Attēlā – Sokrata deja Onorē Domjē interpretācijā. No Parīzes Musée Carnavalet kolekcijas.
 
Blogs
28.01.2019

Par lepošanos ar savām spalvām. No dienasgrāmatām

Komentē
1

Ziemassvētkos tiku pie maza blociņa ar melnām lapām un pāris baltiem zīmuļiem. Ziemā jau tā ir tumšs gan ārā, gan dvēselē, un kādu laiku nespēju tikt gudrs, ko gan tādā blociņā varētu zīmēt vai rakstīt.

Kādudien aizdomājos, ka ir tāda tuvinieku kategorija, kas nekad nenovecos. Vispirms jau tādi bija visi mani vecvecāki, izņemot Bulduru omi jeb mammas mammu. Viņu atceros bērnībā vēl saticis, atminos arī viņas bēres Asaru kapos – šķiet, ka tās, kā jau bieži bēres, notika aukstā un nemīlīgā gadalaikā. Mammas papu dzīvē nekad neesmu sastapis, viņš novecoja un nomira Stokholmā, bet pazīstams ar viņu biju pārsvarā no jaunības dienu fotogrāfijām. Tēta vecāki bija nomiruši vēl pirms manas piedzimšanas, novecojušus es viņus tā arī nesastapu, un arī viņi galvenokārt prātā palikuši no ģimenes fotogrāfiju albumos aplūkojamām bildēm – jauni, izskatīgi, cerību un dzīvesspara pilni. Un tad vēl, protams, bija mammas brālis, mans onkulis – pabeidzis Maskavas starptautisko attiecību institūtu, jau paguvis apprecēt sievu krievieti, izšķirties un apprecēties vēlreiz, strādāja LPSR Zinātņu biedrībā. Pēc manām bērna domām, viņš jau bija vecs – visticamāk, šo iespaidu paspilgtināja viņa allaž gludi noskūtā galva. Tā bija kaut kāda ģimenes mode, jo arī mammas māsas vīru atminos kā plikgalvi – ģimenes viesībās viņi viens otru mēdza draudzīgi saukt par Globusu. Vecuma iespaidu vēl vairāk nostiprināja viņu sarunas par slimībām. Tika piesauktas tādas kaites kā "podagra" un "išiass", un bija skaidrs, ka šādus vārdus var lietot vienīgi ļoti veci cilvēki. Tikai nesen aptvēru, ka mammas brālis tolaik nemaz nebija daudz vecāks par mani tagad. Laiks, kā zināms, ir visai relatīvs un staipīgs. Dažus gadus vēlāk veselības stiprināšanas nolūkos ārsts mammas brālim ieteica parūpēties par kaut vai nelielu fizisku slodzi – sēdošs darbs Zinātņu biedrībā un braukāšana ar lekcijām pa visu Latviju nebija nekas veselīgs. Inčukalnā netālu no "Sēnītes" onkulim bija neliels īpašums dārzkopības kooperatīvā, un tur tad nu viņš sāka braukāt ar velosipēdu. Diemžēl nekāda ilgā vingrināšanās viņam nesanāca. Reiz, izbraucis uz Pleskavas šosejas, viņš neatskatīdamies izlēma nogriezties pa kreisi un pastūrēja tieši zem mašīnas. Arī tad viņš vēl aizvien nemaz nebija tik ļoti vecs un tāds manā atmiņā arī palika. Novecot nepaguva arī mammas mīļā māsa, kuru jau visai agri ķēra izkaisītā skleroze – par slimību viņa uzzināja 35 gadu vecumā, kad piepeši uz dažām dienām zaudēja redzi. Kad viņa nomira, viņai bija 45 gadi.

###

Nezinu kā jums, bet man reizēm ir gadījies dejot vienam. Nav jau tas nekas dīvains vai nosodāms: dejojoši un ar krāšņām spalvām izrotājušies tēviņi sastopami ne vienā vien dzīvnieku sugā. Taču solo dejošanai rodams pamatojums arī klasiķu rakstos. Par to nesen atgādināja izdevumā "Aeon" publicēta Sanantonio Teksasas universitātes filozofijas profesores Evas Brauningas eseja "Ar Ksenofona acīm". "Ksenofona "Dzīrēs" Sokrats feniķiešu deju skolotājam lūdz parādīt dažus dejas soļus. Visi viņu izsmej: ko gan tu, Sokrat, iesāksi ar dejas soļiem? Bet viņš atbild: "Pie dieviem, es dejošu!" Tad Sokrata draugs visiem izstāsta, ka bijis iegriezies pie viņa rīta agrumā un sastapis viņu vienatnē dejojam. Kad viņam par to vaicāts, Sokrats līksmi atzinis, ka vienatnē mēdzot uzdejot itin bieži. Deja ir lielisks vingrinājums, tā veicina ķermeņa kustību simetriju, ar to var nodarboties gan iekštelpās, gan ārā bez īpaša aprīkojuma, un tā uzlabo apetīti." 

###

Ik dienu ieskatoties spogulī, mēdzu pamanīt dažādas pārvērtības. Vidusskolā man bija latviešu valodas skolotāja, kas pārmaiņas cilvēka ārienē mīlēja sasaistīt ar morāles vai etniskiem jautājumiem. Dubultzods (vai pat vairāki), viņa klāstīja, sievietēm norādot uz dzīves laikā veikto abortu skaitu. Nopietni. Savukārt lejup noslīdējusi acu plakstiņu ārmala liecinot par to, ka esi ebrejs. Arī to viņa domāja nopietni. Viņa mudināja vērīgāk paskatīties uz tolaik populārā televīzijas raidījuma "Labvakar" vadītājiem – viņi visi esot ebreju sazvērestības dalībnieki. Katru dienu braucot liftā un lifta spogulī vērojot savus arvien zemāk noslīdējušos plakstiņus un visus pārējos vaibstus, arī manā galvā sāk knosīties ļaunu vēstošas aizdomas un visdīvainākās interpretācijas. Atcerējos reiz kaut kur izlasītu frāzi: "Novecojuša morālista nošļukušie vaibsti." Bet ko nu tur par plakstiņiem, jo vēl jau ir arī mati un visādas apmatojuma spalvas.

To, ka pasaulē kaut kas ir mainījies, pamanīju jau pirms labi daudz gadiem. Sievietes arvien biežāk vairs necentās skūt un visādi citādi nomaskēt savu ķermeņa apmatojumu, bet vīrieši rīkojās pilnīgi pretēji – pazuda kuplās padušu spalvas, par tādu anahronismu kā ūsas nemaz nerunājot. Ūsas un bārdas gan pēc kāda brīža atgriezās jau kā stilīgs un ikdienā rūpīgi kopjams atribūts, taču viss pārējais ķermeņa apmatojums vēl aizvien atrodas visai apdraudētā un neskaidrā, sapiņķerētā, savēlušamies, izspūrušā stāvoklī. Pats savam apmatojumam līdz nesenam laikam pārāk lielu vērību nebiju veltījis. Pārsvarā to biju uztvēris vai nu kā evolucionāru rudimentu – ko līdzīgu embrija vecumā pārdzīvotām žaunām un astei, vai kā viegli izmaināmu kosmētisku aksesuāru – reiz taču arī man bija kaut kas līdzīgs āža bārdai.

Pagājušajā gadā sāku apmeklēt psihiatru un, iespējams, no sarunām ar viņu atskārtu, ka nu jau ir sasniegts vecums, kad vairāk laika derētu veltīt nevis citu aplūkošanai, pētīšanai, apjūsmošanai, vērtēšanai, nosodīšanai vai skaušanai, bet pašam sevis iepazīšanai. Es zinu: izklausās banāli un aizdomīgi – kaut kas uz Paulu Koelju un viņam līdzīgu vārdotāju pusi. Taču es to biju domājis nopietni un burtiski, proti – mēģināt sevī vārda tiešā nozīmē saskatīt ko tādu, kam līdz šim neesmu pievērsis vērību, ieraudzīt kaut ko līdz šim nepamanītu, neredzētu. Jo rūpīgāk savu ķermeni aplūkoju, jo vairāk tas sāka atgādināt svešādu neregulāras formas planētu, pat ne planētu – varbūt daudz precīzāks apzīmējums būtu: ainavu parks. Kalni tajā mijās ar ieplakām, pavisam līdzenas vietas – ar sakrokotām; necaurejamiem mežiem blakus bija tuksneši, bet līdzās prērijām – ezeri. Šīs zemes virskārta dažviet trīsuļoja un pulsēja, liecinot par slēptu seismisku aktivitāti, bet citviet bija tik plāna, ka zem tās bija saskatāmas tumšas apakšzemes straumju dzīslas. Un es sapratu, ka tieši to esmu meklējis. Nu jau diezgan daudzus gadus biju nodarbojies ar mākslīgu pasauļu radīšanu. Mani bija vadījusi visvarenības apziņa, kas jau balansēja uz lepnības robežas. Es sev biju iestāstījis, ka uzrakstīt ir iespējams pilnīgi jebko un tāpēc rakstniecība ir vispilnīgākā, vispārākā cilvēka izpausmes forma – to neierobežo krāsu gamma, nošu skaits, audekla izmērs vai akmens bluķa dimensijas. Manā acu priekšā, rokas stiepiena attālumā bija jau gatava, dzīva un nemitīgi mainīga pasaule. Kā jau visām pasaulēm, arī šai ir bijis savs sākums, un tai pienāks arī savs gals, taču pa vidu starp abiem šiem punktiem ir jācenšas to apdzīvot, cik labi vien iespējams. Un tad arī es sapratu, ko zīmēšu melnajā blociņā. Pabeigtos zīmējumus var aplūkot manos "Facebook" un "Instagram" kontos.

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!