Manieres ir novārtā atstāts temats. Bieži neapzināmies to nozīmību un manieres uztveram kā pārspīlētas, liekulīgas vai novecojušas paražas, kam pietrūkst godīgas spontanitātes vai morālu tikumu diženuma, kā dīvainības vai pagātnes paliekas, kuras kultivējuši seniori, snobi un Francijas karaļa galma prostitūtas. Nekas nevarētu būt vēl tālāk no patiesības.
Labas manieres atvieglo saskarsmi un veicina sociālo mijiedarbību, un tieši tāpēc Deivida Hjūma morāles filozofijā tās ir centrāls elements. Labas manieres sniedz spēju orientēties sarežģītās situācijās un darboties kontekstos, kuros mēs citādi nezinātu, ko iesākt. Tās palīdz saprasties citam ar citu un mērķus sasniegt ar minimālām grūtībām.
Bieži neredzam, ka labas manieres iemieso vēlamos morāles principus, tādus kā savstarpēja cieņa vai līdztiesība, kā to labi apzinājās Imanuels Kants. Manieres – tā ir moralitāte darbos, praktiska ētisko saistību izpildīšana. Kaut arī ētikas pamattikumu vai morālo principu [1] pārkāpšana parasti tiek uzreiz pamanīta un nosodīta (padomājiet par reakcijām, ko izraisa rasistiski, seksistiski vai pazemojoši komentāri), manieru pārkāpšana (jeb sliktas manieres) piesaista daudz mazāk uzmanības.
Mīkstā moralitāte
Pirms vairākiem gadiem man bija saruna ar draudzeni, kura vērsās pret vīriešiem, kas, galantu stilu ieturot, atvēra un pieturēja sievietēm durvis. Enerģiska feministe būdama, viņa stingri pretojās šai praksei kā mizogīniskai un izvirzīja vairākus to apstiprinošus argumentus, no kuriem viens bija tas, ka durvju atvēršana norādot uz stereotipu, ka sievietes ir vājas un tāpēc viņām vajadzīgs, lai vīrieši atver durvis. Šāda prakse nostādot sievietes zemākā stāvoklī par vīriešiem. Saruna bija interesanta, jo bija par noteiktu manieru izpausmi, tās pretrunīgo interpretāciju un apšaubāmo vērtību.
Neattīstot feministisko aspektu, durvju pieturēšana, lai vai kas būtu nācējs – sieviete vai vīrietis –, visticamāk, iecerēta, lai parādītu labas vai pienācīgas manieres. Katrā ziņā šī prakse liecina par labākām manierēm nekā durvju aizciršana [deguna galā]. Redzam, ka manieres veido paražu kopumu (ko parasti dēvē par etiķeti). Tās mums palīdz izšķirt, kas noteiktās situācijās ir pieņemams un kas nav, darbojoties kā saīsnes. Vēl svarīgāk, tās veido mīksto moralitāti (soft morality).
No vienas puses, tradicionāli, pilnvērtīgi morāles principi un tikumi reprezentē stingro moralitāti (hard morality) – tie ir imperatīvi, un to pārkāpšana lielākoties izpelnās nosodījumu un atriebību. Desmit baušļi vai Kanta kategoriskais imperatīvs piedāvā rīkojumā tērptas moralitātes arhetipus: nenokauj, nezodz (desmit baušļi), nekad neizturies pret citu cilvēku tikai kā pret līdzekli, bet vienmēr arī kā pret mērķi (Kants) un tā tālāk.
No otras puses, manieres nav imperatīvas un lielākoties to pārkāpējiem netiek piemērotas skarbas sankcijas. E-pasta vēstule bez pienācīgiem sveicieniem parasti nenoved pie nopietnām sekām, var vienīgi nesaņemt atbildi vai nelabvēlīgi noskaņot tās saņēmēju.
Kā jau ar visām paražām, arī ar manierēm ir tā, ka dažas ir adekvātas vai cieņpilnas, kamēr citas – novecojušas vai aizskarošas. Nav nekādu manierēm piemītošu īpašību, kas būtu pelnījušas nekritisku pieņemšanu. Kā jebkuras paražas, arī šīs pelnījušas izvērtēšanu. Tomēr pati manieru eksistence norāda uz to, ka uz spēles ir likts kaut kas svarīgs, kaut ko par morāles pamatprincipiem un to, kā attiecamies pret citiem.
Sociālie lubrikanti
Manieres ir spēcīgi sociālie lubrikanti. Tās palīdz indivīdiem būt labi noskaņotiem citam pret citu. Tās liecina par rūpību un savstarpēju cieņu saskarsmes laikā. Tās rosina laipnību. Ielēkšana autobusā, pirms tam neizlaižot pasažierus, kas vēlas izkāpt, ir neefektīva, jo nobloķē izeju, palielina iespējamību, ka kāds ar kādu saskriesies utt. Bet šāda rīcība norāda arī uz necieņu pret noteikumiem un citiem pasažieriem, turklāt tā rada asimetrisku attiecību – cilvēks ar sliktajām manierēm vienpusēji atbrīvo sevi no noteikumu ievērošanas, lai sasniegtu savus mērķus, kamēr citus cilvēkus šie noteikumi joprojām ierobežo.
Bez smalki austa manieru tīkla jebkura sabiedrība izjuktu. Neviens nevēlas būt "ciema muļķis", kuru pārējie izmanto, līdz ar to manieru pārkāpšanai nav robežu un tā izplatās ātri. Kāpēc stāvēt rindā uz autobusu, ja neviens cits to nedara? Citiem vārdiem sakot, manieru pārkāpšana izraisa sabrukumu.
Padomājiet par sabiedrību bez pienācīgiem sveicieniem, ar cilvēkiem, kas steidzas iekšā un ārā no ēkām, skaļi aizcirzdami durvis cits citam degungalā, cits citam rupji uzsaukdami un izsmiedami kā draugus, tā arī svešiniekus! Dzīve būtu neizturama, un konfliktu būtu daudz. Līdz ar to ir fascinējoši prātot par to, cik maz uzmanības manieres ir piesaistījušas un cik maz tās novērtējam.
Manieres ir paražas, tādēļ tās nevajadzētu uzlūkot tā, kā tās parādās, neskatot plašākā kontekstā. Tās var paust labākus vai sliktākus nolūkus. Jebkurai sabiedrībai ir manieres – kā demokrātiskai, tā autoritārai. Feodālajām sabiedrībām bija strikti rīcības kodeksi, kuru mērķis bija nodrošināt feodāļu kundzību pār zemnieku pūļiem. Atēnu demokrātija bija paredzēta brīvo pilsoņu vīriešu elitei un balstījās verdzībā un sieviešu pakļaušanā. Manieres atvieglo gan labu, gan sliktu mērķu sasniegšanu.
Noteiktu manieru vērtība ir vienāda ar to pamatā esošo morāles principu vērtību, ko tās īsteno. Nav nekā cienījama paražās, kas iemieso nicinājumu, kundzību, aizspriedumus vai diskrimināciju. Līdz ar to es rūpējos par manierēm, kuras pauž laipnību, cieņu un līdztiesību. Šai kategorijā iekļaujas pienācīga sasveicināšanās, cilvēku izlaišana no autobusa pirms iekāpšanas tajā un sarunbiedra nepārtraukšana. Pievēršot pastiprinātu uzmanību labām manierēm, ir fascinējoši novērot, cik daudz cilvēku tās pastāvīgi pārkāpj – tīšām vai netīšām. Tas stāsta par to, ko, mūsuprāt, cits citam esam parādā, par mūsu līdztiesības izjūtu vai, tieši pretēji, par mūsu egocentrismu. Turklāt manieres izceļ faktu, ka velns slēpjas detaļās; it īpaši tas redzams, aplūkojot tos paražu kopumus, kas veido pienācīgas un funkcionējošas sabiedrības.
Svešinieki, sociāli neveiklie, kretīni un radikālie brīvdomātāji
Cilvēki, kas regulāri pārkāpj manieres, var tikt iedalīti četrās kategorijās. [2]
Svešinieks jeb autsaiders nav apguvis vai neizprot sociālās prakses. Tā tas varētu gadīties ar ārzemnieku vai citas sociālekonomiskās grupas pārstāvi. Iespējams, viņš rīkojas vai sazinās veidā, kas tiek interpretēts kā rupjš, aizskarošs vai bezgaumīgs. Īsi sakot, šis cilvēks demonstrē sliktas manieres. Tomēr, ja autsaiders šādi uzvedas, lielākoties tas ir neapzināti vai netīšām – nevis sociālo prasmju trūkuma dēļ, bet gan nepietiekamu zināšanu dēļ.
Sociāli neveiklais nav apguvis manieres – nevis tāpēc, ka tās nezinātu, bet gan tāpēc, ka nespēj tās izprast. Katrs no mums pazīst cilvēkus, kas mēdz izturēties savādi, un katrs no mums droši vien kādreiz ir bijis sociāli neveikls. Svarīgākais, ka sociāli neveiklais zina (vai ir pamats uzskatīt, ka zina), kādas ir pienācīgas manieres, taču nespēj tās ievērot, kaut arī labprāt vēlētos.
Pirmās divas kategorijas nav pārāk interesantas, jo apraksta indivīdus, kuriem sliktas manieres ir pret pašu gribu. Šie piemēri nestāsta par sliktu manieru stratēģisko izmantošanu, ko daži cilvēki liek lietā, lai sasniegtu savus mērķus. Turpretim nākamās divas kategorijas īpaši ilustrē šādus gadījumus.
Kretīns apzinās manieru eksistenci un nozīmību, bet ir nolēmis, ka tās uz viņu neattiecas vai arī attiecas tikai formāli. Viņš pieņem stratēģisku attieksmi – respektēt manieres, kad tas ir izdevīgi, un tās mīdīt kājām, kad to neievērošana sniedz lielāku labumu. Spilgts piemērs ir Donalds Tramps, kurš izdevīgā brīdī pielieto aizskarošu valodu – pret sievietēm, migrantiem, politiskajiem pretiniekiem, tiesnešiem, citu valstu pārstāvjiem utt. Daļa viņa spēka un pievilcības slēpjas tieši sliktajās manierēs (vai manieru trūkumā), tāpēc viņš liekas tik "mežonīgs". Daudziem šķiet aizraujoši vērot, kā politiskais līderis konvencijās rāda vidējo pirkstu, apšauba faktus (piemēram, par klimata pārmaiņām) un apvaino cilvēkus. Lai vai kā, sabiedrībai, kurā ikviens tās loceklis vēlētos redzēt daudz krietnu ļaužu, kretīni sagādā ievērojamu devu raižu, padarīdami sociālās situācijas neparedzamas. Viņi to dara mērķtiecīgi, jo cer izmantot neparedzamības priekšrocības, it īpaši tāpēc, ka paši to radījuši.
Radikālais brīvdomātājs. [3] Ceturto un sarežģītāko kategoriju veido cilvēki, kuri manieru konceptu uzskata par novecojušu. Tas neattiecas uz cilvēkiem, kuri apstrīd noteiktas manieres pamatotu iemeslu dēļ, bet gan uz cilvēkiem, kuri apstrīd visas manieres tikai tāpēc, ka tās ir manieres, tas ir, to eksistences pašas par sevi dēļ. Manieres viņiem šķiet iracionālas vai liekulīgas pagātnes paliekas, kas robežojas ar konservatīvismu un idiotiskiem cilvēka brīvības ierobežojumiem; īsumā, manieres ir kaut kas kaitinošs, no kā pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā. Radikālie brīvdomātāji lielākoties ir "kreisie" un lepojas, ka izdevies sasniegt personiskās attīstības punktu, kas ļauj pacelties virspus paražām.
Problēma ir šādas domāšanas kļūdainais un egoistiskais raksturs. No vienas puses, tas, ka manieres ir paražas un dažas paražas ir bezjēdzīgas, nenozīmē, ka visas manieres ir bezjēdzīgas. Dažas manieres ir bezjēdzīgas, citas ir noderīgas, piemēram, cilvēku izlaišana no autobusa, draugu un svešinieku pienācīga pasveicināšana u.c. No otras puses, pārāk bieži būšana ārpus vai virspus paražām tikusi izmantota kā pašpietiekama, ļoti ērta pozīcija, lai attaisnotu nežēlīgu, egoistisku uzvedību vai izceltu sevi kā īpašu un apgaismotu cilvēku (salīdzinājumā ar "masām", kas būtībā ir konformisti).
Moralitāte un degradētā sociālā mijiedarbība
Gan kretīni, gan brīvdomātāji mazina sociālās mijiedarbības kvalitāti un noniecina demokrātiskās vērtības divu iemeslu dēļ:
Noliedzot visas manieres vai tās, kas neatbilst viņu interesēm, kretīni un radikālie brīvdomātāji iedragā likumīgās vienošanās, kas veicina sociālo mijiedarbību. Šādi rīkojoties, viņi padara starppersonu saskarsmi asāku un sadarbību sarežģītāku, turklāt palielina neuzticības līmeni sabiedrībā.
Savā rīcībā viņi pauž nepelnītu antidemokrātisku pārākumu, ko sev piešķīruši paši, nepakļaujoties spēles noteikumiem. Šāda attieksme pārkāpj demokrātisko ideālu par pilsoņu vienlīdzīgām tiesībām.
Kretīni un radikālie brīvdomātāji kaitē demokrātisku attiecību kvalitātei, un šis perversais efekts mums atgādina, ka labas manieres, pirms piesaistītas noteiktam saturam, veido vispārēju attieksmi pret līdzcilvēkiem neatkarīgi no tā, ko par viņiem domājam. Šo attieksmi raksturo laipnības izrādīšana, uz kuru mudina nevis šādas attieksmes patīkamība, bet gan pienākuma apziņa – egalitārais ētoss, kurā balstās jebkura demokrātija; tas pats, kuru kretīni un brīvdomātāji nostāda briesmās.
[1] Šajā tekstā ētiku un moralitāti skatu kā vienu un to pašu.
[2] Nevajadzētu pieņemt, ka šīs kategorijas uz mums neattiecas. Dažreiz mēs visi izgāžamies, pienācīgi nenovērtējot manieres un līdz ar to arī cilvēkus, ar kuriem sazināmies.
[3] Būt brīvdomātājam un izaicināt pieņēmumus un paražas, kad tie ir netaisnīgi vai neefektīvi, nav nekas slikts pats par sevi. Cita lieta ir visas manieres uzskatīt par nepamatotām un lepoties ar to pārkāpšanu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc "brīvdomātājs" raksturots ar adjektīvu "radikāls".
Tālākai izpētei:
Kārenas Storas lekcija par manierēm: https://www.youtube.com/watch?v=r7mZm8Q7j7w
Un viņas grāmata: https://www.amazon.co.uk/Manners-Thinking-Action-Karen-Stohr/dp/0415875382
No angļu valodas tulkojusi Anna Bindere
0