Par Ērika Jēkabsona grāmatu "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19. gadsimta otrā puse – 1914. gads" (LU Akadēmiskais apgāds, 2022)
Viena no suverēnas valsts pamatfunkcijām ir aizsargāt tās pilsoņus no ārējiem draudiem. Un vismaz, kamēr nav iestājies "mūžīgais miers" un "vēstures beigas", valstīm ir vajadzīgas armijas. Krievijas iebrukums Ukrainā to vēlreiz skaudri atgādināja. Latviešu nacionālajā pašapziņā armija neieņem tik nozīmīgu vietu kā, piemēram, francūžiem, krieviem vai turkiem. Nav grūti iedomāties, kāpēc – mūsu valsts nepastāv īpaši ilgi un tā nekad nav bijusi impērija. Mēs veldzējamies stāstos par skandināviem, kuri lūguši savus dievus, lai tie pasargā no kuršiem, uzburam fantāzijas par Nameju, bet vēsturē vieglāk atrast dumpju un pretestības piemērus, nevis stāstus par latviešu armijas uzvarām. Mēs godpilni pieminam strēlniekus, bet atceramies arī to, ka viņi savārīja ziepes Krievijas revolūcijas laikā. Latvijas Republika starpkaru periodā beidzās ar padošanos, par kuru pārdzīvojam vēl tagad. Otrajā pasaules karā armijas bija svešas, bet to kareivji – arī mūsējie, savukārt dienests padomju armijā varbūt kādu padarīja par "īstu vīru", bet sabiedrībai kopumā radīja ilgstošu alerģiju pret obligāto karadienestu.
Vēsture, protams, ir sarežģītāka nekā tās versija, kas ir klātesoša mūsu pašapziņā. Vienkārši nepastāv iespēja, ka daudzie kari, kas notikuši šajā teritorijā (piemēram, Livonijas karš, Ziemeļu karš, Napoleona iebrukums), varētu notikt bez vietējo cilvēku, latviešu, iesaistīšanas un iesaistīšanās. Savā ziņā tas ir tas pats jautājums par latviešu verdzības 700 gadiem. Skaidrs, ka nacionālās valsts pirms 20. gadsimta te nebija un nevarēja būt, bet vai tas nozīmē, ka latvieši bija vergi un tikai objekti svešu varu rokās?
Ērika Jēkabsona apjomīgais pētījums "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā" ir rezultāts ilglaicīgai interesei un darbam, bet, manuprāt, trāpa īstajā mirklī, proti, mirklī, kad Latvijas sabiedrībai ir jāizvērtē armijas nozīme tās dzīvē. Šis ir akadēmisks pētījums, atbilstoši šaubos, vai tas kļūs par populāru lasāmvielu. Tas nestāsta par lietām, kas ir īpaši parocīgas patriotiskajai audzināšanai, jo runa ir par latviešiem cariskajā armijā. Tomēr vienlaikus tas ir mierīgs un izsvērts atgādinājums par karavīra profesijas tradīciju Latvijā. Jēkabsons noraida 700 gadu verdzības mītu (141. lpp.), latvieši Krievijas impērijas armijā ne vienmēr bija upuri, un vismaz latviešu izcelsmes virsnieku biogrāfijas stāsta par aktīviem subjektiem, kuri apzināti ir pieņēmuši lēmumus un izvēlējušies karavīra dzīves ceļu.
Grāmatai ir četras nodaļas, neskaitot ievadu, nobeigumu un pielikumus. Pirmā nodaļa hronoloģiski veltīta laikmetam no 18. gadsimta līdz 20. gs. sākumam, bet dod arī pārskatu par Krievijas impērijas armijas uzbūvi, rekrutēšanas sistēmu, virsnieku izglītošanu un ikdienas darbu. Tas viss tiek izklāstīts kā konteksts latviešu virsnieku karjeras stāstiem. Otrajā nodaļā tiek dots pārskats par latviešu virsnieku līdzdalību šī perioda militārajās aktivitātēs, īpašu uzmanību veltot Krievijas–Japānas karam un 1905. gada revolūcijai. Trešā nodaļa savā ziņā turpina pirmās nodaļas stāstu, raksturojot izmaiņas Krievijas armijā pēc fiasko Japānas karā un paaudžu nomaiņas impēriskās armijas virsnieku sastāvā. Hronoloģiski nodaļa aptver laiku līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Ceturtā nodaļa dod socioloģisku raksturojumu par latviešu virsnieku sociālo izcelsmi, izglītību un reliģisko piederību, kā arī piedāvā kopsavilkumu par šo virsnieku nacionālās identitātes apziņu un nozīmi Latvijas sabiedrībā un vēsturē.
Grāmatā apvienoti vairāki saturiski un žanriski motīvi. Pirmkārt, jāuzsver, ka šajā monogrāfijā ir ne tikai izmantots, bet arī piedāvāts milzīgs empīriskais materiāls. Tam ir savi plusi un mīnusi. Savā ziņā grāmata ir rakstīta kā enciklopēdija. Ja lasītāju interesē latviešu virsnieku vārdi un biogrāfijas, to tur var atrast, bet būtībā tā var arī kalpot kā uzziņas avots par 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Krievijas impērijas armiju – ne visaptverošu, bet detalizētu. Grūti iedomāties kādu, kurš vismaz tuvākās desmitgades laikā varētu mēģināt šo grāmatu informācijas plašuma ziņā pārspēt (varbūt vienīgi pats autors). No otras puses, lasītājam (kā, piemēram, man), kurš nemeklē kādu konkrētu uzvārdu, bet grib izsekot dažu visaptverošu autora tēžu pamatojumam tekstā, detalizācijas pakāpe var šķist par lielu. Tādā ziņā grāmatas pēdējā nodaļa šķita viskoncentrētākā un būtiskākā.
Te gan jāpiebilst, ka grāmatas autors atalgo tos, kuri lasa bezgalīgos sīkumus, jo tekstā ir iepīti visādi brīnišķīgi pastāsti un citāti no atmiņām. Var just, ka līdzās visiem faktiem un statistikai autoram ir liela šādu tekstu bagāža un viņš ar patiku tajos dalās. Man bija mazliet žēl, ka autors neizstāsta vairāk par 10 latviešu virsniekiem, kuri tādi nemaz nav bijuši un savu statusu ir izdomājuši (18. lpp.), – autors norāda, ka tos grāmatā neiekļaus "saprotamu iemeslu dēļ", bet vismaz ievadā kaut ko par viņiem pasaka. Ik pa laikam uzzinām par virsnieku dejas prasmēm un ballēm, kurās viņi "zaudē sirdi un saprātu" (75. lpp.). Grāmatā daudz stāstīts par "Lāčplēša" autoru Andreju Pumpuru, kas, cita starpā, pārāk labvēlīgi izturējās pret kareivjiem, kuri rezultātā izzaga no ģenerāļa Simonova noliktavas "tepiķus, traukus un daudz citas mantas" (110. lpp.). Viņa aizmāršība, nosūtot kareivjus strādāt uz savu tīrumu, nevis uz baznīcu, par īpašu labvēlību gan, manuprāt, neliecina. Lai nu kā, grāmatas personāžu stāsti lielākoties nav jautri, bet tie nepārprotami ļauj labāk izjust šo cilvēku pasauli, kas nav diez ko vienkārša un viegla.
Viena no grāmatas tēzēm un vadmotīviem ir, ka latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā bija būtiska (un piemirsta) daļa no latviešu inteliģences, kas tieši tobrīd nodarbojās ar nacionālās pašapziņas veidošanu. Par to man ir dažas piebildes. Pirmkārt, ko mēs saprotam ar inteliģenci? Ja runa ir tikai par izglītību, tad autoram neapšaubāmi ir taisnība un viņam to izdodas arī pamatot. Un tiešām jāatzīst, ka tad, kad domājam par latviešu inteliģenci 19. gadsimtā, mēs fokusējamies uz Tērbatas vai Maskavas universitātēm, bet ne uz Viļņas karaskolu vai citām militārajām mācību iestādēm, kurās latvieši (kā autors norāda, lielākoties no zemnieku kārtas cēlušies – 321. lpp.) varēja iegūt gana augsta līmeņa izglītību un ielikt pamatus karjerai.
Vienlaikus, ja ar inteliģenci saprotam izglītotos cilvēkus, kuri ir iesaistījušies sava laika sabiedriskās domas veidošanā, tad šeit autora tēze šķiet mazāk pamatota. Viena lieta, ka, manuprāt, grāmatā mazliet sapiņķerējas pārdomas par to, kurš tad ir īsts latviešu virsnieks un atbilstoši latviešu inteliģences pārstāvis. Autors atzīst, ka grūti saprast, kā pēc pieejamajiem datiem precīzi noteikt, kurš ir latvietis, kurš vācbaltietis, kurš latvietis ar krievisku vai krieviskotu vārdu, tajā pašā laikā – vai tiešām latviešu valodas zināšana ir tik izšķiroša? Šķiet, ka autors pie latviešu virsniekiem pieskaita arī tos, kuri kādreiz zinājuši latviešu valodu, bet vēlāk to aizmirsuši vai pat nekad nav zinājuši, lai gan viņiem ir latvisks vārds un uzvārds (366. lpp.). Ja gribam saprast dzīvesstāstus cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir latviešu un kuri kļūst par virsniekiem, tad tam varētu būt nozīme, bet, ja runājam par inteliģenci, kura ietekmē nacionālās pašapziņas attīstību, manuprāt, ne īpaši. Un arī virsnieku loma tad vairs nešķiet tik liela, lai gan, kā jau Ēriks Jēkabsons parāda, tā noteikti ir nozīmīga. Kaut vai viņa aprakstītā virsnieka Kārļa Aizupa prāva (342. lpp.), kura aizsākas 1880. gadā ar Aizupa un Pumpura apcietināšanu. Varas iestādes konfiscē Pumpura "Lāčplēša" manuskriptu un Aizupa "Lapsas saruna ar filozofu" manuskriptu. Interesanti, kā attīstītos latviešu nacionālā pašapziņa, ja "Lāčplēša" teksts nesaglabātos, bet tā vietā būtu "Lapsas saruna ar filozofu"?
0