Blogs
14.05.2018

Par pieaugušajiem. No dienasgrāmatām

Komentē
1

Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumos esot noskaidrots, ka no 37 līdz 40 procentiem strādājošo savu darbu uzskatot par bezjēdzīgu – kaut ko tādu, kas pasaulei nenes nekādu labumu. Visticamāk, lielākajā daļā tā dēvēto attīstīto valstu šie skaitļi ir līdzīgi, turklāt tajās pastāv "veselas nozares – telemārketings, korporatīvās tiesības, finanšu vai menedžmenta konsultācijas, lobisms –, kurās gandrīz katrs iesaistītais savu nodarbošanos uztver kā laika nosišanu un uzskata: ja vien viņu darbavieta piepeši pazustu, itin nekas nemainītos vai varbūt pasaule kļūtu pat labāka".

Bezjēdzīgs darbs ir daļa no pieaugušo pasaules, ko nesen "The New York Times" publicētā esejā "Kā pārciest savu četrdesmitgadi" bija aprakstījusi Parīzē dzīvojošā amerikāņu rakstniece Pamela Drakermane. Tā ir pasaule, kurā "pieaugušie vada lidmašīnas, pudelītēs iedabū aerosolus un pavēl televīzijas signāliem brīnumainā veidā pārvietoties pa gaisu. Viņi zina, kurš romāns ir izlasīšanas vērts un kurām ziņām pienākas nonākt avīzes pirmajā lapā. Un grūtā brīdī es biju paļāvusies uz to, ka pieaugušie – noslēpumaini, spējīgi un gudri – allaž nāks mani izpestīt".

Kaut kas pieaugušo pasaulei piedienīgs ir arī miega traucējumi un mēģinājumi tos ar dažādām metodēm pārvarēt. Visbiežāk šajā ziņā par pieaugšanu liecina brīdis, kad ārsts izraksta pirmo miegazāļu recepti. Ja bezmiegu uzlūkojam kā vienu no pieauguša cilvēka pazīmēm, Vladimirs Nabokovs noteikti ir bijis pieaugušāks par daudziem citiem. "Mans parastais miega ritms (neņemot vērā bezmiega periodus) pat tad, ja to noteikušas vairāk vai mazāk spēcīgas zāles (kas jādzer vismaz trīsreiz dienā), ir 3+2+1 vai, labākajā gadījumā, 4+2+2, vai bieži vien 2+1+1+2+1 stundas pasākums ar bezcerības un urinēšanas pārtraukumiem (+)" viņš rakstīja dienasgrāmatā. Kā tipisku laba naktsmiega paraugu viņš minējis šādu režīmu: "Aizmigu ap 8.45 un nogulēju līdz 8.45 ar sekojošiem tualetes pārtraukumiem:

10.05

11.05

12.35

1.40

2.20

3.45

5.35

6.20

8.45."

Lasīšana par citu cilvēku likstām varētu būt vēl viena pieauguša cilvēka pazīme. Mēs lasām par to, ka arī citiem neveicas, un paši sajūtamies kādu kripatiņu labāk. Vai vismaz nospriežam, ka mūsu likstas un ķibeles ne par mata tiesu neatšķiras no tām, kas piemeklē visus pārējos.

Pavisam cita lieta ir sveši sapņi. Zināms jau, ka sapņus bieži vien jau tūliņ pēc pamošanās ir liels kārdinājums izstāstīt vai varbūt pat pierakstīt (pats reizēm tā mēdzu darīt), labi apzinoties, ka sveši sapņi kādu spēj interesēt ārkārtīgi reti: pat ja esi pieaudzis. Iespējams, tā tas ir tāpēc, ka sapņi pašos pamatos ir ārkārtīgi individuāla pieredze un jebkurš pārstāsts vai apraksts ir kā nekvalitatīva kopija, kas sniedz vispārīgu priekšstatu, taču smalkas detaļas, kopsakarības, kontekstu un nianses liedz saskatīt. Lūk, piemēram, es pagājušajā naktī sapnī redzēju sabrūkam Siguldas baznīcas torni. Visu šo sapni tagad ir iespējams izteikt vienā vienkāršā teikumā, bet šķiet, ka no sapņa ir pagaisis it viss, kāpēc man tas pēc pamošanās likās interesants un iegaumēšanas vērts. Šī sapņa vietā varētu būt arī jebkurš cits, un tāpēc vien manā vai kādā citā dzīvē itin nekas nemainītos. Tā arī ir viena no būtiskākajām sapņu un pieauguša cilvēka dzīves atšķirībām – no sapņiem itin nekas nav atkarīgs, tie ir kā fona troksnis, bet pieauguša cilvēka dzīve ir pilna ar visvisādām cēloņsakarībām. Arī pati pieaugšana ir cēloņsakarība.

Britu rakstnieks un žurnālists Džons Lančesters nesen publicētā esejā par Nabokova sapņu pierakstiem rakstīja: ""Es nelasu sapņus," man reiz vienkārši paziņoja kāds kritiķis (labs kritiķis). Viņš vēlējās sacīt – sapņu aprakstus romānos. Ikreiz, kādā romānā nonākot līdz sapņa ainai, es atceros šo piezīmi un sajūtu kārdinājumu sapņa aprakstu izlaist. Jo nepatīkamā patiesība ir tāda, ka šādi neko daudz nav iespējams pazaudēt. [Angļu rakstnieks un kritiķis] Sairils Konolijs reiz teica: ja vien izmestu laukā ikvienu romānu, kas sarakstīts pirms trīsdesmit gadu sasniegšanas, būtu "aizraujoši ieraudzīt, cik gan maz ir pazaudēts". Un cik gan daudz tiks zaudēts, ja izlaistu daiļliteratūrā aprakstītos sapņus? Es nespēju iedomāties nevienu izcilu sapņa aprakstu kādā nozīmīgā romānā. Lielā mērā jau pēc definīcijas sapņi neko daudz nepavēsta nedz par sižetu, nedz varoņiem, tāpēc tie galvenokārt funkcionē kā fona noskaņas mūzika.

###

Ziņās aplūkoju 9. maija svinību fotogaleriju. Gadu gaitā šis pasākums ir pilnveidojies un mainījies, un nu jau šķiet, ka arvien būtiskāks tajā kļūst karnevālisma jeb lomu spēļu aspekts. Tā ir diena, kad gan pieaugušajiem, gan bērniem patīk ietērpties pašdarinātās neeksistējošu armiju uniformās, ļaudis, kas pēc vecuma nekā nebūtu varējuši piedalīties Otrajā pasaules karā, reizi gadā iznāk sabiedrībā, rotājušies ar militāriem apbalvojumiem u.tml.

Apstiprinājums tam, ka 9. maijs nu jau ir krāšņi karnevālisks pasākums, bija tās dienas vakarā notikušais Dāvja Sīmaņa filmas "Mūris" seanss, kura noslēgumā notika diskusija ar filmas režisora Sīmaņa, profesionālā domātāja Arņa Rītupa un kinoteorētiķa Viktora Freiberga piedalīšanos. Arnis Rītups, kā allaž, ģērbies iztēlota mūka ģērbā un basām kājām, vai nu bārstīja režisoru potenciāli aizskarošus domugraudus, vai arī nelikās ne par ko zinis, uzmaucis galvā sava tērpa kapuci un iegrimis viedtālrunī. Dāvim Sīmanim viņš pārmeta baiļu vairošanu ar paša bailēm un tēvišķīgi ieteica filmu Maskavas namā parādīt tai publikai, kas 9. maijā mēdz pulcēties pie uzvaras pieminekļa Pārdaugavā. Pēc tam viņš piecēlās un no šīs trīs pieaugušu cilvēku sarunas vienkārši aizgāja.

###

Šonedēļ pirmizrāde. Režisors Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī iestudē izrādi pēc mana stāstu krājuma "Kur pazudis saimnieks?" motīviem. Tā būs jauna pieredze, jo līdz šim savu darbu tēlus un notikumus uz skatuves neesmu redzējis. Atcerējos pirms pāris dienām dzirdētu radiopārraidi par Smiļģi – tajā no Raiņa dienasgrāmatām tika lasīti autora iespaidi par pirmo "Induļa un Ārijas" iestudējumu. Rainim izrādes laikā esot dikti salis, un līdz beigām viņš varējis nosēdēt vien tāpēc, ka citi skatītāji viņu gādīgi saseguši ar saviem mēteļiem.

1912. gada 20. martā Rainis dienasgrāmatā rakstījis: "Es arvien vēl ļoti brīnos un kaunos, kad pats uztraucos un raudu no saviem darbiem. Vai tā ir nervozitāte? "Indulī" beigu cēlienos tas man gadījās vairāk reizes. "Zelta zirgā", kur nebiju tik uztraukts, laikam nē. Vai tā zīme, ka esmu ticis nervozāks? Vai no tā var slēgt uz darbu labumu? Laikam nē. Jo esmu raudājis par citu darbiem, kuri nemaz nau bijuši sevišķi labi. Balzaks tāpat raudājis par saviem varoņiem."

###

Amerikāņu rakstnieks, Pulicera prēmijas laureāts, 18 grāmatu autors un četru bērnu tēvs Maikls Šeibans (Michael Chabon) nesen žurnālā "GQ" publicētā esejā atceras atgadījumu no jaunības. Pazīstams un par viņu gandrīz divreiz vecāks rakstnieks kādā ballītē viņam devis tēvišķīgu padomu: "Ja vēlies būt rakstnieks, tev nedrīkst būt bērni." Un piebildis: katrs bērns ir "viena romāna" vērts. Šādu uzskatu ievērojamais rakstnieks pamatojis ar bezbērnu piemēriem no literatūras vēstures, piesaucis Edgaru Alanu Po, Virdžīniju Vulfu un citus. Vērā ņemams piemērs bijis pat Tomass Manns: lai gan bērni viņam bijuši, nekāds paraugtēvs no rakstnieka neesot iznācis – kāda gan bērniem jēga no tāda tēva, kurš caurām dienām ir ieslēdzies darbistabā un uz visstingrāko aizliedzis sevi traucēt. Šeibans uz šo pieaugušu cilvēku problēmu mudina paraudzīties 100 gadu kontekstā. Viņam nav un nevar būt ne mazākās jausmas, kāds liktenis viņa sarakstīto būs piemeklējis pēc 100 gadiem – iespējams, tas viss būs ieslīdzis aizmirstībā. Vai varbūt viņu būs piemeklējusi pēcnāves slava, taču no tās viņam pašam vairs neatlēks ne mazākais labums, un tieši tāpēc būtu muļķīgi savas dzīves laikā, tā teikt, visas olas likt tikai vienā groziņā – beigu beigās tās var saplīst vai groziņš vispār var izrādīties tukšs. Un vēl – pat ja stāsti vai romāni rakstīti ar mīlestību, tas nebūt nenozīmē, ka tie, atšķirībā no cilvēka bērna, būtu spējīgi uz tādām pašām atbildes jūtām.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!