"Madame Jeantaud au miroir", Edgars Degā, 1875.
 
Sleja
06.10.2021

Par pazīstamo un svešo, un vēl šo to

Komentē
0
Saglabā

Vēlos piedāvāt divus pretstatus – pazīstamais un svešais – un piedēvēt tiem vērtējumus: pazīstamais ir tas, kas ir saprotams un patīkams, savukārt svešais ir nesaprotamais un nepatīkamais. Kādam noteikti uzreiz gribas iebilst: "Arī pazīstamais var būt nepatīkams un svešais – pat ļoti patīkams!" Pieņemsim, ka iemesls šādi justies ir tas, ka pazīstamajā gandrīz vienmēr ir arī sava daļa svešā un otrādi. Pieņemsim, ka pazīstamais var nepatikt vai būt nesaprotams, jo tajā pastāv kaut kas svešs, un tāpat svešais var būt vilinošs un tīkams, jo nesaprotamajā veidojumā tomēr atmirdz kaut kas pazīstams. Dzīvodami tādās kā vēlmju pasaulēs, cilvēki var izlikties, ka pazīstamajā nav nekā sveša, un, līdzko izlien nepatīkams nesaprotamā krikums, tie noliedz šī svešuma piederību pazīstamajam un pieprasa, lai tas tiek likvidēts, vai to ignorē. Citkārt negribas ieraudzīt svešajā būtisku daļu pazīstamā, jo tas traucē svešajam pilnīgi pretstatīties un atteikties ar to veidot kontaktu.

Kad man bija piecpadsmit gadu, speciālists pateica, ka man ir trauksme ar panikas un depresijas epizodēm. Laika gaitā diagnozes izpausmes kļuva it kā atpazīstamas, taču gadiem ilgi tās nemainīgi palika ļoti nepatīkamas un, lai cik es par tām interesētos, tomēr arī nesaprotamas. Lai gan faktiski diezgan labi zināju, kas notiks, kad, teiksim, sākās panikas lēkme, – es to drīzāk piedzīvoju kā ārēju svešu spēku, kas manī ienāk un apgriež visu kājām gaisā. Vai, piemēram, depresijas epizožu laikā šķita, ka plīvurs starp mani un pasauli veidojas manī iekšā – šī sajūta savā ziņā esmu es pati, taču acīmredzami arī man piemīt kaut kas svešs, atšķirīgs un nesaprotams, kas padara man nepatīkamu pasaules pieredzi un, jā, kas visnepatīkamāk, arī sevi pašu. Lai izvairītos no tā, ka man sevi šādi vajadzētu noliegt, kādreiz mēdzu uzskatīt, ka esmu vienkārši slima. It kā mēs būtu divas – es un mana mentālā slimība. Proti, ja man nebūtu trauksmes, panikas un depresijas, es būtu patīkams, saprotams cilvēks un viegli ierakstītos apkārtējos uzstādījumos. Citiem būtu vieglāk un pašai arī.

Diezgan nesenā laikā esmu atklājusi, ka patiesībā šī svešā (nepatīkamā un nesaprotamā) pieredze ir mana ķermeņa un prāta izmisīgie centieni pievērst manu (nosauksim to par) racionālo apziņu sajūtām un domām, no kurām izvairos, jo vai nu vienkārši nezinu, ko ar tām iesākt, kā tās integrēt savā personībā un ikdienas gaitās, vai mani māc bažas, ka, aktualizējot šīs tēmas, kurām metu līkumu, es varētu vienā vai citā veidā izdarīt pāri apkārtējiem. Šie signāli var izpausties kā asaru saskriešana acīs sarunas laikā, kad viena man nozīmīga vērtība nostājas pretrunā citai, vai, piemēram, paātrināta sirdsdarbība, nevarot izvēlēties, kuras košļenes pirkt, kad trim dažādiem darbiem tuvojas nodošanas datums un tam plusā ir nekārtīga istaba.

Kad garā un sarežģītā ceļā (nozīmīgākā daļa tajā bijušas vizītes pie psihoterapeites) esmu beidzot atsvabinājusies no pašpārmetumiem par to, ka neierakstos atsevišķās normās, samazinājusi prasības pret sevi un principiāli izvairos domāt citu cilvēku vietā, – ko šie signāli saka? Tie saka: "Draudzenīt, tev jāatpūšas, tev par sevi jāparūpējas, tev jānoglauda sev galva, tev jāparunājas ar kādu draugu, tev jāaizbrauc pastaigāties gar jūru!" Bet, tā kā šie signāli traucē pabeigt iesāktās darbības, kā arī mēdz sagādāt apkaunojošas sociālās situācijas, arī tagad tie mēdz izklausīties šādi: "Tu neko nevari, tev nekas nesanāk, šoreiz gan savārīji ziepes, tūlīt tu visus pievilsi un neviens negribēs vairs ar tevi sastrādāties; tu esi nožēlojama un neattaisno nevienu no tām dāvanām, kuras tev piešķirtas." Tas ir, tie šādi izklausās uz pavisam īsu mirkli. Jo tagad es saprotu – brīžos, kuros es sev visvairāk nepatīku, man īstenībā ir tikai nepieciešams vairāk savas uzmanības.

Problēma ir tāda, ka reizēm man trūkst laika vai intereses parūpēties par sevi tā, kā vajadzētu, tāpēc trauksmes brīdī, kad galvā skan nepatīkamais monologs, es to ātri aprauju, bet neapmierinu iemeslu, kura dēļ trauksme ir parādījusies. Un tad tā atgriežas citos veidos – sāpēs krūškurvī, nelabumā pēc ēšanas vai klaustrofobijā, kad apsēžos autobusā tālu no izejas. Ja  nemeklēju risinājumus ilgstošai nomāktībai vai trauksmes sajūtai un arī neattīstu brīžus, kad tās kļūst par galēju izmisumu, šīs izpausmes atrod niansētus veidus, kādos pieprasīt rūpes.

Kopš esmu iemācījusies saprast, ka šīs problēmas nav jāuztver kā psihes mēģinājumi sevi iznīcināt, bet tieši pretēji – kā veidi, kādos neapzinātie, bet nozīmīgie procesi cenšas iznākt apziņas virspusē –, uzskatu, ka esmu vairāk pietuvojusies sev. Tiesa, joprojām bieži nav skaidrs, kas tieši būtu jādara, ir apmulsums un bēdas, es ilgojos nedomāt par sevi tik daudz un tāpat justies labi, tomēr esmu diezgan droša, ka pašanalīze veicina arī analītisko domāšanu kā tādu un empātiska attieksme pret sevi man palīdz just līdzi un iedziļināties ne vien apkārtējo cilvēku pieredzē, bet arī procesos plašākā sabiedrībā.

Vai jūs pazīstat vēlēšanos – kaut visiem cilvēkiem svarīgākais būtu tieši tas, kas ir vissvarīgākais jums, un savukārt – kaut lietas, kas jums nav svarīgas, ir pat svešas un šķiet gluži nenozīmīgas, publiskajā telpā netiktu izceltas kā būtiskas? Vai jūs pazīstat vēlēšanos attālināties no opozīcijas, trivializēt to, pasludināt šos cilvēkus par tādiem, kas nedomā loģiski, vai pat stulbiem un  izturēties pret viņiem tā, it kā jums nebūtu nekā kopīga? Es pazīstu. Es pazīstu vēlēšanos arī sevi pašu sašķelt saprotamā un nesaprotamā daļās:  vienas uzslavēšanu un kauna sajūtu par otru. Bet zinu, ka nevaru atļauties totālu pirmā uzvaru pār otro, jo zaudētājs neizkūp tukšā gaisā – tas atgriežas un sāp ikreiz, kad atrod iespēju. Kā izrādās, cietējs ne vien sagādā problēmas kopējai sistēmai ar savām ciešanām, bet īstenībā atbild par tādu procesu uzturēšanu, kas nav pazīstami un saprotami, tomēr ne tāpēc būtu pasludināmi par mazāk nopietniem.

Reizēm es daļēji saprotu tos apsvērumus, kuru dēļ daži cilvēki ieņem pretēju pozīciju manai, bet izvēlos neizteikties ar sapratni, jo veids, kādā tiek pausta pretestība, man šķiet aizskarošs un nav noskaņojuma šādai attieksmei atbildēt ar smalkjūtību. Manuprāt, tas ir gluži pieņemami, tikai būtiski šķiet ievērot, ka šādā brīdī vairs nerunāju no tīri racionālas puses, bet emociju vadīta – uzskatu, ka cilvēka jūtu pasaule nav mazāk būtiska par viņa racionalitāti, taču ir svarīgi atzīmēt, kurā brīdī notiek pāreja no vienas uz otru, jo citādi nav saprotams, kāpēc sarunā parādās augsti toņi. Man ir laimējies, ka neesmu politiķe, un labprāt izmantoju iespēju pateikt: "Man ir aizskaroši tas, ko tu saki. Ja tev tas nav svarīgi, šeit mūsu saruna šobrīd beidzas."

Vēlos pieminēt arī varas elementu. Lai to izdarītu, nedaudz atkāpšos no līdzšinējā stāstījuma plūduma, bet, lūdzu, palieciet ar mani un neapjūciet!

Kad bērni nevar kaut ko sadalīt, viņi vēršas pie vecākiem:

– Mammu, mammu, A pieprasa man, B, kaut ko, kas ierobežo manas brīvības izpausmes!

– Jā, bet es, A, tieku apdalīts B brīvības izpausmju dēļ, un, vadoties pēc Eiropas Savienības vienošanās par cilvēktiesību jēdzienu, tas nav godīgi!

– Stulbenis!

– Pats tu esi stulbenis!

Mammai tagad jāizlemj, kā rīkoties. Pateikt bērniem, lai viņi liekas mierā un nodarbojas ar kaut ko citu, nav droša stratēģija, jo, iespējams, problēmas atlikšana to neatcels, bet gan liks samilzt nopietnākai; no citas puses, varbūt ir vēlams redzēt, kā situācija attīstās pati, pirms pieņemt lēmumu, bet, ja mēs atrodamies interesantos apstākļos, kuros mamma ir bērnu ievēlēta, viņai ir zināms spiediens nepievilt bērnus ar tik vieglu atraidījumu, ja viņa vēlas saglabāt mammas statusu arī turpmākajās vēlēšanās. Pieņemsim, ka šī nav pirmā reize, kad A izspēlē ES argumentu, lai panāktu, ko vēlas, un B jau rodas zināms nicinājums pret šo ekonomisko un politisko apvienību. Labi, nē, neiesim šajā virzienā.

Pieņemsim, ka pēdējā laikā viens no bērniem jau vairākkārt saņēmis mammas atbalstu. Arī tas var kļūt par iemeslu, lai viltos autoritātē; otrs bērns var meklēt citus veidus, kā panākt savu, vai varbūt atriebties pirmajam, tādējādi izraisot vēl lielākas problēmas par sākotnējām. Turklāt abu bērnu vēlmes un vajadzības ir īstas, kaut vai tāpēc, ka tās viņiem pašiem šķiet svarīgas. Varbūt zem tām slēpjas nepateikti iemesli, varbūt viens no bērniem apceļ otru tieši tāpēc, ka ilgojas, lai viņam arī kādreiz būtu taisnība, – un iedziļinoties nemaz nav vienkārši pateikt, kurš ir tas, kurš otru apceļ vairāk. Lai kāds nebūtu gala spriedums, man šķiet skaidrs, ka mammai jāatrod veids, kā radīt iespaidu, ka viņa pārstāv abu bērnu intereses. Pavisam iespējams, ka A nesaprot, kāpēc vispār jāiedziļinās B argumentos, bet īstenībā tas jādara kaut vai tāpēc, lai B vēlāk nepiesien A pie radiatora.

Tomēr, pirms nāk vara ar gala lēmumu, jānotiek sarunai. Es ļoti novērtēju, ka mums ir iespēja sarunāties. Tā jāizmanto. Neesmu dzīvojusi apstākļos, kuros valsts autoritātes nosaka notikumu gaitu bez ieklausīšanās sabiedrībā, bet zinu, kā ir, kad cilvēki tiešajā komunikācijā izmanto varas stratēģiju, lai piepildītu savas intereses, un zinu arī, kā ir pašai sevī neieklausīties vai ieklausīties ļoti selektīvā veidā.

Ir vieglāk sadalīt visu pazīstamajā un svešajā – pieņemamajā un nepieņemamajā, bet no tā drīz izriet neveselīgas sekas. Negribas par to visu domāt, bet tā mēs kļūstam par sava nedomāšanas komforta upuriem. Tiesa, arī nemitīga sevis nodarbināšana ar īstenības šķetināšanu ir galējība, jo īstenība tikpat pastāv arī jūras krastā un apskāvienā, un siltā tējas krūzē, un paraudāšanā pie skumjas dziesmas. Dzejoļa izlasīšanā. Sapnī, ko tu šonakt redzēji. Ir jādomā, ir jāsarunājas, ir jāstrīdas un jāatvainojas, ir jāiestājas par to, kas ir svarīgi, un jāieklausās, kad otrs runā. Vajag cienīt sevi, un jāvingrinās pieņemt pārējos. Es nezinu, man ir tikai divdesmit četri gadi un vidējā speciālā izglītība, vienīgā dzīvā radība manā aizgādībā ir kaķis, vārdā Harmss (un vēl man nezināma nosaukuma augs, ko mamma uzdāvināja dzimšanas dienā), bet šobrīd man šķiet, ka tās lietas, ko nosaucu, ir dažas no svarīgākajām dzīvē.

Tēmas

Marija Luīze Meļķe

Kad vienreiz Marts Pujāts konfrontēja Mariju Luīzi Meļķi ar jautājumu "Kas ir tas, ko tu raksti?", labākais, ko viņa varēja izdomāt, bija – "Tie laikam ir dažādi jautājumi. Un dažādi vērojumi."

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!