Photo by Jay Wennington on Unsplash
 
Blogs
26.11.2018

Par pārcelšanos. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Reiz kaut kur lasīju, ka bērniem trīs četru gadu vecumā nekādu savu atmiņu neesot – tās visas tiekot iestāstītas jeb iemācītas vien vēlākos gados. Man šī teorija allaž šķitusi aplama un muļķīga, jo manā atmiņā pilnīgi noteikti ir vismaz dažas lietas, ko neviens man nav stāstījis un manā vietā pieredzējis. Viena no šādām agrīnām atmiņām ir pārvākšanās no Līgatnes uz Siguldu. Lielo vairumu mantu droši vien pārveda ar kravas auto, taču man atmiņā ir mūsu pašu pārbraukšana – tēvam un mātei līdzi bija palielas paunas ar mūsu spilveniem un segām, un mēs kā tādi pauninieki autoostā pie Līgatnes papīrfabrikas vārtiem gaidījām autobusu, kas mūs aizvedīs uz jauno vietu. Jaunā vieta izrādījās dubļains būvlaukums, jo tas mājas gals, kurā būs jādzīvo mums, vēl nepavisam nebija pabeigts. Mūs – māti, tēvu, manu brāli, viņa sievu un mani – pagaidām izmitināja jau gatavajā galā, otrajā stāvā. Līgatnē biju pieradis pie dzīvošanas pirmajā stāvā, tāpēc pakāpšanās līdz otrajam man jau šķita nozīmīgs notikums. Skats pa logu gan nebija diez ko gleznains – balta silikātķieģeļu transformatoru ēka, vairāki tilta celtņi uz sliedēm un divi Siguldas Lauktehnikas cehi. Vienā no tiem tika ražotas lielizmēra tērauda tvertnes. Man patika pa logu vērot, kā gatavās tvertnes tika paceltas gaisā un piesardzīgi novietotas auto piekabē. Kādu vakaru – es zinu, ka tas bija vakars, jo tēvs jau bija mājās, ārā bija tumšs, bet es vēl nebiju nolikts gulēt, – māte mani pasauca pie loga un rādīja liesmas tālumā aiz upītes. Tas bija ugunsgrēks, un tikai nākamajā dienā uzzinājām, ka degusi liellopu ferma pie Ķipariem. Bet pārvākšanos no pagaidu dzīvokļa uz īsto es neatceros.

Divi zinātnieki no Toronto universitātes – Pols Franklends un Bleiks Ričardss – pētījumā noskaidrojuši, ka ļaudīm, kas cenšas prātā paturēt katru sīkumu, krietni vien grūtāk ir pieņemt svarīgus lēmumus. Pētījumā, kas publicēts žurnālā "Neuron", secināts: aizmāršība nav nekāds grēks, par kuru būtu jākaunas. Gluži pretēji – aizmāršība kā nevajadzīgas informācijas "dzēšana" ir nozīmīga gan svarīgas informācijas uzglabāšanai, gan ātrai lēmumu pieņemšanai. "Mēs visi apbrīnojam personu, kas spēj uzvarēt erudīcijas spēlēs, taču evolūcija mūsu smadzenes ir attīstījusi ne jau šādu spēļu spēlēšanai, bet gan inteliģentu lēmumu pieņemšanai," Ričardsa teikto pārstāsta "CNN".

Nākamā bija pārvākšanās no vecāku dzīvokļa Siguldā pie sievas vecākiem Jūrmalā. Pašu pārvākšanos gan neatminos, toties prātā palikušas visādas sadzīviskas detaļas. Mājiņa bija celta kā vasarnīca, un tās plānās dēļu sienas ziemā bija visai grūti piekurināmas. Pēc ūdens bija jāiet laukā pie pumpja. Sapumpētā ūdens spaiņus tad nesa mājā, kur līdzās sausajai tualetei bija mazgāšanās istaba. Sievastēvs bija automehāniķis un savas prasmes lika lietā arī mājās. Viņa garāžā allaž stāvēja kāds labojams auto, bet ūdens mazgāšanās istabā tika sildīts ar viņa pašrocīgi izgatavotu un ārkārtīgi bīstamu ierīci – veļas katlā ar ūdeni bija iegremdētas divas pie elektriskās strāvas pieslēgtas metāla plāksnes, un ūdens katlā nereti vārījās.

Nākamajā dzīvoklī jau bija visas rīdzinieciskās labierīcības, skatu pa logu ieskaitot – tur bija redzama Meža ielas pareizticīgo baznīca. Dzīvoklī bija divas istabas, taču apdzīvojama tikai viena, jo otrā grēdojās dzīvokļa pēdējā saimnieka, pensionēta akadēmiķa, lietas.

Piedzima meita, un mēs atkal pārvācāmies – šoreiz uz otrā stāva dzīvokli avārijas stāvoklī esošā Pārdaugavas namā. Pēc kāda laika avārijas stāvoklī nonāca arī mūsu laulība, mēs izšķīrāmies.

Mamma un tēvs turpināja dzīvot Siguldā, un gandrīz katrā viesošanās reizē mamma ieteicās, ka labāk jau nu būtu, ja visa ģimene – es, divi brāļi un māsa – dzīvotu vienā pusē un varētu biežāk satikties.

Pirms kāda laika šķita, ka šāds plāns sācis piepildīties. Pirmie uz Roju no Siguldas pārcēlās vidējais brālis ar sievu. Tika spriests, ka piejūras gaiss uzlabo veselību. Vai nu šādu, vai pavisam citu iemeslu dēļ Rojā mājiņu nopirka arī māsa, kas pirms tam īsu brīdi bija dzīvojusi Siguldā, tajā pašā mājā, kur vecāki. Pēc tam uz Roju tika pārvesti arī tēvs ar māti. Māsa ķērās pie dārziņa iekopšanas, tēvs šķūnītī turpināja no koku zariem un saknēm darināt dažādas būtnes. Tikai māte par pārcelšanos nebija īsti laimīga. Gaužām īsā laikā Sigulda viņas prātā ir pārvērtusies par laimīgo zemi, kas tagad neglābjami zaudēta. Atmiņas par mūžīgo salšanu allaž mitrajās Siguldas dzīvokļa sienās ir pagaisušas, bet arī ideja par visas ģimenes dzīvošanu vienkopus vairs neliekas tik pievilcīga. Attālums no Rīgas līdz Rojai ir vairāk nekā divas reizes garāks par attālumu līdz Siguldai, un tāpēc Rīgā palikušie – es un vecākais brālis – tagad ciemos iespējam aizbraukt krietni vien retāk.

 

###

"Latviešu rakstnieka traģēdija ir tā, ka viņam nekad nav pietiekoši laika nodoties vienīgi savam darbam," Jānis Akuraters rakstījis sava dzīves gājuma atskatā "Dienu atspīdumi" (1923). Fragmenti no šīm piezīmēm publicēti režisora Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra izrādes "Kalpa zēna vasara. Sākums" programmiņā. "Politikā pavadīto laiku var skaitīt par mazāk zudušu, jo, ievadot Latviju jaunās gaitās, arī daiļliteratūras uzplaukšanai ir sagatavoti daudzi apstākļi," sprieda Akuraters. "Cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālu mākslu. Atminoties rakstniecības gaitas, es atminos vislabākos brīžus no manas dzīves. Un tagad man liekas, ka visa dzīve pastāv no divām nevienādām un stipri šķirtām daļām. Rakstniecības laiks ir pilns labu atmiņu, straujš, laimīgs, kamēr ikdienas darbi ar savu praktisko smagumu lieki, nevajadzīgi un nomocoši. Jo visas dzīvinošās idejas ir tikai rakstniecības tuvumā un sakarā, viņas dod ierosmi un attīsta intensīvu garīgu darbību."

 

###

Iepriekšējo divu nedēļu laikā ar patiesu prieku un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu viesojos divos Latvijas novados un trijās dažādās Latvijas bibliotēkās. Vispirms nonācu Daugavpilī, kur ar sava romāna "18" lasītājiem tikos gan pilsētas bibliotēkas, gan 12. vidusskolas telpās. Nākamajā nedēļā bija jādodas uz Staiceli Vidzemē, kur satikšanās notika vietējā pilsētas bibliotēkā – sarīkojums bija veltīts stāstu krājumam "Kur pazuda saimnieks?". Šādus pasākumus vienmēr uztveru kā godu, nevis kā grūti panesamu pienākumu vai sodu. Tā kā jaunāko medicīnisko diagnožu gaismā esmu spiests dzert zāles, kas ir grūti savienojamas ar auto vadīšanu, šajos apmeklēšanas gadījumos izdevās iepazīt un novērtēt Latvijas sabiedriskā transporta nacionālās īpatnības. Daugavpilī, kā jau lielpilsētā (tur vēl aizvien ir pat tramvaja satiksme), bija iespējams nokļūt ar vilcienu, un šāds ceļojums, kā izrādījās, nebija neko ilgāks par tādu pašu braucienu autobusā. Ar vilcieniem man ir īpašas attiecības, jo gandrīz četrus gadus, kamēr mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, ik dienas ar vilcienu braucu no Siguldas uz Rīgu un atpakaļ. Bija tādi braucēji, kas ceļam atvēlēto stundu un desmit minūtes izmantoja zolītes spēlei. Mani kārtis nekad nav aizrāvušas, tāpēc vai nu gulēju, vai kaut ko lasīju. No lasīšanas līdz rakstīšanai acīmredzot ir tikai viens solis, jo pēc kāda laika vilcienā sāku rakstīt. Varētu pat būt, ka arī pirmos publicētos stāstus esmu uzrakstījis tieši vilcienā. Un te nu es biju – atkal vilcienā, atkal ceļā pie lasītājiem.

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!