Piedāvājam rakstu no žurnāla "Mūzikas Saule" rudens numura.
5. septembrī visa pasaule atcerējās Džonu Keidžu 100. dzimšanas dienā – arī Latvijas Radio 3 "Klasika". Ar Eiroradio starpniecību mūs sasniedza virkne interviju, ko Keidžs franču valodā dzīves nogalē sniedzis dažādās Francijas un Kanādas radiostacijās.
Monreālas Radio žurnālistes Sintijas Dibuā vadītā 1989. gada novembra saruna likās tik simpātiska, ka vēlējāmies to publicēt arī žurnālā. Faktiski tā ir asociāciju spēle – žurnāliste saka vārdu vai jēdzienu, un Keidžs mīlīgi lēnīgi burbulējošā mēlē pauž, ar ko viņam saistās nosauktais vārds vai jēdziens. Radio arhīvā meklējiet 5. septembra vakara programmu un klausieties paši savām ausīm, bet, ja slinkums klausīties, lasiet zemāk.
Sintija Dibuā: Tātad es jums pateikšu vārdu vai jēdzienu, un jūs man spontāni atbildēsiet pirmo, kas ienāks prātā.
Džons Keidžs: Jā. Labprāt. Tas būs kā pie psihoanalītiķa. (smejas)
SD: Sāksim ar 1912. gadu Losandželosā.
DžK: Tas bija sākums. Ne mājās, bet slimnīcā. Māte man vienmēr stāstīja, ka esmu dzimis divas, trīs, četras minūtes pēc pusnakts. Slimnīcas grāmatā rakstīts, ka tas notika sešos no rīta. Katru gadu es eju pie astroloģes, un astroloģe vēsta, ka manai mātei bijusi taisnība. Tātad es piedzimu kriminālstundā. (smejas)
SD: Māte.
DžK: Mans tētis nomira agrāk nekā māte. Viņš man vienmēr teica – tavai mātei vienmēr taisnība. Pat tad, kad viņa kļūdās.
SD: Māte un mūzika.
DžK: Drīzāk gan tēvs nekā māte. Es mācījos pie Šēnberga, un viena no manām nelaimēm ir tā, kas es interesējos par tik daudz ko pasaulē – par klasisko mūziku, par botāniku, par šahu, bet Šēnbergs gribēja, lai pievēršos tikai mūzikai. Par to viņš neprasīja samaksu par nodarbībām.
SD: Tātad jūs savā ziņā nodevāt viņu. Tagad būs citāts – “visu atlikušo dzīvi viņš izmisumā dauzīja galvu pret sienu”.
DžK: Tas ir apbrīnojami, ka jūs man to sakāt. Visu dzīvi esmu vadīju, meklējot alternatīvu harmonijai. Meklējumu sākumā es patiešām situ pieri... Nu, labi, ne pieri, bet vienu priekšmetu pret otru. Bet nesen, kad man bija 76 gadi, es atradu ceļu pie harmonijas. Tas ir pārsteidzoši – mana mūzika pamatīgi mainījās. Tā nav harmonija no skolassola – es īstenoju to, ka skaņas satiekas pašas no sevis. Viņas satiekas harmonijā – vajag tikai salikt kopā.
SD: Glezniecība.
DžK: Pirms mēneša pieņēmu ielūgumu ierasties Sanfrancisko – tur bija notikusi spēcīga zemestrīce, un es veidoju skices. Sekoja akvareļu zīmēšana Virdžīnijā. Man ļoti patīk tā darboties. Mājās es mēdzu zīmēt ar 17 zīmuļiem un 15 akmeņiem. Es zīmēju akmeņu perimetrus ar zīmuļiem, ko paņemu pēc nejaušības principa.
SD: Japāņu dārzs.
DžK: Rjoandzi dārzs Kioto. Es uzrakstīju mūziku ar šādu nosaukumu. Viss sākās ar mūziku obojai. Konstatēju, ka obojai grūti palikt uz viena toņa, toties viegli atskaņot mikrotonālu mūziku. Rjoandzi dārza akmeņu perimetrs noteica obojas melodiju, pēc tam bija kārta balsij un flautai. Nu jau tā ir pagātne.
SD: Literatūra.
DžK: Man svarīgākā 20. gadsimta grāmata ir Džeimsa Džoisa “Finegana vāķis”. Semjuelam Beketam reiz lūdza nosaukt desmit nozīmīgākos 20. gadsimta rakstniekus, un liels bija lūdzēju pārsteigums, neredzot starp Beketa nosauktajiem rakstniekiem Džoisa vārdu. Bet Bekets teica, ka Džoiss pieder pavisam citai dimensijai – viņš ir pilnīgi citā situācijā nekā pārējie rakstnieki.
SD: Teātris.
DžK: Man ļoti patīk teātris. Sevišķi tad, kad katrs elements ir patstāvīgs. Es piedalījos kādā operā Frankfurtē, un tur tā bija, toskait arī gaismu partitūra darbojās nesaistīti ar izrādes darbību. Visi elementi autonomi. Kopā, bet autonomi. Tā strādājām mēs ar Mersu Kaningemu savos mūzikas un dejas vakaros.
SD: Nejaušība.
DžK: Gaiss, ko elpojam. Nezināmais.
SD: Mīlestība.
DžK: Telpa.
SD: Kaislība.
DžK: Kaut kas tāds, no kā jāizvairās.
SD: Nākotne.
DžK: Par nākotni nevajag domāt.
SD: Romantisms.
DžK: Man ļoti nepatīk īpaši brīži. Romantisms ir tuvs iedvesmai, ko es pagalam nemīlu.
SD: Bēthovens.
DžK: Bagatelles. (ļoti garšīgi smejas)*
SD: Ģēnijs.
DžK: Kaut kas radniecīgs iedvesmai.
SD: Satī.
DžK: Es viņu joprojām mīlu. Un bez starpbrīža.**
SD: Nāve.
DžK: Rakstnieks dzenbudists Daisecu Sudzuki reiz aizbrauca uz Havaju salām, kur notika filosofu konference. Beidzās pirmā konferences diena, un kāds kolēģis jautāja Sudzuki – ko viņš domā par visu notikušo? Sudzuki teica, ka viss bijis ļoti labi, taču dzenbudismā liela nozīme ir nāvei. Pēc konferences otrās dienas tas pats kolēģis atkal jautāja – kādas ir Sudzuki domas. Sudzuki atteica, ka viss bijis ļoti labi, taču dzenbudismā liela nozīme ir dzīvei. Kolēģis filosofs bija izbrīnīts – kā jūs varat vienudien teikt ‘nāve’ un otrudien ‘dzīve’? Sudzuki atteica – dzenbudismā starp dzīvi un nāvi nav lielas atšķirības.
SD: Radītājs.
DžK: Kāds, kas rada noteiktā telpā ko tādu, kas tur nav bijis iepriekš.
SD: Citāts: “Mākslinieka atbildīgums attiecas uz spēju padarīt savu darbu tik perfektu, kas tas kļūst atraktīvi neinteresants.”
DžK: Tas man liek domāt par Dišānu. Varbūt to esmu teicis es pats***. Bet tādā gadījumā es noteikti ar šo nedomāju Dišānu. Viņš vienmēr interesējās par lietām, kas nav interesantas. Es nebiju idejiski īsti uzticīgs ne Šēnbergam, ne Dišānam. Bet es viņus abus patiesi mīlu. Un tomēr es esmu es pats.
SD: Māksla.
DžK: Harmonija?
SD: Vai jums ir vēl ko piebilst, Džon Keidž?
DžK: Es vēl neesmu sācis.
SD: Tātad jūs vēl neesat beidzis?
DžK: Es noteikti atcerēšos šo sarunu.
* Šie smiekli nav brīnums, ja atceramies Keidža attieksmi pret Bēthovenu kā mūzikas samaitātāju un attīstības apstādinātāju vismaz uz simt gadiem
** Vārdu spēle attiecībā uz Erika Satī mūziku Renē Klēra leģendārajai filmai Entr’acte
*** To patiešām teicis pats Keidžs: 1949. gada raksta “Modernās mūzikas priekšteči” rubrikā “Pa druskai” Jāņa Elsberga latviskojumā tas skan šādi – “Mākslinieka atbildība ir pilnveidot savu darbu tā, lai tas varētu kļūt pievilcīgi nesaistošs” (pilnu tekstu meklējiet “Mūzikas Saule” 2011. gada 3. laidienā)
0