, ka brālim ar māsu arī bija sulīgi, sārti mati. Brālis teica, ka tie ir asni.
 
Pamazām asni kļuva tumšāki.
 
Pēc nedēļas kartupeļu bumbuļus iestādīja zemē, kas tumša un sasilusi apņēma kartupeļu bērnus.
 
Vasarā kartupelis juta, ka viņam blakus briest daudz bumbuļu – lielāki un mazāki. Tad viņš saprata, ka pats ir kļuvis par mammu.
 
Pienāca rudens. Vecais kartupelis palika tumšs un mīksts. Blakus esošos jaunuļus novāca, bet vecais kartupelis palika vagā.
 
Tā kartupelis uzzināja, ka uz pagrabu ved tikai bērnus, bet mammas noveco uz lauka. Nu viņš saprata, kur palikusi mamma.
 
Kartupeļu mamma ziedoja sevi, lai izaugtu jauni kartupeļi.
 
Arī dzīvē ir tā, ka mammas vairāk domā par bērnu nekā par sevi.
 
ARVIS GRANTIŅŠ, Stelpe
 
 
NE VISAS MĀTES IR VIENĀDAS, NE VISAS MĪL SAVUS BĒRNUS
 
Reiz dzīvoja meitene Līga. Viņa nebija laimīgs bērns. Tad, kad viņai palika pieci gadi, tad gan Līgai un viņas māsai Kristīnei bija par ko priecāties. Bet es jums stāstīšu pasaku par laiku, kad viņai bija mazāk nekā pieci gadi.
 
Līgas bērnība bija tāda.
 
Kad viņa piedzima, viņas māte Inese nemaz par viņu nepriecājās. Līga piedzima tālu no tās vietas, kur viņa dzīvoja visu savu mūžu. Līgas māte bija dzērāja, viņa Līgu ņēma līdzi uz visiem krogiem, bāriem, jo viņai nemaz neinteresēja, lai Līgai būtu labi. Pēc gandrīz diviem gadiem Līgai jau bija arī māsiņa Kristīne. Pagāja dažas dienas, un māte aizbrauca, nepateikdama kur. Viņa atstāja abas māsas kopā ar brāli, bet es neatceros, kā viņu sauca.
 
Pagāja trīs mēneši, kad cilvēki uzzināja, ka viņas dzīvo bez mātes. Meitenītes ievietoja bērnunamā. Tur Līgai klājās visgrūtāk. Reiz viņa paņēma no kāda bērna mantiņu. To ieraudzīja sieviete, kas uzraudzīja bērnus. Viņa ievilku Līgu tumšā telpā, pie kabeļa, kas sprikstēja un no tā lēca ugunis. Līgai bija ļoti bail no šīs uguns, kas sprakstēja. Likās, ka uguns un dzirksteles draudētu: "Ja tu pakustēsies, mēs tevi sadedzināsim, būsi kā ragana uz sārta." Viņa raudāja un kliedza, lai laiž viņu ārā. Pēc pusstundas sievietei apnika klausīties Līgas kliegšanā un viņa izlaida Līgu ārā. Līgai bija trīs gadiņi, kad viņa atslēdzās no īstenības, viņa līdz četriem gadiem nemaz nesmaidīja.
 
Bet, kad Līga bija atslēgusies no īstenības, viņai viss atdzīvojās. Ruksītis, ar ko viņa spēlējās, rukšķēja, staigāja un prata cilvēku valodu. Līgai vislabāk patika uzturēties dakteres kabinetā, tur viņa pavadīja gandrīz katru gadu. Šprice, kas stāvēja skapī, laipni smaidīja un runāja ar Līgu.
 
Krēsls, pie kura stāvēja Līga, bija sadrūmis, jo uz viņa sēdēja kāda sieviete. Viņš Līgai sacīja: "Esmu noguris no cilvēkiem, visu laiku sēž uz muguras, esmu tik vecs, ka pat reizēm aizsāp mugura. Labi, ka tu, meitenīt, nesēdi uz manis, jo tad es ar tevi vairs nesarunātos."
 
Četros gados Līga jau atguva jēgu dzīvot reālajā pasaulē. Viņu sasmīdināja kāds teātris, kurā galvenie varoņi bija no Čučumuižas. Pēc gada Līgu un Kristīni paņēma audzināt ļoti labi cilvēki. Šos cilvēkus viņas uzskatīja par saviem īstajiem vecākiem, jo šie cilvēki rūpējās pār viņām kā par savām īstām meitām. Pēc trim gadiem šiem cilvēkiem piedzima savs īstais dēls, bet tik un tā viņi rūpējās par Līgu un Kristīni. Ne visas mātes ir vienādas.
 
LĪGA URTĀNE, Ozolsala
 
 
SUNĪTIS, KURŠ IEDOMĀJĀS SPĒJAM PĀRVĒRST PASAULI
 
Reiz dzīvoja kāds Sunītis, kuram nebija māju. Dienām ilgi viņš centās iežēlināt cilvēkus, lai tie, kaut vai mazliet, viņam ko iedotu. Katru dienu viņam nācās pārtikt no atlikumiem, ko viņam atmeta.
 
Ilustrācija – Ieva Maurīte
 
Taču kādā neparastā dienā Sunītis aizklīda pavisam tālu prom no sava ierastā apvidus. Viņš ilgi maldījās un nejauši uzgāja dīvainu kaulu, kas gaismā spīdēja kā novaskots. Dzīve bija Sunīti mācījusi nebūt pārāk izvēlīgam un viņš, kaulu zobos paņēmis, devās uzmeklēt drošāku vietiņu, kur to notiesāt. Drīz vien viņš uzgāja kādu pamestu stūrīti. Taču, kad viņš jau grasījās kaulu grauzt, nezin no kurienes piepeši uzradās divi milzīgi buldogi. Tie, ieraugot lielo kaulu mazā, noplukušā Sunīša zobos, nolēma šo netaisnību labot. Abi briesmoņi plecu pie pleca gāja Sunītim virsū.
 
Sunītis izlēma par labu savai dzīvībai dot kājām ziņu, tikai, sašutis par savu neveiksmi, vēl uzrēja buldogiem: "Kaut jūs pazustu!" – tas bija pirmais, kas viņam ienāca prātā. Pametis kaulu, viņš skrēja, ko varēja, taču pēc brīža atskārta, ka viņam neseko... Viss bija savādi kluss.
 
Ziņkārības mākts, Sunītis atgriezās un ieraudzīja kaulu guļam zālē, bet no suņiem nebija ne miņas...
 
Nesaprotot, kas noticis, viņš atkal paņēma kaulus zobos un devās meklēt vēl drošāku vietiņu.
 
Ejot Sunītis sastapa pāris cilvēku. Tie, viņu ieraudzījuši, sāka smieties un apmētāt ar akmeņiem. Sunītis pamatīgi sadusmojās un rēja pretim: "Ja jūs būtu suņi un vēl klaidoņi, tad tā vis nesmietos!" – un pagriezās, lai aizietu. Taču, izdzirdējis cilvēka kliedzienus, viņš palūkojās atpakaļ un ieraudzīja pārsteidzošu skatu – katrs cilvēks, kas bija smējies par viņu, kļuva spalvains, sāka riet un pārgāja uz četrām ķepām, un visi izklīda kur kurais!
 
Sunītis bija tik pārsteigts, ka kauls tam no mutes izkrita un ar klusu paukšķi nokrita uz zemes.
 
Tomēr par spīti apjukumam Sunītis turpināja ceļu.
 
Gāja un gāja, līdz piekusa ķepas. Pie kādas mājas Sunītis apsēdās un nolika kaulu. Uzlicis ķepu, kā sargādams, uz tā, viņš sāka aplūkot apkārtni
 
Pavisam netālu no viņa kāds miermīlīgs suns ēda gaļu. To redzot, Sunītim likās, ka viņa vēders apmet kūleni. No kaula jau paēdis netiksi, un vienmēr, kad pieķeries, kāds iztraucē...
 
Neviļus Sunītis klusi iesmilkstējās: "Ak, kaut man būtu tāda maltīte!"
 
Kad viņš nelaimīgs atkal pievērsās savam kaulam, tas spēji iezaigojās un blakus tam uzradās tāda pati bļoda ar gaļu kā māju sunim.
 
"Ko tad tas nozīmē?" Sunītim prātā iešāvās neprātīga doma: "Kauls! Nu, protams, kauls! Tas droši vien ir burvju kauls!"
 
To vajadzēja pārbaudīt! Nu Sunītis vēlējās, lai kokā augtu kauli, lai zāle būtu no gaļas plāksnītēm, lai viņam būtu savas mājas – un vēl daudzas citas lietas. Un tas viss piepildījās!
 
Citreiz, aizmaldījies pastaigājoties, viņš atkal nonāca pie tā paša miermīlīgā suņa, taču šoreiz skats bija citāds – saimnieks centās nežēlīgi pārmācīt savu suni. Tas nu bija par traku! Labsirdīgais Sunītis, protams, tūlīt vēlējās, lai saimnieks pārstātu sist suni.
 
Taču, ak, vai! Tā nevajadzēja! Saimnieks pārstāja sist savu suni un pievērsās Sunītim! Kad Sunītis saņēma spēcīgu sitienu pa muguru, kauls izkrita no viņa mutes un saimnieks to paņēma. Norādījis ar kaulu uz Sunīti, viņš teica: "Pazūdi! Un nekad te vairs  nerādies!"
 
Un tā arī notika. Sunītis iesmilkstējās un izgaisa.
 
Neviens nezina, kas ar viņu noticis. Un Sunītis atgriezties var vienīgi tad, ja patiesi laba cilvēka rokās nonāks šis kauls un tiks izteikta vēlēšanās uzlabot pasauli.
 
ELĪNA ZARUPSKA, Basi
 
 
BEBRS UZ MĒNESS
 
Sen senos laikos dzīvoja dzeltens bebrs. Viņš nebija tāds kā citi bebri. Viņš bija savādāks. Šis bebrs bija liels džeza cienītājs, un citi bebri viņu iesaukāja par Džezu. Bet citi bija arī ļoti skaudīgi un izdomāja dzeltenajam bebram nodarīt ko ļaunu.
 
Ilustrācija – Gints Gabrāns
 
Kādu dienu bebrs bija smagi strādājis un ļoti noguris. Naktī bija debesīs bija pilnmēness. Visi bebri sametās uz vienu roku, un tajā naktī viņi iznesa guļošo dzelteno bebru laukā un pagrieza viņa dibenu uz mēness pusi. Mēness pievilkšanas spēks uzvilka bebru augšā, un dzeltenais bebrs tur palika uz visu mūžu.
 
Pārējie bebri pēc izdarītā ļoti noskuma. Viņi nožēloja nodarīto, jo viņiem vairs nebija ne džeza, ne kādas citas mūzikas. Pēc pāris gadiem bebri nomira, tāpēc ka nevarēja dzīvot bez mūzikas.
 
Un ja jūs naktī dzirdat džezu, tad ziniet, ka to uz Mēness klausās bebrs Džezs.
 
ANDRIS BEZPAĻČIKOVS, Strēlnieki
 
 
DEVIŅI LĀČI
 
Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds resns, neglīts vīrs. Viņam nebija ne sievas, ne bērnu. Viņš bija viens pats. Vīram reiz apnicis, ka nav neviena, kas viņam uztaisītu ēst, sakārtotu un iztīrītu māju. Tā nu vīrs izdomāja, ka jāiet pasaulē sievu raudzīt. Vīrs gāja dienām un naktīm, bet neko neatrada. Devītajā dienā vīrs satika lapsu, kurai bija zaķa ausis, suņa aste, vardes kājas un pati resna kā govs. Vīrs ļoti nobijies, jo tādu zvēru viņš nav redzējis. Lapsa jautāja: "Kas noticis? Kāpēc tu tāds noskumis?"
 
Vīrs izstāstīja savu bēdu un gauži raudāja, bet lapsa teica, ka varot palīdzēt. Tad lapsa izvilka no kabatas kroni un teica vīram, lai tas uzvelk to deviņiem lāčiem. Devītais lācis pārvērtīsies skaistā princesē, un to cilvēku, kuru princese pirmo ieraudzīs, viņa iemīlēs. Vīrs paņēma kroni un devās ceļā. Lapsa sacīja, lai viņam veicas un lai viņš ir uzmanīgs.
 
Vīram gāja ļoti grūti, jo lāču mežā bija maz. Pēc deviņām nedēļām viņš meža pļaviņā atrada devīto lāci, bet lācis bija ļoti dusmīgs. Vīrs centās uzlikt tam kroni, bet nekā. Deviņas stundas vīrs cīnījās ar lāci, kamēr izdomāja, ka varbūt vajag lāci tikai palūgt. Vīrs lūdza lācim, lai atļauj uzlikt tam kroni, tad lācis pārvērtīšoties par skaistu princesi. Lācis domāja ilgi jo ilgi un tad teica, lai tik liekot virsū. Tā nu vīrs, drebēdams no bailēm, lika lācim galvā kroni. Pēkšņi viss mežs sāka mirdzēt, un lācis patiešām pārvērtās par skaistu princesi.
 
Resnais vīrs, atcerējies lapsas vārdus, ka princese iemīlēs to cilvēku, ko pirmo ieraudzīs, jau gribēja pieiet pie skaistās princeses, te pēkšņi uz balta zirga pļaviņā iejāja stalts jauneklis. Skaistā princese palūkojās uz stalto jaunekli un iemīlējās no pirmā acu skatiena. Resnais vīrs pieskrēja pie princeses un teica viņai, ka tieši viņš ir viņas izredzētais, jo viņš cīnījies ar lāčiem, lai uzliktu tiem kroni, bet skaistā princese atbildēja, ka mīlot jaunekli. Arī jauneklim princese patika, viņš uzsēdināja viņu sev blakām uz zirga un abi aizjāja, bet resnais vīrs bēdīgs devās prom uz mājām, tā arī sievas nedabūjis.
 
ELĪNA ZARIŅA, Ķekava
 
 
DUBĻU VĪRS
 
Kādu piektdienas rītu no zemes piecēlās Dubļu vīrs. Viņš viscaur bija no dubļiem. Paskatījies apkārt, viņš devās prom pa kādu lauku celiņu. Gāja, gāja, līdz nonāca uz šosejas. Tur šurpu turpu brauca daudz mašīnu.
 
Dubļu vīrs gribēja tikt otrā pusē, viņš gāja pāri lielajam ceļam. Tieši tajā mirklī brauca liels KAMAZ. Dubļu vīrs pakļuva zem riteņiem un pielipa pie viena no tiem.
 
Mašīna brauca ļoti ilgi – dienas un naktis – līdz beidzot apstājās pie kādas mājas. Bija pirmdienas pēcpusdiena, no skolas uz mājām devās bērni. Dubļu vīrs izmantoja gadījumu, atlipinājās no riepas un pielipa vienam zēnam pie botas.
 
Zēns ieskrēja istabā ar ielas apaviem, tā Dubļu vīrs nokļuva uz skaistā, zaļganā paklāja. Mamma bija ļoti dusmīga, ka puisēns nav notīrījis uz kājslauķa apavus un ienesis dubļus istabā. Viņa paņēma slotu un izslaucīja Dubļu vīru laukā uz ielas.
 
Dubļu vīrs domāja, kāpēc pret viņu tik slikti izturas. Dziļās pārdomās iegrimis, viņš devās pa taciņu tālāk, līdz nonāca pie ezera.
 
Pēkšņi viņu uzrunāja nepazīstama balss: "Kāpēc tu skumsti?"
 
Dubļu vīrs atgriezās un ieraudzīja Smilšu sievu. Viņi iepazinās. Dubļu vīrs bija pārsteigts par Smilšu sievas vienkāršību un labsirdību, jo līdz šim taču neviens ar viņu pat runāt nevēlējās.
 
Tas bija tikai mirklis, bet abi jau bija iemīlējušies. Pāris apprecējās, un viņiem piedzima smilšu-dubļu bērni.
 
Nu viņi dzīvoja laimīgi pie kādas mājiņas ezera krastā.
 
JOLANTA BIETE, Valdgale
 
 
DRAUDZĪBA
 
Reiz kādā alā dzīvoja pūķis. Cilvēki, kas dzīvoja ciematā līdzās alai, ļoti baidījās no milzeņa. Pūķim nebija neviena drauga.
 
Kādu dienu pūķis bija izgājis palidināties. Gadījās, ka garām gāja Matīss. Viņš bija deviņus gadus vecs zēns, kurš arī bija izgājis laukā tāpat vien pastaigāties. Matīss, ieraudzījis pūķa alu, iesaucās: "OHH! Jāiet tik iekšā!" Alā viņš atrada daudz dārgumu, tai skaitā arī sudraba bruņu kreklu. Nobrīnījās, nobrīnījās un uzģērba šo bruņu kreklu mugurā. Pa to laiku pūķis izlidinājies, piekusis, nodomāja – jāiet mājās. Tavu brīnumu! Alā ir zēns ar bruņu kreklu mugurā! Bruņu krekls mazajam bija pārāk liels. Nu gluži kā putnubiedēklis! Pūķis nu nevar norimties, jāsmejas tā, ka uguns nāk pa muti ārā. Matīss ieraudzīja uguns mutuļus veļamies no pūķa mutes ārā un arī sāka smieties. Tā viņi smējās, vēderus turēdami.
 
Kad nu abi tā kā nomierinājās, vajadzēja iepazīties. Kad tas bija darīts, pūķis teica: "Te tev būs piemērots bruņutērps, paķer zobenu un lec mugurā – lidosim pieēsties."
 
Pūķis lidoja cauri mākoņiem, pāri jūrām, līdz nonāca pie skaistas salas. Uz salas auga visādi augļi.
 
"Es lidošu tuvu koku galotnēm, kur ir vissaldākie augļi. Man ir grūti tos noplūkt, tāpēc tev būs ar zobenu – švikt un švakt – tos jānocērt," teica pūķis. Pēc pāris kārtīgiem mēģinājumiem viņi jau bija augstas klases meistari. Tāpēc laiks bija jautrībai. Pūķis lidoja augstu gaisā un šāvās strauji kā zibens uz koku galotnēm. Matīss zobenu atvēzējis, tik  cirta švikt un švakt.
 
Švikt mango!
 
Švikt bango!
 
Švikt bananas!
 
Švikt papaijas!
 
Kad nu lejā bija kārtīga kaudze augļu, viņi nosēdās zem kuplas palmas un sāka ēst. Ēda, ēda un ēda, līdz abiem vēderi kā bumbas un mutes dzeltenas līdz ausīm.
 
Pēc kārtīgas atpūtas un salda miega pūķis atkal varēja palidot. Atlidojis mājās, viņš pieliecās tuvu Matīsa ausij un čukstēja: "Ja gribi būt mans draugs, tev būs jāglabā mans noslēpums. Tu nevienam nedrīksti teikt, ka es esmu veģetārietis."
 
"Es arī neēdu gaļu," teica Matīss. Atkal abiem bija jāsmejas. Tad draugi nolēma satikties citu dienu un meklēt citus piedzīvojumus.
 
MATĪSS GRIETĒNS, Grobiņa
 
 
POPKORNS
 
Reiz dzīvoja dvīņi Pops un Korns. Viņi bija savas mātes, dzeltenās kukurūzas vālītes dēli. Viņus rudenī novāca, kā jau katru gadu tas notiek ar kukurūzu. Vēl pie vālītes turēdamies tie redzēja, kā tiek novāktas pārējā kukurūza. Cilvēki tās rāva nost no stublājiem, kas stalti pacēlās pretim saulei.
 
Ilustrācija – Otto Zitmanis
 
Pops un Korns bija nešķirami, kur gāja Pops, tur gāja arī Korns. Visu kukurūzu salika kastēs. Pēc tam visas kastes sakrāva mašīnās. Šis arī bija kukurūzas vālīšu pēdējais redzēšanās brīdis, jo pēc kratīšanās kravas kastē kukurūza tika sašķirota. Daļa tika nolikta pagrabā, daļa aizvesta uz pilsētas restorāniem, bet vēl daļa atstāta pašu vajadzībām.
 
Tā nu gadījās, ka cilvēku vainas dēļ Pops un Korns pirmo reizi bija šķirti. Pops tika vests uz pilsētas smalkāko restorānu, bet Korns palika pagrabā.
 
Pilsētas restorānā Pops satika dvīnītes Koku un Kolu. Pops no pirmā acu uzmetiena iemīlējās Kokā. Kā par brīnumu restorānam bija piegādāts vairāk kukurūzas, nekā tas no saimniecības bija pasūtījis, un daļa, ieskaitot Popu, tika vesta atpakaļ.
 
Pops braucot atpakaļ ņēma līdz dvīnītes Koku un Kolu. Brauciens bija nogurdinošs un šķita ilgāks, nekā patiesībā bija.
 
Atgriezies mājās, Pops nevarēja vien nopriecāties par atkalredzēšanos ar Kornu. Viņš Kornu iepazīstināja ar Koku un Kolu. Kornam ļoti iepatikās Kola. Tā viņi visi četri dzīvoja laimīgi. Pops ar Koku un Korns ar Kolu.
 
EDGARS CIELĒNS, Talsi
 
 
EŽA ĀBOLI
 
Reiz dzīvoja kāds ezis. Viņam ļoti garšoja āboli.
 
Viņš domāja – ja man ir tik daudz ābolu, tad es varētu ābolus pārdot.
 
Jā, bet man nav veikala. Kur es dabūšu veikalu?
 
Ezis gāja pastaigāties pa mežu un pamanīja pamestu māju. Un domāja – ja ir māja, tad iznāktu ābolu veikals.
 
Ezis gāja turp katru rītu un čakli strādāja. Kad bija pagājusi jau nedēļa, ābolu veikals bija pabeigts.
 
Pirmajās dienā nenāca neviens ezis. Un tad nāca viens pēc otra, prasīdami:  "Kā ar āboliem?" Drīz visi bija pārdoti un vajadzēja iet pakaļ jauniem.
 
Ezis sāka kratīt ābeles. Viņam uzkrita ļoti liels ābols uz vismazākās adatas. Tad ezis aizgāja pie dakteres vāveres.
 
Vāvere teica: "Priecājies, ka nav lauzta! Es tavu adatu pasmērēšu ar riekstu smēri. Tās lielās sāpes ātri vien pāries".
 
Pēc dažām minūtēm ezim tiešām lielās sāpes pārgāja un viņš ķērās atkal pie ikdienas darbiem.
 
Tad ezis satika ķirzaku, kas viņam teica: "Tu esi paņēmis manu īpašumu!"
 
Ezis atteica:  "Labi, ņem savu īpašumu, bet ābolus tu nedabūsi."
 
Tad ezis uztaisīja vēl labāku veikalu kalnā.
 
RALFS VAĻENIEKS, Rīga
 
 
ĀTRĀ PASAKA
 
Reiz dzīvoja mazs zēns vārdā Ēriks. Ērikam ļoti patika ātrums. Viņš katru dienu brauca ar savu mopēdu kalnā augšā un lejā. Četros gados viņš aizgāja uz skolu un visas divpadsmit klases pabeidza astoņos gados. Viņš varēja izgulēties piecpadsmit minūtēs.
 
Ilustrācija – Katrīna Neiburga
 
Kad Ērikam palika astoņpadsmit gadi, savā dzimšanas dienā viņš apprecējās ar savu meiteni – dažās stundās. Pēc nedēļas viņai piedzima divi bērni, un pēc desmit minūtēm viņš izdomāja bērniem vārdus. Ērika dēlus sauca Gatis un Ingars. Pēc viena gada Gatis un Ingars katrs strādāja savā darbā un dzīvoja atsevišķi.
 
Divdesmit gados Ērikam palika sirmi mati. Ēriks nevarēja saprast, kāpēc tā. Viņš aizgāja pie gudriem zinātniekiem un jautāja, kas ar viņu notiek. Izrādījās, ka Ērikam bija septiņdesmit gadi un viņa sievai sešdesmit pieci. Un tad viņš pamodās, un izrādījās, ka tas bija vien ātrs sapnis.
 
Ēriks piecēlās no gultas un paskatījās spogulī, tomēr tas nebija nekāds sapnis. Ērika ātrā dzīve turpinājās, dēli arī bija ļoti ātri, tāpat kā viņu tētis. Ēriks viņiem nopirka motociklus, jo viņš juta, ka viņa bērniem arī patīk ātrums. Gatis un Ingars ātri sēdās virsū motocikliem un saskrējās kopā. Pēc dažām sekundēm tie ātri nomira, un pēc dažām stundām notika viņu bēres.
 
Bet Ēriks ātri noraudājās un ātri nomierinājās. 
 
REINIS TIHOVS, Rīga
 
 

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!