Bodlēra dzejas vienreizīgums rodas sievietes un nāves tēlam saplūstot kādā trešajā — proti, Parīzes tēlā. Viņa dzejoļos Parīze ir nogrimusi pilsēta — turklāt tā ir nogrimusi drīzāk jūrā nekā zemē. Tiesa, pilsētas htoniskie elementi ir raduši nospiedumu viņa darbos — kā topogrāfiskā formācija vai vecā, izsusējusī Sēnas gultne. Tomēr izšķirošs Bodlēra pilsētas “mironīgajā idillē” ir sabiedriskais substrāts, modernais. Modernais ir galvenais akcents viņa dzejā. Ar splīnu tas saskalda ideālu (“Splīns un ideāls”). Tomēr tieši modernais vienmēr atsaucas uz pirmvēsturi. Šeit tas norisinās tajā divdomīgumā, kurš piemīt šā laikmeta apstākļiem un radītajam. Divdomīgums ir tēlaina dialektikas parādība, dialektikas likums miera stāvoklī. Šis miera stāvoklis ir utopija un dialektiskais tēls tādējādi — sapņu tēls. Šādu tēlu sniedz prece kā tāda: kā fetišs. Šādu tēlu sniedz pasāžas, kas vienlaikus ir gan nami, gan ielas. Un šādu tēlu sniedz palaistuve, kas ir vienlaikus pārdevēja un prece
"Iluminācijas", R.: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005,
tulkojuši Valdis Bisenieks, Ivars Ijabs
0