Man nav ilūziju par politiku, un tas teikts bez nosodījuma politiķiem – galu galā es nezinu, kā pats uzvestos viņu vietā. Tomēr, lūdzu, neaizskariet manas estētiskās jūtas, tik atklāti demonstrējot, ka jums principā ir vienalga, vai jūsu paustais izklausās kaut cik loģiski.
Kad Valsts prezidenta vēlēšanu kontekstā pat valdības locekļi sāka publiski dot mājienus par koalīcijas sastāva iespējamu maiņu, šī teksta autors "Satori" atļāvās retorisku aicinājumu politiķiem: "Nomierinieties, lūdzu!" Kad "Jaunās Vienotības" (JV) kandidāts Edgars Rinkēvičs 31. maijā tika ievēlēts par valsts pirmo amatpersonu, īsu brīdi varēja šķist, ka aicinājumam piekrīt arī paši politiķi: "Vaicāts par to, vai Valsts prezidenta vēlēšanas varētu viest kādas izmaiņas valdībā, premjers skaidroja, ka par to varētu izteikties agrākais parīt [2. jūnijā – M.Z.], kad jau būs "pāršalkušas emocijas"." Tātad gaidām, kad "pāršalks emocijas" un prāti nomierināsies.
Lai novērtētu situācijas absurdumu, pietiek ar portāla "Delfi" tekstu virsrakstiem 2. jūnijā: 13.06 – "JV runas par paplašinātu koalīciju dēvē par spekulāciju…"; dažas stundas vēlāk, 17.47 – "Kariņš sagaida sarunas par koalīcijas paplašināšanos…". Tātad viens JV politiķis, bijušais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, paša partijas līdera vēlmes uzskata par "spekulācijām"? Turklāt amizanti, ka arī JV finanšu ministrs Arvils Ašeradens ir pamanījies presei paust, ka "valdošās koalīcijas paplašināšana ļautu dinamiskāk virzīties uz priekšu ar valstij svarīgiem jautājumiem". Vai nu žurnālisti kaut kā fundamentāli nesaprot, ko politiķi saka, vai arī paši politiķi nesaprot, ko teikt.
Tātad sagaidām koalīcijas tikšanos 2. jūnija pēcpusdienā, pēc kuras nācijas nākotnes vārdā atliek cerēt, ka putrojas žurnālisti. Jo pretējā gadījumā jāsecina, ka dažam labam ir, žargonā izsakoties, jumts aizbraucis. Proti, pēc tam, kad koalīcijas partneri – Apvienotais saraksts (AS) un Nacionālā apvienība (NA) – ir pauduši, ka nevēlas koalīcijas paplašināšanu, premjers aplaimo publiku: "Kariņš sagaida sarunas par koalīcijas paplašināšanos; pašreizējā valdība esot stabila." Te visorganiskāk iederētos kāds stiprāks vārds svešvalodā, tomēr mēģināšu Kariņa teikto ilustrēt ar man labāk saprotamu sadzīvisku situāciju. Tātad dzīvokļa saimnieks atnāk pie jums un norāda, ka vispār jums ar divām istabām ir par daudz, pilnīgi pietiks ar vienu. Un principā viņš vedīs citus potenciālos iemītniekus šo istabu skatīties. Tomēr kopumā jums nav, par ko nervozēt, vienkārši turpiniet gaidīt, ko nesīs nākamā diena – jums taču tas neuzdzen stresu, vai ne?
No JV līdera cenšas neatpalikt arī koalīcijas partneri, kuri, atkārtosim, ir stingri pret citu partiju iekļaušanu koalīcijā, un gan NA, gan AS pauž, ka "vienlaikus ar ZZS un "Progresīvajiem" var notikt sarunas par valsts attīstībai svarīgiem lēmumiem un Saeimā darāmajiem darbiem". Respektīvi, publikai pilnā nopietnībā tiek paziņots, ka ZZS un "Progresīvie" varētu palīdzēt koalīcijai – nu, tāpat vien. Brīvprātīgā kārtā iet talkā konkurentiem.
Man ir iecietīga attieksme pret kompromisiem un t.s. neoficiālo politiku. No šī viedokļa raugoties – lai cik amizanti (ir vietā arī dusmīgāks apzīmējums) izskatās JV gatavība strādāt kopā ar ZZS pēc visa priekšvēlēšanu kampaņā sarunātā, lai tā būtu. Galu galā JV un ZZS strādāja kopā arī Laimdotas Straujumas (JV) pirmajā un otrajā valdībā. Tomēr man nepatīk, ja mani (un publiku kopumā) uzskata par idiotu.
Lai aina būtu vēl krāšņāka, parādās jau relatīvi detalizēta versija par sfēru sadalījumu nākamajā – bez AS un NA – valdībā, nākamais premjers (Ašeradens) arī pieminēts. Skaidrs, ka šo vēsti medijiem apzināti nopludina paši politiķi. Tajā pašā laikā tiek apgalvots, ka vispār "līdz Jāņiem" nekādu izmaiņu varētu arī nebūt, esot iespējama "neliela pauze". Un elektorātam nu ir jātic, ka vara šādā gaisotnē turpinās ražīgi un aktīvi strādāt. "Līdz Jāņiem". Vai varbūt pat līdz Pēterdienai.
Kas notiek? Skaidrs, ka iepriekš lietotais apzīmējums "jumts aizbraucis" ir tikai tēlains izteiciens. Jēdzīgāk būtu teikt: kāds pārkombinējās. Un, manuprāt, pārkombinējies ir Kariņš.
Uzbursim sev šādu ainu: mums ir divi kungi, kuriem apnicis viņu darbs. Nogurums, sajūta, ka pašmāju politiskajā ekosistēmā ir sasniegts viss, ko var sasniegt. Vajadzētu kaut kā eleganti pamāt ar roku un doties uz citu posteni. Vienam no šiem kungiem – Edgaram – savu mērķi sasniegt izdevās. Turklāt, cik saprotu, pašam prasmīgi plānojot un darbojoties. Otram – Krišjānim – nekas eleganti nesanāk ("es gribēju pozitīvas pārmaiņas, izaugsmi, bet man neļāva"). Iespējams, Krišjānis bija cerējis, ka viņa daļu palīdzēs novest līdz galam Edgars, kuram ar prāta spējām viss ir kārtībā. Diemžēl dzīve nav rožu dārzs, un Edgaram nav jārūpējas par Krišjāni, kurš nu sava plāna izpildē var paļauties vien uz paša brīnišķīgo politisko organizāciju. Savukārt brīnišķīgās politiskās organizācijas viena no nedaudzajām Krišjānim noderīgajām īpašībām ir nekritiska gatavība atbalstīt teju jebko, ko Krišjānis saka. Plānošana, kā mēdz teikt, trīs četrus gājienus uz priekšu nestrādā, jo nav nepieciešamās kapacitātes. Rezultātā ir improvizācija, "paskatīsimies, kas sanāks" un līdzīga darbošanās, ko pašiem droši vien labpatīk uzskatīt par "elastīgumu" un "spēju manevrēt". Es, protams, neapgalvoju, ka stāsts par Edgaru un Krišjāni ir par Latviju 2023. gadā. Vienkārši tāda aina uzbūrās.
Jaunievēlētais prezidents ir paziņojis, ka pārtrauks savu darbību JV. Tā arī būs. Bet kā ar viņa kancelejas vadītāju (ļoti ietekmīgs postenis)? Vai tiešām publika tiek uzskatīta par tik sekli domājošu, ka tai pietiks ar Rinkēviča iesniegumu, lai uzskatītu, ka nu prezidents būs politiski neitrāls?
Es neatceros, kurš no abiem 1966. gadā tiesātajiem disidentiem – Andrejs Siņavskis vai Jūlijs Daniels – to esot teicis: "Man ar padomju varu ir estētiska rakstura domstarpības." Citiem vārdiem sakot, runa nav par to, vai varas uzvedība ir juridiski korekta vai tu esi disidents. Runa ir par to, ka vara uzvedas prasti, primitīvi, tātad uzskatot, ka neko vairāk pilsoņi nav pelnījuši. Man pret to ir iebildumi, jo uzskatu, ka esmu pelnījis vismaz elegantāku iznerrošanu vai piemānīšanu. Par laimi, Latvijas politiskā iekārta, neņemot vērā tās trūkumus, nav salīdzināma ar PSRS un mums par uzskatiem nedraud, teiksim, septiņi gadi cietumā vai nenoteikts laiks "ārstēšanai" psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr pats Siņavska–Daniela princips ir labs. Es kā vēlētājs apzinos, ka balsoju un balsošu par "mazāko ļaunumu". Man nav ilūziju par politiku, un tas teikts bez nosodījuma politiķiem. Tomēr vismaz neaizvainojiet manas estētiskās jūtas: izspēlējiet šaha etīdes, nevis metiet kauliņus!
0