Par Vāclava Havela vēstulēm Olgai

Dienas Grāmatas sarūpētās, Ritas Rudušas no čehu valodas tulkotās slavenā Čehoslovakijas un vēlāk jau Čehijas prezidenta Vāclava Havela Vēstules Olgai es droši vien nebūtu ne pircis, ne lasījis. Turklāt ne tikai nepievilcīgā vāka dēļ. Grāmatu man iedeva Reinis Tukišs. Izlasīju un galu galā nemaz tik žēl nav iztērētā laika.

Kā gandrīz katru caurmēra latvieti, mani neinteresē čehi un viņu darīšanas, un viņiem tikpat neinteresanti esam mēs. Pietiek, ja esmu lasījis Šveiku, jaunībā pagaršojis čehu alu un pa ausu galam dzirdējis, ka viņiem tur kalnos dzīvojot rūķi un urāna rūda, bet rūpnīcās ražojot kalašņikovus un Semtex. Šķiet, ka t.s. austrumeiropiešiem vispār nav cieņā interesēties citam par citu, toties visiem kopā šūpoties mīlas/naida attiecību viļņos iepretī Vakareiropai un ASV, pie kurām tik ļoooti gribētos piederēt – tas nu gan.

Bet ir vēl viens iemesls intereses trūkumam. Havels ne tikai bija un joprojām, iespējams, ir Čehijā atzīts absurdiskas ievirzes dramaturgs, kas jau pats par sevi ir garlaicīgi, viņš bija politiķis. Un lasīt politiķu sacerējumus vispār, bet jo sevišķi pēc tam, kad viņu publiskā spozme apdzisusi, vienkārši nav nekādas vajadzības.

Taču pēc visām atrunām jāsaka, ka Vēstules Olgai Čehijā iznāca 1990. gadā, kad Havels pavisam nesen bija kļuvis par prezidentu un kā tāds būtu drīzāk jau spodrinājis savu tēlu, nevis ļāvis tam iznākt atklātībā tik dīvainam, brīžiem komiskam, kāds tas atklājas Vēstulēs. Būtu interesanti grāmatas latviešu tulkojumā atrast izvērstāku ievadrakstu, kurā būtu ne tikai saprotami izstāstīts, kas un par ko bija „Harta – 77", kuras dēļ Havels nonāca ieslodzījumā un varēja sarakstīt Vēstules, bet kur būtu kaut vai ieskicēta arī čehu sabiedrības attieksme pret Havelu – prezidentu, dramaturgu un šādu Vēstuļu publiskotāju. Diemžēl tulkotājas priekšvārds ir pārāk lakonisks.

Havels sevi raksturo tā: „Esmu čehu lauķis un tāds arī palikšu”. (62 – Šeit un turpmāk lappušu numuri no: Vāclavs Havels. Vēstules Olgai. – Rīga: Dienas Grāmata, 2009. – 368 lpp.) Ar tradicionāli zemniekiem piedēvētu viltību Havels te, protams, mānās. Viņš cēlies no pirmskara Prāgas bagātāko buržuā aprindām, ne velti viņa mātei bija nopietni iebildumi pret dēla laulībām ar vēlāko šo Vēstuļu adresāti Olgu Špihalovu, kas nāca no proletāriešu vides. Bet tas nu tā.

Grāmatā lasāmās vēstules tātad rakstītas no 1979. gada jūnija līdz 1982. gada septembrim pirmstiesas apcietinājuma vietā un vēlāk ieslodzījumā darba nometnē.

Kāpēc tiek izdoti zināmu vai nereti pat mazzināmu cilvēku vēstuļu apkopojumi? Pirmām kārtām tā ir tāda kā filoloģijas vai „literatūrzinātnes” sastāvdaļa. Vēstules, kā likums, jau mirušu autoru rakstītas, publicē rūpīgi atšifrētas, komentētas, skaidrotas, lai tādējādi „padziļinātu izpratni” par konkrēto personu, tās dzīvi un darbiem. Cik nu katrreiz padziļina, ir cits jautājums, bet katrā ziņā tekstologiem un komentāru autoriem ir ko darīt. Savs prieciņš arī žurnālistiem, kas var uzbrūvēt kādu sensāciju, piemēram, ja filologi no mirušā radiem dabūjuši atļauju publikācijai un nu, iespējams, atklātībā nonāks kādi skandalozi sadzīviski nieki.

Plašākam lokam interesantas mēdz būt tādu vēstuļu publikācijas, kurās pirmsdatoru laikmeta prātnieki mēdza apmainīties ar dažbrīd visai interesantām pārdomām, piemēram, pēc kāda aktuāla tābrīža modes rakstnieka, sacīsim, Imanuēla Kanta jaunākā darba izlasīšanas. Nu jau gadu desmitiem, šķiet, neviens vairs tā nesarakstās.

Vēl vairāk lasītāju ir viena autora pilnībā izdomātai sarakstei, kas pazīstama kā romāns vēstulēs. Tas ir sens žanrs, kas, liekas, nav iznīcis vēl tagad.

Havela vēstules neiederas nevienā no nosauktajām kategorijām. Tas, ka no paša rakstīšanas sākuma viņš vēstules numurē, rūpīgi seko numerācijai, liek numurēt arī atbildes vēstules kā Olgai, tā otram adresātam – brālim, kā arī melnrakstu pieminēšana (269) norāda, ka vēstules pašsaprotami jau rakstīšanas laikā domātas vēlākai publikācijai. Tomēr tās nav beletrizētas vai no pirksta izzīstas, kā, teiksim, Gētes Jaunā Vertera ciešanas. Lasītājam ir iespējams izsekot, piemēram, Havela hemoroīdu problēmai. Interesanti, ka, lai izteiktu žēlumu par brīvībā esošās Olgas slimību, viņam pietiek ar pusteikumu (284), kamēr paša hemoroīdu apcere atrodama desmitos lappušu. Te un daudzviet citur parādās Havels – egoists, kas apsēsts ar sevi, savu rakstniecību un to, ko viņš uzskata un sajūt kā filozofiju pašanalīzes mērcē. Tādi – ar sevi un pašrefleksiju apsēsti – gan droši vien ir vairums rakstnieku.

Pirmstiesas apcietinājumā viņš raksta: „Mans ieslodzījuma laika plāns pagaidām izskatās šādi:

1) saglabāt vismaz tādu veselību, kāda man ir patlaban (un varbūt atbrīvoties no hemoroīdiem);
2) kopumā fiziski un garīgi atjaunoties;
3) uzrakstīt vismaz divas jaunas lugas;
4) uzlabot angļu valodu;
5) iemācīties vācu valodu vismaz tikpat labi kā angļu;
6) pamatīgi izstudēt visu Bībeli;

Ja man izdotos īstenot šīs ieceres, tad varbūt tie nebūtu pilnībā zemē nosviesti gadi.”(41)

Pēc grāmatas izlasīšanas nav skaidrs, kādas ir viņa sekmes angļu un vācu valodā, lugas laikam gan neizdevās uzrakstīt, ar Bībeles studijām arī nebūs bijis labi. Ne jau velti pēdējā lappusē, salīdzinot krustā sisto Kristu ar cilvēku, Havels kaut kā tā vienkārši nopiņķerējas. Par to gan nav jābrīnās, jo iepriekš viņš ir atzinis: „ …es neesmu kārtīgs kristietis un katolis (atšķirībā no dažiem tuviem draugiem), un tam ir daudz iemeslu. Tā, piemēram, es šo savu dievu nepielūdzu un nesaprotu, kādēļ man tas būtu jādara. Viņš ir tas, kas ir, – apvārsnis, bez kura nekam nebūtu jēgas un bez kura es arī nevarētu pastāvēt, – un tāpēc, ka tā ir viņa būtība, nevis tāpēc, ka izmantotu kādus spēka paņēmienus, lai iedzītu pret sevi respektu” (97).

Vārdu sakot, tipisks 20. gadsimta cilvēks, kas mīļuprāt atzīst, ka vispār jau „kaut kas tāds” ir – tādā New Age garā. Šādam cilvēkam „pamatīgi izstudēt visu Bībeli” nekad nevar izdoties. Tādam, pēc „kaut kā” (Havels to daudzviet dēvē par esības apvārsni) dzenoties, ir vēlme pagūt apgrābstīt pēc iespējas vairāk. Te gan jāteic, ka ne Vāclavu Havelu, ne viņa (un manu vecāku) paaudzi, ne visus mūs, kas viņiem sekojam, nebūtu par šo vēlmi apgrābstīt jākritizē. Otrais pasaules karš iznīcināja ne jau viena Havela iespējas iegūt sistemātisku, patiešām dziļu izglītību (viņam kā buržujam neļāva studēt). Visos sabiedrības līmeņos un ikvienā no mums ir iznīkusi pati sapratne par nopietnu, akadēmisku izglītību. Havela vēstules, ciktāl tajās lasāmi autora mēģinājumi padziļināti filozofēt, iespējams, ir traģiska liecība tam, kā (viņa gadījumā) tagadnes nekonfesionālais ticīgais tiecas pretī tam, ko pats dēvē par „visiluzorāko, visabstraktāko, visapslēptāko, visgrūtāk saprotamo, /../visilgāk pastāvošo. Tas ir galīgs un absolūts (visa, kas dzīvē relatīvs, absolūtais apvārsnis). Tieši šo apvārsni /../, – kas ir kā dzīves metafiziskā galējā, jēgu nosakošā robeža – daudzi uztver kā dievpieredzi” (119).

Savā ziņā tipiski vai ikkatram tagadnes cilvēkam ir Havela vārdi: „Eksistenciālisms un līdz ar to arī fenomenoloģija ir tās filozofijas jomas, kuras mani kopš agras jaunības saistījušas un stimulējušas visvairāk. Man patika lasīt attiecīgo autoru tekstus, lai gan zināšanas šajā jomā bija diezgan virspusējas” (115). Patiešām – mums patīk lasīt tekstus, bet zināšanas ir un paliek virspusējas.

Kādā tālākā vēstulē viņš raksta: „…citreiz Tev uzrakstīšu par ļoti interesantu kosmoloģisku teoriju, par kādu lasīju populārā žurnālā” (288). Grāmatas kulminācija ir, sākot ar 304. lappusi, kad Havela rokās nonāk kāda fenomenoloģiskās ētikas filozofa Emanuela Levinasa (1906–1995) eseja. Atsperoties no tajā izlasītā, Havels desmitos lappušu nododas kaut kam, par ko pats saka: … „lielāko daļu no tā, ko rakstīšu, noteikti būs ietekmējis tas fragments no Levinasa (brīžiem rakstītais būs tāds kā laja komentārs par to), un arī kopumā, lai cik labi viss līmētos, tas nebūs nekas oriģināls. Kad domas galvā sakārtojās, mani pārņēma uzmācīga sajūta, ka es to visu jau kaut kur esmu lasījis. Taču šoreiz tam nav pilnīgi nekādas nozīmes – netiecos pēc oriģinalitātes, vienkārši gribu no jauna tikt ar šo to skaidrībā – un, ja par to sen jau tikuši skaidrībā citi, vēl jo labāk: tas būs apstiprinājums, ka neesmu aizgājis neceļos. Ja turpretim nonākšu jaunu maldu, šablonu un banalitāšu muklājā, arī tad nekas ļauns nenotiks: vismaz būs nākamreiz ko mainīt, izlabot un uzlabot” (304).

Vēstules Olgai var lasīt kā piesardzīgu, cenzūras slāpētu ieskatu čehu ieslodzījuma vietu dzīves norisēs astoņdesmito gadu pirmajā pusē. Tās var lasīt arī kā literāta pārdomas par savu sapratni un savu paveikto tieši literatūrā, konkrētāk – dramaturģijā. Tās var lasīt arī kā teātra cilvēka pārspriedumus par teātra iedabu. Tās var lasīt arī kā dzīva, zināmā mērā sīkumaina un paštaisna cilvēka attiecību drāmu ar citiem cilvēkiem, pirmām kārtām, ar savu sievu. Un, protams, kā „laja” mēģinājumu filozofiski, ar atvēzienu reflektēt par „pamatjautājumiem”. Grāmata ir simpātiska tāpēc, ka Havels raksta, it kā nebēdājot par to, ko par uzrakstīto teiks viena vai cita lasītāju grupa, piemēram, kristieši, ateisti, darvinisti, kolēģi dramaturgi, namamātes, t.s. universitāšu filozofi vai kādi citi.

Kā jau sākumā minēju, ir žēl, ka latviešu izdevumam nav izvērstāka ievada vai pēcvārda. Čehu (un ne tikai) realitātes daudziem var izrādīties pasvešas. Bet, lai saprastu Havela noskaņojumus un personu, acīmredzot vajadzētu zināt arī ko vairāk, tā sacīt, kontekstuāli

Pievienoju varbūtēju komentāru šķirkļu sarakstu. Iespējams, ka tieši šīs lietas, vietas un parādības, ja tās būtu komentāros skaidrotas, kādam grāmatu padarītu vajadzīgāku. Citiem, protams, viss ir tāpat skaidrs.

9.lpp. – Hrādečeka
10.lpp. – Fausts
14.lpp. – …īpatnēja vēstule no Trutnovas
15.lpp., 41.lpp. – …grāmata angļu valodā (The Triumph – Amerikas ārpolitikas aizkulises)
16.lpp. –  jaunās Nikaragvas valdības fotogrāfija
16.lpp. – „Kas nogalināja lakstīgalu"
19.lpp. – Vijona biogrāfija
19.lpp. – Aragona :Svētā nedēļa"
19.lpp. – Verfela grāmata („Musas Dagas 40 dienas")
20.lpp. – ceļojumu uz ASV
24.lpp. – Ž.P.Sartrs: „Elle – tie ir citi cilvēki"
24.lpp. – Dejvice
24.lpp. – Vlčice
26.lpp. – Tomasa Manna „Burvju kalns"
26.lpp. – Aragona „Aureliāna"
32.lpp.– teātris Na zabradli
32.lpp. – Tvar
35.lpp. – „Koncentrēšanās grūtības" ar Šaf. Pēcvārdu
35.lpp. – mans komentārs „Sazvērniekiem"
35.lpp. –manus rakstus žurn. Divadlo
37.lpp.–  sūdzību Degvielas birojam
41.lpp. – Roztokos ir Muhas izstāde
41.lpp. –„Bagātību sala"
41.lpp.– Dreizera romāns „Finansists"
42.lpp.– Prāgā viesojas Burgtheater
47.lpp. – Jaroslava Marijas grāmata par nāvessodu („Svari un zobens")
47.lpp. – Stendāla „Lisjēns Levēns"
49.lpp. – Bērda (ceļotājs)"Viens pats"
53.lpp. –  Dimā „Arsta memurārus"
54.lpp. – ir mūsu Mahovecs, bet Pepīks Topols aizņēmās Hanču (un vēl Barandovu un „Pie divām saulēm")
57.lpp. – Vai Pasija jau ir iznākusi?
57.lpp. –  celaskon effervescens
66.lpp. – Hērodota „Vēsture"
70.lpp. – „Patristika"
75.lpp.–„Ķeizara maiznieks"
77.lpp. – Kabarē „Labie laiki"
83.lpp. – „Tabors aiziet debesīs"
86.lpp. – „Libuše"
87.lpp. – bulgāru filmas „Saules dūriens" varonis
88.lpp. – Pitavala „Slavenās prāvas"
88.lpp. – populāru grāmatu par moderno fiziku („Trakās idejas")
93.lpp. – poļu filmu Con amore
103.lpp. – „Fūgas mākslu" vai Brandenburgas koncertus
103.lpp. – filmu „Zorro" ar A. Delonu
103.lpp. – „Āfrikas zaļos pakalnus"
103.lpp. – filmu „Puisis un lauva"
110.lpp. – Dietla „Inženiera Odisejas"
112.lpp. – pirmo sēriju ļoti labai amerikāņu filmai par M.L.Kingu
112.lpp. – Hemingveja romānu „Kam ir un kam nav"
112.lpp. – žurnālu Melodie
114.lpp. – Kamī „Svešinieku"
115.lpp. – Vienā sējumā ar „Svešinieku" ir arī „Kritiens"
116.lpp. – teātrī ABC
121.lpp. – Broda sarakstīto Kafkas biogrāfiju
122.lpp. – Kahiņas filmu „Tikšanās jūlijā"
123.lpp. – Mopasāna „Mīluli"
123.lpp. – stulbu čehu iestudējumu…
131.lpp. – Činoherni klub
131.lpp. – „Rozenkrancu un Gildenšternu" kādā lielā Brodveja teātrī
137.lpp. – Suka „Serenādi"
137.lpp. – padomju televīzijas ekranizētu lugu par baronu Prāšilu
137.lpp. – „Diplomātijas vēsturi" (arī padomju)
138.lpp. – padomju žurnālista interesantu grāmatu par atentātu pret Kenediju
138.lpp. – otro sēriju angļu seriālam par Šekspīru
138.lpp. – ABBA
150.lpp. – Krkonošu apstākļiem
156 lpp. – filmu par Oblomovu
160. lpp. – filmu. „Večus apiņos"
168. lpp. – Borovičkas grāmatu par Votergeitas skandālu
168. lpp. – Feihtvangera „Muļķīgo gudrību"
168. lpp – Malapartes Kaput
170. lpp. – Tolstoja Nataša
170. lpp. – Glorija no noveles „Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne?"
178.lpp. – Fromma fašisma analīzi
184.lpp. – Bee Gees
187.lpp. – K. Tremontāns grāmatā „Bībele un antīkā tradīcija"
192. lpp. –  no Podebradu internāta laikiem…
209. lpp. – čehu filmu „Dusmas"…
209. lpp. –  Kačeras filmu „Esmu debesis"…
225. lpp. – Olga Forša „Cariene un dumpinieks"
237. lpp. – …teātrī DISK
258. lpp. – noskatījos „Pārdoto līgavu"
269. lpp. – R. Drēslers (no VDR) „Kad zvaigznes vēl bija dievi"
271. lpp. – filmā „Sarkanā blāzma virs Kladno"
271. lpp. – The Pink Floid plati „Siena"
285. lpp. – Zdeņeka romānam „Ceļā uz Kihotu"
294. lpp. – Racingera „Ievadu kristietībā"; vai „Esamību un laiku"
303. lpp. – romānu „Skatiens tumsā"
305. lpp. – par filmu „Mefistofelis"

Un vēl. Grāmatas beigās ir atrodams Personu alfabētiskais rādītājs. Parasti tādos ievieto itin visas tekstā minētās personas. Pievienoju Rādītājā trūkstošo personu sarakstu ar lappušu norādēm. Ja kādam ir vēlēšanās, var pierakstīt vārdus (kur to nav), dzīves datus utt.

Ajda – 295
Anita – 305
Aragons –19, 26
Aristotelis – 275
Barandova – 55
Bastians – 113
Bekets Semjuels – 131, 264, 273
Bela – 300
Belovs Sols – 296
Bērds – 49
Bondī kungs – 193
Bondijs Egons – 108
Borovička – 168
Bratova, dakerre – 272
Brehts – 275
Brinihs Zbiņeks – 209
Brods – 121, 123
Buda – 182
Čaplins – 110
Čarņeckis S – 67
Čehovs – 196, 246, 273
Černujs Jiržī – 160
Čīrteks – 296
Darvins – 182
Delons A. – 103
Dimā – 53, 57
Dostojevskis – 32, 70, 151
Dreizers – 41
Drēslers R. – 269
dr.Sek. – 30
Džuliāna – 22
Elizabete – 273, 279
Ērenbergers, inženieris – 49
Estragons – 131
Fantomass – 92
Feihtvangers – 168
Fialka Lāda – 138
Forša Olga – 225
Franks K.H. – 180
Freids – 139
Fromms – 178
Gēte – 44, 330
Gildenšterns – 131
Glorija no noveles „Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne?" – 170
Godo – 131
Goldoni – 279
Gots Karels – 137
Grass Ginters – 93
Grūndgens – 305Ģertrūde – 279
Hanča – 55
Hamlets – 279
Hēgelis – 183, 187
Heidegers – 182, 291, 292
Heizenbergs – 81, 153
Hejdānekas, māsas – 52
Hemingvejs – 112
Hercīkova Iva – 209
Hercogs – 296, 299
Hērodots – 66
Holans Vladimirs – 117
Huserls – 183
Ibsens – 273
Igo Viktors – 137
Ījābs – 275
inženieris E. –21
Iokaste – 279
Jaunava Marija – 257
Jenīks – 279
Jēzus Kristus – 97, 182, 257, 361
Jindra – 36
Jonesko – 215, 273
Kačera Honza – 131
Kafka Francs – 37, 54, 121, 122, 123, 276, 277
Kafka Vladimirs – 93
Kahiņa – 122
Kamī – 114, 183
Kants – 183, 187
Kasīrers – 17
Kastaņeda – 292
Kenedijs – 138, 143
Kings M.L. – 112, 143
Kinzels – 234
Klaudijs – 279
Komenskis – 51
Konīčkova – 113, 114
Kotvova – 296
Krauss – 296
Kulhāneks – 265
Kusīns – 130
Kvetuša – 75
Lauba kungs – 234
Lenons Džons – 142, 160
Levinass Emanuels – 295, 301, 302, 304, 319, 322, 327, 343
Libīčeks – 131
Līrs – 279
Londons – 41
Mahoninova Lenka – 209
Mahovecs – 55
Makbeins – 41
Malaparte – 168, 179
Manns, dēls – 305
Manns Tomass – 26
Marija Jaroslavs – 47
Markss – 182, 187
Masariks Tomāšs Gariks – 47
Moljērs – 279
Mopasāns – 123
Mozus – 61
Muha – 41
Muhammeds – 112, 113
Mūzils – 246, 299, 300
Nataša – 170
Nestrojs – 279
Ņemecs R. – 81
Oblomovs – 156, 157
Oidips – 279
Olbijs Edvards – 292
O.O. – 53
Pamrovas kundze – 14
pans U. – 21
Pinters – 279
Pitavals – 88
Platons – 182
Podskalskis. Z. – 77
Poledņakova M. – 137
Raceki – 33
Racingers – 294
Radoks – 296
Rasputins – 151
Rozenkrancs – 131
Sallija no Mlady svet – 152
Sanda  Žorža – 42
Sartrs Ž. P.  – 24, 324
Slavīks – 98
Stendāls – 47
Suks – 137
Šekspīrs – 138, 279
Šklovskis – 115
Šofīks – 94
T. –23
Tihijs F. – 81
Tolstojs – 170
Tremontāns K. – 187
Tulūzs–Lotreks – 180
Vaiczekers – 81
Verfels – 19
Vijons – 19
Vladimirs – 131
Vonnegūts – 42
Vrhlabī – 39
Zītka – 298