Attēlā – ilustrācija topošajam romānam "Pasaules vēsture": "Māte ar Jēkaupiņu un abiem mazajiem devās uz tālajām upmalas pļavām." Digitālais oriģināls iznīcināts 2018. gada nogalē.
 
Blogs
07.01.2019

Par īstajiem un viltvāržiem. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Tagad es teiktu, ka tas, ko man vēl agrā bērnībā iemācīja tēvs, bija dažādi risinājumi. Ja oranžais plastmasas rotaļlietu auto saulē un lietū bija izbalojis gandrīz balts, to ar aerosola krāsu varēja nokrāsot melnu. Tēvs gan pirms ķeršanās pie darba lietoja citu vārdu – viņš sacīja, ka grasoties mašīnu "nopūst". Mani manos četros gados šāda izteiksmes forma pamatīgi sabiedēja: es nevēlējos, ka manu iemīļoto rotaļu auto nopūš, aizpūš, izpūš un vispār izdzēš vai pārvērš par kaut ko citu.

Par kaut ko citu mēs pārvēršamies nepārtraukti – to atcerējos gada pirmajā dienā, atsaucis atmiņā kādu visai apaļu jubileju (tie varēja būt gadi 40), ko nolēmu nekādi nesvinēt un nekādus draugus ciemos neaicināt. Manā apziņā šāds solis nozīmēja vīrišķīgu pretošanos novecošanas nestiem sentimentiem, jo laiks taču man neko nespēs padarīt šā vai tā. Tā neizrādījās tiesa: garām jau tobrīd palaists bija pārlieku daudz. Vēlreiz to atminējos tagad, pašā gada sākumā, kārtējo reizi apjēdzot, ka tās dienas lēmums būs bijusi pamatīga kļūda – pie citiem cilvēkiem ir cieši jāturas, jāturas, cik vien spēka, jo sabiedriskāki laika gaitā mēs nepavisam nekļūstam, vienatnīgāki un vientuļāki gan.

 

###

Vēl nesen man nebija ne jausmas, ka 2018. gads, iespējams, kļūs par vienu no aizraujošākajiem dažādu asu un negaidītu sižeta pagriezienu gadiem manā dzīvē līdz šim. Tā, piemēram, uz Londonas starptautisko grāmatu tirgu es beigu beigās neaizbraucu, lai gan pirms tam introverti biju saposies to darīt kaut vai rīt.

Angļu izdevēji, uzzinājuši, ka Latvijas puse viņiem nav piešķīrusi pilnu pieprasīto finansējumu, manu romānu "Čeka, bumba & rokenrols" jau pirms vairākiem gadiem tapušajā un daudzu par labu atzītajā Riharda Kalniņa tulkojumā pagājušajā gadā un solītajā laikā neizdeva un iepriekš nolīgto honorāru (biju jau nosūtījis viņiem rēķinu) noteiktajā dienā nesamaksāja. Uz vēstulēm sāka atbildēt lecīgi aizvainojošā tonī, bet vēl pēc brīža pazuda pavisam – vārdu sakot, iepazinu tā dēvētās "angļu atvadas" visfranciskākajā to izpausmē. Vai otrādi.

Toties rudenī ar romāna "18" angļu izdevumu citā apgādā, – skotu "Vagabond Voices" – piedalījos Anglijas pilsētiņā Daremā notiekošajā literatūras festivālā.

Bet pirms tam pirmoreiz biju nonācis interneta žurnāla "Satori" vasaras nometnē Kurzemes mežos, kur kopā ar dokumentālās prozas darbnīcas dalībniekiem centos iespraukties starp debesīm un elli, kas dzīves lielās lietas šķir no mazajām. Tur iepazinos ar vairākiem simpātiskiem, gudriem un par mani jaunākiem literātiem – pēcāk gan pa aplinkiem ceļiem dzirdēju, ka viņu paaudzei esmu šķitis pārlieku kluss un nerunīgs. Citā gadalaikā ar dažiem vecākiem kolēģiem drusku sastrīdējos.

Neilgi pirms gadu mijas Igaunijas izdevniecībā "Libri Livoniae" tika izdota Līvijas Vītolas sastādītā un tulkotā latviešu mūsdienu īsprozas antoloģija – mans stāsts tur ir Ingas Žoludes, Andras Neiburgas, Gundegas Repšes, Ingas Ābeles, Noras Ikstenas, Aivara Kļavja, Svena Kuzmina, Viļa Lācīša un Linarda Kalniņa darbu kompānijā.

Visam piedevām mēģinājumu un kļūdu ceļā esmu nogaršojis kādus deviņus jaunus recepšu medikamentus, ieguvis dažādus aizraujošus savas galvas caurskates attēlus un iepazinis iepriekš nesastaptus dakterus. Ārsti ir apbrīnojami cilvēki (tas spoži dokumentēts amerikāņu fotogrāfa Viljama Jūdžina Smita (1918-1978) fotosērijā "Lauku ārsts"). Vēl apbrīnojamāki par cilvēku dakteriem ir vien dzīvnieku dakteri, jo dzīvnieki neprot runāt, kaut ko paskaidrot un līdz ar to – arī melot. Rakstnieki vismaz uz papīra melo diezgan labi, pat ja acīmredzami.

Savam jaunajam romānam "Pasaules vēsture" ar lielu piespiešanos gada beigās pabeidzu otro grāmatas apjoma sadaļu (sauktu arī par "otro ājumu", tam sekos vēl trešais, un tas, kā šķiet, pavasarī nāks viegli). Vienā brīdī tas viss sāka izvērsties pārāk personiski, un, godīgi sakot, nezināju, ko ar to iesākt tālāk – lai ko es rakstītu, stāstījums bija tikai par mani pašu, lai gan darbība risinās ļoti tālā nākotnē. Dažbrīd, nokaudamies ar teksta un sižeta peripetiju problēmām, kā risinājumu biju sācis nevis jau no rītiem brokastīs iedzert konjaku vai šampanieti, bet planšetdatorā zīmēt romāna ilustrācijas, taču, sapratu, ka pamazām vien tās kļūst vēl personiskākas, kaut kādā ziņā varbūt pat līdzīgas amerikāņu gleznotāja Endrjū Vaieta (1917–2009) Helgas sērijas gleznojumiem. Prototipi jeb, kā senāk sacīja, mūzas gan darba gaitā vairākkārt mainījās – nav viegli atrast paraugu realitātē sakņotai jaunai sievietei, kas būtu tikai aptuveni 200 gadus veca, klāta ar biezu un pūkainu apmatojumu un gatava cauru gadu dzīvot apakš izgāztas egles saknēm, purva akacī vai starp slīkšņas ciņiem. Pamazām vien tas viss kļuva tik personisks, ka pērnā gada nogalē skices un zīmējumus iznīcināju (kaut kādus zemas izšķirtspējas atlikumus vēl gan var mēģināt atrast instagram.com ar birku #pasaulesvesture; starp citu – Vaieta 240 gleznu sērijai reiz bija veltīta viena no agrīnajām Alvja Hermaņa izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī – franču rakstnieces Margaritas Dirasas (1914-1996) "Slepenās bildes" (1993), bet tas nu tā).

Viena no uzmācīgākajām tēmām manā romānā ir jautājums, ko īsuma labad varētu nodēvēt par cilvēka attiecībām ar nenovēršami novecojošu fizisko ķermeni. Pašas fizioloģiskās izpausmes gan man nebūt nešķiet pārāk aizraujoša problēma – savās miesīgajās iegribās un vajadzībās cilvēks spēj būt visai pašpietiekams. Brīdī, kad, piemēram, salā vai karstumā tiek apdraudētas smadzenes vai sirds, pirmie aiziet bojā pirkstu un visi pārējie ķermeņa daļu gali. Tādā ziņā cilvēks ir paredzams un pat saprotams. Gan viņš, gan viņa. Lielākas nepatikšanas sākas tad, kad fiziskais nonāk pretrunā ar garīgo – nu, kaut vai tad, kad tev, esot jau pieaugušam, pat gandrīz vecam, gribas neiespējami un izmisīgi atgriezties bērnībā zem segas uzbūvētā pasaules apceļotāju teltī un, kopā ar otru saspiežoties omulīgā kamoliņā, baidīties no ārpusē ložņājošu plēsīgo zvēru ēnām, atkal pētīt savu ķermeņu lejas un paugurus, sausumiņus un mitrumiņus un par to visu izjust savādi aizrautīgu pirmatklājēja prieku. Tā vien šķiet, ka ar pirkstu galiem tveramo sajūtu notrulināšanās iespaidā laika gaitā bojāties sāk arī galva (arvien biežākas kļūst aizdomas, ka apkārtējie tevi sākuši uzskatīt par ķertu). Vai arī kaut kā aizdomīgi sāk uzvesties sirds un asinsvadu sistēma (regulāro analīžu rezultātos parādās aizdomīgi un ļaunu vēstoši skaitļi).

Naudas ziņā gan viss šajā gadā bijis diezgan iepriekšparedzami. Ja pērnajā gadu mijā pēc gadu 6-7 pauzes beidzot biju atgriezies bankas konta stāvoklī ar pozitīvu bilanci, šogad atkal viss ir pa vecam. Izņēmumi likumsakarību priekšā zaudē. Bet nekas – karpas zvīņas maciņā nākamajam gadam jau ielocītas. Tāds, lūk, mans horoskops un gada pārskats! Arī šis un tas no zālēm tomēr ir iedarbojies – lai vecās zāles paliek vecajam gadam! "Pauks un Šmauks tik izlikās, rūgtas zāles sadzērās," kā skan angļu rakstnieces Enidas Blaitones (1897-1968) ludziņas latviskojumā. Bet grēks bieži vien ir tikai bezcerības labāk saredzamā puse.

 

###

Bet ar kādreiz čaklo laikraksta "Diena" autori Violetu Garenu bija tā. Reiz, sensenos laikos, kad visi vēl izmantoja apakšzemes līnijām pieslēgtus stacionāros tālruņus un telefonu numuru grāmatas un katalogus, kāds no redakcijas darbiniekiem zvanīja uz mājām izdibināt piezīmju grāmatiņā pierakstītu tālruņa numuru. Atsaucās viņa māte un, būdama rūpīga dāma, uzcītīgi atkārtoja prasīto – viņai tika lūgts palūkoties violetajā, garenajā grāmatiņā, kas stāvēja līdzās tālrunim. Viņa grāmatiņu jau bija atšķīrusi atbilstošajā alfabētiskā rādītāja vietā un, meklēdama vārdu un uzvārdu, atkārtoja: "Violeta, Violeta… Garena… Garena…" Tā dzima kino un daudzu citu kultūras jomu pārzinātāja Violeta Garena, kas "Dienas" kultūras lappušu slejās dažādu autoru rokrakstos ražīgi publicējās daudzus jo daudzus gadus.

Kā uzradās pārsvarā ārvalstu jautājumu speciālists un autoru kolektīva segvārds Roberts Novaks, nu jau vairs nepateikšu, toties labi atminos vietējo tūrisma objektu apceļotāja un aprakstnieka Pāvila Brauča izcelšanos – ja jau viņam katru nedēļu kaut kur bija jābrauc, tātad – Braucis, ja jau viņa īstais vārds bija Pauls, kāpēc gan tad nevarētu būt arī Pāvils.

Par žurnālistikas sarežģītajām attiecībām ar realitāti un patiesību kārtējo reizi atgādināja vecā gada nogales ziņa par vācu žurnālistu Klāsu Relotiusu (33), kurš jau gadiem uzskatīts par vienu no žurnāla "Der Spiegel" labākajiem līdzstrādniekiem, savas paaudzes rakstītāju elku, saņēmis daudzas atzinības un godalgas. Tagad izrādījies, ka viņu īsti nevar uzskatīt nedz par reportieri, nedz žurnālistu, jo liela tiesa viņa tekstu ir daļēji vai pat pilnībā bijuši safabricēts iztēles auglis. Pēc tam kad viņa sastrādātais nācis gaismā, Relotiuss bija atzinies, ka nodarītā pamudinājums bijušas bailes no panākumiem sekojošas iespējamas neveiksmes un "spiediens nepiedzīvot sakāvi ir samilzis līdz ar augošo panākumu nastu".

Esmu jau vairākkārt pieminējis, ka ļaudīm piemīt indeve rakstīšanu un rakstniecību uztvert kaut kā nedaudz citādi nekā rosīšanos citās radošajās nozarēs. Par to pērnā gada pavasarī publicētā esejā "Esmu notrallinājusi savu dzīvi" mudināja aizdomāties rakstniece Patrīsija Hempla.

""Vēlos būt viena," mana māte mēdza sapņaini teikt, atdarinot Grētu Garbo, un tas notika tajās reizēs, kad abi ar brāli mājās bijām sarīkojuši jandāliņu. Patiesībā gan, lai arī Garbo atveidotais personāžs šo frāzi izteica 1932. gadā uz ekrāniem nonākušajā filmā "Grand Hotel", pati Garbo nekad neko tādu nebija sacījusi. Tas, ko viņa dažus gadus vēlāk teica viņu apsēdušam žurnālistu baram, bija: "Es vēlos, lai mani atstāj vienu."

Taču mūsu kultūrā abu izteikumu nozīme ir saplūdusi. Mums "vēlēšanās būt vienam" nozīmē atslēgties no tīkla, prom no aifona, iztikt bez elektroniskā pasta, bez saziņas 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Es vēlos, lai man ļauj pabūt vienam. Nav brīnums, ka rakstniekam, arī lasītājiem, visiem [dzīves] pārņemtajiem tagadnes iedzīvotājiem būšana vienatnē nenozīmē vientulību, bet gan mieru, šo veldzējošo veselā saprāta radinieku. Mēs mēdzam sacīt, ka pabūšana vieniem pašiem ar sevi palīdz uzlādēt mūsu baterijas – pat savā tiecībā pēc vientulības mēs nespējam atvienoties no metaforas, kurā ietverta sava veida savienotība.

Taču ir kāds vēl lielāks paradokss: lai gan rakstīšana ir nodarbe vienatnē, tā ir vienīgā pilnībā deklaratīvā, nozīmēs balstītā mākslas forma, kāda mums pieejama. Tās mērķis ir saziņa. Ar citiem. Daudz lielākā mērā nekā gleznotāji vai komponisti rakstnieks nekad nespēj palikt pilnībā viens.

Vārdi mūs apņem no visām pusēm – elektroniskajā pastā, īsziņās, ziņās, vēlās nakts sarunās. Tas ir iemesls, kāpēc ļaudis jautrā prātā mēdz rakstniekam, kurš aizvadījis sešus vai pat astoņus gadus, strādādams pie sava romāna, stāstīt, ka, ja vien viņiem būtu brīvs laiks, viņi uzrakstītu kādu romānu arī paši. Tas nav kas tāds, ko mūzikas mīļotājs varētu atļauties pateikt komponistam: ja man būtu laiks, es uzrakstītu simfoniju (lai gan pēc gadījuma ar Elīnu Vēberi gan jau iespējams arī kaut kas tāds, jo mūzikas speciālists var izrādīties kurš katrs – P. B.). Mēs zinām, ka valoda pieder mums visiem, un tas ir ieradums, kas mūs mudina kaut ko nosaukt vārdā, izteikt, savienot atsevišķos stāstījuma punktus."

 

###

Svētku laikā ar skumjām pamanīju, ka nez kur izčibējis kāds iemīļots veikaliņš Rīgā uz Tērbatas ielas. Tas atradās starp Lāčplēša un Ģertrūdes ielām, un logā likta izkārtne vēstīja, ka tas ir antikvariāts. Veikaliņā saimniekoja valdonīga izskata sirma dāma, taču viņa nebija vienīgā darbiniece – pie kases sēdēja vēl viena, un vēl tur vienmēr bija iegriezies kāds veclaicīgu lietu pārdevējs vai vienkārši kāds, kurš gribēja aprunāties. Līdzās ģērētām lapsādām tur varēja atrast cietos vākos iešūtus žurnālu komplektus, blakus porcelāna traukiem vizuļoja trausli kristāla lustru piekariņi, glāzītes un vēl viss kaut kas. Priekšmeti bija izvietoti neparastās un nebūt ne vienmēr loģiskās kombinācijās. Blakus bija vēl viens antikvariāts – mazāks un krietni vien organizētāks, arī dārgāks, bet tajā es gandrīz neko nemeklēju un nepirku. Tagad nav vairs ne viena, nedz otra. Sirmās kundzes antikvariāta vietā ierīkota kafejnīca – viena no tām vietām, kas ap sevi izstaro urbāna hipsterīguma bezpersonisko spožumu. Visas vecās mantas kaut kur ir aizvestas un nozūmētas, un man patīk iztēloties, ka varētu pastāvēt kaut kas līdzīgs visu aizmirsto senlietu mirušo valstībai, kur tās neizklīst kur kurā, paliek kopā uz mūžu un dzīvo laimīgi.

 

###

Pirms Ziemassvētkiem publiskotajos PSRS Valsts drošības komitejas arhīvu materiālos, pazīstamos arī kā "Čekas maisi", alfabētiskajā kartotēkā bija atrodams arī mana brāļa vārds. Droši vien kādam šķiet, ka tāpēc man par to vajadzētu būt kādam nebūt viedoklim. Nē, man nav, un neko sakarīgu arī nespēju izdomāt, jo neesmu mans brālis un viņa vietā nekur neesmu bijis un nekādus lēmumus neesmu pieņēmis. Tomēr man ir viedoklis par izbrīnu, kas šādos tādos komentāros parādījās par tiem savervētajiem, kuri uz sadarbošanos ar čeku piekrituši 1987. vai varbūt pat vēl 1989. gadā. Pats itin labi atceros, cik grūti tajā laikā bija atkratīties no uzstājīgiem mudinājumiem iestāties komjaunatnē. Pēc tam kad biju izteicis savu nevēlēšanos to darīt, vispirms mani mēģināja pierunāt skolotāji, pēc tam daži skolotāju jau pārliecināti un komjaunatnē iestājušies klases biedri. Kaut kā izdevās šiem kārdinājumiem noturēties pretī un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā iestāties kā nekomjaunietim. Taču kaut kāda "īstā dzīve", par visu pārējo "īstāka" dzīve vēl vienmēr turpināja ritēt tieši Kirova ielas komjaunatnes komitejā – tur notika koncertu rīkošana, pasākumu (vai pat tikai pasākumu afišu) saskaņošana un kas tikai vēl ne. Tur, tā teikt, mutuļoja iespēju ādere. No septiņiem, cik nu savā kursā bijām, vairāki uzticīgi turpināja maksāt padsmit kapeiku komjaunieša biedra naudas arī vēl pēc 1991. gada barikāžu laika. Varbūtība tikt iesauktam vēl arvien Latvijā saimniekojošajā padomju armijā arī izčibēja vien tad, kad iestājos universitātē. Iespēju kādu ietramdīt vai šantažēt vēl ilgi netrūka, un nē – nekāda braukšana uz ārzemju literatūras festivāliem vai grāmatu tirgiem tajā laikā man pat sapņos vēl nerādījās.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!