Vējoņa 22. jūnijā paustais aicinājums Saeimai mainīt Satversmi tā, lai 2019. gadā Valsts prezidentu vēlētu tiešās vēlēšanās (visi balsstiesīgie, nevis parlaments), primāri jāskata no paša Vējoņa interešu viedokļa. 2015. gada jūlijā Saeimas ievēlētais Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir savas prezidentūras pirmā termiņa pusē. Neatkarīgi no tā, vai viņš apsver iespēju kandidēt atkārtoti, laiks skrien ātri, un Vējonim aktuāls kļūst jautājums par to, kas tad ir un būs viņa pirmā termiņa galvenais "stāsts".
Stājoties amatā, Vējonis pirmajos mēnešos signalizēja, ka būs ļoti aktīvs Valsts prezidents. Dažādu apstākļu sakritības dēļ tas nav noticis. Lai gan arī 2017. gada pirmajā pusē Vējonis turpina runāt par reformu nepieciešamību dažādās sfērās (nodokļi, izglītība, veselības aprūpe u.c.), no viņa interešu viedokļa ir skaidrs, ka paļauties uz Kučinska valdības īstenoto pārmaiņu pozitīvo efektu ir riskanti. Tātad ir nepieciešams cits "stāsts".
Ņemot vērā sabiedrības vairākuma nemainīgo skepsi par politiskās varas darba jēgu un efektivitāti, kur nu vēl labāks "stāsts" par tādiem grozījumiem Satversmē, kas apgalvo, ka to ieviešanas gadījumā vara sāktu strādāt jēdzīgāk.
Vējoņa piedāvāto (pieprasīto?) izmaiņu klāsts ir plašāks par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu – piemēram, man ne mazāk būtisks šķiet ierosinājums dot Valsts prezidentam lielākas pilnvaras izsludināt Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Tomēr publiskajā telpā iegājies, ka uzmanība koncentrējas uz tautas vēlēta prezidenta tēmu. Tāpat iegājies, ka iebildumi pret šādu modeli saistās ar bažām, ka tad par Valsts prezidentu ievēlētu kādu simbolisku "Lembergu" vai "Ušakovu", kas savukārt no bažu izteicēju viedokļa nebūtu pieņemami.
Šajā tekstā nevēlos izvērst strīdu par to, cik demokrātisks ir šāds pieņēmums, ka kompetences trūkuma vai masīvas kampaņas apmuļķotais elektorāts ievēlētu "nepareizu" Valsts prezidentu. Man minētās bažas neliekas izšķirošas tādēļ, ka, ciniski sakot, kāda atšķirība vai savdabīgu personāžu ievēl tiešās vēlēšanās vai – pēc kādas aizkulišu vienošanās – parlaments? Respektīvi, tautas vēlēta Valsts prezidenta ideju es neuztveru kā jaunu, papildu risku.
Cita lieta, ka Vējoņa izvirzītie priekšlikumi, manuprāt, neko nemainītu.
Iedomāsimies, ka tie tiek pieņemti un turpmāk Saeima apstiprina premjeru, savukārt premjera izvēlētās ministru kandidatūras apstiprina nevis parlaments, bet gan Valsts prezidents. Nu, un? Apgalvojums, ka tas darītu Ministru prezidentu mazāk atkarīgu no politiskās konjunktūras, ir blēņas. Lai cilvēku X Saeima apstiprinātu par valdības vadītāju, tāpat ir nepieciešams vairākums parlamentā. Grūti iedomāties, ka šo vairākumu pārstāvošie politiķi nejautātu X, kādi viņam ir nodomi par to vai citu ministru posteņu personālijām. Un, ja X nodomi vairākumam būs nepieņemami, viņu vienkārši par premjeru neapstiprinās. Pat ja X kaut kā izdotos dabūt cauri ministru kandidatūras, pret kurām vairākums ir skeptiski vai noraidoši noskaņots, parlamentārā valstī deputātu rīcībā vienalga paliktu gana iespēju šādu ministru dzīvi padarīt sūru un viņu darbu torpedēt.
Jā, bet tādā gadījumā Valsts prezidents (pēc grozījumiem) varētu Saeimai draudēt ar ārkārtas vēlēšanām (nevis tikai rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu). Tas tiešām varētu būt spiediena instruments, tomēr neesmu pārliecināts, ka bailes no ārkārtas vēlēšanām politiskajā un ekonomiskajā elitē ir tik lielas, lai tā akceptētu elites ieskatā nepieņemamu valdības darbu. Politiskajām grupām risks iegūt ārkārtas vēlēšanu rezultātā mazāku pārstāvniecību var likties mazāks ļaunums par problēmām īstenot savas intereses "šeit un tagad". Paturot prātā nebeidzamās klanu cīņas lielāku politisko grupu iekšpusē, var pat pieļaut, ka ārkārtas vēlēšanas daļai elites, tieši otrādi, varētu šķist izdevīgas.
Manuprāt, problēma ir nevis politiskās sistēmas struktūra Latvijā, bet gan cilvēki, kuri šajā struktūrā funkcionē. Problēmas rada ne tik daudz pilnvaras, cik nevēlēšanās riskēt ar savu politisko karjeru. Valsts augstāko amatpersonu pilnvaru paplašināšana neko nedos, kamēr nesamazināsies dažādu neformālo līderu un aizkulišu darboņu ietekme lēmumu pieņemšanā. Lēmumu pieņemšanas sistēmas nepilnības nevar atrisināt ar juridiskiem instrumentiem.
Līdz ar to Vējonis, uzstājot uz šādām "reformām", ne tikai mēģina iezīmēt savu politisko profilu, bet arī piespēlējis labu izdevību partijām 2018. gada Saeimas vēlēšanu kontekstā murmuļot un burbuļot par būtībā tukšiem jautājumiem.
0