Ģimenē, kurā uzaugu, nebija neviena ticīgā. Tādu nebija arī ģimenes draugu un paziņu lokā. Es rāmi augu bez kāda priekšstata par to visu. Mājās pie sienas karājās skaisti veidots keramikas krucifikss, ko tur bija piekāris tēvs dekoratīvā nolūkā, un man tas likās vienkārši simpātisks pagātnes relikts. Tāpat kā baznīcas, kuras reizēm redzēju, kad kaut kur braucām, – es domāju, ka tām ir tāda kā muzeju funkcija. Viss pārējais ar reliģiju saistītais manā tālaika pasaules ainā gulēja blakus lasītajam par krusta kariem un viduslaiku inkvizīciju. Uz krucifiksa bija iegrebts "I.N.R.I", un, kad es jautāju tēvam, ko tas vispār nozīmē, viņš, pūšot dūmus caur ūsām, lakoniski izmeta: "Nu, bija tāds čalis no Nācaretes." Viņš neteica, ka bijis "it kā" vai, pretēji, nesauca krustā piesisto par dieva dēlu. Priekš viņa stāsts par Jēzu bija stāsts par čali, kurš sludināja prātīgas idejas un beigās par to tika novākts. Tā nu bija sanācis, ka mana tēva pasaules ainā gandrīz visi čaļi, kuri sludināja prātīgas idejas, beigās tika novākti.
Tolaik, manā bērnībā, tajos pāris televīzijas kanālos, kas bija pieejami, sāka parādīties arī kaut kādas tulkotas multenes un pārraides bērniem. Esmu lasījis savu vienaudžu atmiņas par to, cik vīlušies viņi jutās ikreiz, kad cerētās ārzemju multenes vietā "bērnu laikā" piepeši tikusi pārraidīta "Bībeles stunda" vai kā nu to raidījumu sauca. Es nekādu vilšanās sajūtu neatceros – biju zinātkārs bērns un man likās tīri interesanti paklausīties tos stāstus, kaut arī savādā manierē pasniegtus. Raidījuma vadītāji mēdza pēc pilnīgi normālā balsī nolasīta Bībeles fragmenta pāriet pie nākamā spalgā kliedzienā un, mežonīgi vaibstoties, atkārtot vienu un to pašu rindu vairākas reizes. Tad, gadus septiņus vecam, man tas šķita visai oriģināli. Bet visu dzirdēto es uztvēru apmēram tāpat kā stāstus par trollīša Mumina ģimeni. Apustulis Matejs manā uztverē bija tikpat reāls kā, teiksim, Snifs. Es sapratu, ka konkrēti šajā, šobrīd dotajā pasaulē tie nepastāv, bet tas nekādi neizslēdza iespējamību, ka viņi pastāv kaut kur citur.
Raidījuma beigās šad un tad tika izziņots kāds konkurss. Skatītājiem tika piedāvāts atbildēt uz dažiem ar Bībeles saturu saistītiem jautājumiem un atbildes nosūtīt vēstulē. Reiz es tā arī izdarīju – jautājumi bija pavisam vienkārši, un savas atbildes es vēl papildināju ar to, ko biju nesen uzzinājis, ieskatoties "Apvāršņa" sērijas grāmatā "Bībeles stāsti", kuras autors bija izķidājis Veco derību un skaidroja, kā un kāpēc tajā radies viens vai otrs stāsts. Man likās, ka raidījuma vadītājiem tas varētu šķist interesanti. Vēstuli, saprotams, attiecīgi noformēt aploksnē un aplīmēt markām, lai tā nonāk līdz kādai nu tur draudzīgajai republikai, nācās vecākiem. Un man joprojām liekas savādi, ka viņi to izdarīja. Patiesībā, kaut gan tēvs strādāja pastā, esmu gandrīz pilnīgi drošs, ka ar to krāmējās māte. Vienkārši grūti iztēloties, ka tēvs būtu pircis un līmējis markas uz manas vēstules pussektantiskai kristīgajai TV pārraidei.
Bet vēstule tika nosūtīta, un pēc kāda pusgada, kad sen par to visu biju aizmirsis un Bībeles stunda no televīzijas programmas pazudusi, es pat saņēmu pa pastu savu balvu – grāmatiņu ar psihedēliskām, krāšņām ilustrācijām. Tās saturu neatceros – varbūt tā bija ukraiņu valodā, jidišā vai tamlīdzīgi. Atceros prieku par pašu faktu – par to, ka man kāds atsūtījis kaut ko no tālienes, bet, pāris reizes grāmatu izšķirstījis, es to pametu kaut kur stūrī. Ilustrācijas stipri atgādināja tās, ar kādām bija izrotātas smagās krišnaītu grāmatas, kuras pēc gadiem desmit sāka stiept mājās māte. Milzīgas, ultramarīnas sejas mākoņos, indīgi dzeltena saule un kaut kādi levitējoši uzraksti debesīs.
Kad sestajā klasē mūsu skolas mācību programmā tika iekļauta ticības mācības stunda, jau sen biju zaudējis jebkādu zinātkāri šajā virzienā un līdz ar pārējiem klasesbiedriem atklāti ņirdzu par sirmo mācītāju, kurš nez kāpēc bija uzņēmies mums šo stundu pasniegt. Viņš, nenoliedzami, bija karikatūrisks ar savām brillītēm zelta ietvaros, kolāru, smalko balsi un paradumu uz neērtiem jautājumiem atbildēt, griezīgi ķiķinot. Man joprojām nav skaidrs, ko viņš domāja, kad piekrita nākt sprediķot uz mazpilsētas pamatskolu. Šķiet, viņam likās, ka tas nebūs citādi kā ar draudzi vai Blaumaņa lugās – šīs stundas ar agresīviem, neaptēstiem pusaudžiem. Viss beidzās ar to, ka reiz pēc stundām viņu vilcienā piekāva – es arī tur atrados, bet nebiju iesaistīts, tie bija čaļi no paralēlklases. Pieļauju, ka tagad viņi paši kaut kādos mītiņos izkliedz homofobiskas stulbības, ar kurām, cita starpā, mūs centās piebarot šis vārgais onkulītis, bet tam nav lielas nozīmes. Ticības mācības stundas no programmas tika izņemtas, un viss, ko no tām atceros, ir tas, ka nedrīkstēja sēdēt pirmajā solā – cienīgtēvs mīlēja ķert aiz ceļgaliem tur sēdošos.
Kā jau minēju pašā sākumā – augot es vispār neko nezināju par reliģioziem fanātiķiem, dogmatiķiem un baznīcas grandiozo autoritāti. Nedomāju, ka tā bija apzināti izvēlēta manu vecāku taktika, tomēr esmu pateicīgs par to, ka viņi abi man trāpījās puslīdz intelektuāli un daudz lasījuši. Jo sačakarēt bērnu, kurš kosmiskas nejaušības rezultātā nonācis tieši tavās rokās, ir vieglāk par vieglu. Man necentās neko uzspiest, nekā konkrēti ievirzīt, vien agri iemācīja lasīt – māja bija pārbāzta ar grāmatām. Tālāk man baigi uz galvu nespieda, kamēr nesāku izrādīt pirmās skumjās nenoteiktības pazīmes.
Starp cilvēkiem, ar kuriem mēdzu kontaktēties, ir arī reliģiozi ļaudis. Bet starp viņiem nav šo pārliecināto kristiešu. Domāju, tā ir abpusēja izvēle nekontaktēties. Pāris reizes mani ir centušies "vest pie prāta" nez no kurienes uzradušies seno dienu paziņas, kuri sabrāļojušies ar čali no Nācaretes, bet tikpat ātri arī atkal pazuduši, pat nenoklausoties manas asprātīgās replikas līdz galam. Es pats esmu mēģinājis uzspiest savu mīlestību un zinu, kā tas beidzas – dievam jau nu tas būtu jāzina vēl labāk.
Pēc epizodes ar ticības mācības skolotāju varētu rasties iespaids, ka mēs tur, tajā skolā, bijām totāli deģenerāti, bet tā gluži nav. Pēc tam kad daži vecāko klašu audzēkņi apzaga vietējo baznīcu, ar viņiem neviens vairs nesveicinājās. Ja viņi būtu apzaguši veikalu, tādas reakcijas nebūtu, bet tie stulbeņi vēl pamanījās salauzt baznīcas ērģeles, kad centās aiz tām paslēpties no atbraukušās policijas. Ērģeles atjaunoja, bet tas bija ilgi un grūti. Atceros, pēc tam es biju aizgājis uz to baznīcu paklausīties Sīmaņa koncertu. Laikam jau tā bija vienīgā reize, kad tiku tur iegriezies.
Varētu domāt, ka esmu ģenētiski imūns pret reliģiju kā tādu, bet tā, protams, nav. Savas dzīves pēdējos pāris gadus mans tēvs bija pasācis šķirstīt Jauno derību un mūsu retajās tikšanās reizēs stāstīja, ka tajā tomēr esot atrodamas, lai arī ne tiešā veidā, visas vajadzīgās norādes. Es atbildēju, ka ar attiecīgu pieeju tās var atrast arī telefongrāmatā. Viņš to ļoti labi saprata, tomēr uzstāja, ka šajā gadījumā viss ir nedaudz citādi. Es nezinu. Ja tiešām ir tāda universāla lietošanas pamācība dzīvei, kura gan saprotama kļūst tikai tad, kad krietna daļa dzīves jau nodzīvota, tad kāda no tās jēga? Jo citādi tas nenotiek – neviens mani nepiespiedīs ticēt, ka tie mazie baznīcēni patiešām saprot visus tos Bībeles (Toras, Korāna vai Ulisa) eifēmismus. Jaunam cilvēkam ir jākļūdās. Viņam jādzīvo šaubās un periodiski jākļūst neciešamam. Jo tas ir veids, kādā viņš kļūst par to, par ko viņam bija jākļūst. Tas ir absurds – uzdot kādam izlasīt grāmatu, kuru pat nav sarakstījis Kortāsars, un tad likt vadīties pēc tās it visā, ja arī viņš no tās neko vispār nav sapratis. Jebkāds viedums, pārliecība par savām izvēlēm un akla paļaušanās bez sirmām šķipsnām man izskatās muļķīgi un samāksloti. Arī ar sirmām šķipsnām tas nereti izskatās komiski, bet tas jau ir tāds konceptuāls komiskums, kurš man iebildumus neizraisa.
Dīns reizēm nēsājas pa ielu pakaļ nabaga adventistiem, kliedzot: "Vai jūs esat dzirdējuši prieka vēsti?!!" Man viņi tagad met līkumu – nezinu, iespējams, es jau izskatos pārāk bezcerīgs. Priekš manis čalis no Nācaretes vienmēr būs Ješua no "Meistara un Margaritas". Pastāv interpretācija, ka viņš un Volands ir viens un tas pats. Tā varētu būt, pat ja Bulgakovs pats par to neko nezināja. Un, kamēr domāju par to, kādam vajadzētu būt pēdējam teikumam, es nejauši atceros, ka pirms kaut kādiem gadiem Harijs kristīja mani Puškina ielas dzīvokļa vannā.
11