Par jēdzieniem
Šobrīd teātru darbība pamatā vērsta uz to, lai atgrieztos ierastajās sliedēs un sarūpētu izrāžu krājumus gaišajai nākotnei. Savukārt pirms gada, pirmajā pandēmijas vilnī, visus nodarbināja ne tikai droša pārziemošana, bet arī aktīva kārpīšanās: gan valsts, gan nevalstiskie teātri cītīgi pievērsās dažādu vairāk vai mazāk jocīgu projektu radīšanai. Tā pie skatītājiem nonāca neskaitāmas attālinātas izrādes – videoformātā un internetā skatāmas, klausāmas, staigājamas, ar jutekļiem baudāmas, ierakstītas un tiešraidēs translētas.
Daļa nosacīti konservatīvo teātrinieku attālinātās mākslas eksperimentus uztvēra visnotaļ skeptiski. Šo darbu pieminēšana teātra kontekstā nereti tika uzskatīta pat ne par muļķību, bet teju vai par personīgu apvainojumu. Galu galā arī "Spēlmaņu nakts" žūrija pagājušā gada ceremonijā attālinātā teātra piedāvājumu piesardzīgi apskatīja kā "notikumus digitālajā vidē", kategorijas nosaukumā izvairoties no teātra terminu kā, piemēram, "izrāde" lietošanas. Un to var saprast. Uztverot šīs tendences kā teātri, mēs tās it kā akceptējam un padarām leģitīmas. Un kas to lai zina – varbūt šāds solis ilgtermiņā var degradēt ne tikai jēdzienu, bet arī būtību.
Piesiešanās vārdiem šķiet kaitinoša un bezjēdzīga. Tomēr šīs filoloģiskās diskusijas var palīdzēt izprast un artikulēt dažādus kultūras procesus.
Jautājums par to, kur sākas un beidzas teātris, nav jauns – dažnedažādas savstarpēji pretrunīgas performatīvas prakses un tendences sasummēt zem viena termina lietussarga ir pagrūti. Pat H. T. Lēmana superpopulārais "postdramatiskā teātra" jēdziens būtībā apliecina tikai vienu: jā, notiek viss kaut kas un tas viss vairāk vai mazāk skaitās. Pēdējos simts gados tieši teātra formulēšana ir viena no skatuves mākslas procesa būtiskajām komponentēm: laikmetīgais, postdramatiskais teātris pats sev kļuvis par vienu no interesantākajām parādībām, savukārt mākslas pētniecība un apzināšana – par vienu no šīs tendences pamatuzdevumiem. Tāpēc pandēmijas izraisītā šķēpu laušana ir tikai likumsakarīga.
Lai arī iegūt viennozīmīgu un skaidru atbildi uz jautājumu: "Skaitās vai neskaitās?" – pašsaprotamu iemeslu dēļ nav iespējams, jāatzīst, ka jaunās tendences ne vien dažādo kultūras piedāvājumu, bet arī implicē kritisku dialogu ar tradicionālā teātra un dramaturģijas formām. Cenšoties vienoties par jēdzieniem un definīcijām, mēs veidojam savu un savas kultūrtelpas identitāti. Un tur nav nekā nosodāma.
Tāpēc, lūk, pavirša definīcija: teātris nav vojeriska situācija, kurā skatītāji skatās, kā aktieri spēlē izrādi. Manuprāt, daudz cilvēcīgāk būtu teātri aplūkot kā laiktelpu, kurā aktieri un skatītāji ir sapulcējušies, lai spēlētu teātros. Un, lai arī virtuālajā vidē šī kopīgā spēle ir pilnīgi iespējama, skaidrs, ka tā nav tā pati spēle, kurā piedalāmies, atveroties smagam, noputējušam skatuves priekškaram. Šai jaunajai spēlei nav jāmeklē cits nosaukums, bet mums neizbēgami nākas definēt jaunus noteikumus.
Par plastmasas lelli
Attālinātā teātra idejai ir vairāki teorētiski plusi. Skatītāji iegūst daudzveidīgāku kultūras saturu un zināmu spontanitāti, atbrīvojoties no vajadzības teātra apmeklējumu plānot pat vairākus mēnešus uz priekšu, savukārt mākslinieki digitālajās platformās vismaz teorētiski var strādāt ar globālu atvēzienu un aptvert plašāku auditoriju. Tradicionālais teātris ir samērā sarežģīta, dārga un smagnēja mākslas forma, savukārt nosacīti eksperimentālās attālinātās platformas ļauj izmēģināt dažādas metodes un sasniegt skatītājus bez liela tehniskā un radošā personāla un milzu finansējuma. Pat ja šī pieredze īsti nelīdzinās dzīvajam apmeklējumam, digitālā kultūra nav otršķirīgs atgremojums, bet gan vienīgais šobrīd pieejamais formāts – tātad pilntiesīgs mākslas darbs. Pie attālinātā teātra plusiem, raugoties no skatītāja viedokļa, pieskaitāma arī demokrātiskā cenu politika – šie notikumi nereti ir bez maksas, bet citos gadījumos, iegādājoties vienu biļeti, izrādi var noskatīties visa mājsaimniecība.
Lai arī naivi iztēloties, ka attālinātais bezmaksas vai mazcenas saturs kultūrai pievērsis cilvēkus, kuriem līdz šim tā nav interesējusi nemaz, digitālā telpa nenoliedzami ir daudz plašāk atvērta nekā jebkura tradicionālā teātra ēka. Mēs varam priecāties par teātru un televīzijas arhīvu ierakstiem, skatīties gan superlaikmetīgus, interaktīvus jaunumus, gan ikoniskus grandu iestudējumus un justies piederīgi pasaules kultūras telpai.
Digitālais teātris pats par sevi ir ārkārtīgi šodienīga parādība, kurā pat tīri neapzināti manifestējas dažādas laikmetīgā teātra tendences. Gandrīz visās tiešsaistes izrādēs savdabīgā veidā simultāni iespējams uztvert vai vismaz nojaust to oderi – gan darba veidošanas procesu, gan rezultātu, aktieri un viņa lomu, mediju un tā darbības principus, ieceri un interpretāciju. Izrāde ekrānā iegūst stabilu dubultdibenu – fundamentālu atsvešinājumu, kuru tīri fiziski veido starp aktieri un skatītāju novietotais datora ekrāns.
Šie centieni (arī teātrinieku nostāšanās opozīcijā, paziņojot, ka ar attālināto mākslu viņi nenodarbosies nekad) ir ne vien radošs, bet arī politisks žests, kas norāda uz mākslinieku spēju atrast savu vietu esošajā situācijā, kā arī abpusēji izdevīgu sadarbību starp globālo kultūras telpu un mulsinošās pasaules diktētajiem noteikumiem. Impulss radošās stratēģijas izmaiņām nepārprotami ir realitātes radīts, bet vienlaikus mēs, izmantodami šīs radošās stratēģijas, cenšamies formēt jaunu realitāti. Nesen feisbukā izlasīju ne īpaši smieklīgu joku: "Vai ir pieejami kādi jauni lamuvārdi? Ar vecajiem vairs īsti precīzi nav iespējams aprakstīt šībrīža situāciju."
Un tomēr. Neraugoties uz dažnedažādiem attālinātā teātra plusiem, nevienam nav noslēpums, ka šīs izrādes skatīties lielākoties ir šausmīgi mokoši un garlaicīgi. Esmu diezgan pārliecināts, ka problēmas sakne slēpjas tieši slavenajā nesatikšanās apstāklī.
Dzirdēts, ka pie nesatikšanās vainojami datora ekrāna piedāvātie kairinājumi, tomēr šāds skaidrojums īsti neiztur kritiku – tādā gadījumā no interneta piedāvātajām izklaides alternatīvām ciestu ne vien augstā māksla, bet arī visi "Netflix" seriāli. Iespējams, problēma slēpjas tajā, ka dators spēj pārraidīt tikai informāciju, bet teātris pamatā sastāv no kādas nedefinējamas matērijas. Var gadīties, ka pie vainas ir ar informācijas tehnoloģijām saistītie aizspriedumi – iespējams, šī ir spekulācija, tomēr esmu diezgan pārliecināts, ka mēs – tie, kuri dzimuši vēl pirms jauno tehnoloģiju zvaigžņu stundas, – datorus un internetu zemapziņā joprojām uztveram kā kaut ko nenopietnu, triviālu, prastu, pārejošu. Arī es nenoliedzami piederu pie cilvēkiem, kuriem parasts telefona zvans šķiet iracionāli sirsnīgāks nekā mesendžera vai vacapa audiosaruna; kuri, paši to neapzinoties, uzskata, ka seriālu īstā vieta ir televizorā, bet filmu – kinoteātrī. Iespējams, līdzīgi faktori lielā mērā nosaka arī manu rezervēto attieksmi pret attālināto mākslu. Šādā pieredzē mēs zaudējam nepieciešamību piecelties, sapucēties un pa īstam satikties – ir transformējies teātrī tik būtiskais rituāla elements. Un tieši īstas, fiziskas satikšanās rituāls būtībā ir viens no svarīgākajiem teātra situācijas priekšnoteikumiem.
Protams, attālinātā teātra nepilnības var novelt arī uz mākslinieku kvalifikācijas trūkumu un darbu zemo kvalitāti. Skatoties daļu piedāvāto izrāžu, skaidri jūtams, ka mums, teātra cilvēkiem, nav ne vajadzīgo profesionālo rīku šādu darbu radīšanai (vai šie rīki mūsu rokās iegadās netīšām), ne pietiekami daudz laika izstrādāt un izprast ieročus, ar kuriem darboties jaunajā medijā. Un tas ir tikai normāli – lai kaut ko iemācītos, ir jāmācās un, lai kaut ko izdarītu, ir jādara.
Šādu radošu izpausmju kvalitāti nereti ir grūti noteikt, izmantojot konkrētus, šķietami objektīvus, sen izstrādātus kritērijus, un šo kritēriju trūkums apgrūtina ne tikai darbu veidošanu, bet arī uztveršanu. Neizpratnes, pretestības un atgrūšanas problēmu, ar kuru vienmēr sastapušās visas "jaunās formas", savulaik trāpīgi aprakstījusi filozofe un pētniece Elga Freiberga: "Mākslas izteiksmes līdzekļu pārveide izraisa arī nepieciešamību pēc uztveres līdzekļu pārveides, bet pēdējie pārtop salīdzinoši lēni, jo uztveri apkopojošie sociālie kodi dzīvo atmiņā ilgāk, nekā mēs to apzināmies; tie ir ieauguši mūsu paradumos un darbojas bez īpašas apziņas piepūles, darbojas kā apziņas inerce, veidodami arī mākslinieciskās kompetences pamatus." [1]
Par skatītāja galvu
Otrā ārkārtējā stāvokļa laikā lielākā daļa Latvijas teātru attālinātos notikumus ir nomainījuši ar klātienē skatāmu izrāžu iekonservēšanu. Iestudējumi, piedzīvojuši savu iekšējo un slēgto pirmizrādi, tiek noglabāti plauktiņā, lai gaidītu tikšanos ar skatītājiem. Skatuves mākslinieki, izsakoties par šo darbu tapšanas pieredzi, visbiežāk uzsver sarežģījumus, kas rodas, cenšoties veidot dialogu ar tukšu skatītāju zāli.
Esmu diezgan piesardzīgs pret vārdu "enerģija", bet teātra vidē tas tiek lietots ārkārtīgi bieži: netverama enerģija ir iesūkusies skatuves dēļos, kūsā vecajās grimētavās un neizremontēto teātru sienās, tā strāvo aktieru vidū, vibrē starp skatuvi un zāli un, visticamāk, ir atrodama arī teātra kafejnīcā un garderobē. Tomēr visbiežāk sastopama "enerģijas apmaiņa starp aktieriem un skatītājiem", un tā vienmēr ir "nepastarpināta". Aktieri un režisori dažādās teātra skolās kā šamaņi mācās pakļaut enerģiju savām vajadzībām, tomēr teju vienmēr šīs metodes liek atgriezties pie secinājuma: būtisku, ja ne lielāko daļu teātrī sastopamās enerģijas kustina tieši skatītājs.
Fenomenoloģijā tiek apgalvots, ka mākslas darba uztvērējam sevis uztverto radošo parādību jāspēj pabeigt, tādējādi novedot autora ieceri līdz pilnībai. Skatītāja individuālā pieeja izrādes uztveršanā paģērē aktīvu apziņas darbību, lai, aktivizējot sajūtas un iztēli, savā ziņā pārradītu un papildinātu iestudējuma veidotāju piedāvāto jēlmateriālu.
Es patiešām ticu, ka sakarīgās izrādēs jēga ir mākslinieka un skatītāja kopdarbs, nevis autoritārs, teātrinieku izprātots fakts. Mūsu uzdevums ir rūpīgi sagatavot atvērtu spēles laukumu, kurā skatītājam jāstrādā pie jēgas radīšanas no ārkārtīgi viegliem, netveramiem, gaistošiem materiāliem. Bet tieši uz skatītāja pleciem uzkrautā jēgas radīšana ir svarīgākais un bieži vien arī piņķerīgākais teātra uzdevums. Man šķiet, tas bija Meierholds, kurš teica, ka mēs, režisori un dramaturgi, labi apzināmies, ka tas, pie kā varam tikt mēģinājumu laikā, ir tikai aptuvenība; izrādi līdz galam īsteno un pabeidz skatītājs sadarbībā ar aktieri. Teātris rodas skatītāja galvā. No kā izriet sekojošais – ja skatītāja galvas nav, tad nav arī teātra.
Lai neieslīgtu pārspīlētā melanholijā pēc teātra zālē sēdošo skatītāju galvām, jāpiemin vēl kāds apstāklis: es neatceros, kad pēdējos gados būtu juties tik labi kā pagājušogad, pēkšņajā brīvības periodā. Lai arī vispārējā nolemtībā, nestabilitātē un apkārt valdošajā stulbumā šāds apgalvojums var šķist lielīgs vai cinisks, pandēmija man ir devusi ļoti daudz: es strādāju vēl vairāk un intensīvāk nekā jebkad; izbaudu, ka varu plānot pats savu laiku; esmu nonācis pie jaunām idejām un attīstījis vecās; esmu piedalījies vairākos eksperimentos, veidojis jocīgas un auglīgas sadarbības un atklājis daudz kā nebijuša. Galu galā esmu produktīvi atpūties, lasījis grāmatas un skatījies filmas, izmitinājis divas žurkas – viņas sauc Dambo un Kirikū –, ļoti uzresnējis un pēc tam kaut cik notievējis, un visa iepriekšminētā rezultātā pamazām un nemanāmi ieguvis tādu kā iekšēju mieru. Es nezinu, vai tas mani ir padarījis par labāku mākslinieku, toties esmu kļuvis par normālāku cilvēku, un zināmā mērā, man šķiet, tas tomēr ir viens un tas pats.
Kāda nesen satikta visnotaļ zināma valsts teātra aktrise man sacīja: "Man kauns tā teikt, bet īstenībā man šitas ļoti patīk." Galu galā, pirmā pandēmijas viļņa laikā kādā zoom konferencē viens no top teātra režisoriem Latvijā atzina: "Es patiesībā izjūtu laimes sajūtu. Es pirmo reizi ieraudzīju savās lauku mājās pavasari. Es nekad neesmu redzējis pavasari. Pavasarī es vienmēr esmu sēdējis telpā, kurā nav logu. Es piepildījos ar saules enerģiju. Es redzēju, kā aug mans bērns. Līdz ar to tas mani tā iedvesmoja, ka es sāku gribēt strādāt. Tā pa īstam." Savukārt pavisam nesen, burtiski pirms pāris dienām, kāds slavens krievu aktieris intervijā teica: "Mūsu profesijā tas ir diezgan svarīgi – reizi pa reizei – ne obligāti visu laiku – izbaudīt savu darbu." Tomēr skaidrs, ka jaunatrastā duka agri vai vēlu jāpārvērš darbībā.
Par to, kas tālāk
Gan teātra institūcijas, gan liela daļa kultūras jomā strādājošo cieš smagus finansiālus zaudējumus, un teātrinieki baidās, ka skatītāji, balstoties attālinātās mākslas cenrādī, būs pieraduši, ka par kultūru jāmaksā maz vai nav jāmaksā vispār. Visiem apnicis veidot plānus A, B un C, kuri tā arī nerealizējas, visiem ir bail, ka teātris būs kļuvis par luksusa preci; ka dīkstāves periodā veidotās izrādes neatbildīs pēcpandēmijas pasaules naratīvam; ka šajā laikā radītajiem, arvien lielākos sastrēgumos iesprūstošajiem iestudējumiem nebūs pietiekami daudz skatītāju un tie paliks citu, šķietami nozīmīgāku izrāžu ēnā, rezultātā nogrimstot repertuārplānošanas algoritmos. Izrāžu sastrēgumi un ieilgušais dīkstāves posms neizbēgami samazinās iespēju teātru vidē pilnvērtīgi ieplūst jaunajiem profesionāļiem.
No otras puses, pandēmijas beigu posms iezīmē cerības, ka esam kļuvuši radošāki, iekļaujošāki un atvērtāki; ka esam iemācījušies ekonomēt laiku un resursus, administratīvas sapulces un mēģinājumu "galda periodus" pārvirzot uz digitālām tikšanās platformām; ka kultūras jomas profesionāļi spēj apvienoties savu interešu aizstāvībai; ka valsts, iespējams, haotiski, tomēr ir apliecinājusi gatavību sniegt atbalstu finansiālās grūtībās nonākušajām institūcijām un māksliniekiem. Vēl mēs esam sapratuši, ka gribam turpināt strādāt. Un nepārstrādāties – arī tas ir svarīgi.
Laiks iet ātri, un pēc kāda laika mēs atkal tiksimies īstos teātros, skatīsimies visādas izrādes, čalosim, stāvēdami rindā uz tualeti, dzersim saldējuma kokteiļus un balzamiņus, starpbrīdī, sadevušies rokās, riņķosim pa teātra foajē, zāles tumsā skūpstīsimies, apskausimies un čaukstināsim konfekšu papīriņus, enerģijas plūdīs uz visām pusēm, un visu galvas būs pilnas ar jēgu. Iespējams, mēs šo satikšanos izbaudīsim vēl vairāk nekā iepriekš. Kaut kur paralēli ierastajām teātra izrādēm laiku pa laikam uzpeldēs arī kāds attālinātās mākslas notikums, tomēr tagad, kad ar šīm plastmasas lellēm būsim apraduši, to piederība teātra žanram mūs vairs nemulsinās. Pasaule būs atgriezusies ierastajās sliedēs, bet vārdi un jēdzieni, lai arī to nozīme būs pavisam nedaudz pamainījusies, uz kādu laiku atkal kļūs skaidri un nepārprotami.
[1] Freiberga, Elga. Estētika. Mūsdienu estētikas skices. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 130. lpp.
3