Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Amerikāņu dzejniece Mērija Olivera ar savu suni.
 
Redakcijas sleja
12.02.2021

Par vistradicionālāko vērtību

Komentē
1
Saglabā

Svētdien ir Valentīndiena, un, domājot par to, pamanīju, ka mana attieksme pret šiem svētkiem aizvadītā gada laikā ir mainījusies. Iespējams, tāpēc, ka "Satori" izdevām "Mīlestības grāmatu", kurā mēģinājām svaigu skatu, bez aizspriedumiem paraudzīties uz kultūrā jau nenoliedzami plaši izmantoto jēdzienu "mīlestība". Iespējams, tāpēc, ka šajā grāmatā bija brīnišķīgais Žulijena raksts par to, kāpēc mums vajag vairāk runāt par mīlestību, lai labāk saprastu paši sevi. Iespējams tāpēc, ka Valentīndiena ir vēl viens iegansts darīt tieši to.

Kad Henriks ierosināja "Mīlestības grāmatas" konceptu, jutu iekšēju pretestību. Šķita, ka tēma ir pārāk banāla un jau izsmelta – vai tad viss par mīlestību nav jau pateikts? Taču, runājot par to ar saviem "Satori" autoru nometnes biedriem, lasot viņu tekstus un rakstot pašai savējo, sapratu, ka nevis vārds ir banāls un apnicis, bet tā daudzie uzslāņojumi, un par to runāt nopietni man neļauj nevis laba gaume, bet gan nepieciešamība atklāties un bailes to darīt. Par mīlestību var un vajag runāt un rakstīt, saucot to vārdā, jo labāka vārda par to mums nav.

Pēdējā laikā daudz domāju par vēl kādu vārdu, pret kuru joprojām jūtu līdzīgu alerģiju – "vērtība". Es labi apzinos šīs alerģijas iemeslus – dažādas "vērtības" bieži tiek piesauktas kā šķēršļi progresīvu pārmaiņu virzienā: "ģimenes vērtības" liedz viendzimuma pāriem līdzvērtīgas tiesības sabiedrībā, "konservatīvās vērtības" neļauj ratificēt Stambulas konvenciju, kas ļautu labāk pasargāt sievietes no vardarbības ģimenē, "latviskās vērtības" apdraud daži bēgļi, kas meklē patvērumu Latvijā.

Būšana opozīcijā tiem, kuru diskusiju leksikā "vērtība" ir viens no pamatterminiem, man rada sajūtu, ka esmu pastāvīgi "pret" kaut ko – it kā es piedalītos kādas stabilas sistēmas graušanā. Ka man pretim stāv rūpīgi veidota tradīcija un gadsimtiem pārbaudīti, par labiem atzīti sabiedrības likumi un struktūras, bet es, iestādamās par ģimeņu vienlīdzību, sieviešu līdztiesību, bēgļu tiesībām Latvijā meklēt labāku dzīvi, piedalos kādā trakā, jaunā eksperimentā ar neparedzamām sekām attiecībā uz sabiedrības morāli. Bet tā nav.

Patiesībā uz šo sleju mani iedvesmoja Juvala Noas Harari grāmata "21 Lesson for the 21st Century", ko šobrīd lasu. Zinu, ka šim pasaulē pazīstamajam izraēļu vēsturniekam var daudz ko pārmest – pārāk lielu atvēzienu un vispārināšanu, spriešanu par jomām, ko viņš nepārzina, un neatsaukšanos uz citu pētnieku paveikto –, taču vairākas no viņa izteiktajām domām likušas man skaidrāk paraudzīties uz apkārt notiekošo un labāk saprast gan savus, gan citu cilvēku rīcības motīvus.

Pieminētajā grāmatā viņš cita starpā raksta arī par sekulārās pasaules ideāliem jeb vērtībām (ja piesardzīgi izmantojam šo vārdu). Līdzās tādiem valstu konstitūcijās atrodamiem jēdzieniem kā brīvība un vienlīdzība viņš min arī drosmi un atbildību, bet ideāls, ko viņa skaidrojumā sapratu un sev definēju no jauna, ir līdzjūtība.

Harari to skaidro kā jūtīgumu pret citu cilvēku un dzīvu būtņu ciešanām  un mērķtiecīgu rīcību, lai šīs ciešanas mazinātu, kā arī cieši to saista ar vēl kādu vērtību – patiesību. Saskaņā ar viņu, sekulāra sabiedrība nepieņem kādu spriedumu vai apgalvojumu par automātiski patiesu, bet gan to izaicina, apstrīd, pēta un pārbauda, līdz noskaidro tā patiesumu. Pētījumi rāda, ka dzīvnieki ir daudz jūtīgākas būtnes, nekā mums šķiet, un arī viņi izjūt ciešanas, tāpēc sekulāra sabiedrība cenšas tās mazināt, atbalstot aizliegumu izmantot savvaļas dzīvniekus cirkā, iestājoties pret kažokzvēru audzēšanu Latvijā vai arī veikalā pērkot brīvos apstākļos turētu vistu olas. Ir pierādīts, ka dzimumu stereotipi un stingras dzimumu lomas veicina lielāku vardarbību sabiedrībā, tāpēc sekulārā sabiedrība atbalsta stereotipu izaicināšanu un Stambulas konvencijas ratifikāciju, lai mazinātu sieviešu un bērnu ciešanas. Zinātnieki ir pierādījuši, ka viendzimuma pāru ģimenēs augoši bērni ir psiholoģiski tikpat veseli un laimīgi kā viņu vienaudži heteroseksuālās ģimenēs, tāpēc sekulāra sabiedrība iestājas pret viņu un viņu vecāku ciešanām homofobijas un aizspriedumu dēļ.

Saskaņā ar pētniekiem, šāds morālais kods – rūpes un centieni mazināt citu ciešanas – nenāk ne no Bībeles, ne citiem reliģiskiem tekstiem, bet ierakstīts dzīvu būtņu instinktos un sastopams gan primitīvās sabiedrībās, gan starp dzīvniekiem, jo ļauj veidot tuvas attiecības, dibināt kopienas un iekļauties tajās. Būtībā – izdzīvot. Varētu teikt, ka tā ir viena no tradicionālākajām un dabiskākajām cilvēku vērtībām.

Ar to es negribu pretstatīt kādu sabiedrības grupu citai – tas drīzāk ir personisks mēģinājums no jauna definēt vārda "vērtība" nozīmi sev un līdz ar to – pašas vērtības. Iespējams, kādu tas iedvesmos darīt to pašu.

Tēmas

Anna Andersone

Anna raksta par teātri un ir interneta žurnāla "Satori" ziņu redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!