Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
24.03.2020

Pārdzīvot izolāciju

Komentē
0
Saglabā

Pandēmija liek mainīt ieradumus. Beidzot ir pienācis brīdis, kad sabiedrība kopumā iziet ārpus savas komforta zonas – nu, varbūt izņemot tulkotājus, kuri tagad var skābi jokot par to, ka sabiedrība beidzot sapratīs viņu problēmas.

Bet iziet ārpus komforta zonas taču ir labi, vai ne? Ja dzīve ir pārāk vienkārša, komfortabla, tad nenotiek attīstība, cilvēki ieķep savos ērtajos dīvānos, svētku galdos un slēpošanas trasēs. Patiesībā tas nebūt nav tik viennozīmīgi. Protams, pārmaiņas var nest labus rezultātus ilgtermiņā, taču īstermiņā tās var nozīmēt arī daudzas sāpīgas izvēles, kas nebūt nav garantēti godīgas pret katru iesaistīto. Tik tiešām: pasaule nebūt nav individuāli godīga, lai arī cilvēku sabiedrība to tādu cenšas izveidot.

Lielajā panikā par vīrusa riskiem sabiedrība tikai palēnām sāk apjaust, ka izolācija nenāks gluži par velti. No vienas puses, būtiski tiek traucēta ekonomiskā darbība, daudzi darbinieki izrādās lieki un ekonomika kopumā, vismaz īslaicīgi, atgriežas atpakaļ iepriekšējā ciklā ar daudz mazāku pakalpojumu sektora lomu.

No otras puses, izolācija tā vai citādi pasliktinās arī cilvēku veselības stāvokli. Atkal – gan fizisko, jo, mājās sēžot, samazinās fizisko aktivitāšu daudzums un ir grūti turēties pretī ledusskapja kārdinājumam, gan arī garīgo: izolācija diemžēl nes sev līdzi paaugstinātus depresijas, sociālās trauksmes un zema pašvērtējuma riskus, savukārt vecāka gadagājuma cilvēkiem paātrinās smadzeņu sabrukšanas un smadzeņu darbības traucējumu (demences) procesi. Sociālās izolācijas radītā ietekme uz garīgo veselību nav mazāka par tādiem riska faktoriem kā augsts asinsspiediens, liels liekais svars vai smēķēšana [1]. Galu galā, pati sociālā izolācija paaugstina alkoholisma un citu atkarību risku. Par šo tēmu ir pieejamas arī dažādas filmas, tomēr neesmu pārliecināts, vai pašlaik tās skatīties ir laba doma.

Tāpēc ir vietā atgādināt, ka cilvēki ir dažādi. Mūsu dažādība ir pielāgošanās mehānisms, kas nodrošina civilizācijas pastāvēšanas iespējas daudzveidīgos apstākļos. Ir tādi, kuri dzīvē tiek uz priekšu ar bezkaunību, bet ir tādi, kuru veiksmes paņēmiens ir kārtīgums un sekošana augstākstāvošu personu norādēm. Nav iespējams pateikt, kura no stratēģijām labāka. Piemēram, 90. gados pēc neatkarības atgūšanas veiksmīgāka bija bezkaunība: aizmirstam par ierastajām sabiedrības normām, darbojamies pilnīgi egoistiski un uz savu galvu. Nostrādāja? Lieliski nostrādāja, savukārt sirdsapziņas cilvēki varēja vien noskatīties uz pilīm un dārgajām mašīnām, kas uzradās šīs dzīves filozofijas ietvaros.

Nu ir iestājušies pretējie laiki. Nevērība un nerēķināšanās ar sabiedrību nonākusi svaru kausu otrajā pusē un apdraud gan šos paštaisnos, gan viņu ģimenes locekļus, radus, draugus, paziņas. Tagad ar lielāku varbūtību izdzīvos kārtīgie – viņi gan paši retāk cietīs no slimības sekām, gan pasargās savas ģimenes, samazinot ārstēšanās izdevumus un kopumā nodrošinot sev un saviem bērniem labāku tālāko dzīves posmu.

Šobrīd viens no veiksmes paņēmieniem ir spēt atšķirt, kurai informācijai, kuriem avotiem uzticēties – nu, kaut vai tas būtu kāds gudrāks, zinošāks radinieks vai kaimiņš, kurš savukārt var norādīt, ka apkārt klīstošās viltus īsziņas jāmet miskastē un to vietā jāseko līdzi uzticamām ziņām. Starp citu, jādomā, ka samazināsies arī zemas kvalitātes vai propagandas mediju, piemēram, "Fox News" vai Krievijas TV kanālu patēriņš, – to veidotāji savus skatītājus ir pieradinājuši pie viltus drošības un dezinformācijas.

Otra grupa, kas tagad izvirzās priekšplānā, ir tie, kuri spēj pašorganizēties, strādāt no mājām, mainīt savus ieradumus, kā arī vienkārši nekrist panikā. Lai gan ar paniku ir interesanti: tā nav viennozīmīga. Dažkārt cilvēki, kuri ikdienas dzīvē nonīkuši no garlaicības un palēnām grauž sevi, krīzes situācijā pēkšņi sajūtas daudz labāk. Lūk, viens šāds piemērs no sociālajiem tīkliem: "Savādi, bet, uzliesmojot epidēmijai un citām šausmām, es jūtos mierīgāk nekā parasti, jo beidzot varu atpisties pati no sevis un vairs nemokos, domājot, ka mana dzīve ir sūds, jo pasaulē pašlaik visur ir sūdi, un tas man sanāk tāds mazs atvaļinājums no sevis drātēšanas." [2]

Jā, ir cilvēki, kas šādos apstākļos pēkšņi jūtas apskaidroti, tomēr svarīgi ir spēt pielāgoties jaunajai situācijai. Droši vien arī trauksmainākie cilvēki pēc neilga brīža apradīs ar jaunajiem apstākļiem un, atskatoties atpakaļ uz iepriekšējo laiku, ar šodienas acīm novērtēs, ka agrāk viņi satraucās bez nopietna iemesla. Taču dažādi riski neapšaubāmi pastāv un ir svarīgi tos mazināt, ja ne novērst.

Cilvēki daždien kāpj tieši uz tiem grābekļiem, ar kuru uztveres spēju viņus daba kaut kādā veidā apdalījusi – piemēram, ir indivīdi, kuriem nav pietiekami attīstīta slāpju sajūta, tādēļ viņi dzer par maz un ar laiku kļūst par hroniskiem, teiksim, nieru slimniekiem. Kontekstā ar izolāciju pirmie riski, ko cilvēki paši nepamana, ir nepieciešamība pēc sociālā kontakta, saules gaismas vai sasniegumiem, apliecinājumiem darbā, un tad nu viņiem ir lielāka tieksme vadīt laiku vienatnē un nesaprast, no kurienes rodas nemiers un neapmierinātība ar sevi, kas var pāraugt nopietnākos psihiskos traucējumos, piemēram, depresijā. [3]

Tādēļ jāapzinās, ka visiem cilvēkiem, vai mēs jūtam pēc tā nepieciešamību, vai ne, ir vajadzīga: a) minimāla drošības sajūta par savu ikdienu; b) jēgpilns kontakts ar citiem cilvēkiem; c) sasniegumi un praktiskā noderīguma sajūta. Lai arī dažādas motivācijas teorijas šīs vajadzības sīkāk saskalda dažādos veidos, tomēr lielās līnijās to izpausmes parādās it visur.

Starp citu, īpaši apdraudēti ir vecie cilvēki, kuriem ir noteikts nebāzt degunu ārā no mājas un kuri visādā ziņā kļuvuši atkarīgi no citu aprūpes. Vecumā jau tāpat dažādu iemeslu dēļ ir mazāk iespēju piedzīvot pozitīvas emocijas, ir samazinājies sociālo kontaktu loks un iespējas ja ne izdarīt un sasniegt kaut ko tagad un tūlīt, tad vismaz cerēt, ka reiz būs labāk. Vecumdienās gan palīdz arī ambīciju līmeņa pazemināšanās, tādēļ nereti, tuvojoties pensijas gadiem, cilvēki ir vairāk apmierināti ar savu dzīvi: reizēm tieši pārspīlēts ambīciju līmenis apgrūtina mūsu dzīvi un lielā mērā tieši tā samazināšana un esošās situācijas pieņemšana ļauj cilvēkiem uzelpot kā smagu nastu nometušiem un sākt baudīt dzīvi, kāda tā ir.

Pat neskaitot sliktu un satraucošu ziņu ietekmi, prātam nav dabiski saglabāt nemainīgu uzmanību veicamajiem pienākumiem. Vairāk nekā pusei darbinieku ir grūtības noturēt savu uzmanību, tādēļ sociālais efekts – vadītāja un kolēģu klātbūtne – mums palīdz saņemties. Ja cilvēks paliek vienatnē, tad prāts itin viegli iesprūst savās domāšanas īpatnībās un negatīvās domās, tostarp baiļu un bezpalīdzības sajūtās. Šādas domas rada ķēdes reakciju. Bailes sašaurina redzeslauku, un kļūst arvien grūtāk saskatīt kopainu, labās lietas un attīstības iespējas. Sašaurinoties redzeslaukam, cilvēks kļūst piesardzīgāks, samazina savu kontaktpersonu loku un izvairās no situācijām, kurās viņš nejūtas pilnīgi droši. Taču tādējādi mēs vēl vairāk samazinām arī pozitīvo piedzīvojumu iespējas.

Kā nodrošināt jēgpilnu kontaktu ar citiem cilvēkiem? Skaidrs, ka laiku vākšana sociālajos tīklos nav īstais paņēmiens. Kaut kādā ziņā sēdēšanu tajos var salīdzināt ar mākslīgo saldinātāju lietošanu, ja vien tā nav saistīta ar jēgpilnas, nepieciešamas informācijas iegūšanu vai apmaiņu ar draugiem, – pirmajā brīdī tāda sajūta var rasties, tomēr pēc brīža organisms saprot, ka ir piekrāpts. Kopīgi smiekli, sarunas par personiski nozīmīgām lietām, sajūta, ka esi saprasts – tas gan palīdz.

Protams, klātienes tikšanās ir labāks saziņas veids, bet, kamēr pastāv karantīna un īpaši saudzējošais režīms, iesaku iespēju robežās izmantot videozvanus un pat videokonferenču iespējas. Vislabāk – izmantot tās radoši: piemēram, spēlējot spēles, lasot grāmatas vai veicot citas nesteidzīgas nodarbes, kas atbilst t.s. kvalitatīvā laika definīcijai – ne tikai steidzīga un strukturēta informācijas apmaiņa, bet arī iespēja izdzīvot kopīgas emocijas.

Tālāk par sasniegumiem – mūsdienu laikmeta smago stāstu, kas tagad līdz ar attālinātu darbu vai izolēšanos var tikai padziļināties. Daudziem no mums darbs nepavisam nav salīdzināms ar tādām nodarbēm kā ogu un sēņu salasīšana vai ražas izaudzēšana, kas sniedz gandarījumu un prieku par vērtīgo guvumu. Mūsu darbiem ir neskaidri definēti mērķi, izpausmes un vēl neskaidrāki vērtēšanas kritēriji, tādēļ vienmēr iespējams apšaubīt, vai tiešām esam sasnieguši rezultātu. Bieži nolaižas rokas, jo nav jau skaidri nosakāms, vai tu, teiksim, klientu apkalpošanā esi tiešām darījis visu, ko vari, lai nodrošinātu vēlamo rezultātu (vienmēr uzrodas kādi dīvaiņi, kuri būs ar kaut ko neapmierināti – lai vai cik lielas pūles darba darītājs nebūtu ieguldījis).

Kvalitātes kritērijiem jābūt, un, nedaudz papūloties, cilvēks var skaidrus, saprotamus mērījumus sev definēt pats. Citos gadījumos liela nozīme ir vienkāršiem hobijiem. Lūk, pat ja uz laiku esat zaudējuši darbu, nevajag dīki kārstīties pa māju. Nu, labi, pāris dienas jau var, bet ne ilgāk. Slinkuma spēks ir varens, un tas spēj atņemt vēlmi darīt kaut ko sev vajadzīgu, noderīgu, iepriecinošu. Tādēļ izolācijas laikā ir svarīgi radīt mazus, skaidri izmērāmus sasniegumus, kas pašam rada gandarījumu. Tagad ir pavasaris, tādēļ varbūt kādam būs īstais laiks kaut ko iestādīt. Vai kaut ko saremontēt. Vai iemācīties kādu jaunu deju – radošām izpausmēm vietas ir daudz.

Būtiska problēma ir arī autonomijas trūkums – sajūta, ka tu nespēj kontrolēt savu ikdienu var strauji radīt psihisku krīzi. Pat ja šķiet, ka esi pilnībā zaudējis autonomiju, tad tomēr – kas ir tās lietas, kuras tu šobrīd vari paveikt? Kas ir tas, ko tu gribi darīt? Pārdomā esošo situāciju! Iespējams, nāksies izvērtēt savas iespējas un no kaut kā atteikties. Sakārto savu ikdienu, nosaki dienas režīmu, plānojot reālistisku, izpildāmu darbu apjomu!

Iepriekš pieskāros tam, ka trauksmes un neapmierinātības sajūtu tiešā veidā rada nepiepildītas ambīcijas. Reizēm jāatzīst, ka no tās vai citas godkārīgas vēlmes tomēr jāatsakās, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti. Tomēr atteikšanās process nozīmē arī skumjas un sēras, no kurām cilvēki nereti mēģina izvairīties, cenšoties nedomāt par zudušo. Diemžēl tādā veidā mēs tikai turpinām vilkt zaudējuma sajūtu līdzi. Ir jāļaujas skumjām, jo svarīgi apzināties, ko esi zaudējis. Nevajag censties aizbēgt no savām bažām un trauksmes. Bet to vislabāk var darīt, esot kontaktā ar kādu, jo tas palīdz sevi neiedzīt pazemē pavisam. [4] Jāpiezīmē: personīgi esmu novērojis individuālas atšķirības – ir cilvēki, kuri ar šo procesu labprātāk tiek galā vienatnē.

Ilgtermiņā būsim ieguvēji, apgūstot jaunas pieejas un pašorganizēšanas metodes, pat ja sākumā tas nav viegli.

 

[1] Singer, C. (2018). Health Effects of Social Isolation and Loneliness. Journal of Aging and Life Care. https://www.aginglifecarejournal.org/health-effects-of-social-isolation-and-loneliness/

[2] пурполли @purpolly “Это странно, но…” 17.03.2020 https://twitter.com/purpolly/status/1239804179285237761

[3] Hallgren, M. et al. (2020). Associations of sedentary behavior in leisure and occupational contexts with symptoms of depression and anxiety. Preventive Medicine, 133 https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0091743520300451

[4] Townsend, S.M., Kim, H.S., Mesquita, B. (2014). Are You Feeling What I’m Feeling? Emotional Similarity Buffers Stress. Social Psychological and Personality Science, 5(5): 526-533 https://labs.psych.ucsb.edu/kim/heejung/townsendkimmesquita-2.pdf

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!