Parādes portrets kliedzošajam brālim

Recenzija par Ingas Beitiņas, Kristīnes Morozovas un Martas Pallo grāmatu "Mula un portrets" 

Izdevējs: biedrība "Droši un koši", 2014

Satikšanās ar mazo Mulu ir ilgi gaidīts notikums (jau sen par Mulu biju dzirdējusi, bet tā arī nebiju lasījusi) un neliek vilties ne man, ne sešgadīgajai Alisei. Tikai pēc grāmatas izstudēšanas un izlasīšanas internetā uzzinu, ka grāmata "Mula un portrets" ir paredzēta bērniem vecumā no 8 līdz 12 gadiem, piedāvājot dažādu izziņas līmeņu aktivitātes. Vairākas aktivitātes sagādāja izziņas prieku arī man un meitai, taču daži praktiskie uzdevumi bija pārāk grūti pirmsskolas vecuma bērnam. Lai gan esmu pret striktu grāmatu iedalījumu vecuma grupās, tagad saprotu, kādēļ grāmatā iekļauti arī tādi sarežģīti uzdevumi kā, piemēram, pārzīmēt otrādi apgrieztu mākslinieka Edgara Iltnera skici un uzzīmēt Jāņa Pauļuka gleznu no cita skatpunkta.

Lai gan man bērnībā ļoti patika zīmēt un skolā bija patiešām lielisks mākslas skolotājs (paldies skolotājam Andrejam Mārim Eizānam!), lai kā man būtu gribējies, ar vizuālo mākslu radošā ziņā esmu "uz jūs" - uzzīmēt spēju vien pavisam primitīvas lietas un mans fantāzijas lidojums vizuālos tēlos nespēj realizēties. Meita jau tagad zīmē daudz labāk par mani un radošās domas lidojumā reizēm izturas kā īsta māksliniece (turklāt no omītes dāvanā ir saņēmusi pavisam īstu mākslinieka molbertu). Alisei nepatīk, ka es – kā nezinātāja – viņai kaut ko norādu. Lai gan nekad neesmu teikusi, ka zālei jābūt zaļai un debesīm zilām, mēs tik un tā strīdamies. Tādēļ ar pašportreta zīmēšanu (par kuru rodas interese, jau ieraugot grāmatas vāka zīmējumu vien), gāja visai grūti, jo bez mammas palīdzības nevarēja iztikt (palīglīnijas pareizajos attālumos Alise pati neprata novilkt), bet mani ieteikumi meitai šķita tik kaitinoši, ka ļāvu viņai darboties pašai savā radošajā pasaulē. Mākslinieku jau nevar ielikt rāmjos un likt viņam zīmēt pēc parauga.

"Mula un portrets" ir trešā izzinošā mākslas grāmata bērniem sērijā "Mazā Mula pēta" (jau iznākušas grāmatas par ainavu un dzīvniekiem mākslas darbos, vēl paredzēts izdot grāmatu par kluso dabu). Tajā var iepazīties ar spilgtākajiem 19. un 20. gadsimta latviešu māksliniekiem, kas strādājuši portreta žanrā. Tā kā Alisei ļoti patīk zīmēt cilvēkus (visbiežāk brāli, mammu un tēti, protams, arī princeses un multfilmu varoņus), tad grāmata par portretiem bija vispiemērotākā, lai sāktu iepazīt mākslas pasauli. Vēl lielāks bija meitas prieks, uzzinot, ka šī ir ne tikai lasāma un skatāma grāmata, bet tajā ir arī praktiski uzdevumi – var zīmēt! Pie pirmā praktiskā uzdevuma Alise ķērās ar lielu entuziasmu – jāuzzīmē parādes portrets. Grāmatas autoru ierosinājumu zīmēt mammu, tēti vai omīti meita ignorēja, un atbildēt uz jautājumu, kura ir tavas mammas mīļākā svētku kleita, nebija nepieciešams, jo Alise uzreiz izlēma zīmēt mazo brāli. Parādes portretā mazā māksliniece attēloja gadu veco Hardiju, kurš stāvēja galda otrā pusē un kliedzot mēģināja atņemt māsai flomāsterus un izmētāt tos pa grīdu.

Iepazīšanās ar Latvijas māksliniekiem, kuri strādājuši portreta žanrā, grāmatā veidota vairākos līmeņos – pēc ievadstāsta (mazliet gan par bērnišķīgu 8–12 gadu veciem bērniem!) par Mulu un vecākiem, kuri grasās doties uz mākslas muzeju, nonākam mākslinieku radīto portretu galerijā, ko papildina īsi biogrāfiski autoru apraksti, izceļot mākslinieka sasniegumus, darba specifiku, stilistiku un pastāstot kaut ko vairāk par reproducēto darbu. Jāatzīst, ka daži no biogrāfiskajiem aprakstiem ir patiešām izdevušies un spēj ieinteresēt mazo lasītāju, bet citus Alise nespēj noklausīties līdz galam, jo uzreiz grib pievērsties praktiskākām lietām. Man kā izbijušai enciklopēdijas redaktorei gan mazliet traucēja, ka aprakstos par māksliniekiem nav ievēroti nekādi vienoti principi, arī hronoloģiska secība mākslas darbu atlasē ne, bet mazajam lasītājam tas, protams, ir mazsvarīgi, galvenais, lai ir interesanti.

Nākamo grāmatas tekstuālo līmeni veido Mulas un viņas vecāku (Reiņa Pētersona ilustrācijas ir patiešām lieliskas!) sarunas, kas bērnu rosina aizdomāties un iedziļināties gleznā redzamajā tēlā. Šos dialogus papildina rosinoši jautājumi, kas liek pētīt, vērtēt, salīdzināt, kā arī praktiski uzdevumi. Alise ļoti nopietni atbildēja uz jautājumiem un patiešām aizdomājās par gleznā redzamo. Pāršķirot jaunu lapaspusi, mūs sagaidīja arvien jauni pārsteigumi – meitai patika gan izdomāt mammas un bērna sarunu Aleksandras Beļcovas gleznai "Pašportrets ar meitu", gan iezīmēt fonu Jaņa Rozentāla gleznai "Māte ar bērnu". Liels bija viņas pārsteigums, ka Edgara Iltnera meitas ir izkāpušas no mākslas darba ("Viņas tagad taču jau ir lielas?") un ka Mula ir iekāpusi Oto Skulmes gleznā pie mazā ganiņa ("Vai patiešām viņa iegāja gleznā?"). Grāmatas beigās ir arī kārtīgas mākslinieku biogrāfijas, kas mazliet nomierināja manu satraukto enciklopēdistes prātu.

Grāmata "Mula un portrets" ir lieliska vairāku iemeslu dēļ – gan pēc formas (patiešām spēj noturēt bērna uzmanību un likt mazajam lasītājam aizdomāties, iedziļināties), gan satura (tas nav tikai stāstiņš, ko izlasām un pēc laika varbūt aizmirstam, – tas nepiespiestā veidā ļauj bērnam uzzināt ko jaunu, un, cerams, šī informācija kā mazi mozaīkas gabaliņi paliks bērna apziņā uz ilgāku laiku).

Pilnībā varu piekrist Ievas Melgalves teiktajam "Satori" recenzijā par iepriekšējo šīs sērijas grāmatu: "Ja nu ir kāda grāmata, par kuru es varētu teikt hrestomātisko frāzi "Es vēlētos, kaut manā bērnībā būtu bijušas tādas grāmatas", tad Mula noteikti ir viena no tām. Tā runā par tēmu, kuru bieži vien nepamana skolā un ikdienā, – par to, kā "iekļūt" mākslas darbā, kam pievērst uzmanību un kā sekot līdzi mākslinieka iecerei un darba noskaņai."

Ar nepacietību gaidām jauno Mulas sērijas grāmatu, bet mums ar Alisi vēl priekšā daudz atklājumu, jo iepriekšējās divas grāmatas vēl nelasītas.