Foto - Matīss Markovskis
 
Ar bērniem
23.12.2015

Par īsto svētku noskaņu

Komentē
0

Recenzija par Latvijas Leļļu teātrī iestudēto izrādi bērniem "Jūlijonkuliņa Ziemassvētki"

Režisors: Edgars Kaufelds; Māksliniece: Rūta Briede; Scenogrāfe: Liene Pavlovska; Komponists: Mikus Frišfelds

Pirmizrāde: 2015. gada 6. decembrī

Īsi pirms gada izskaņas Latvijas Leļļu teātris pasniedzis bērniem Ziemassvētku dāvanu – jaunu Mazās zāles izrādi "Jūlijonkuliņa Ziemassvētki", ko iestudējis leļļu teātra režisors un aktieris Edgars Kaufelds. Daļai bērnu un vecāku, kas aizraujas ar grāmatu lasīšanu, izrādes galvenie varoņi – Jūlijonkuls un kaķis Epentālers – varētu atgādināt zviedru rakstnieka un ilustratora Svena Nūrdkvista populāro darbu "Petsona Ziemassvētku ciemiņi" (latviešu valodā izdevis apgāds "Liels un mazs", 2012), no kura, visticamāk, iedvesmojušies izrādes veidotāji. Tomēr Jūlijonkuls un Epentālers šķiet pazīstamāki par zviedru izcelsmes Petsonu un Findusu – tāds mazliet īgns, sirms vectētiņš un pelēkstrīpains kaķis tikpat labi varētu dzīvot kādā nelielā Latvijas ciemā. Tiem, kas lasījuši grāmatu par Petsonu un Findusu, pazīstams būs arī galvenais stāsta motīvs. Ziemassvētku rītā Jūlijonkuls un Epentālers pošas uz mežu, lai pārvestu mājās jau vasarā noskatīto eglīti, bet vectētiņš nejauši savaino kāju un pēcāk vairs nespēj aizdoties pēc eglītes, sapost māju un pagatavot svētku vakariņas, un arī kaķēnam vienam tas nav pa spēkam. Galu galā abi draugi tomēr pavada priecīgu svētku vakaru, jo, līdzīgi kā daudzos citos Ziemassvētku stāstos, ir sapratuši, ka īstā svētku noskaņa nav atrodama ne eglītē, ne piparkūkās, ne krāsainos bumbuļos.

Pēdējās sezonās Latvijas Leļļu teātris ir ievērojami uzplaucis, jo teātrī ienākuši vairāki jauni mākslinieki, kas paplašina bērnu teātra skatīšanās pieredzi ar laikmetīgiem iestudējumiem. Režisors Edgars Kaufelds, kurš jau vairākkārtīgi apliecinājis savu talantu, strādājot Latvijas Leļļu teātrī gan kā aktieris, gan režisors, jaunās izrādes veidošanā pieaicinājis spēcīgu radošo komandu – scenogrāfi Lieni Pavlovsku un mākslinieci Rūtu Briedi, ar kurām Kaufelds kopīgi strādājis jau pie Leļļu teātrī uzvestās izrādes "Alises Brīnumzemē", kā arī komponistu Miku Frišfeldu, kurš tikko radījis mūziku arī jaunākā vecuma auditorijai veltītajai izrādei "Blēņas un pasakas" nevalstiskajā teātrī "Dirty Deal Teatro" (režisors Ģirts Šolis). Visi izrādes "Jūlijonkuliņa Ziemassvētki" veidošanā iesaistītie mākslinieki ir gan bērniem, gan arī vecākiem sagādājuši pa kādam pārsteigumam, kas piešķir šim iestudējumam īpašus akcentus.

Pirmkārt, jāuzslavē mākslinieces Rūtas Briedes darbs, veidojot iestudējuma galvenos objektus – lelles –, kas ir izdevušās gan estētiski, gan tehniski. Nevarēju atcerēties nevienu citu leļļu teātra iestudējumu, kur kādai lellei būtu redzējusi tik plašas mīmikas iespējas kā Jūlijonkulim, kas viennozīmīgi piešķir tai lielāku emocionālo kapacitāti. To ievēroja arī mana trīsgadīgā meita Lūcija, kas ik pa laikam komentēja Jūlijonkuļa emocijas, mēģinot tās atdarināt ar izteiksmīgu uzacu raustīšanu. Varbūt būtu gribējies, lai līdzīga emociju daudzveidība parādītos arī kaķa Epentālera sejā, lai gan aktieriem, visticamāk, šādas papildfunkcijas nozīmē papildu slodzi darbā ar lelli, kas pats par sevi noteikti nav viegls uzdevums. Vizuāli pievilcīgi ir arī epizodiskie varoņi – piemājas vistas un bēniņos dzīvojošais flamingo –, kuriem gan nav dotas plašas kustību iespējas – tie drīzāk līdzinās mīkstajām rotaļlietām, kas atrodamas ikviena bērna istabā. Tomēr vienkāršu leļļu izmantojums izrādē darbojas kā sava veida atgādinājums bērniem, ka ikviens rotaļu zvēriņš viņu mājās var atdzīvoties, ja vien pielieto iztēli. Un tas ir būtiski mūsdienās, kad tik daudzas lietas bērnu pasaulē kļūst dzīvas ar pogas piespiešanu vai pieskārienu.

Vizuāli baudāms un oriģināls ir arī scenogrāfes Lienes Pavlovskas minimālistiskais skatuves iekārtojums. Spēles laukuma centrā ir neliela būdiņa, kurai izrādes pirmajā daļā var redzēt ārējo fasādi, bet vēlāk tā tiek pagriezta otrādi, lai atklātu Jūlijonkuļa un Epentālera istabu. Scenogrāfe izmantojusi teju visu pelēko toņu gammu, kurā organiski iekļaujas arī Rūtas Briedes radītās lelles. Ņemot vērā, ka izrādes galvenais vēstījums ir atklāsme par ārējās spozmes un materiālo lietu otršķirību iepretim tādām vērtībām kā draudzība, labsirdība un godīgums, scenogrāfiskais risinājums ir ļoti konceptuāls. Šajā gadījumā skatītājiem netiek piedāvāta klasiska ziemas pasaka ar milzīgām baltām sniega kupenām (to vietā ir trīs saujas vizuļojošu krikumu uz Jūlijonkuļa un Epentālera mājas jumta), bet gan atturīga un īsti Latvijas aktuālajām ziemas sezonām atbilstoša decembra ainava. Tomēr arī tajā var uzplaukt Ziemassvētku brīnums, ko izrādes gaitā pierāda galvenie varoņi.

Kad vaicāju meitai, kas viņai vislabāk patika no redzētā uz skatuves, viņa nevilcinoties atbildēja: "Ragavas!", kurās visu izrādes laiku kāroja iesēsties. Brīdi apdomājusi, Lūcija tomēr piebilda, ka patika arī eglīte, kuras rotāšanā ar dažādiem Jūlijonkuļa un Epentālera mājā atrodamiem sadzīves priekšmetiem (dakšām, knaģiem, tējas sietiņiem u.tml.) var piedalīties arī skatītāji. Tas viennozīmīgi ir absolūts bērnu laimes mirklis – neorganizētā barā uzskriet uz skatuves, lai kaut uz brīdi kļūtu par izrādes līdzdalībniekiem. Lai gan nevaru apgalvot, ka jūtos komfortabli, kad aktieri aicina līdzdarboties skatītājus pieaugušo izrādēs, bērnu teātrī tas šķiet vēlams un mazās formas izrādēs pat nepieciešams. Pirmkārt, bērni šajā vecumā lielākoties izbauda izdevību atrasties uzmanības centrā, tāpēc viņi labprāt atsaucas aktieru-leļļu aicinājumam piedalīties un jūtas pagodināti par šo iespēju. Otrkārt, šādas aktivitātes ļauj bērniem pietuvoties un izzināt brīnumaino teātra pasauli, kuru tradicionāli bērniem ļauts klusu un nekustīgi novērot no malas. Treškārt, lai gan katrs no izrādes cēlieniem nav garāks par četrdesmit minūtēm, pat šo salīdzinoši īso laiku 3-5 gadus veciem bērniem ir grūti nosēdēt kā pasīviem vērotājiem – tie visu laiku dīdās uz mazajiem soliņiem, ik pa brīdim pieraujas kājās, šūpojas mūzikas ritmā un kaut ko čukstus jautā vecākiem. Šāda neliela padauzīšanās padara teātra izrādi par īstu piedzīvojumu, kuru bērni gribēs pieredzēt vēl.

Lūcija un svētku eglīte

Saistošs ir arī komponista Mika Frišfelda darbs, lai gan daudzviet izmantotais minorīgais motīvs, kurā aranžētas arī vairākas labi pazīstamas Ziemassvētku dziesmas, kopumā šķita nedaudz par skumju un vienmuļu. Tomēr, neraugoties uz manā skatījumā mazliet bēdīgo noskaņu, izrādē izmantotajai mūzikai ir augsts lipīguma līmenis – vēl šodien dzirdēju savu meitu dungojam frāzi "Ārā snieg, ārā snieg, ārā nevari tu iet", ko Jūlijonkuls ar Epentāleru sērīgi vilka pēc tam, kad bija zaudējuši cerības sagādāt Ziemassvētku eglīti. Sirsnīga ir arī aktieru Artūra Putniņa (Jūlijonkuliņa lomā) Arnitas Jaunzemes (Epentālera lomā) pielāgošanās bērnu dziedājumam, ik pa brīdim nedaudz noslīdot no meldiņa, iedziedoties par ātru vai par vēlu – tas iedrošina bērnus un vecākus pazīstamākās dziesmas dungot līdzi. Par favorītu pēc izrādes noskatīšanās man un Lūcijai kļuva izrādes tituldziesma par eglīti, ar kuru Latvijas Leļļu teātris šogad visiem sūta sveicienu svētkos:

Izrādes inscenējums noteikti vērtējams atzinīgi, lai gan pirmizrādē vēl bija jūtama nepabeigtība – atsevišķas ainas vēl šķita nenoslīpētas, līdz ar to ķērās arī dialogi, vietām varēja manīt improvizācijas klātbūtni. Vienlaikus jūtams, ka iestudējuma veidošanā gan režisors, gan arī aktieri ieguldījuši lielu darbu, līdz ar to laika gaitā izrāde noteikti kļūs arvien pilnvērtīgāka. Galvenokārt būtu jāpievērš uzmanība dialogiem, kas jaunākā vecuma auditorijai varētu būt pat pārāk sarežģīti – vietām šķiet, ka tie pazemina izrādes kopējo dinamiku, it sevišķi tad, ja vienlaikus uz skatuves nenorisinās darbība.

Izrādes veidotāji vairāk uzsvēruši smieklīgo un asprātīgo, kas manāms gan varoņu raksturos, gan runātajos tekstos. Lai gan kopumā es atbalstu praksi, ka bērnu grāmatās un teātra izrādēs ir arī vecākiem uztverams un saistošs vēstījuma līmenis, šajā gadījumā šķita, ka pieaugušiem veltīto joku ir mazliet par daudz. Iespējams, veidotāji vairāk orientējušies uz vecākā vecuma mērķauditoriju – 5-6 gadus veciem bērniem –, kuri daudz vairāk ieklausās runātajā un atdarina no pieaugušajiem noklausītus izteicienus, atšķirībā no jaunākiem bērniem, kas lielāku uzmanību pievērš kustībai. Tomēr visi bērni noteikti novērtēs mazliet histēriskās vistas un apreibušo flamingo, kas atgādināja Holivudas animācijas filmu varoņus – šie tēli  lika ķiķināt gan trīs, gan trīsdesmit trīs gadus veciem skatītājiem.

Jāatzīst, ka izrādē man mazliet pietrūka sirsnības abu galveno varoņu starpā, it sevišķi tāpēc, ka man pazīstami ir recenzijas sākumā pieminētie Petsons un Finduss, ar kuriem neizbēgami nākas salīdzināt šīs izrādes varoņus. Šajā gadījumā ik pa brīdim šķita, ka Jūlijonkuls piecieš Epentāleru, kurš bieži vien izdara dažādas blēņas. Tomēr tieši Epentālers ir tas varonis, ar kuru identificējas bērni – šī varoņa pasaules uztvere un uzvedība atgādina bērnu, kurš izmisīgi tiecas pēc pieaugušo uzmanības un vēlas tikt novērtēts, lai gan ne vienmēr izdodas visu paveikt tā, kā iecerēts. Tādēļ gribējās, lai Jūlijonkuls izrāda lielāku maigumu pret savu mājdzīvnieku un pievērš viņa pūliņiem lielāku vērību.

Tomēr šīs nianses nevar pārmest aktieriem, kas savu darbu izrādē veic ļoti labi. Īpaši jāpievērš uzmanība Artūram Putniņam, kurš ar savu dalību daudzās citās bērniem veltītajās izrādēs, ir pierādījis sevi kā ideālu bērnu teātra aktieri. Putniņa tēlojumā šajā izrādē atspoguļojas precīzi realitātes novērojumi (veca cilvēka runas veids, attiekse, kustības u.tml.) un brīnišķīga humora izjūta, ko tas iestrādājis Jūlijonkuļa varonī. Teicams ir arī Arnitas Jaunzemes darbs pie Epentālera tēla, lai gan salīdzinājumā ar Jūlijonkuli tas ir mazāk izteiksmīgs. Diemžēl mākslinieciskajā ziņā abu galveno aktieru ēnā paliek aktiera Pētera Galviņa darbs, lai gan viņam iestudējumā ir ļoti nozīmīgi uzdevumi – aktieris palīdz darbināt sarežģīto Jūlijonkuļa lelli, atveido epizodiskos tēlus, kā arī palīdz skatuves pārbūvē, jandāliņa taisīšanā, arī palīdz bērniem izpušķot eglīti.

Uz Latvijas Leļļu teātri vecāki ved savus bērnus no paaudzes paaudzē, tāpēc ir liels prieks, ka paralēli klasiskajām lugām, kas repertuārā bijušas jau daudzus gadus, tiek iestudēti arvien jauni darbi un meklēti radoši mākslinieciski risinājumi. Tomēr jāvērš uzmanība uz to, ka līdz ar paaudžu nomaiņām nedaudz mainījušies ir arī teātra skatīšanās paradumi – mūsdienās vecāki ir daudz ieinteresētāki kultūras produktos, ko patērē viņu bērni, ir gatavi daudz vairāk iesaistīties un līdzdarboties, ne tikai padzert kafiju bufetē, gaidot izrādes beigas. Tieši tāpēc gribētos, lai leļļu teātra telpas, it sevišķi zāles iekārtojums, kļūtu arvien piemērotāks ne tikai bērniem, bet ģimenēm kopumā. Tiesa, pašreizējā kultūras nozares finansiālajā situācijā uz lielām pārmaiņām nevar cerēt, tomēr mēs katrs varam palīdzēt, lai nedaudz uzlabotu Leļļu teātra vidi un mūsu bērnu labsajūtu. LabieDarbi.lv ar kampaņu #smaidsradasmaidu joprojām aicina ikvienu ziedot jauniem krēsliem – pašreizējie kalpojuši teātrim jau trīsdesmit gadus. Tas būs patiešām labs darbs.

Foto no Latvijas Leļļu teātra Facebook lapas

Dace Bargā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!