Par grāmatām
12.03.2020

Pārdomas pie grāmatas, kas nav tā, par ko izliekas

Komentē
0
Saglabā

Par Primo Levi romānu "Atelpa" ("Neputns", 2019, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere).

Bet karš ir beidzies, – es iebildu un patiešām domāju, ka tas ir beidzies, domāju tāpat kā daudzi citi tais atelpas mēnešos, turklāt beidzies daudz universālākā nozīmē, nekā var uzdrošināties domāt šodien. – Karš nebeidzas nekad, – neaizmirstami atbildēja Mordo Nahums [1]

Ir lietas, kas ir pašsaprotamas. No lietus tu samirksi, bez ēdamā tu izsalksi un cietīsi badu, no nāves tu nomirsi. Lietu pie mums ir pieredzējis gandrīz katrs, badu – krietni mazāk, nāvi pārdzīvojuši vien nedaudzi. Tāpat ir pašsaprotams, ka grāmatas tiek rakstītas un izdotas, lai tiktu izlasītas.

Itāļu rakstnieka Primo Levi grāmata "Atelpa" tomēr slikti iederas pašsaprotamo lietu sarakstā. Tā nav rakstīta, lai tiktu vienkārši lasīta. Jebkurš Levi literārās biogrāfijas pārskats piemin faktu, ka viņa pirmā grāmata "Vai tas maz ir cilvēks", kas tika drudžainā, slimīgā apsēstībā rakstīta uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām [2], pēc izdošanas nebaudīja publikas interesi. Publiku var saprast – ja jau grāmatas tiek rakstītas, lai tiktu izlasītas, tad kam tikko badu, ciešanas un nāvi pārdzīvojušajā Eiropā gribētos lasīt par badu, ciešanām un nāvi? Nez vai Toskānas vīnājos, Lombardijas laukos vai Ligūrijas pludmalēs vispār nāk prātā domas par nāvi? "Atelpai", kas iznāca 1963. gadā, bija jāatgādina – "Et in Arcadia ego" ("Es, nāve, esmu arī Arkādijā"). Holokausts ir daļa no Arkādijā mītošo itāļu pieredzes un vēstures, bet par to, kas ir holokausts, lasiet Levi autobiogrāfisko darbu "Vai tas maz ir cilvēks"! Šai grāmatai bija jānobruģē ceļš un jāizsit klusēšanas vārti, un tā savu funkciju izpildīja.

Īsumā Primo Levi biogrāfija izskatās 20. gadsimtam tipiski vai vismaz saprotami. Dzimis emancipētā ebreju vidusšķiras ģimenē Turīnā 1919. gadā; studējis ķīmiju; 1938. gada "rases [tīrības] likumu" rezultātā nespējis atrast normālu darbu; daļa draugu pagrieza viņam muguru, daļa – atbalstīja. Strādāja gadījuma darbus. Kad apstākļi un vēsture spieda – aizgāja partizānos. Cīnījās (pēc paša vārdiem – ne pārāk veiksmīgi [3]), tika notverts un apcietināts. Nonāca Aušvicā, izdzīvoja. Atgriezās mājās, strādāja par ķīmiķi, ar laiku kļuva par atzītu rakstnieku.

Bet ir kaut kas netipisks – Levi gāja bojā Aušvicas nāves nometnē 1987. gada 11. aprīlī, ar četrdesmit gadu novēlojumu. Tā par viņa nāvi, ko atzina par pašnāvību (Levi pārkrita pār savas Turīnas mājas trepju margām), nekrologā teica Nobela prēmijas laureāts Elī Vīzels [4], kurš arī bija Aušvicā. Primo Levi 1987. gadā piebiedrojās tiem 630 no sava "transporta" 650 ebrejiem, kas Aušvicā nebija izdzīvojuši.

"Atelpa" ir veidota kā (jautrs) ceļojuma apraksts, kas vēsta par no Aušvicas atbrīvotā itāļu ebreja Primo Levi mājupceļu uz Turīnu. Lai lasītājam būtu vieglāk sekot viņa ceļam, latviešu izdevumu papildina karte, kur šis ceļš iezīmēts. Mēs skatāmies un brīnāmies – vai nu vai, kā tad sanāca, ka viņš no Polijas dienvidiem uz Itāliju brauca caur Baltkrieviju un Ukrainu?! Anabāze kā Šveikam, smieklīgi taču! "Šveiks", starp citu, arī ir viena jautra un lustīga grāmata par ceļojumu, tikai nevis no frontes, bet uz fronti. "Atelpā" gandrīz nav nometnes, "Šveikā" – nav kara. Tāpat kā Šveikam, arī mūsu varonim ir kolorīti ceļabiedri, viņš satiek komiskus vietējos iedzīvotājus, viņš zina, kur sava ceļojuma galā grib nonākt, un ir drošs, ka tur nonāks. Tomēr laiku pa laikam no "Šveika" lustīguma Levi grāmata pāriet uz Džozefa Hellera "Lamatu-22" makabru.

Mājupceļš drusku līdzinās riņķa dejai. Par vadmotīvu grāmatai, šķiet, kļūst saruna ar ieslodzījuma un ceļa biedru, grieķu ebreju Mordo Nahumu: karš nebeidzas nekad. Tāpat viņš apraksta arī savas sajūtas 1942.–43. gadā, vēl pirms ieslodzījuma, dzīvojot "mietpilsonisku" dzīvi: "Vācieši un japāņi ir neuzvarami, tiesa gan, amerikāņi arī; asins upes plūdīs nebeidzami, bet tālu no šejienes, karš turpināsies kādus divdesmit vai pat trīsdesmit gadus. Par to, ka tas vēl iet, mēs zināsim no melīgiem ziņojumiem [..]. Kaujas Lībijas piekrastē, Ukrainas stepēs... nekad šī nāves deja nebeigsies." [5]

Grāmatu ievada Aušvicā pavadīto pēdējo dienu apraksts, un pirmoreiz mēs varoni satiekam, kad viņš apglabā mirušos. Aušvicā Levi pavadīja 11 mēnešus, strādājot ķīmiskajā rūpnīcā sektorā "Buna-Monowitz", kur dzīves apstākļi bija drusku labāki nekā citās Aušvicas daļās. Rūpnīca bija daļa no koncerna "IG-Farben", kas cita starpā ražoja arī gāzi, kuru izmantoja Aušvicas ieslodzīto slepkavošanai, un pēc kara tika sadalīts vairākos uzņēmumos. Stāstu krājumā "Periodiskā tabula" Levi aprakstījis ne tikai savu "darbu" nometnē, bet arī epistolāru sastapšanos ar vienu no kādreizējiem rūpnīcas "Buna" civilajiem ierēdņiem 1967. gadā. Lūk, kā viņš apraksta savas emocijas: "Satikt kādu no tiem viens pret vienu, piesaukt viņam visu – vēl ilgi pēc lēģera tā bija mana stiprākā vēlme, kuru es varēju apmierināt tikai daļēji, lasot savu vācu lasītāju vēstules. Cēli, bet vispārēji nožēlas un līdzjūtības vārdi no man nepazīstamiem cilvēkiem, par kuru dzīvi es neko nezināju (tiesa gan, droši vien viņi ne pie kā nebija vainīgi un tikai simpatizēja nacistu režīmam), nenesa man mieru. Satikšanās, par kuru es sapņoju (pat sapņus par to es redzēju vāciski), bija jābūt tikšanās reizei ar vienu no tiem, kas tur stāvēja virs mums, kas neskatījās mums acīs, it kā mums nebūtu acu. Es nealku pēc atriebības, netaisījos atriebties kā grāfs Monte-Kristo, es tikai gribēju salikt punktus virs "i" un pajautāt – nu ko?" [6]

Pēc atbrīvošanas no Aušvicas viņš nonāk vairākās filtrācijas vai pārvietoto personu nometnēs. Nometņu dzīves un ilgā ceļa apraksts ir lustīgs, izteikti šveikisks. Varoņi spekulē uz nebēdu, mēģina sarūpēt ēdamo, tiek pie darba, ko varbūt pat neprot, pie sevis smejas par birokrātiju un varas mašinēriju, jautri apved ap pirkstu inspekcijas. Satiek daiļas sievietes, atvadās no daiļām sievietēm, iemācās vārdus nezināmās valodās. Uz brīdi izdarot atkāpi, jāuzslavē tulkotāja Dace Meiere, kurai izdevies parādīt grāmatā sastopamo valodu un izlokšņu daudzveidību – tāpat kā autoram poliskais "sto pienčdžešant" bija nevis skaitlis 150, bet buramvārdi, ar kuru palīdzību viņa ceļojuma biedrs Čēzāre tika pie reāliem 150 zlotiem, arī mums no visiem šiem poļu, krievu, baltkrievu, franču, vācu, ungāru vārdiem paliek zināma eksotiskuma piegarša.

Viens no grāmatas vadmotīviem ir satikšanās un atvadas – Levi laiku pa laikam satiek vienus un tos pašus cilvēkus un šķiet, ka šīs satikšanās lielā mērā veido viņa ceļojuma mugurkaulu, liek viņam uztvert to kā reālu notikumu, reālu ceļu mājup, nevis kā drudža un traumas radītus murgus. Viņš satiek "savu grieķi" Mordo Nahumu Baltkrievijā, stacijā Ukrainas vidū viņš satiek savu paziņu Gaļinu, padomju mašīnrakstītāju no pārvietoto personu nometnes, un galvenais – viņš visur satiek itāļus.

Ilgas pēc Itālijas, domas un sapņi par Itāliju, siltums no satikšanās ar tautiešiem ir vēl viens grāmatas vadmotīvs. Vai tas nejauši nav bijis galvenais grāmatas panākuma cēlonis? Grāmata nav stāsts par ciešanām, traumu, badu; tas ir stāsts par to, ka itālis vienmēr paliek itālis – ar "zināšanām, kas ir vissvarīgākās, lai gan trūkst arī daudziem itāļiem – [..] par meitenēm un makaroniem, par Juventus un opermūziku, par karu un triperi, par vīnu un melno tirgu, par motocikliem un viltīgiem trikiem" [7]. Par to, ka vissmagākajos apstākļos viņš paliek uzticīgs sev, savam novadam (ne velti autors pasvītro, ka viens no varoņiem nāk no Romas, cits – no Triestes, trešais – no Veletri utt.) un galvenais – stereotipiem par sevi un apkārtējo pasauli. Pasaule viņam ir masku komēdija, commedia dell’arte, kur cilvēkiem un tautām ir iedalītas lomas, kuras atbildīgi un pat cītīgi tiek izspēlētas. Salonikieši un trasteverieši ir apķērīgi un prot tirgoties, ungāri – stipri un miesīgi, triestieši – noslēgti un tāpēc aizdomīgi, krievi un baltkrievi – sirsnīgi, bet prasti, neorganizēti un ne pārāk gudri, vācieši – liekulīgi, bet ebreju nav vispār, jo tajā mudžeklī patiesībā katrs var izrādīties ebrejs un par to vispār labāk nerunāt.

Ebreji kā atsevišķa "maska" viņam parādās tikai vienu reizi, kad viņš jau tuvu mājām satiek uz Palestīnu nelegāli braucošus cionistus – tie viņam šķiet kā pretstats novājinātajai, dēmonu apsēstajai Eiropai, kas pamodusies no kara slimīgā murga un redz sev apkārt vien drupas un iznīcību. Eiropas dzīslās – tāpat kā paša Levi asinsvados – "plūst Aušvicas inde". Šīs cionistu grupas līdera frāze "Vai tad Hitlers nav pagalam?" ir atbilde un vienlaicīgi arī atbalss grāmatas vadmotīvam "karš nebeidzas nekad" [8].

"Atelpu" ir grūti nosaukt par tīru memuāru literatūru. Aušvicas, pārvietoto personu nometņu, bijušo ieslodzīto dzīves apraksti ir reālistiski un skarbi, un tie pārklājas ar neskaitāmiem citiem atmiņu tekstiem, tostarp ar Latvijas ebreju memuāriem, ar kuriem sanācis strādāt šīs recenzijas autoram. Tomēr, atšķirībā no daudziem citiem tekstiem, "Atelpa" mimikrē un kaut kādā ziņā spēlējas ar lasītāju. Reālistiskās epizodes kalpo par tiltiņu uz paša autora pārdomām, bet viņš nekad neiegrimst patosā. Levi cenšas savas pārdomas un emocijas aprakstīt caur refleksiju, it kā zinot, ka 21. gadsimta sākuma vēsturniekiem un antropologiem būs svarīgi zināt ne tikai to, ko cilvēki pārdzīvojuši, bet arī to, kā viņi uztvēra savu pieredzi – ko viņi juta un kas viņus motivēja.

Ja, runājot par savu Aušvicas pieredzi, kas pārtapusi darbā "Vai tas maz ir cilvēks", Levi "jutās kā Vecais Jūrasbraucējs no Kolridža poēmas, kas ielā ķer aiz piedurknes uz kāzām steidzošos cilvēkus, lai pastāstītu tiem par lāstu" [9], tad šo grāmatu acīmredzot viņš rakstījis ar mērķi auditorijai patikt – lai to glāstītu, sildītu, mierinātu, kaut kādā ziņā pat dziedētu brūces. Un tad, kad 1960. gadu kopumā pārtikusī un no kara atkopusies itāļu sabiedrība būs pie viņa pieradusi, apzināti un mērķtiecīgi iedurt tai – un visai pasaulei – zem ribas, liekot atkal izlasīt un apjēgt grāmatu "Vai tas maz ir cilvēks", kā arī citus viņa holokausta pieredzei veltītos tekstus, atskatīties uz to pavisam citām acīm un ar citu mērķi. Cerams, ka arī Latvijas lasītājam būs ejams tāds pats ceļš un arī citi Levi darbi ieraudzīs dienas gaismu latviski.

 

[1] Levi, Primo. Atelpa. Rīga: Neputns, 2019. 42. lpp.
[2] Par savas pirmās grāmatas tapšanu Levi raksta stāstā "Hroms", skat. Леви, П. Хром. В кн.: Периодическая система. Пер. с ит. Е. Дмитриевой и И. Шубиной. Москва: Текст, 2008. с. 218–238.
[3] Skat. stāstu "Zelts", Золото. Turpat, 188.–205. lpp.
[4] Wiesel, Elie. Con l'incubo che tutto sia accaduto invano. La Stampa, Torino, 1987. 14/04 (#87) p.3.
[5] Золотo. В кн.: Периодическая система, с. 189–190.
[6] Ванадий. Turpat, c. 317.
[7] Atelpa. 36. lpp.
[8] Turpat, 182.–183. lpp.
[9] Хром. В кн.: Периодическая система, с. 224.

Iļja Ļenskis

Vēsturnieks, muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!