Sleja
05.02.2024

Par Smiļģi uz JRT ēkas un "kavēšanos pagātnē"

Komentē
0

Ekspremjers Valdis Birkavs: "Igauņi dzīvo nākotnē, lietuvieši ir reālisti un dzīvo tagadnē, bet mēs joprojām dzīvojam pagātnē. Mūsu domāšanā pagātnes īpatsvars ir lielāks, nekā paši domājam." [1]

Birkava vērtējums ir kļūdains divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir aplami lietot šādus vispārinājumus par nācijām. Nav tādu "visu igauņu". Tāpat kā nav "visas sabiedrības". Otrkārt, pagātne turpina spēlēt nozīmīgu lomu ne tikai Latvijā. Piemēram, Lietuvā – jo īpaši pēc tam, kad tur pēdējo gadu laikā skaitliski palielinājās baltkrievu kopiena – noteiktās lietuviešu un baltkrievu grupās aktualizējies jautājums par t.s. litviniem. Ļoti vienkāršoti un īsi raksturojot, tās ir diskusijas un strīdi par Lietuvas lielkņazistes laikiem, mērot un sverot, kuram tajā bijusi lielāka ietekme un nozīme – lietuviešiem vai baltkrieviem. Citiem vārdiem sakot, kaimiņos vēl ir ļaudis, kuriem aktuāli ir ar 14.–15. gadsimtu saistīti jautājumi. Mums ir, kurp tiekties. Joks.

No otras puses, nevarētu arī teikt, ka Birkavam pilnīgi nav taisnības. Piemēram, ar kultūru tieši vai pastarpināti saistītās aprindās tiek apspriesti Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa izteikumi par režisoru Eduardu Smiļģi (1886–1966). Vai, precīzāk sakot, Hermaņa vēstījums, ka uz pārbūvētās un atjaunotās teātra ēkas Lāčplēša ielā Smiļģa portretam vairs vietas nebūs, jo Smiļģis bijis "Staļina prēmijas laureāts un centīgs kolaborants" un "Staļina Krievijas popularizētājs" arī pirms okupācijas, pirmās brīvvalsts laikā. Hermanis, cik saprotu, ir neizpratnē par sabiedriskā radio attieksmi pret teātra lēmumu, tomēr arī citu ļaužu vērtējumi ir dažādi. JRT pārbūves projekta autore, arhitekte Zaiga Gaile: "Nu, Smiļģis ir ļoti pretrunīga persona, un mums ir radīts mīts… Viņš bija teātrī 50 gadus, un, protams, to nevar atstāt bez ievērības, un viņa paaudze viņu dievināja, viņa izrādes. Ja mēs šodien tās skatītos, mums būtu cita reakcija, jo teātris mainās līdzi laikam. [..] Tātad Smiļģa nebūs." Smiļģa fotoportreta autors, fotomākslinieks Gunārs Binde: "Smiļģis bija latviešu izcilnieks teātrī, kas par Staļinu? Es droši vien arī būtu tajos laikos Staļina prēmijas laureāts. Vai no tā mana fotogrāfija būtu ko zaudējusi? Vai teātris no tā zaudēja? Labi, ka viņš tāds bija, tas vismaz viņam palīdzēja, bija līdzekļi izdzīvot." Interesanti, ka 2016. gadā – tātad jau pēc Krimas un atsevišķu Ukrainas austrumu rajonu okupācijas – sabiedriskā televīzija Smiļģa 130 gadu jubilejai par godu sagatavoja sižetu, kurā par Staļinu un sadarbošanos ar okupācijas varu vispār nav ne vārda.

Lai kā būtu, ir 2024. gads, viedokļi par okupācijas perioda kultūras sfēras pārstāvjiem atšķiras. Vai Birkavam taisnība – pagātne mūs nelaiž vaļā? Vai tas ir slikti? Jo, kā žurnālā "Rīgas Laiks" saka – tiesa, citā kontekstā – filozofs Uldis Tīrons, "vēsture neko īsti nepadara skaidrāku" [2]. Tad vēl jo vairāk kāda jēga strīdēties? Mana atbilde ir divdaļīga.

Pirmkārt, vēsturei un vēstures zinātnei nekas nav "jāpadara skaidrāks". Tai nav arī jāattaisno – "tādi bija laiki", "ir jāsaprot tā laika konteksts" un tā tālāk. Vēstures funkcija – ja neskaita jaunu faktu noskaidrošanu – ir vedināt cilvēku būt piesardzīgam spriedumos. Domas paskaidrošanai minēšu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevuma "Letonica" pēdējā numurā publicēto vēsturnieka Mārtiņa Mintaura rakstu par Alberta Bela romāniem pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā.

Padomju varai aizdomīgos Bela sacerējumus (pret rakstnieku pat tika ierosināta lieta par "pretpadomju propagandu") palīdzēja gremdēt (85. lpp.) filozofs Pēteris Zeile (1928–2020), kuru mūsdienās vērtē visnotaļ vēlīgi. Savukārt labu vārdu aizlika (86. lpp.) augsts komunistiskās partijas funkcionārs Aleksandrs Drīzulis (1920–2006). Šīs epizodes principā nemaina manu ļoti negatīvo viedokli par Drīzuli (par Zeili man vienkārši nav viedokļa, tādēļ nav arī, kam pasliktināties). Runa ir par to, ka zināšanas par vēsturi vienkārši mudina neizmantot vispārīgus spriedumus, bet pētīt konkrētas situācijas un notikumus. Lai es iegūtu pilnvērtīgu priekšstatu par okupācijas režīma atbalstītāju Drīzuli, man ir nepieciešama arī šī epizode ar Belu.

Ja atgriežamies pie Smiļģa, man ir saprotams Hermaņa lēmums par Smiļģa foto, bet man vienalga šķistu pareizāk Smiļģa divdomīgās attiecības ar varu aplūkot detalizētāk, pacietīgāk. Tas nemainītu to, ka viņš bija kolaborants, te Hermanim ir taisnība, tomēr, ja vēlamies saprast to, kā indivīds pielāgojas un pārdodas varai, tad ar apzīmējumu vien ir par maz. Pretējā gadījumā mēs saglabājam vai pat pavairojam divdomības kolektīvajā atmiņā. Tajā pašā "Letonicas" numurā ir teksts par komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu, kurš, starp citu, bija Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs tieši okupācijas pirmajā, sevišķi baisajā desmitgadē. Arī viņš saņēma Staļina prēmiju. Tomēr Zariņš – atšķirībā no Smiļģa – sadarbošanās kontekstā vērtēts netiek. Kur loģika? Vēlreiz: vēstures funkcija, manuprāt, ir neapstāties pie viena novērtējoša apzīmējuma – konkrētajā gadījumā "kolaborants" –, bet šķetināt, kas šo kolaborāciju veidojis, ietekmējis. Kāpēc atšķiras laikabiedru un pēcteču vērtējumi par dažādiem sadarbošanās gadījumiem? Kāpēc Andrejs Upīts (un Smiļģis) ir sliktie, savukārt VDK aģentu sarakstos atrodamie un joprojām aktīvie personāži kultūrā un medijos publikas uztverē kaut kā nav tik slikti?

Otrkārt, nedomāju, ka uzmanība pret "pagātni" ir kaut kas bremzējošs, kā, šķiet, uzskata Birkavs. LU Filozofijas un socioloģijas institūta izdevuma "Reliģiski-filozofiski raksti" jaunākais numurs ir par mantojumu, un tajā lasāms arī filozofes Solveigas Krūmiņas-Koņkovas teksts "Sarežģītā mantojuma ētika". Uzsveru – ētika, tātad aktuālais, nevis "matu skaldīšana". Viens no šīs ētikas principiem ir rēķināšanās, ka priekšzināšanu līmenis par kādu tēmu dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs (192. lpp.). Manas tēmas kontekstā var viegli iedomāties un saprast, ka jaunāku paaudžu lasītājiem varētu nebūt skaidrs, par ko cepas Hermanis un viņa oponenti. Tas attiecas ne tikai uz Smiļģa gadījumu. Ja mēs pasludinām "kavēšanos pagātnē" par nevēlamu, tad sabiedrībā būs arvien vairāk cilvēku, kuri vienkārši nesapratīs lielu daļu diskusiju.

Esmu ievērojis, ka pēdējā laikā sociālo un humanitāro zinātņu tekstos par labo toni tiek uzskatīta atsaukšanās uz Aleidu Asmani. Tad, lūk – Asmane ir norādījusi, ka otrās un trešās paaudzes imigranti Vācijā ar grūtībām saprot diskursus par holokaustu, nacistisko režīmu, nācijas atbildību, turklāt nevis empātijas trūkuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka tā nav, ja tā var teikt, viņu pagātne. Viņi saskaras ar šiem diskursiem, piemēram, izglītības sistēmā, oficiālu piemiņas rituālu formā, bet ar to nepietiek.

Ne tikai vēstures, bet arī kultūras mantojuma gadījumā neder "tas vienreiz ir izrunāts, un pietiek". Mūsu identitātes pamatā ir tautasdziesmas, uzskats, ka Rainis bija ģēnijs un "puslīdz izglītotam cilvēkam" Latvijā ir jāpriecājas par jūgendstila arhitektūru Rīgā. Jo? Kāpēc? Ja mēs neapstājamies pie vēstures un kultūras kā fiksēta kanona un diskusijas turpinās, pastāv iespēja, ka cilvēks painteresējas par konkrēto tēmu vai autoru. Un, pat ja šis cilvēks secina, ka viņam tas nav interesanti vai nepatīk, viņš vismaz būs labāk sapratis, kāpēc viņam nav interesanti vai nepatīk.


[1] "Rīgas Laiks". 2024. gada janvāris. 35. lpp.

[2] "Rīgas Laiks". 2024. gada janvāris. 26. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!