Attēlā - Gvineta Paltrova sarunā ar Amandu de Kadenē
 
Domas
05.06.2013

Par sarunas nozīmi

Komentē
1
Saglabā

Līdzīgi kā smēķēšanu vai kāri uz kokakolu, sekošanu līdzi slavenību kultūrai vienmēr esmu uzskatījusi par savu slikto ieradumu. Kā jau visi sliktie ieradumi, tas būtu jāiznīdē, bet vienmēr pietrūcis motivācijas – izklaidējoši taču. Jāpiebilst, ka neko nezinu par vietējām "slavenībām", bet pajautājiet man kaut ko par jaunākajām Andželīnas vai Britnijas gaitām, un es jums visu pastāstīšu. Un kā katrs slavenību ziņu atkarīgais ar pretenzijām uz inteliģenci es to vienmēr esmu saukusi (ne bez sarkasma) par "popkultūras izpēti", kas dod vērtīgu ieskatu dažādos psiholoģijas, socioloģijas un antropoloģijas jautājumos. Īstenībā sarkasms ir nevietā, jo, no pareizās perspektīvas raugoties, no šīs "kultūras" patiešām var gūt ko vērtīgāku par īslaicīgu apreibināšanos ar skandālu garaiņiem.

Pie mums par pozitīviem ieguvumiem no iedziļināšanās svešinieku privātajā dzīvē runāt īsti nevar, reti kura no Latvijā slavenām aktrisēm vai dziedātājām ir tik dievināta, ka būtu pamats runāt par piemēru, kādu tās rāda, teiksim, jaunajai paaudzei. Holivudas mērogā role model jeb parauga faktors ir apzelēts no visām pusēm, sākot no pārmetumiem par popdziedātāju atkailināšanos un necenzētu leksiku videoklipos, beidzot ar tiešām vērtīgām mācībām, ko iespējams gūt, ieklausoties veiksmīgu karjeristu pieredzē.

Pirmo reizi šo potenciālu sāku novērtēt, kad ASV 2010. gadā parādījās kampaņa "It gets better" (aptuveni un pēc būtības tulkojot – "Viss būs labi"). Tā tika izveidota pēc tam, kad vairāki homoseksuāli pusaudži pēc apcelšanas skolā izdarīja pašnāvības. Kampaņā piedalījās dažādi cilvēki, tai skaitā sabiedrībā pazīstami – piemēram, prezidents Baraks Obama –, kuri īsos video vērsās pie netradicionālas seksuālas orientācijas vai citas minoritāšu piederības dēļ diskriminētiem bērniem un pusaudžiem, iedrošinot, ka dzīve ar laiku kļūs labāka. Obama un citi pieaugušie aicināja bērnus nemeklēt vainu sevī par piedzīvotajām pārestībām, censties atrast kādu, ar kuru kopīgi izrunāt pārdzīvoto, neierauties sevī, ticēt, ka ar laiku atšķirības no pārējiem var kļūt nevis par kauna, bet lepnuma iemeslu. Šādi šķietami vienkārši vārdi kādam var kļūt par izšķirošiem, saskaroties ar psiholoģisku vai fizisku vardarbību no apkārtējo puses. Šī kampaņa vēlāk izplatījās arī citās valstīs – Austrālijā, Kanādā, Čīlē, Somijā un citur. "It gets better Europe" video ierakstīja Eiropas Komisijas viceprezidente Nēlī Krusa. Atliek tikai vēlēties, kaut mūsu sabiedrībā vājāko apcelšanai tiktu pievērsta līdzvērtīga uzmanība, kaut mūsu valstī arī pienāktu tādi laiki, kad valsts prezidents publiski vērstos pret vardarbību skolās. Diemžēl, kā liecina nesenie notikumi Jaunjelgavā, līdz tam vēl būs kāds brīdis jāpagaida – pagaidām pat par bērnu drošību atbildīgās amatpersonas savus pienākumus veic satraucoši nekvalitatīvi.

Līdzīgi apsveicama iniciatīva ir "Ask a grown man" ("Pajautā pieaugušam vīrietim"), ko savā saturā ieviesa interneta lapa rookiemag.com un kas drīz kļuva par virālu hītu. Tajā slaveni aktieri un mūziķi atbildēja uz jaunu meiteņu jautājumiem par attiecībām, jūtām, pašapziņu un citām pieaugšanas laikā aktuālām lietām. Džons Hamms, Toms Jorks un citi atbild uz jautājumiem "kāpēc man patīk zēni, kuri slikti uzvedas?", "vai starp zēnu un meiteni var būt tikai draudzība?" vai arī "kāpēc zēni ir apsēsti ar krūtīm?". Vēlāk šajā lapā tika ieviesta arī rubrika "Ask a grown woman". Man bērnībā nebija vecākas māsas, kam pajautāt dažādus līdzīgas dabas jautājumus – lai gan mamma būtu uz tiem atbildējusi, es tomēr devu priekšroku izlasīt, ko par to raksta žurnāliņos. Taču žurnālu atbildes pārsvarā ir anonīmas, pat ja uz tām atbild kāds psihologs, kura vārds ir norādīts – pavisam cita lieta ir šādas atbildes saņemt no iecienīta mūziķa vai aktiera, kurš, kamerā skatoties, pastāsta par kādu neveiklu momentu savā dzīvē, iedrošinot nekaunēties no savām kļūdām vai neveiksmēm. Šajā gadījumā būtiskāk nav apzināties, ka arī bagātie un slavenie ir tikai cilvēki, bet gan, ka par spīti šķēršļiem, kompleksiem un atšķirībām ir iespējams gūt panākumus dzīvē.

Šo cilvēcīgas un piezemētas sarunas "ar zvaigzni" formātu izcili izmanto raidījums "The Conversation" (theconversation.tv), kurš man, manām draudzenēm un citām sievietēm dažādās valstīs ir kļuvis par būtisku dzīves atziņu avotu. Idejas autore Amanda de Kadenē jaunībā bijusi mūzikas raidījumu vadītāja Lielbritānijā, precējusies ar grupas "Duran Duran" basistu un cīnījusies ar alkoholismu, tagad, divdesmit gadus vēlāk, fotografē modes žurnāliem, ir precējusies ar citu mūziķi, audzina trīs bērnus un dzīvo Amerikā. Viņa ar domubiedriem veido raidījumu, kurā uzņem pie sevis mājās ievērojamas aktrises, mūziķes, modes mākslinieces un citās jomās panākumus guvušas sievietes un intīmā atmosfērā apspriež dažādus ikvienai sievietei aktuālus jautājumus par ķermeni, seksualitāti, attiecībām, bērniem, karjeru un tamlīdzīgi. Kinoleģenda Džeina Fonda stāsta par seksu un attiecībām ar savu ķermeni septiņdesmit gadu vecumā, aktrise Gvineta Paltrova un modes māksliniece Donna Karana – par tuva cilvēka nāvi, komiķe Sāra Silvermane – par depresiju, aktrise Eva Mendeza – par uzaugšanu nabadzībā un finansiālo neatkarību, uzņēmēja Ivanka Trampa – par grūtībām savienot karjeru un maza bērna audzināšanu. Bez izteiksmīga meikapa šīs visā pasaulē pazīstamās sievietes vienkāršos džinsos un t-kreklā sēž uz dīvāna un apspriež savus kompleksus – interneta medijam, kurā turklāt nav redzama neviena reklāma. Slavenības statuss atkāpjas citā plānā, un būtiskāka kļūst dalīšanās. Lai arī es sen vairs neesmu pusaudze un par vispusīgu un dziļu sarunu trūkumu nav iemesla sūdzēties, man bija atklājums, kādu mierinājumu sniedz apziņa, ka manas un draudzeņu problēmas ir arī pasaules ievērojamāko un veiksmīgāko sieviešu problēmas. Ir starpība starp to, vai savas attiecību, finansiālās vai veselības krīzes mēs apspriežam savās virtuvēs, vai dzirdam to no Holivudas virtuvēm. Tas palīdz veidot veselīgāku perspektīvu par to, ko vispār nozīmē problēmas. Vai problemātiski esam mēs paši, vai tā vienkārši ir dzīves sastāvdaļa, pret kuru var attiekties kā iespēju kļūt par labāku cilvēku? "The Conversation" sievišķīgā tematika ļauj palūkoties arī uz feminismu no mūsdienīgas, ikdienas perspektīvas – katras sievietes dzīvē feminisma ideja ir klātesoša – arī tad, ja tev nav jācīnās par tiesībām uz izglītību – mēs cīnāmies par tiesībām netikt nosodītas, piemēram, par lieko svaru. Un ar cīnīšanos te nav jāsaprot demonstrācijas ielās, bet, pirmkārt, cīņa sevī. Cik gan daudzas no mums, kuras identificējas kā feministes, skaļi vai klusi kritizē citas sievietes par viņu izvēlēm – par izskatu, attiecībām vai bērnu audzināšanu? Es varu pacelt roku.

Katras intervijas beigās de Kadenē jautā savām viešņām: "Ko tu šodien teiktu sev četrpadsmit gadu vecumā?" Reakcijas un atbildes ir dažādas, bet vienojošais elements ir tas pats vecais "viss būs labi". It gets better. Es zinu, ka man četrpadsmit gadu vecumā būtu bijis ļoti svarīgi, lai kāds to pateiktu. Pat ne valsts prezidents vai aktrise, bet kāds cits pieaugušais, kurš nav aizmirsis, kā ir būt jaunam un justies nevērtīgam. Labi, ka šodien ir internets, kurā atrast šādu solidaritāti un atbalstu. Un varbūt, iedvesmojoties no interneta, mēs varam vairāk parunāt viens ar otru arī dzīvē.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!