Homoseksualitāte postpadomju Latvijas publiskajā telpā
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Latvijas sabiedrība, kurā iepriekš valdīja puritānisms un erotikas izstumšana no publiskā diskursa, dažu gadu laikā bija spiesta pieņemt jaunu realitāti – kapitālismu –, kurā seksualitāte un bauda kļūst par publisku apspriešanas objektu, masu kultūras tēmu un arī preci. Īpaša nozīme šajā procesā bija homoseksualitātei – no krimināli sodāma [1] un par psihisku novirzi uzskatīta netikuma [2] tā sāk kļūt par seksuālās orientācijas veidu, par personību raksturojošu iezīmi, kas liberālā sabiedrībā jārespektē.
Padomju Latvijas iedzīvotāji informāciju par seksuāla rakstura jautājumiem varēja iegūt no pazīstamā seksologa Jāņa Zālīša (1933–2007) lekcijām un publikācijām, populārākā no tām bija grāmata "Mīlestības vārdā" (1982). Tajā homoseksualitāte tika aprakstīta kā nepareizas dzimumaudzināšanas rezultātā radusies novirze, kuru nepieciešams ārstēt, jo tās rezultātā samazinoties dzimstība, rodoties izvirtība un noziedzība. Kā liecina homoseksuāļu dzīvesstāsti Ritas Rudušas interviju krājumā "Pagrīdes citādība", Zālīša grāmatas iespaidā jaunieši apzinājās savas izjūtas kā ārstējamu patoloģiju.
80. gadu beigās reizē ar "perestroikas" ievadīto nacionālās pašapziņas celšanos vājinājās arī izdevniecību un masu mediju cenzūra. Turpmākajos gados padomju pilsoņu ikdienā pamazām ienāca informācija par seksu – ilustrētie žurnāli bieži publicēja sieviešu aktu fotogrāfijas, vēlāk arī vaļsirdīgas intervijas par seksuālo pieredzi.
1989. gadā no ASV uz Latviju pārceļas žurnālists Kārlis Streips, otrās paaudzes trimdas latvietis, kurš jau ASV darbojās geju organizācijās un preses izdevumos, tā radīdams skandālu konservatīvajā trimdas latviešu vidē. Arī Latvijā viņš neslēpj savu homoseksualitāti, radot apkārtējo pārsteigumu un apmulsumu.
Šajā laikā ilustrēti žurnāli sāk iztirzāt homoseksualitātes jautājumus, un sākotnēji par galvenajiem ekspertiem kļūst seksopatologi, kuru attieksme ir krasi noliedzoša. Piemēram, LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais seksopatologs Eduards Aganovs žurnālā "Liesma" 1988. gadā stāsta par vīriešu homoseksualitāti kā riskantu un draudīgu praksi, kura tomēr esot izplatīta kultūras darbinieku vidū. Arī seksopatoloģes Mirdzas Liepiņas attieksme pret lesbismu intervijā žurnālam "Liesma" 1989. gadā ir krasi noliedzoša – viņa uzskata, ka pareizi audzināta sieviete "pašā sliktākajā gadījumā [..] varētu nonākt pie masturbācijas, bet nekādā gadījumā pie homoseksuālisma". Tomēr viņa min datus – lai gan 25 % lesbiešu mēģinājušas izdarīt pašnāvību un 3 % gadījumos sekas bijušas letālas, vairums lesbiešu nevēlas ārstēties, jo uzskata, ka "tas dzīvot netraucē". Kāda Aivara Kaktiņa raksts "Lesbietes" atturībai veltīta žurnāla "Edgars" pirmajā numurā 1989. gadā tapis pēc "ārzemju preses materiāliem", tas informēja galvenokārt par ASV, kur lesbietes visbiežāk izvēloties kļūt par pārdevējām, sportistēm, arodbiedrību līderēm un politiķēm, viņas parasti esot vientuļas, jo partneres sameklēt ir ļoti grūti.
Tikmēr PSRS varas iestādes problematizēja homoseksualitāti citā aspektā – 80. gadu beigās AIDS izplatījās arī Padomju Savienībā, un šai problēmai veltītos izdevumos vīrieši, kas stājas homoseksuālos sakaros, tika attēloti kā galvenie nāvējošās slimības pārnēsātāji. Krievu ārsti Valentīns un Vadims Pokrovski 1988. gadā sarakstītā populārzinātniskā brošūrā par AIDS stāsta par pirmā Padomju Savienībā konstatētā AIDS slimnieka likteni – tas ir "mīkstčaulīgs" vīrietis, kas ārzemēs inficējies ar HIV un vēlāk inficējis ar to jauniešus Maskavā. Tomēr autoru attieksme pret homoseksualitāti nav tikai nosodoša – viņi uzsver nepieciešamību pēc minimālas tolerances, jo tās trūkuma dēļ homoseksuāļu medicīniskā kontrole un cīņa pret AIDS kļūtu neiespējama, un atgādina: "Tieši vācu nacisti bija tie, kas koncentrācijas nometnēs iznīcināja simtiem tūkstošu homoseksuālistu."
Cīņa pret AIDS vēlāk ir viens no galvenajiem argumentiem, kādēļ nepieciešams atcelt kriminālsodu par homoseksualitāti (LPSR kriminālkodeksa 124. panta 1. daļu), to laikrakstā "Diena" 1991. gada 10. aprīlī pauž Latvijas Nacionālās asociācijas "Dzīve bez AIDS" viceprezidents Leonīds Buhrots. Viņš raksta, ka homoseksuāli kontakti republikā vēršas plašumā un pastāv līdz 200 cilvēku lielas homoseksuāļu grupas, kuriem ir kontakti ar partneriem citās republikās un ārzemēs; "bēdīgi slavenā" kriminālkodeksa panta dēļ šie kontakti nekādi netiek regulēti, tāpēc tie veicina AIDS un leikozes izplatīšanos.
Grozījumi kriminālkodeksā, saskaņā ar kuriem tiek atcelts sods par pederastiju, Latvijas Republikas Augstākajā Padomē pieņemti 1992. gada 5. februārī un stājās spēkā tā paša gada 1. martā. Saskaņā ar Augstākās Padomes sēžu stenogrammām par 124. pantu diskusijas nenotiek. Žurnālists Kārlis Streips vēlāk pauž viedokli, ka, viņaprāt, šo izmaiņu pieņemšana bija nevis mērķtiecīgs politisks lēmums, bet nejaušība. Taču ar šo lēmumu, kas pēc gadsimtiem ilgas homoseksuāļu vajāšanas beidzot dekriminalizē vīriešu viendzimuma sakarus, Latvijas homoseksuāļu cīņa par līdztiesību patiesībā tikai sākās.
90. gadu sākumā radās pirmās geju un lesbiešu organizācijas. Latvijas Asociācija seksuālai vienlīdzībai (LASV), 90. gadu ietekmīgākā organizācija, veidojusies jau 1990. gada nogalē, oficiāli reģistrēta 1993. gada 12. februārī. Šīs organizācijas sākotnējie mērķi bija cilvēktiesību nodrošināšana, cīņa pret tiesisko, sociālo, politisko diskrimināciju un neiecietību pret lesbietēm un gejiem. 1991. gada novembrī LASV pārstāvji noorganizēja vairākas tikšanās ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu pastāvīgo komisiju, kurai lūdza izteikt priekšlikumus parlamentā par kriminālkodeksa 124. panta atcelšanu. Šīs organizācijas valdes locekļi Ainārs Ločmelis un Juris Lavrikovs kļūst par tās uzskatu publiskajiem paudējiem preses izdevumos un televīzijā. 1993. gadā ar Dānijas Nacionālās lesbiešu un geju organizācijas atbalstu iznāk pirmais oficiālais geju un lesbiešu laikraksta "Loks" numurs, tomēr periodisko izdevumu publikācijas ir neregulāras un grūti pamanāmas.
Viendzimuma laulību atzīšana ir viena no LASV galvenajām prasībām, kas 90. gadu politiķu vidū negūst nekādu atbalstu. Par šādām laulībām publiski tiek runāts jau 1995. gadā, šīs idejas atbalstam 1995. gadā LASV sarīko publisku akciju, kas piesaista plašas sabiedrības daļas uzmanību: lesbiešu kāzas. 12. augustā latviete Astra Indričāne un vāciete Birgita Būvingere noslēdz Latvijā un Baltijā pirmās viendzimuma "laulības" – viņas Kinogalerijā "salaulā" LASV valdes loceklis Ainārs Ločmelis, izsniedzot partnerattiecību reģistrācijas apliecību, kurai gan nebija juridiska spēka. Pēc tam Indričāne un Būvingere dodas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šis notikums kļūst par dzeltenās preses sensāciju un rosina diskusijas sabiedrībā, taču publiski paust atbalstu LASV centieniem citas sabiedrības daļas vēl nav gatavas.
Lielākās sabiedrības daļas reakcija, spriežot pēc preses publikācijām, ir negatīva. Arī aptaujātie "eksperti" pauž naidīgu viedokli: gan katoļu baznīcas arhibīskaps Jānis Pujats, gan Republikāniskā dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva, kura laikrakstam "Vakara Ziņas" saka: "Traģiskākais ir tas, ka to lasīja, skatījās arī tīņi, kuru psihe vēl nav nobriedusi. Homoseksuālisms nav raksturīgs latviešu mentalitātei." Līdz nākamajām publiskajām šāda veida akcijām paiet vēl vairāki gadi.
1997. gadā tiek nodibināts Homoseksualitātes informācijas centrs, kas 1998. gadā izdod laikrakstu "10 %", bet 1999. gadā aicina uz atbalsta akciju likumprojekta "Par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju" izskatīšanai. 1999. gada 30. novembrī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā likumprojekts tiek noraidīts ar 8 balsīm "pret" un divām "par" (abas no PCTVL).
90. gados Rīgā rodas pirmās geju un lesbiešu atpūtas un izklaides vietas. Sākotnēji tās tiek ierīkotas dažādās pielāgotās telpās, kas ne vienmēr ir piemērotas klubiem vai bāriem. 1995. gada nogalē žurnālā "Loks" minētas četras: "Oāze" Kārļa Ulmaņa gatvē 2, "Queers" Antonijas ielā 1 (P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja telpās), bārs Avotu ielā 7 un "808" Alfrēda Kalniņa ielā 8. Šie klubi parasti darbojās nedēļas nogalēs. 90. gadu beigās izveidojas ilglaicīgi pastāvoši klubi: 1996. gada vasarā Matīsa ielā 60/62 sāk darbu klubs "Purvs" (slēgts 2010. gadā), bet 1999. gada jūlijā Alfrēda Kalniņa ielā 4 tiek atvērts "XXL", kuram blakus pēc kāda laika tiek atvērta arī geju sauna "Varavīksne" un viesnīca "Centrum". 21. gadsimta pirmajos gados Ģertrūdes ielā 33/35 sāk darbu bārs "Golden".
2000. gada 28. aprīlī tiek reģistrēta vēl viena organizācija – "Geju atbalsta grupa" –, kas 2001. gadā izdod biļetenu "Gaylatvia" un atklāj geju uzticības tālruņa līniju; rodas arī "Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa", kuras sapulcēs tiekas gados jauni cilvēki. Tomēr šīs aktivitātes nekļūst zināmas plašākai sabiedrībai, un arī ārzemju atbalstītāju finansējums pārtrūkst – reāli darba augļi Latvijas sabiedrībā joprojām nav redzami.
Nozīmīgāks par drukātajiem izdevumiem kļūst 1999. gadā dibinātais portāls "Gay.lv", kurā līdzās iepazīšanās sludinājumiem un lietotāju bilžu galerijām regulāri parādās arī aktualitātes par sabiedriskiem jautājumiem. Savukārt 1996. gadā tiek dibināts grāmatu apgāds "Atēna", kura īpašnieki – tulkotājs Pēteris Jankavs un dāņu filologs Karstens Lomholts, kurš 1991. gadā pārcēlies uz Latviju, – mērķtiecīgi nodarbojas ar geju tematikai veltītās daiļliteratūras tulkošanu – tajā izdoti Patrīcijas Nellas Vorenas, Maikla Kaningema, Johannas Sinisalo, Džeimsa Boldvina, Kolma Toibīna, Alana Holinghērsta, Žana Ženē, Margeritas Jursenāras un citu autoru darbi.
2003. gada 11. aprīlī daži bijušie jauniešu grupas aktīvisti dibina Latvijas Nacionālo LGBT organizāciju "ILGA Latvija", kura oficiāli reģistrēta 2004. gada augustā un kuras mērķis ir skaļāks homoseksuāļu tiesību pieteikums – pirmā Rīgas praida organizēšana. Taču 2005. gadā rodas arī LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka", kas ātri kļūst par ietekmīgu organizāciju un pārņem Rīgas praida organizēšanu turpmākajos gados. Rezultātā "ILGA Latvija" beidz pastāvēt.
Laika posmā no 1992. līdz 2005. gadam Latvijas LGBT organizācijas savā ziņā var salīdzināt ar 20. gadsimta 40.–60. gadu homofilu organizācijām rietumvalstīs – arī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas tika propagandētas "tradicionālas", "latviskas" vērtības (tāpat kā pēc Otrā pasaules kara piedzīvotajām šausmām pēckara sabiedrība vēlējās atgriezties pie "normalitātes") un sabiedriskā doma pret citiem seksualitātes veidiem bija naidīgi noskaņota. Arī pēc 2005. gada, piekopjot it kā agresīvāku stratēģiju (radniecīgu rietumvalstu LGBT organizāciju stratēģijai "pēc-Stounvolas" periodā pēc 1969. gada), kuras galvenais līdzeklis ir regulāri Rīgas praida sarīkojumi pilsētas centrā, LGBT kopienas zīmes Rīgas ainavā joprojām ir minimālas.
Tomēr pārmaiņas sabiedrības apziņā notiek – inteliģences grupu atbalsta vēstules "Riga Pride" organizatoriem 2005. gadā, protestu apsīkums 2012. gada praida laikā, šogad sāktā parakstu vākšana, lai ierosinātu Saeimā partnerattiecību likumu, homoseksuālu tēlu klātbūtne grāmatās un teātra izrādēs, kā arī agresīvas homofobiskas retorikas mazināšanās politiķu vidū liecina, ka, pamazām mainoties paaudzēm, mainās arī attieksme pret nenormatīvo seksualitāti.
Šī raksta pilna versija publicēta rakstu krājumā "Dzimtes konstruēšana" (Rīga: Avens un partneri, 2013, 111.–128. lpp.).
[1] Vīrieši par pederastijas piekopšanu pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 124. panta tika sodīti ar cietumsodu līdz pieciem gadiem, vainu pastiprinošos apstākļos – no trim līdz astoņiem gadiem.
[2] Sievietes par viendzimuma sakariem riskēja nokļūt psihiatriskajā slimnīcā.
7