Ņemot vērā, ka par politiku "tāpat viss ir skaidrs", aizraujošākais pašapliecināšanās veids ir izteikties par vēsturi un kultūru.
No vienas puses, varētu šķist, ka pēc 2022. gada iemeslu tricināt gaisu par dažādām vēstures tēmām kļuvis mazāk. Galu galā tika pieņemts – nevaru liegt sev prieku minēt pilnu nosaukumu – likums "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā". Ar visām no tā izrietošajām praktiska rakstura sekām Pārdaugavā, bet ne tikai. No otras puses, Krievijas agresija pret Ukrainu turpinās, emocionālais fons saglabājas, nav iemesla atslābt. Galu galā vēl 2022. gada decembrī Ukrainas kultūras ministrs aicināja Ukrainas sabiedrotos līdz kara beigām turpināt Krievijas kultūras, tostarp Pjotra Čaikovska mūzikas, boikotu. Ja esam Ukrainas pusē, tad…
Protams, prasīga skatiena vēršana pagātnē nav raksturīga tikai Latvijai. 2023. gads, piemēram, Lietuvā sākās ar publisku diskusiju starp diviem cienījamiem akadēmisko aprindu pārstāvjiem par to, vai Viļņā ir jāceļ piemineklis Lietuvas starpkaru perioda politiķim Antanam Smetonam. Diskusijā abu pušu argumenti bija ierasti un prognozējami – no vienas puses, Smetona ir parlamentārās iekārtas likvidētājs, no otras puses – tomēr svarīga persona valsts vēsturē. Tad vēstures zinātņu doktors iebilda savam oponentam, Vītauta Dižā Universitātes Juridiskās fakultātes dekānam, to, ka jurista pārmetumi Smetonam esot līdzīgi padomju okupācijas režīma pārmetumiem. Tas, kā saka, ielēja eļļu ugunī. Citiem vārdiem sakot, "Krievija" nu ir kļuvusi par jēdzienu, kas – ja vien to izdodas "ievietot" diskusijā – piešķir teju vai ikvienai domu apmaiņai papildu asumu, kategoriskumu, bet, jāatzīst, garantē arī lielāku ieinteresētību no publikas puses.
Mēģinot prognozēt 2023. gadu, liela gudrība nav nepieciešama, lai izteiktu pieņēmumu, ka pastiprinātas uzmanības lokā nonāks (Rīgā, ja tā var formulēt, intriga mazinājusies) Rēzeknes un Daugavpils pašvaldības un to vadītāju savdabīgie ģeopolitiskie izteikumi un attieksme pret t.s. okupekļiem. Tomēr kārtīgam "cepienam" Rīgas publikā Latgale ir pārāk tālu, turklāt tas, ka daļai tur dzīvojošo ir atšķirīga kolektīvā atmiņa, nav nekāds baigais jaunums. Tādēļ man šķiet, ka šogad – pēc "okupekļiem" un ielu nosaukumiem – kārta būs pienākusi pareizticīgajai baznīcai Latvijā. Tam turklāt būtu objektīvi iemesli. Pirmkārt, ikviens, kurš kaut ziņu līmenī seko līdzi Krievijā notiekošajam, zina, ka pareizticīgā baznīca šajā valstī neslēpti apkalpo valdošo režīmu, vedinot likt vienādības zīmi starp Putinu un pareizticīgo baznīcu. Otrkārt, kā apgalvo daži tēmai ciešāk sekojoši cilvēki, Latvijas pareizticīgās baznīcas nošķiršanās no Maskavas pērn ir, kā saka, palikusi tikai uz papīra, tādēļ nebūtu jābrīnās, ka arī pašmāju pareizticīgo baznīcu noteiktā sabiedrības daļā uzskata par Kremļa aģenti un impērijas mantojumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Nedomāju, ka kaislības uzkarsīs līdz aicinājumiem kaut ko slēgt vai aizliegt (likums joprojām pareizticību Latvijā atzīst par t.s. tradicionālo reliģisko konfesiju), tomēr jebkura publiskās naudas piešķiršana pareizticīgās baznīcas infrastruktūras uzturēšanai raisīs diskusijas. Ja vēl pērnā gada pašā nogalē Saeimas deputāti bez liela trokšņa piešķīra 350 000 eiro Rīgas Svētās Trijādības (Trīsvienības) pareizticīgo katedrāles rekonstrukcijai, tad domāju, ka šogad tādi lēmumi tik gludi netiks pieņemti. Pareizāk sakot, ja mēģinājumi būs, automātiski sekos arī aizrādījumi par Latvijas pareizticīgās baznīcas saikni ar Krieviju. Apzinos, ka tas skan nejauki no manas puses, bet ar interesi gaidīšu, kādu "domas lidojumu" pretējās puses sasniegs šajā tēmā.
Jāpiezīmē gan, ka tiešas paralēles starp vēstures un kultūras kanonu pārskatīšanu Ukrainā un Latvijā nav un diez vai ir iespējamas. Piemēram, ja Odesā pērnā gada nogalē sāka demontēt pieminekli carienei Katrīnai II, šādi signalizējot, ka impēriskā domāšana Krievijā nesākās ar Putinu vai boļševikiem, tad it kā loģiski būtu, ja šī attieksmes maiņa kaut kā "atstarotos" arī Latvijā. Tomēr domāju, ka mums attieksmi pret, teiksim, Rundāles pili vairāk nosaka nedaudz provinciāls lepnums, ka "mums tāda pils ir vienīgajiem Baltijā!", nevis apziņa, ka arhitektūra nepastāv ārpus vēsturiskā un ideoloģiskā konteksta un ka apjūsmot latviešu nācijai it kā taču nedraudzīgās monarhijas dižošanās izpausmes ir mazliet mazohistiski.
Tomēr visaizraujošākā, protams, ir un būs "Kremļa", "Krievijas" un "impērijas" aģentu meklēšana pašu rindās. 2022. gada nogalē krāšņu akcentu "noderīgo idiotu" saraksta papildināšanā deva Armanda Pučes teksts par Raini. Turklāt interesanti, ka teksta kritiķi Pučem pārmeta "postmodernismu, kas ar tādu novēlošanos atskalojies arī līdz Latvijai" un pat pastarpinātu saikni ar "ASV BLM kustību, kas demolēja Amerikas vēstures un lepnuma pieminekļus", bet tikpat labi var teikt (esmu lasījis šādus vērtējumus), ka grāmata "Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi" lieku reizi parāda, ka "kreisie" Latvijā (piemēram, sociāldemokrāti starpkaru posmā) vienmēr ir bijuši aizdomīgi, tādi kā Krievijas ietekmes aģenti. Respektīvi, ja mēs izvirzām sev mērķi "atbrīvoties no totalitārisma mantojuma", tad ar dažiem vizuālo mākslu un arhitektūras izstrādājumiem pilsētvidē var nepietikt – mums ir jāatrod šī mantojuma izpausmes plašākā nozīmē. Ir, kur izvērsties. Vai no publiskās naudas arī turpmāk jāfinansē, piemēram, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs? Vai Andreja Upīša memoriālais muzejs?
Mana, iespējams, diezgan viegli nojaušamā ironija var rosināt pamatotu jautājumu: vai tad šī teksta autors nepiekrīt tam, ka norobežošanās no totalitārisma un impēriskuma ir nepieciešama? Piekrītu, piekrītu. Tiesa, es īsti nesaprotu, kas virknei šodienas dedzīgāko "Latvijas atkrieviskotāju" to traucēja darīt pirms diviem, trim vai pieciem gadiem, kad latvju nācijas labākie dēli un meitas bez iebildumiem pieņēma savām radošajām izpausmēm visnotaļ krieviskas izcelsmes naudiņu. Tomēr pats galvenais iebildums un vienlaikus novēlējums – lai šis pārvērtēšanas process notiktu bez histērijas. Piemēram, žurnāla "Vēsture" 2019. gada numurā 7/8 lasāms (arī tīmeklī un bez maksas) Viļņas vēsturnieka Zenona Butkus pētījums par Maskavas sakariem ar t.s. kreisajiem sociāldemokrātiem Latvijā 1926.–1927. gadā. Korekts teksts par to, ka Latvijas sociāldemokrātu vēsturē patiešām ir nepatīkamas epizodes. Tomēr bez vispārinājumiem vai, vēl trakāk, kaut kādu mūsdienu analoģiju konstruēšanas. Mēs varam pārrunāt jebkuru sarežģītu un pretrunīgu tēmu – sākot no pareizticības attiecībām ar laicīgo varu Krievijā, beidzot ar to, vai padomju laika arhitektūra var būt kultūras vērtība, kā arī mūsu klasiķu, iespējams, kļūmīgos politiskos uzskatus. Tikai nevajag steigties un bļaut, apsūdzēt un apvainoties.
Žurnāls "Domuzīme" pērnā gada pēdējā numurā publicēja Jāņa Akuratera piezīmes no Pirmā pasaules kara gadiem. Ieraksts 1916. gada 23. novembrī vēsta: "Pārrunājot par kara hronikas rakstīšanu, komandieris A. [Andrejs Auzāns] izteicās: Latviešu pulku vēsture ir jāraksta tā, ka katrs saimnieks vēlāk to var lasīt svētdienas rītā savai saimei priekšā…" Manā skatījumā tā ir diezgan precīza recepte tam, kā vēsturi nevajag rakstīt un uztvert. Vēsture nav jāpieskaņo mūsu noskaņām un iegribām.
0