Pasaulē, kurā šodien dzīvojam… nu, vai vismaz oktobrī, kurā nupat vēl dzīvojām, starp militāri zaļajām ziņām ar jau ierasto Ukrainas zili dzelteno maliņu parādījās arī dažu citu krāsu akcenti – Grēta Tūnberga laida klajā krāsaino "Klimata grāmatu" un "Just Stop Oil" klimata aktīvisti aplēja pāris dārgas gleznas ar zupu un putru. Apbrīnojamā kārtā šie paņēmieni joprojām uz kādu iedarbojas un izsauc reakciju internetā – pietiek ienest muzejā zupas burciņu, uzliet tās saturu uz aizstiklota darba greznā rāmī, nofotografēties un samierināties ar apcietināšanu par huligānismu, lai šķietami vispārzināmais protesta vēstījums par to, ka siltumnīcas gāzu efekts, kas rodas fosilā kurināmā dedzināšanas rezultātā un nozīmē katastrofālus draudus cilvēcei, sasniegtu plašas ļaužu masas. Brīžiem gan liekas, ka protestu valoda jau ir atmirusi – vārdu "klimats", "fosilais", "emisijas", "draudi", "katastrofa" virknējumi ir kļuvuši par ikdienas fona skaņu, kuru uztveram tikpat rezignēti kā ziņas par izrēķināšanos ar autoritāras varas opozicionāru kaimiņvalstīs (kurš vispār pamanīja, ka 17. oktobrī Lukašenko opozicionāram Mikalajam Autuhovičam un viņa atbalstītājiem piesprieda daudzu gadu desmitu cietumsodu) un diemžēl pamazām arī kara vēstis. Vai kaut kā ir iespējams izdarīt tā, lai mēs tās turpinātu dzirdēt?
Informējot, diskutējot, protestējot, rīkojot demonstrācijas, klimata aktīvistu kustība jau kopš astoņdesmitajiem gadiem ir aicinājusi valdības un industrijas mainīt rīcībpolitiku. Kustība ir augusi plašumā, tai bijuši vairāki izrāviena momenti – pēc Kopenhāgenas samita 2009. gadā un Parīzes klimata nolīguma 2016. gadā ir notikušas daudzas iespaidīgas masveida demonstrācijas un streiki, tai ir bijušas transformatīvas stratēģijas, simbiotiskas stratēģijas, institucionālu koalīciju stratēģijas, pilsonisku apzinīgumu veicinoši pasākumi, vides aktīvismu atbalstošas mākslas platformas un kas tikai vēl ne. Viens no paņēmieniem, kā aktīvisti pievērš uzmanību, ir arī t.s. "klimata nepaklausība" – apzināta sabiedrības normu vai likumu pārkāpšana ar mērķi kritizēt valdības klimata politiku. Šie pārkāpumi tiek sodīti kā noziedzīgi. Aktīvisti tiek pratināti, arestēti, likti sarakstos un dažviet pat kvalificēti kā "iekšzemes teroristi" – kopš "Just Stop Oil" kampaņas sākuma šīgada aprīlī tās dalībnieki ir arestēti jau 1900 reižu.
Dīvainā kārtā protestētāju akcijas pamanās izsaukt arī to cilvēku sašutumu, kuri idejiski atbalsta viņu mērķus un centienus. Aktīvismu bieži mēdz uztvert kā tādu nenopietnu "peramo" jauniešu lietu vai pašmērķīgu huligānismu. Tāpēc pārmaiņas pēc ir patīkami redzēt, ka šīgada oktobrī pie fasāžu appūšanas ar oranžo krāsu ir ķērusies vecākā protestētāju paaudze. Ņemot vērā, ka akcijām bieži vien ir tieši emocionāli komunikatīvs nolūks, bezcerība un apņēmība sirmo protestētāju sejās liekas kaut kādā ziņā iedarbīgāka par jauniešu dedzību – daudz skaidrāk nolasāms, ka viņi neķēpā, lai kļūtu populāri vai izceltos ar drosmi līdzbiedru acīs, bet tā ir īsta nožēla, izmisums un sāpes, kuras tikai vairo fakts, ka šajos garajos gadu desmitos tā arī nav izdevies panākt vērā ņemamas pārmaiņas. "Mēs neesam ar mieru stāvēt malā un noskatīties, kā tiek iznīcināts viss, kas mums ir mīļš," pauž "Just Stop Oil" pārstāvji, šļācot oranžo krāsu no ugunsdzēšanas baloniem uz varas iestāžu ēkām, kuras atbalsta fosilā kurināmā ekonomiku. "Fosilā kurināmā laikmetam jau sen vajadzētu būt pagājušam, tomēr tā interešu ložņājošie taustekļi joprojām turpina apdraudēt mūsu politiku, valdības un plašsaziņas līdzekļus. [..] Mums ir apnicis ubagot. Mēs rīkojamies, lai apturētu naftu un gāzi, jo tas ir pareizi."
Šie joprojām ir miermīlīgi protesti. Tie kliedz, bet nedara nevienam pāri. Ko vēl citu iesākt, kad klusēt nav iespējams, bet vārdos teiktais netiek sadzirdēts? "Kam pieder šī planēta?" – man nesen prasīja bērns. Kāpēc kāds jūtas tiesīgs bojāt to, kas pieder mums visiem? Un kādā sakarā protests pret noziedzīgu rīcību var nebūt atbalstāms laikā, kad klimata pārmaiņas vairs nav vienkārši krīze, bet katastrofa? Protests nav uzbrukums, kaut arī varas pozīcijās esošie mēdz konfliktējošās situācijās kriminalizēt savus pretiniekus, kuri pārstāv viņiem neizdevīgu viedokli, pasniegt viņus kā izlēcējus – svešos, citādos –, manipulējot ar cilvēku bailēm no "svešā".
Lai globāli uzrunātu un vienotu plašākas "vienkāršo cilvēku" masas, protestētāji par platformu izvēlas publiski redzamās, atpazīstamās, kopīgās "skatuves" – virsmas vai objektus, kuri kaut ko nozīmē mums visiem vai kuri saistāmi ar bīstamus lēmumus pieņemošo varu. Šķiet pašsaprotami, ka protesti notiek pie konkrētām varas iestādēm – kā Londonas gadījumā pie Iekšlietu ministrijas, MI5 ēkas, Anglijas Bankas vai "News UK" galvenās mītnes –, taču arī muzeji regulāri kļūst par šādu protesta komunikācijas vietu – gan tāpēc, ka tie ir populāri, gan tāpēc, ka zināmā mērā iemieso plašāku civilizācijas kopīgo vērtību kursu.
"Uzbrukumus" fasādēm var, protams, traktēt kā valsts vai privātīpašuma apgānīšanu, bet varam paskatīties arī tā, ka tiek apgānīts tas milimetru biezais virsmas laukums, kurā joprojām turpinās publiskā telpa, kura ir kopīga mums visiem un kurā šis īpašums ir uzbūvējis sienu. Aplejot van Goga "Saulespuķes" ar simbolisku Vorhola "Kempbela zupas bundžu" caur sufrāžistes Mērijas Ričardsones žestu, "tomātu zupas meitenes" Fēbe un Anna savā veidā turpina pasaulē jau labi pazīstamo ikonoklastisko tradīciju jeb vēršanos pret veco režīmu – viņas simboliski uzbrūk vērtībām, kas to iemieso vai pārstāv. "Savā veidā", jo van Gogs (vai Monē, vai da Vinči, vai tagad – arī Klimts) tiešā veidā neiemieso tās pašas vērtības, ko šī gadsimta korumpētie naftas magnāti un politiķi, taču šīm gleznām piešķirtais "galma mākslas" statuss gan.
Kāpēc vispār kādu rausta van Goga "Saulespuķes"? Cik daudzi no mums tās vispār ir redzējuši – tādā ziņā, ka patiešām apstājušies tām pretī un šo gleznu piedzīvojuši? Cik daudzi tajās ir nolasījuši van Goga vārdus Gogēnam, vēstījumu par cilvēka sarežģītajām attiecībām ar dzīvi? Iespējams, "Saulespuķes" mums patiešām ko māca – nogurušie, saulē vīstošie ziedi, kas joprojām glabā košumu, atgādina par putekļainajām rievām zemnieku sejās, viņu sastrādātajām rokām karstā, izdegušā Vidusjūras reģiona tīrumā, liekot apzināties, ka pilnīgi noteikti kādā brīdī, jau drīz vien, viss savītīs un sabirzīs pavisam. Tā ir deformācijas, cerības zaudēšanas un sava mirstīguma pieņemšana – iespējams, vēl pēdējā atskatīšanās uz šo neglābjamo pasauli ar pateicības pilnu skatienu… Un vai nav drausmīgi, ka tieši šī glezna, kas bez vārdiem spēj vērotājā iekustināt ko dziļi cilvēcīgu, ir kļuvusi par pielūgsmes objektu savas cenas dēļ? "Zupas meiteņu" un citu gleznu apmētātāju rīcība nav vērsta pret "Saulespuķēm" (kaut gan mierīgi arī tā varētu būt – kā jauna, cerību pilna cilvēka vēršanās pret pesimistisku fatālismu). Tā ir kapitālisma kritika, ar kuru vairāk vai mazāk radikālās un filozofiskās formās nodarbojas un ir nodarbojušies arī daudzi mākslinieki un mākslas aktīvisti. "Zupas meiteņu" aktīvisms nav mākslas akcija, bet gan mākslas kritika. Tā ir vēršanās pret mākslas nevarību – pret problēmu, ko aprakstījis arī Boriss Groiss, sakot, ka mākslas aktīvisti vēlas būt noderīgi, mainīt pasauli, bet tajā pašā laikā viņi nevēlas pārstāt būt mākslinieki, kas darbojas šajā sistēmā, kurā protests ir kļuvis bezjēdzīgs, jo "kapitālismā valoda pati funkcionē kā prece [..]. Kritiskus vai protestējošus diskursus atzīst par veiksmīgiem tikai tad, ja tos viegli pārdot".
"Zupas meitenes" atsakās respektēt muzeju sistēmu un noteiktās mākslas vērtības, un viņām ir ļoti pamatots un savā vienkāršībā neapgāžams arguments: "Kas ir vairāk vērts: māksla vai dzīve?" Vai tiešām sabiedrību vairāk uztrauc gleznas, nevis reāla planētas un cilvēku aizsardzība? Viņas vēršas pret viena cilvēka vai viņa radītā darba celšanu uz pjedestāla pasaulē, kurā tiek apdraudētas tik daudzu citu elementārākās iespējas izdzīvot. Jā, nav forši bojāt kaut ko, ko cits ir radījis, – it sevišķi, ja mākslinieks vēl būtu dzīvs, tas viņam varētu būt sāpinoši, un zināmā mērā tā ir arī mākslinieka piemiņas apgānīšana, bet visādi citādi… šo akciju var uzlūkot arī kā "dzīvo ilustrāciju" katastrofai, kura draud aiznest sev līdzi cilvēci ar visām tās saulespuķēm. Un tas, iespējams, ir adekvātākais veids, kā šobrīd runāt par pasaules aktualitātēm, taču, cerams, ne vienīgais.
Varam to saukt par vandālismu, just nepatiku un kritizēt pašu akciju. Bet ko vēl varam likt tās vietā? Arī es neesmu destruktīvas rīcības atbalstītāja. Man labāk patīk darbības, kuras kaut ko pienes, kopj un rada, nevis iznīcina. Personīgi uzskatu, ka līdz šim nekas – NEKAS! – šī žanra aktīvismā, kur tiek konfrontētas mākslas institūcijas, nelīdzinās "Liberate Tate" akcijai "Dāvana" 2012. gadā Teita galerijā, kad plašai aktīvistu grupai izdevās tajā pa gabaliņam ienest un saskrūvēt 1,5 tonnas smagu un 16,5 m garu vēja turbīnas rotora spārnu, lai protestētu pret muzeja ilggadējo sponsoru "British Petroleum". Ir runa par milzīgu agregātu – Leviatāna muguras lāpstiņas kaulu, kuru plaša, labi organizēta cilvēku grupa iznesa caur apsardzi un uzstādīja Teita galerijas, bijušās naftas spēkstacijas, "Turbīnas zālē" ar komentāru – "mēs domājam, ka tas ir darbs, kas eleganti iederēsies Teita kolekcijā, jo tas godina tādu nākotni, kura dod, nevis atņem".
Teita galerija nepaturēja "Dāvanu" savā kolekcijā. Bet ar ko šis readymade atšķiras no Dišāna keramikas pisuāra ("Strūklaka" (1917))? Tikai ar to, ka pisuārs jau ir novecojis, bet šī ir māksla, kas joprojām ir visai dzīva, veido sarunu ar sava laika kontekstu, nevis tikai atgādina par kāda laikmeta nozīmīgu paradigmu maiņu. Taču tieši tā daudzi domātāji un mākslinieki uztver muzeju lomu. Pirmo reizi šo domu, skaidri noformulētu, dzirdēju 2006. gadā videomākslinieka Bila Violas lekcijā – "muzeji ir vietas, kurās glabājam lietas, kuras esam aizmirsuši, kā lietot". Arī Boriss Groiss muzejus principā dēvē par kapiem un uzskata, ka jebkāda (pārmaiņas veicinoša) fenomena vai instrumenta estetizācija ir tā "norakstīšana". Un tādā ziņā – jā, ja joprojām ticam, ka varam vēl ko šajā pasaulē mainīt ar mākslas spēku, turbīna vēl neiederas muzejā. Tā vēl nav liekama dekoratīvā rāmī, kas pats uzprasās, lai to aplej ar krāsu.
Man vēja ģeneratora ienešana "Turbīnas zālē" atgādināja par kādu Kafkas alegorisko līdzību: pie Likuma vārtiem stāv sargs. Pie sarga pienāk kāds vienkāršs lauku vīrs un lūdz, lai viņu ielaiž iekšā. Taču sargs atbild, ka nevar ļaut viņam tagad ieiet. Vīrs padomā un jautā, vai drīkstēs ienākt vēlāk, un sargs atbild: "Iespējams." Un tā nu vīrs tur paliek sēdēt un gaidīt, nenolaižot ne acu no gaismas strēlītes, kas nāk pa Likuma durvīm. Viņš gaida un gaida daudzus gadus, ir jau iepazinis katru vissīkāko blusu sarga kažokā, līdz saprot, ka drīz klāt mirstamais laiks, tāpēc saņemas pajautāt sargam: "Vai pa visiem šiem gadiem es biju vienīgais, kurš gribējis iekļūt tajā iekšā?" Un sargs viņam atbild: "Šīs durvis bija paredzētas tev vienīgajam, bet nu gan es došos prom un vēršu tās ciet."
Bet 2012. gadā klimata aktīvisti iegāja pa aizvērtajiem Likuma vārtiem – viņi savas dzīves laikā izmantoja to gaismas strēlīti, kas spīdēja caur durvīm. Viņi nevis vienkārši ielika pēdu durvīs, bet tur ienesa 1,5 tonnas smagu dzelzi. Caur apsardzi! Teita galerijā! Katru reizi, kad to atceros, manī atgriežas cerība. Turklāt četrus gadus pēc šīs akcijas garā un grūtā procesā Teita galerija patiešām atteicās no sava sponsora naudas.
Arī Londonas oranžās krāsas pūtēji grib izmantot iespēju. Es arī gribu. Mums visiem vajadzētu izmantot iespēju klauvēt pie aizvērtām durvīm. Es šo tekstu, protams, rakstu dusmu pilna, labi apzinoties, ka pārlecu pāri domām un ka šis nav izsvērts pētījums – labojiet mani, kur kļūdos, apelējiet pie Kanta, pie izzinātspējas, spriestspējas un morālās apziņas formām, iesakiet, kā darīt labāk – galvenais, lūdzu, runājiet! Mēs nesmērēsim gleznas, neliksim tizlus mēmus internetā – bet atrodam veidu, kā par to sarunāties!
Ir jāsaprot, ka protesta akcijas nav pats Protests – tas ir tikai naga melnumiņš milzīgai, rūgstošai cilvēkos briestošai pretestībai, kura visbiežāk nemaz nekļūst redzama un skaļa. Tas ir tikai pats galiņš neapmierinātībai, kas pastāv dažādās sabiedrības grupās – kādam varbūt iekšā verd, citam tikai kūp vai kvēlo, kādam tas varbūt sajūtams tik vien kā "nemierīgo kāju" sindroms. Arī Latvijā šogad notika vairākas protesta un mākslas akcijas, kuras daži varbūt pat nepamanīja... bet tās tur kūpēja, vienlaikus reflektējot arī par paša protesta dabu, kam mākslas platformas joprojām ir gana piemērotas. Piemēram, oktobra sākumā kopā ar Baltkrievijas trimdas mākslinieci Rufinu Bazlovu un vietējām entuziastēm/-iem mēs sēdējām "Survival kit" izstādes foajē un krustdūrienā izšuvām baltkrievu politieslodzīto portretus – miniatūras ainiņas par viņu arestu, likteni, iesaistīto vārdiem, pārkāpumiem, aizstāvjiem – to pašu Autuhoviča grupu, kuru pēc dažām nedēļām notiesāja. "Stitch for freedom" – "izšūt brīvībai" vai "sadiegt brīvību" – tā sauca šo akciju. Kad 1200 fragmenti būs izšūti, tos saliks kopā un izveidos vizuālu stāstu par nozīmīgu Baltkrievijas vēstures posmu – pretošanās laiku. Bet pagaidām mēs tikai sēdējām kopā, liekot identisku krustiņu pie krustiņa un pamazām izpludinot indivīda un autorības robežas. Mēs nesarunājāmies, jo skaitījām milimetru platās audekla rūtiņas – viens lieks vārds un rinda jāsāk skaitīt no jauna –, toties klusums bija pielādēts. "Stitch, stitch, stitch" – mēs apņēmīgi dūrām audumā, kā pirms mums dūrušas neskaitāmas sieviešu paaudzes un cilvēku masas, kurām nav dota balss. Patiesībā jau adatiņas kustas bez skaņas. Lodēm ir troksnis, sprādzieniem ir bladāc!, bet Protestam skaņas nav, tam bieži vien nav arī formas, jo tā, pirmkārt, ir vienojoša bezvārdu pārliecība par to, kā ir pareizi.
6