"Melnās piektdienas" drudža laikā, tinot feisbuka ziņu lenti, starp dažnedažādām vairāk vai mazāk asprātīgām veikalu reklāmām bieži uzdūros pašironiskam un mūsu klimata joslā dzīvojošajiem labi saprotamam somu jokam: "Mums melna ir katra piektdiena no oktobra līdz martam." Tajā pašā laikā Somijas iedzīvotāji saskaņā ar Pasaules laimes ziņojumu jau divus gadus pēc kārtas ir laimīgākie pasaulē, un, protams, tam ir daži acīmredzami un būtiski iemesli – attīstīta ekonomika, pārdomāta sociālās drošības sistēma, korupcijas trūkums, augstas kvalitātes veselības aprūpe, veiksmes stāsts izglītībā, kā arī citi grūtsirdību efektīvi mazinoši faktori.
Tomēr līdzās viegli mērāmiem rādītājiem laimes vienādojumā ir arī citi lielumi. Domājot par to, atcerējos pirms gada lasītu "The New York Times" rakstu, kura nosaukums latviski varētu skanēt apmēram šādi: "Te ir auksts, tumšs un trūkst stāvvietu. Vai šī somu pilsēta ir laimīgākā pasaulē?" Runa ir par Kauniainenu, Saldus izmēra pilsētiņu apmēram 17 kilometru attālumā no Helsinkiem. Tās 9600 iedzīvotāji savu apmierinātību ar dzīvi novērtējuši visaugstāk visā Somijā, ļaujot pilsētas mēram nodēvēt Kauniainenu par "laimīgāko pilsētu pasaulē". Lieki teikt, ka tas piesaistīja plašu uzmanību, un arī jau pieminētā raksta autors centies atrast atbildi uz jautājumu – kas padarījis Kauniainenas iedzīvotājus laimīgākus par pārējiem somiem? No pirmā acu uzmetiena nekas par to neliecina, tāpēc, meklējot pavedienus, viņš nonāk Pieaugušo izglītības centrā, kur savus vakarus regulāri pavada ap 15 % Kauniainenas iedzīvotāju, par simbolisku samaksu darbojoties dažādos interešu pulciņos – nodarbojas ar jogu, glezno, dzied korī, kopē reliģiskās ikonas. Turklāt tas nav viss – nelielajā pilsētā kopā darbojas ap 100 dažādu sporta un kultūras punktu: atsevišķi klubi gan zviedriski, gan somiski runājošajiem pilsētas iedzīvotājiem, bērnu mākslas skola, mūzikas skola, sporta stadions, peldbaseins un tā tālāk. Vārdu sakot, daudz vietu un iespēju satikties, lai jēgpilni pavadītu laiku kopā.
Protams, draudzīgas kopābūšanas nozīme nav nekāds jaunums, bet reizēm, īpaši, kad decembra aukstums un tumsa liek vēlēties tikai pazust zem segas ar grāmatu, šis vienkāršais labsajūtas avots mēdz aizmirsties. Turklāt kopābūšanai nav vajadzīgs ne augsts IKP, ne īpašas vietas un apstākļi – pietiek vien ar vēlmi. Arī mēs, "Satori", cenšamies ik pa laikam iziet ārpus virtuālās vides, lai klātienē satiktos gan ar saviem lasītājiem, gan autoriem. Šovasar nedēļu pavadījām rezidenču centrā "Susēja", kur kopīgā radošā darbā strādājām pie tekstiem ceturtajam "Satori" grāmatžurnāla numuram. Tā atvēršanu aicinām svinēt jau šovakar Ģertrūdes ielas teātrī, kur īpašā "Paģiru sanatorijā" varēs sastapt grāmatžurnāla autorus, klausīties viņu lasījumus un atveldzēties, dzerot grāmatžurnālam par godu brūvēto "Malduguns" alu "Paģiras". Savukārt 31. decembrī pirmo reizi aicinām uz "Satori" Jaungada sagaidīšanas svinībām "Dekadences salons", kur kopā ar mums būs un par programmu rūpēsies grupa "Juuk", Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, žurnāliste Rita Ruduša, "Sieviešu stendapa" komiķes Aiva Birbele un Alise Zariņa, kā arī citi "Satori" autori un draugi.
Vēl – lai biežāk būtu kopā ar tiem, kam ikdienas skrējienā pietrūkst laika lasīšanai, esam uzsākuši "Satori" podkāstu, kurā turpmāk būs klausāmi "Satori" raksti, daiļliteratūra un vērtīgas sarunas par dažādām tēmām – pirmajās "Satori" podkāsta sērijās jau dzirdami gan raksti par klimatu un bezatkritumu dzīvesveidu autoru lasījumā, gan Ulža Bērziņa nenovērtējamā dzeja Jaunā Rīgas teātra aktiera Kaspara Znotiņa izpildījumā. Par citiem "Satori" jaunumiem ziņosim jau pavisam drīz, bet tikmēr – priekā par kopābūšanu arī gada melnākajās piektdienās!
2