Recenzija
27.12.2016

Parādi man savu mūziku

Komentē
0

Par Klāsa Vāveres grāmatu "Šūpuļdziesmas pieaugušajiem", izdevis "Mansards", 2016

Britu televīzijas sērijfilmas "Black Books" galvenais varonis, īru komiķa Dilana Morana iemiesotais Bernards Bleks, ir nelielas grāmatnīcas īpašnieks. Taču, atšķirībā no grāmattirgotāju vairākuma, grāmatu pārdošana viņu nemaz tik ļoti neinteresē. Pircēji viņa veikalā vispār nav gaidīti, iespējamos klientus viņš uztver kā nicināmi traucējošu apgrūtinājumu un labprātāk redz tos ejam, ne nākam. Ja vien pasaulē valdītu ideāla lietu kārtība, Bleks savas dienas vadītu lasīdams grāmatas un dzerdams vīnu. Vai varbūt snauzdams savā atpūtas krēslā.

Pasaule, kā zināms, allaž ir tālu no pilnības, taču, ja itin viss drēgnajā Rīgā vai kaut kur siltajā Meksikā būtu ierīkots pēc Bleka prāta, man nebūtu grūti iztēloties, ka turpat viņam kaimiņos darbotos arī neliels skaņuplašu veikaliņš, un tā īpašnieks varētu būt labi pazīstamais mūzikas žurnālists, klausītājs, enciklopēdists, vācējs un dažnedažādu "šūpuļdziesmu" izlašu veidotājs Klāss Vāvere [1]. Tāpat kā Morana varonim, arī viņam kaut kā pārdošana nepavisam nebūtu pats svarīgākais, no platēm viņš šķirtos laužoties, kaulējoties un nelabprāt. Savu kolekciju, kurā būtu ne vien mūzikas ieraksti, bet arī gadu desmitiem vākti avīžu izgriezumi, reiz apmeklētu koncertu biļetes un vēl visvisādas muzikālas atmiņas, viņš turpinātu neatlaidīgi papildināt, bet par ideālu vakaru uzskatītu tādu, kas aizvadīts vai nu netraucēti noklausoties kādas iemīļotas plates abas puses, vai arī lasot grāmatu (varbūt abas minētās darbības apvienojot vai papildinot ar vīnu).

Iluzorā nepārtrauktās klātbūtnes sajūta, ko mums dāvā iepīšanās sociālajos tīklos, šo manu priekšstatu par Klāsu Vāveri ir tikai vairojusi un pilnveidojusi, jo, šķiet, nepaiet ne diena, kad viņš ar saviem "Facebook" draugiem un sekotājiem nedalītos ar kādu vakara albumu, mūzikas ieteikumu allaž papildinot arī ar attiecīgā ieraksta apvāka fotogrāfiju uz savas skaņuplašu kolekcijas fona. Turpat arī parādījās pirmā ziņa par "Šūpuļdziesmām pieaugušajiem", un, lai gan tai bija pievienots paskaidrojums "Šī nav dzeja. Arī diskotēka ne. Kas tas ir? Kādas dzīves mirkļi īsās rindiņās. No ABBA līdz Ziggy Stardust", pirmajā paviršības acumirklī nospriedu, ka tā būs Klāsa Vāveres jaunākā tematiskā dziesmu izlase [2].

Mūzikas albumu, dziesmu un skaņdarbu iedvesmotas grāmatas nu jau vairs nav retums. Ja iztēlotos ar tām piekrautu grāmatplauktu, tā vienā galā es liktu "praktiskas ievirzes" jeb uzziņu literatūrai tuvākus izdevumus, kas gan nenozīmē, ka arī tie nevarētu būt spilgti autordarbi, kuros atklājusies ne vien konkrētā autora gaume, bet arī personības iezīmes, temperaments, garastāvoklis, kaut kas no dzīves vietas, laika u.tml. Starp šīm noteikti būtu liekama arī pirms gadiem septiņiem apgādā "Dienas grāmata" iznākusī Klāsa Vāveres grāmata "101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai".

Plaukta otrā galā es novietotu krietni vien subjektīvāku literatūru: manuprāt, nepārspēts – lai arī ne vienmēr izcils – šī žanra paraugs ir nu jau 116 sērijā "33⅓" iznākušās dažādu autoru eseju jeb apmuzikālu apcerējumu grāmatiņas ("Bloomsbury Publishing" apgādā), kuru galvenā vienojošā pazīme ir vien fakts, ka tās visas ir veltītas kādam mūzikas albumam, sākot ar "ABBA Gold: Greatest Hits" un beidzot ar "My Bloody Valentine" "Loveless", un visam, ko vien iespējams šiem abiem iztēloties skanam pa starpu un riņķī apkārt.

Šajā iedomātajā plauktā kaut kur pa vidu būtu vieta tādiem izdevumiem kā angļu rakstnieka Nika Hornbija 2003. gadā iznākusī grāmata "31 dziesma" (ASV izdota ar nosaukumu "Songbook" jeb "Dziesmugrāmata"), kurā iespiestajās 26 esejās viņš noskaidroja jeb izskaidroja savas attiecības ar nosaukumā minēto atskaņošanas saraksta apjomu. Līdzās klasiķiem vai nu jau pat Nobela prēmijas laureātiem Patijai Smitai, Brūsam Springstīnam un Bobam Dilanam Hornbijs rakstīja arī par tādiem sev nozīmīgiem, bet, ar kaunu atzīšos, man svešiem māksliniekiem kā "Ian Dury and the Blockheads", "Ben Folds Five" un Marks Malkehijs.

Tad nu pēc tam, kad biju aptvēris, ka darīšana būs ar grāmatu, ņemot vērā paša autora atrunas, kā arī iepazinies ar kaut kādā ziņā grāmatā skarto mūziķu, viņu dziesmu vai albumu sarakstu, nospriedu, ka "Šūpuļdziesmas pieaugušajiem" būs kaut kas uz šo vai pat vairāk uz sērijā "33⅓" izdotā pusi. Taču izrādījās, ka tie ir vistīrākie maldi. Krizdams par upuri visādiem paša iepriekšpusizceptiem pekstiņiem un pieņēmumiem, neviļus sevi biju sagatavojis patiesam literāram pārsteigumam un pārdzīvojumam, kas, ja būtu jāmēģina to izstāstīt muzikālās līdzībās, bija kā šķietami jau sen dzirdētas un labi pazīstamas dziesmas noklausīšanās tādā kvalitātē un apziņas stāvoklī, ka piepeši liekas: beidzot ir skaidrs ne vien tas, par ko tiek dziedāts un spēlēts, bet arī tas, ka šī dziesma kaut kādā grūti izprotamā veidā ir arī par tevi pašu un visu to, kas tev dzīvē svarīgs.

Ja nu būtu vajadzība "Šūpuļdziesmas pieaugušajiem" pieskaitīt kādam žanram, es to nodēvētu par poētisku autobiogrāfiju. Lai gan katra teksta jeb "rindiņu" (ja ievērojam autora nevēlēšanos to dēvēt par dzeju) atspēriena punkts ir kāda dziesma vai albums, rāmi izraudzītie vārdi un noklusējumi jeb pauzes iezīmē par konkrēto skaņdarbu krietni vien plašāku dvēseles noskaņojumu, domu un sajūtu ainavu. Dzīvē satikti cilvēki ("Dzeltenie pastnieki", Raimonds Pauls, Juris Kulakovs, Māris Melgalvs, B. B. Kings u.c.) tur var sastapties ar mūzikas ierakstos un radiopārraidēs atrastiem draugiem un domubiedriem, atmiņas par vietām, kurās kādreiz gadījies būt, pārklājas ar laikiem, kas savā nodabā ritējuši nepieejami un kaut kur citur:

"Viņi visi iznāca

No manām vakardienām

Un satikās

Cits par citu

Daudz nelikās zinis

Vien jutās labi

It kā viss būtu kā jābūt

It kā visu laiku būtu bijuši šeit

Viņi visi." ("Wish You Were Here", 76. lpp.)

Tā, protams, ir atsauce uz "Pink Floyd" dziesmu, taču "viņi" šajā gadījumā, kā šķiet, vairs nav tikai grupas mūziķi, bet vispārinājums, kuru gribas attiecināt uz visiem grāmatas varoņiem. Papildu dimensiju "rindiņās" fiksētajam piešķir blakus lappusē pievienotie komentāri, prozas tekstā, piemēram: "Dīters Bergs – second-hand plates, kas glabā liecības par savu pagātni, ir manas mīļākās plates; kad nopirku "Slade in Flame", kam īpašnieks pirms daudziem gadiem pievienojis vizītkarti ar vārdu un adresi, nevarēju nepainteresēties tuvāk. "Google" dati liecināja, ka tagad viņš ir ievērojami noslēgtāks nekā pusaudža vecumā, tādēļ no personīgiem kontaktiem atturējos. Taču aizmirst viņu arī nevarēju. Paldies par nevainojami saglabātu plati, Dīter!" (83. lpp.) Vai arī: "Manas attiecības ar "The Band" veidojās gausi. Visbeidzot man šīs durvis atslēdza "I Shall Be Released" un Ričarda [Manuela] balss. Lai cik koši raksturi bija šiem vīriem, viņu dziesmās nav nekāda ego, nekādu laikmeta lamatu. Tikai sajūta, ka esmu atradis biedrus tālākam ceļam." (47. lpp.) Un vēl: "[Nīla] Janga mūzika bija mana pēdējā lielā apsēstība. Vēlāk (un joprojām) ir bijuši atklājumi un aizraušanās, bet viņa dēļ atkal izjutu to aizrautīgo pacilātību, kas pārņem uz neizzināta kontinenta sliekšņa. Tik daudz atklāsmju – dažādi periodi, stili, skanējumi un noskaņojumi, kritumi un kāpumi. Taču vienmēr izklausās pēc Nīla. Un tā vien liekas, ka daudzviet esam bijuši kopā." (67. lpp.)

Ir grūti iztēloties sevi tāda lasītāja ādā, kurš neko nezinātu par pieminētajiem mūziķiem un nebūtu dzirdējis "Šūpuļdziesmās" iekļautos gabalus, taču man šķiet, ka grāmatu var lasīt arī "ačgārnā" secībā, proti – kā pamudinājumu kaut ko vēl uzzināt, iepazīt, atklāt, varbūt pat iemīļot. Jo, lai arī allaž atturīgi pazemīgas (veltījumu saksofonistam Džonam Koltreinam "A Love Supreme" Klāss tā arī pabeidz: "Paldies Trein / Pazemībā / Kl."), autora attiecības ar mūziku un pasauli (viņam tie varētu būt sinonīmi) nav nekāds hobijs vai pienākums, bet īsta un apsēstībai līdzīga mūža mīlestība, un spēcīgas kaislības, kā zināms, spēj atstāt paliekošus iespaidu nospiedumus pat uz tiem, kas tuvumā, blakus vai kādā citā domājamā attālumā pagadījušies tikai nejauši. "[..] nesen uzzināju, ka Gvido, kurš ir tikai dažus gadus vecāks par mani, 1978. gadā bijis viņu ("Slade" – P. B.) koncertā Polijā. Ja tolaik viņš teiktu, ka bijis kosmosā, noticēt liktos vieglāk. Kosmonautus regulāri rādīja TV, bet aculiecinieku, kurš varētu apstiprināt, ka mītiskie "Slade" ir būtnes ar miesu un asinīm, nebija redzējis neviens" (83. lpp.). Kaislības autentiskuma sajūtu vēl vairāk nostiprina tekstu papildinošās nedaudzās ilustrācijas – mehāniski atkārtots pamatskolēna rakstīšanas vingrinājums līdzās rindām, kas veltītas "Kraftwerk" albumam "The Man-Machine", pa kādai fotogrāfijai, bet jo īpaši – lappuses no pusaudža vecumā lasītām grāmatām, uz kuru malām topošais mūzikas interesents čakli izzīmējis dažādu grupu nosaukumus.

Bobs Dilans savā Nobela prēmijas saņemšanas pateicības runā rakstīja: "[..] ne reizi man nav bijis laika sev pajautāt: "Vai manas dziesmas ir literatūra?" Tāpēc pateicos Zviedrijas Akadēmijai gan par laiku, ko tā veltījusi šī jautājuma apsvēršanai, gan par brīnišķīgo atbildi uz to." Man nav iemesla neticēt, ka arī Klāss Vāvere sevi nenomoka ar jautājumiem par to, vai "Šūpuļdziesmas pieaugušajiem" būtu uzskatāmas par dzeju, taču man pietiek kaut vai tikai ar "Bolderājas dzelzsceļu/Teic, kur zeme tā"  36. lpp., nosaukuma rakstība ir atsauce uz pirmo "Dzelteno pastnieku" albumu), lai par Klāsu Vāveri turpmāk domātu arī kā par dzejnieku, bet par viņa grāmatiņu – kā par tādu, no kuras vairs negribas šķirties, pat aizdodot to draugiem, bet vislabākā recepte, kā pie tās turpināt atkal un atkal atgriezties, būtu apsēsties savā iemīļotajā krēslā, izvēlēties plati un varbūt to papildināt vai apvienot ar vīnu:

"Trīs četri

Dzīve notiek ātri un jocīgi

Ja tik no malas to redzētu

Pēc simt gadiem Piebalgā

Tikmēr jūras krastā smaržo lokomotīve

Ūdenslīdējs elpo un lien

Viltus pastnieks dzeltenais

Un sētnieks kas tam draugs

Tumši zilo dungo

Svētdienās".

Marari, 2016. gada 16. decembrī

[1] Līdz šim apgādā "Mikrofona ieraksti" iznākušas 18 Klāsa Vāveres stādītas šūpuļdziesmu izlases CD formātā; internetā pieejama arī viņa veidotā digitālā dziesmu kolekcija "Recent Lullabies".

[2] Jau pēc grāmatas iznākšanas autors internetā darīja pieejamu viņu iedvesmojušo dziesmu apkopojumu arī klausāmā formā.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!