Pārprastā iecietība un ceļš uz sadarbību

English version

Kā mēs izturamies pret to, ko nevaram ciest? Sadusmoti un aizkaitināti, mēs paužam savu attieksmi, sākot ar verbālu kritiku un beidzot ar sankcijām vai pat vardarbību. Tomēr dažkārt mēs izvēlamies savaldīties un paturēt savu negatīvo attieksmi pie sevis, proti, būt iecietīgi.

Saskaņā ar Džozefa Raza (Joseph Raz) definīciju "iecietība nozīmē apspiest vai apvaldīt tieksmi vai vēlmi vajāt vai apgrūtināt otru cilvēku, kaitēt viņam vai paust nevēlamu reakciju. (..) Iecietība ir īsts morāles tikums tikai tad, ja tā iegrožo vēlmes, tieksmes un pārliecības, ko iecietīgā persona pašas par sevi uzskata par vēlamām (izcēlums mans –V. S). Tipiskā gadījumā persona ir iecietīga tikai un vienīgi tad, ja tā apspiež vēlmi nodarīt otram pārestību vai kaitējumu, ko tas, pēc šīs personas domām, būtu pelnījis (izcēlums mans – V. S.)" [1]. Tātad iecietības akta jēga ir tajā, ka dažos gadījumos mēs apzināti atturamies reaģēt tā, kā liek mūsu privātā vērtību sistēma. Kādēļ lai mēs izvēlētos rīkoties tik dīvaini? Vienkāršākā atbilde ir: tādā veidā mēs paužam izpratni un cieņu pret cilvēkiem, kas ir citādāki. Taču šī atbilde nedz paskaidro iecietības jēdziena saturiskās robežas, nedz arī palīdz saprast kā iecietība izpaužas ikdienas praksē.

Pirmkārt, vai patiesa iecietība prasa paciest jebko, kamēr vien tas nenotiek ar mums pašiem? Ja mums pašiem nepatiktu, ja mūs apmētātu ar ekskrementiem, kādēļ mierīgi noskatāmies, kā reliģiskie fanātiķi un citi ekstrēmisti tā rīkojas pret seksuālo minoritāšu gājiena dalībniekiem? Aizbildinoties ar iecietību, šajā gadījumā mēs vai nu liekuļojam – īstenībā mēģinot slēpt atbalstu ekstrēmistiem –, vai arī baidāmies paust atklātu atbalstu seksuālo minoritāšu tiesībām. Otrkārt, ja pieņemam, ka iecietībai ir robežas, vai tā vispār ir uzskatāma par patiesu iecietību? Bieži dzirdēts pārmetums liberāļiem skan šādi: "Jūs nemaz neesat tik iecietīgi, kā izliekaties, jo aktīvi apkarojat tos, kuri propagandē rasismu, nacismu un seksismu!" Šis demagoģiskais pārmetums parāda to, cik viegli var manipulēt ar jēdzienu nozīmi, ja tā nav pietiekami skaidri izteikta. Treškārt, ja esam neiecietīgi pret reliģisko fanātismu, automātiski jābūt neiecietīgiem ari arī pret reliģiju? Un ko darīt ticīgiem cilvēkiem, kuri vēlas praktizēt tādus kristīgos tikumus kā iecietība un lēnprātība? Kā sabalansēt savus uzskatus un vērtības, lai saprastu, kurā brīdī jābūt iecietīgam vai neiecietīgam un pret ko jāvērš šī attieksme?

Iecietības jēdziena loģika un robežas

Pirmajā brīdī iecietības/neiecietības loģika šķiet identiska jebkuram citam pretēju jēdzienu pārim, kur viena jēdziena nozīme veidojas pretstatā otram, – piemēram, labais/kreisais, augša/apakša utt. Šī binārā loģika definē patiesu iecietību kā pilnīgu neiecietības noliegumu – būt iecietīgam nozīmē pilnībā atteikties no jebkādas negatīvas attieksmes paušanas. Tomēr tas ir tolerances jēdziena pārpratums. Būt iecietīgam pret visu nozīmē, pirmkārt, ieņemt nekritisku (vai pat labvēlīgu) attieksmi pret neapšaubāmi necilvēcīgu rīcību un, otrkārt, atteikties no jebkādas individuālas pozīcijas jebkurā no jautājumiem. Šajā gadījumā ar pārprastu toleranci tiek attaisnota pasivitāte, gļēvulība un vienaldzība, kuru dēļ indivīds neiebilst pret kaut ko tādu, pret ko noteikti būtu jāiebilst gan paša indivīda, gan sabiedrības kopējo interešu vārdā.

Visaptveroša iecietības izpratne ir loģiski pretrunīga – tā pieprasa būt iecietīgiem pret jebkuru ekstrēmu pārliecību, tai skaitā arī pret neiecietību. Pēc Ernesto Laklo (Ernesto Laclau) domām, galēja iecietība praksē izrādās pašiznīcinoša – zem iecietības izkārtnes ātri vien izveidojas absolūti neiecietīga sabiedrība. [2] Tātad, ja nevēlamies piedzīvot gan individuālu, gan sociālu degradāciju, iecietības jēdziens ir jāformulē tā, lai tas ietvertu arī iecietības robežas. Bet kur tās novilkt?

Šīs robežas var mēģināt nospraust ar universālu morāles principu palīdzību: pret morāli pareizu rīcību jāizrāda iecietība, bet pret amorālu – neiecietība. Šķiet vienkārši un skaidri, taču patiesībā šādi rodas otrs iecietības jēdziena pārpratums. Laklo atzīmē, ka piesaiste morālei padara bezjēdzīgu pašu iecietības jēdzienu: "Ja tas, pret ko esmu iecietīgs, ir kas tāds, ko es morāli atbalstu (vai, vismaz, attiecībā pret ko esmu morāli neitrāls), es netolerēju neko. Labākajā gadījumā es vienkārši pārdefinēju absolūti neiecietīgas pozīcijas robežas. Iecietība sākas tikai tad, kad es kaut ko morāli neatbalstu un tomēr pieņemu to." [3] Līdzīgā veidā mēs ne vienmēr piekrītam likumiem, tomēr mums tie ir jāievēro. Piemēram, abortu pretiniekiem ir morāli nepieņemami tas, ka likums atļauj abortus, tomēr arī viņiem šis likums ir jāpilda un jāciena citu cilvēku izvēle.

Abi pārpratumi ir saistīti ar iecietības jēdziena konceptualizācijas procesā pieļautajām kļūdām: ja tas tiek balstīts pats sevī (iecietība ir cieņa pret visu), nepievēršot uzmanību saturam un ierobežojumiem, praksē tas pārvēršas par savu pretstatu, savukārt, ja iecietības jēdziens tiek balstīts kādā ārējā normatīvā principā, tas zaudē savu jēgu. Lai izvairītos no šīm problēmām, Laklo piedāvā nodalīt iecietību no ētikas. Proti, tolerance nozīmē atteikšanos no konkrētas prakses ētiska izvērtējuma. Un nevis tādēļ, lai vispār atteiktos no savām vērtībām, bet gan tādēļ, lai būtu iespējams dialogs ar cilvēkiem, kuri pārstāv atšķirīgas morālās vērtības. Jo nav iespējams sarunāties un veidot sadarbību ar cilvēkiem, kas jau iepriekš tiek pasludināti par amorāliem. Tas pazemo gan pašus vērtību pārstāvjus (kā var sadarboties ar cilvēkiem, kurus uzskatām par necilvēkiem?), gan viņu idejiskos pretiniekus (kā var sadarboties ar cilvēkiem, kas mūs uzskata par necilvēkiem?)

Šajā kontekstā iecietību var definēt vienkārši kā cieņu pret citādību, un tieši šajā kontekstā, uzsver Laklo, iecietība nevar būt visaptveroša. Proti, lai risinātu kādu sabiedrisku problēmu, mēs varam apvienoties ar tiem, kuru vērtības kādā jomā radikāli atšķiras no mūsu vērtībām, taču pārējās jomās ir līdzīgas mūsējām. Piemēram, miera un sabiedriskās drošības vārdā gan ateisti, gan reliģiozi cilvēki var apvienoties cīņai pret reliģiskā fundamentālismā balstītu terorismu. Iecietība ir balstīta spējā ierobežot savas vēlmes citu vārdā, un tieši tādēļ iecietības robežas ir novilktas tur, kur beidzas oponenta vēlme darīt to pašu – mēs nevaram būt iecietīgi pret iecietības trūkumu.

Iecietība kā sabiedriska vērtība

Sasniedzot zināmus apjomus un attīstības pakāpi, sabiedrība nav un nevar būt vienveidīga, arī Latvijas sabiedrība sastāv no grupām, kurām ir vairāk vai mazāk atšķirīgi dzīves mērķi un pasaules redzējums. Mēs esam pārliecināti, ka tie, kas pieder mūsu grupai, ir labie un pareizie, bet tie, kas pieder grupai ar pretējiem uzskatiem, – ļaunie un nepareizie. Liela loma šī priekšstata veidošanā ir kļūdainiem stereotipiem un aizspriedumiem. Pirmkārt, kļūdains ir autostereotips par pašas grupas ciešo vienotību. Tā ir iluzora un pastāv tikai tik ilgi, kamēr grupas pārstāvji ir norūpējušies par ārēju apdraudējumu – tiklīdz tāda nav, grupā sākas egoistisko interešu radīta iekšēja šķelšanās un cīņa. Tādējādi rūpīgi kultivēta neiecietība pret ārēju citādību viegli pārvēršas par neiecietību pret citādību pašas grupas iekšienē. Otrkārt, tas ir autostereotips par savas grupas garīgo, vēsturisko vai jebkādu citu pārākumu (vai pat izredzētību). Pārspīlētai savas vērtības sajūtai tiek pievienoti aizspriedumi – nepamatoti negatīvi priekšstati par citām grupām. Tas tiek darīts, lai attaisnotu un pamatotu necilvēcīgu rīcību pret tām, jo darīt pāri necilvēkam taču ir daudz vieglāk.

Treškārt, tas ir maldīgais priekšstats par to, ka savas intereses ir iespējams īstenot vienīgi uz citu rēķina, – jo vairāk labuma gūstam mēs, jo mazāk paliek viņiem. Šis priekšstats ir maldīgs, jo sabiedrība eksistē, pateicoties cilvēku spējai savstarpēji sadarboties, kas prasa ierobežot savu dabisko vēlmi konkurēt ar citiem. Skaidrojot, kādēļ tā, filozofs Bērtrands Rasels (Bertrand Russell) uzsver, ka sadarbību ar citiem nodrošina mūsu sociālais instinkts (gregarious instinct): "Sabiedrisku dzīvnieku veiksmīga izdzīvošana cīņā par eksistenci ir atkarīga no sadarbības bara iekšpusē, šīs sadarbības vārdā indivīdam nākas daļēji atteikties no kaut kā, no kā tas citos apstākļos neatteiktos. Tādā veidā rodas konflikts starp instinktiem un vēlmēm, jo pie indivīda bioloģiskajiem mērķiem pieder gan sevis saglabāšana, gan bara izdzīvošana. Pēc savas būtības ētika ir māksla norādīt citiem uz to, kas viņiem ir jāupurē, lai būtu iespējams sadarboties." [4]

Iecietība ir būtiska sociāla vērtība, bez kuras nav iespējams izveidot spēcīgu un vienlaikus demokrātisku sabiedrību, kas spēj solidarizēties kopīgu mērķu vārdā. Kāda ir iecietības loma Latvijas sabiedrībā? Centra "Providus" 2006. un 2007. gadā veikto pētījumu secinājums ir skumjš: Latvijā iecietība nav vispārpieņemta sabiedrības vērtība [5]. Nekas neliecina, ka kopš šo pētījumu veikšanas mūsu valstī būtu notikušas kādas būtiskas izmaiņas – homofobija, ksenofobija un vienkārši savstarpēja neiecietība joprojām ir plaši izplatītas parādības. Galvenās neiecietības formas ir etniskā un reliģiskā neiecietība, taču tikpat labi neiecietība var tikt balstīta uz jebkura veida atšķirību – tautību, valodu, dzimumu, vecumu, sociālo statusu, seksuālo orientāciju utt.

Ikdienas neiecietība var izpausties arī darba ņēmēja un darba devēja attiecībās, vai pat vienkārši pārvietojoties pa publisku telpu – autobraucēju, gājēju un velosipēdistu savstarpējās negācijās. Šāda ikdienas neiecietība rodas no egoistiskas vēlmes domāt tikai par sevi, ignorējot citu cilvēku vajadzības un intereses. Tiem no mums, kuriem ir gadījies vismaz reizi pabūt gan gājēja, gan velobraucēja, gan autovadītāja lomā, nākas konstatēt, ka jebkurā no šīm lomām nekad nebūs iespējams nerēķināties ar citiem, – mums vienmēr kāds traucēs. Un, tā kā visu laiku dusmoties uz "stulbajiem gājējiem", "debilajiem vadītājiem" vai "trakajiem riteņotājiem" ir destruktīvi, atliek vien strādāt ar sevi un mācīties iecietību.

Jo vairāk kāda vērtība tiek apstiprināta praksē, jo vairāk tā izplatās un nostiprinās. Proti, iecietība vairo iecietību. Turpretim neiecietība vairo neiecietību, jo rosina tās upuros vēlmi atriebties pāridarītājam. Rezultātā cieš savstarpējo attiecību kultūra un paaugstinās kopējais agresijas un stresa līmenis sabiedrībā. Tas vājina Latvijas sabiedrību gan sociāli, gan ekonomiski – aktīvi un izglītoti cilvēki to pamet, kā galveno argumentu minot nevis ekonomisko situāciju, bet tieši neiecietību un diskrimināciju. [6]

Būt iecietīgiem nozīmē daļēji ierobežot savu egoismu: savas šķietami pašsaprotamās tiesības (patiesībā – tikai vēlmi) ienīst, noliegt un nepieņemt visu, kas nav saistīts ar mums pašiem. Kā to formulējis franču filozofs Voltērs savā esejā par toleranci, "iedomātās tiesības uz neiecietību ir absurdas un barbariskas – tās ir tīģera tiesības [saplosīt]" [7]. Cik ilgi slēpsimies aiz pārprastas iecietības tā vietā, lai iebilstu pret dažu ekstrēmistiski noskaņotu indivīdu zvērību pret kādu citu, ne mums? Līdz viņi klauvēs pie mūsu durvīm? Un cik ilgi ļausim paši sev "plosīties" uz ielas vai internetā?

[1] Razs, Džozefs. Brīvības morāle. Rīga: Madris, 2001, 355. lpp.

[2] Laclau, Ernesto. Deconstruction, Pragmatism, Hegemony. In: Deconstruction and Pragmatism. Ed. by Chantal, M. London: Routledge, 1996, p. 52.

[3] Ibid., p. 53.

[4] Russell, Bertrand. On Scientific Method in Philosophy. In: Russell on Ethics: Selections from the Writings of Bertrand Russell. Ed. by Pidgen, C. R. New York: Routledge, 1999, p. 109.

[5] Daudzveidība ienāk latviešu skolās. Mazākumtautību bērnu integrācija latviešu skolu vidusskolas klasēs. Austers, I., Golubeva, M., Kovaļenko, M., Strode, I.  Rīga: Sabiedriskās politikas centrs Providus, 2006. Pieejams: http://providus.lv/article_files/1079/original/daudzveid_lv.pdf?1326902467.

[6] Skaties.lv. Geji un lesbietes Latviju pamet diskriminācijas dēļ. 2014. gada 15. novembris. Pieejams: http://skaties.lv/latvija/sabiedriba/geji-un-lesbietes-latviju-pamet-diskriminacijas-del/.

[7] Toleration and Other Essays by Voltaire. Translated by Joseph McCabe. New York: G. P. Putnam's Sons, 1912, p. 30.