Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
16.08.2021

Pārprastā objektivitāte

Komentē
5

Prasība medijiem jebkuru viedokli papildināt ar pretējo diskusijas pārvērš par šovu.

Vēl nesen mans priekšstats par likumsakarībām starp koronavīrusa mutācijām un vakcīnām balstījās ekspertu aprakstā, ko vienkāršoti var raksturot tā: populācijas nevakcinētā daļa ir izcila vieta, kur koronai netraucēti evolucionēt. Pirms dažām nedēļām saskāros ar zināmā mērā pretēju viedokli: jo procentuāli lielāka populācijas daļa ir vakcinējusies, jo vairāk korona spiesta mainīties, lai turpinātu savu pastāvēšanu šajā pasaulē (arī šis izklāsts – ļoti vienkāršots). Man būtu interesanti noklausīties dažādo modeļu aizstāvju diskusiju, savukārt es neredzu pilnīgi nekādu jēgu situācijā, kad zinātnieks tiek "konfrontēts" ar personu, kas uzskata, ka nekāda kovida nav.

Viegli nojaušams, ka ir tēmas, par kurām atšķirīgi viedokļi ir pašu zinātnieku vidē. Piemēram, tas, ko vispārināti apzīmē par "dzīvības pirmsākumiem". Ir nācies lasīt pat savstarpēji agresīvus strīdus starp cilvēkiem, kuri nodarbojas ar, teiksim, valodas veidošanās priekšnosacījumiem. Tomēr jebkurā gadījumā diskusijas dalībnieki atrodas nosacīti vienā jēdzienu un pamatpostulātu atskaites sistēmā, kurā strīdam ir jēga. Kāda jēga ir diskusijai, kurā "viedokļu daudzveidības" labad pieaicināts cilvēks, kurš uzskata, ka dzīvību un valodu uz Zemes "atnesuši", piemēram, "citplanētieši"?

"Pretējā viedokļa uzklausīšana" informatīvajā telpā ir kļuvusi par teju vai neapspriežamu prasību, savukārt man šķiet, ka tiek jauktas kopā atšķirīgas situācijas. Proti, ir nepieciešams, lai indivīds varētu iepazīties ar jebkuru viedokli par kādu tēmu un salīdzināt tos. Šādā kontekstā es skeptiski izturos pret ideju liegt vai apgrūtināt pieeju kādam viedoklim – internetā, bibliotēkā vai arhīvā, jo šī pieejamība nodrošina viedokļu dažādību. Savukārt bezjēdzīgi, manuprāt, ir par katru cenu saspiest nesalīdzināmās atskaites sistēmās balstītus viedokļus viena TV vai radio raidījuma vai viena raksta ietvaros. Laika un apjoma robežas jau tāpat vairumu diskusiju mūsdienās dara saraustītas, kur nu vēl, ja "diskusijas" dalībnieki, kā saka, katrs runā par kaut ko savu.

Ņemot vērā, ka pats esmu saistīts ar medijiem, neizlikšos, ka nezinu iemeslu situācijai, ko kritizēju. Absurdi debatētāju salikumi tiek veidoti tādēļ, ka tad publikai esot "interesantāk", par ko savukārt liecinot klikšķi utt. Iespējams, ka tā tiešām ir, tomēr tad arī godīgi jāatzīst, ka viedokļu salikumi tiek veidoti tā, lai būtu labs šovs, nepiesedzoties ar retoriku par "pretējā viedokļa uzklausīšanu". Šoviem nav ne vainas, bet nejauksim žanrus.

Jāpiezīmē, ka neesmu pārliecināts arī par to, ka t.s. šovu var panākt, vienīgi salaižot matos kardināli dažādos pasaules uzskatos dzīvojošus cilvēkus. Ja jau tik svarīgi, lai būtu jautri, to, manuprāt, var izdarīt arī citādi. Vienīgais priekšnoteikums – atvēlēt vairāk laika. Mēģināšu paskaidrot ar apzināti kariķētu piemēru. "The New Yorker" šā gada jūlijā publicēja tekstu, kura mērķis ir parādīt, ka Romas imperators Nerons patiesībā nemaz nav bijis tāds ķēms, par kādu viņu uzskata mūsdienās. Manā skatījumā vissaturīgākā diskusija, protams, būtu tāda, kurā šī viedokļa paudējam oponētu cilvēks, kurš apšaubītu pirmā viedokļa argumentus un varbūt pat paņirgātos par sociālajās un humanitārajās zinātnēs dažkārt novērojamo tendenci mēģināt pievērst sev uzmanību, uzvedoties atbilstoši modelim "ja tradīcija saka  – melns, es tāpēc vien teikšu, ka balts". Labi, šis droši vien būtu pārāk specifiski, proti, garlaicīgi. Bet vai ir vērts viedokļu sadursmi padarīt atraktīvāku, Nerona pētniekam pretī pieaicinot cilvēku, kura pamatvēstījums ir – galvenā problēma pasaulē ir seksuālās minoritātes? Par to liecina arī Romas impērijas sabrukums, ziniet. Manuprāt, labāk ir intervēt šo otro cilvēku atsevišķi, lai viņam ir iespēja savu skatījumu pilnvērtīgi izklāstīt, liekot mierā Neronu. Labāk lai ir tīra manta, un šajā formulējumā nav slēptas ironijas.

Apgalvojums "cilvēkiem ir tiesības zināt arī pretējo viedokli" ir dīvains. Pirmkārt, to, ka gandrīz jebkuram apgalvojumam atrodama pretēja pozīcija, mēs tāpat zinām. Nevajag cilvēkus novērtēt par zemu. Otrkārt, intereses gadījumā ikviens pats var iepazīties ar šo pretējo viedokli – par jebkuru tēmu. Mediju attieksme – bez mums jūs paši neatradīsiet šo informāciju – ir aizbildnieciska. "Mēs dodam iespēju skatītājam (lasītājam) pašam izvērtēt dažādus viedokļus." Tiešām? Uzspiežot savu (mediju) laika rāmi un jautājumus? Varbūt skatītājs (lasītājs) pats labāk tiks galā ar izvērtēšanu, patstāvīgi iepazīstoties ar "dažādiem viedokļiem"?

Droši vien ir nojaušams, ka iepriekš izklāstītais ir saistīts ar nemainīgo vēlmi vienas diskusijas (?) ietvaros iespiest "par" un "pret" pārstāvju viedokli kovida tematikas kontekstā. Domāju, ka nav grūti nojaust – šīs tematikas vietā varētu būt arī cita, tādēļ saglabājas retoriskais jautājums: kāpēc? Viedokļu dažādību nodrošina nevis iespēja, simboliski izsakoties, pārkliegt savu oponentu, bet tas, ka indivīdam ir iespēja savu viedokli netraucēti paust. Man gan nav bijis laika un, atklāti sakot, vēlēšanās šajā jautājumā iedziļināties, tomēr, cik saprotu, ar iespēju izteikties problēmu nav – pārfrāzējot teicienu, internets pacieš visu. Turklāt jāņem vērā, ka, pateicoties daudz apspriestajām izmaiņām t.s. tradicionālo mediju segmentā, īsti vairs nav spēkā tēze, ka uzaicinājums izteikties leģitimizē kādu viedokli (un otrādi). "Manu viedokli neprasa, tātad nav ievērots viedokļu dažādības princips." Domāju, ka daudzos gadījumos viedokļu paudējus tradicionālo mediju "neobjektivitāte" patiesībā ietekmētu maz, jo, pateicoties internetam, viņi paši spēj veidot savu auditoriju. Īsi sakot un arī atkārtojoties, neredzu nepieciešamību pašmērķīgi vienam viedoklim piemeklēt kardināli pretējo.

Mediji un žurnālisti, manuprāt, drīkst paust savu viedokli, nav jāizliekas par "neitrāliem". Informācijas meklētājam un patērētājam vienmēr ir iespēja pašam izvēlēties, ko lasīt, klausīties, skatīties. Šādā kontekstā, iespējams, vienīgā prasība ir nesagrozīt informāciju. Ja man neliekas produktīvi aicināt uz sarunu klimata pārmaiņu noliedzēju, man ir tādas tiesības; man nav tiesību šim cilvēkam (viedoklim) piedēvēt to, ko viņš nav teicis vai darījis. Nekā sarežģīta.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!