Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
20.06.2022

Par "integrāciju" – nenotikušo un mazticamo

Komentē
1

Vienā valodā runā arī ienaidnieki.

Saeimas 16. jūnija sēdē – debatēs par likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" (pirmais lasījums) – deputāts Kārlis Šadurskis ("Jaunā Vienotība") teica: "Gadu desmitiem mēs esam runājuši par sabiedrības integrāciju. Radījuši un finansējuši dažādus projektus un programmas, fondus un koncepcijas, audzējuši parazītu slāni, kas šo naudu apsaimnieko un izliekas, ka dara derīgu darbu. Dūšīgi pūtuši svilpē un izlikušies, ka virzāmies uz priekšu. [..] Dzejniece Liāna Langa nesen godīgi pateica: "Pietiek izlikties, integrācijas politika Latvijā ir izgāzusies.""

Tālākā teksta mērķis nav nedz piekrist, nedz oponēt bijušā izglītības un zinātnes ministra paustajam. Mērķis – un matemātikas zinātņu doktors Šadurskis, domāju, piekritīs – ir norādīt uz precīzas valodas nozīmi un nepieciešamību. Ko mēs saprotam ar jēdzienu "integrācija"? Nav problēmu, ja interpretācijas atšķiras, bet ir svarīgi apzināties šo iespējamo atšķirību, lai nerastos pārpratumi.

To, ka jēdzienu satura noskaidrošana nav "matu skaldīšana", pat ja saturs liekas pašsaprotams, apliecina arī karš Ukrainā. Ko mēs saprotam ar "Krievijas sakāvi"? Šķiet, nav jāpierāda, ka ir atšķirība starp okupantu un viņu līdzskrējēju padzīšanu no Ukrainas teritorijas (starp citu – Krimu un pēc 2014. gada okupētos Austrumukrainas rajonus ieskaitot vai atjaunojot status quo uz 2022. gada 24. februāri?), Vladimira Putina aiziešanu no posteņa un šī totalitārā režīma sabrukšanu vispār? Ja tā var teikt, es atbalstu visus minētos variantus, papildinot tos ar Krievijas Federācijas izjukšanu, tomēr būtu svarīgi precizēt versijas. Ja mainām koordināšu sistēmu (man gan tas cilvēciski nepatīk), tas pats attiecas uz dažkārt izskanošo tēzi, ka galu galā Ukrainai nāksies akceptēt "kompromisu". Ko jūs saprotat ar šo jēdzienu? Es pieļauju (vai vismaz ceru), ka t.s. reālpolitiķi Rietumos to nesaprot tāpat kā Kremlis, tomēr jautājums saglabājas. Jāpiezīmē, ka precīzu formulējumu trūkums mūsdienās vispār ir plaši izplatīts. Ja runājam par "progresu" vai, tieši otrādi, "progresa trūkumu" 21. gadsimtā, tad pirms vaimanāšanas vai gandarījuma paušanas derētu noskaidrot, ko kurš ar "progresu" saprot. Un saprot, kā liecina nesen BBC publicētais teksts , dažādi – ir gudri ļaudis, kuri uzskata, ka mēs, globāli raugoties, jau vairākas desmitgades patiesībā stagnējam. Vai kā pirms gandrīz desmit gadiem tēlaini izteicās man visādi citādi nesimpātiskais multimiljonārs Pīters Tīls: "Mēs gribējām mašīnas, kas spēj lidot, bet dabūjām 140 zīmes." (Runa ir par tolaik maksimālo rakstzīmju skaitu "tvitera" ierakstā.)

Atgriežos pie "integrācijas". Vispirms var pieminēt pašu politiķu versijas, kas izskanēja jau minētajā kontekstā 16. jūnijā. Deputāts Sergejs Dolgopolovs ("Saskaņa"): "Vienota sabiedrība – tas ir mīts. Pirmie pieņēmumi, ka to var izveidot, parādījās jau viduslaikos, un es domāju, ka varbūt kāds ir lasījis Tomazo Kampanellas rakstu grāmatu, kas saucas "Saules pilsēta". [..] Tajā ir formulēti tie mērķi, par kuriem šodien runāja Šadurska kungs. Bet tā nav un nebūs, jo sabiedrība sastāv no dažādiem cilvēkiem, no kuriem katrs ir personība un no kuriem katram ir savas intereses, savas vērtības." Lūk, šāds, varētu teikt, radikāli skeptisks viedoklis par jēdziena jēdzīgumu vispār. Valsts prezidents Egils Levits tik pesimistisks nav, tomēr viņš arī nenoliedz, ka tāda "visaptveroša integrācija" diez vai ir iespējama: "Latvija kā demokrātiska valsts nevienam neuzspiež savu izvēli, bet piedāvā iespēju veidot savu piederību modernai, demokrātiskai, cilvēciskai sabiedrībai. Un tādēļ ir nejēdzīgi pārmest Latvijai, ka tai nav izdevies integrēt pārliecinātus putinistus. Tā ir šo cilvēku izvēle. Viņi grib baudīt Eiropas valsts brīvības un iespējas, bet turpināt mentāli dzīvot imperiālistiskās Krievijas ideoloģijas pasaulē. Viņi nav integrējami, ja viņi paši nemaina šo absurdo nostāju." Šis būtu otrais jēdziena skaidrojums. Un, lūk, trešais, pavisam cits. Deputāts Boriss Cilēvičs ("Saskaņa"): "Tātad, kolēģi, jūs it kā vēlaties panākt lojalitāti, integrāciju, bet jūsu izpratnē vienīgā lojalitātes pazīme ir vēlme asimilēties. Tā ir 19. gadsimta koncepcija, absolūti arhaiska koncepcija."

Vēlreiz: šī teksta kontekstā nav no svara, kura versija ir "pareiza", "vēlama" vai "nepareiza", runa ir par to, ka jēdziens "integrācija" tiek saprasts atšķirīgi, un, ja mēs vēlamies runāt par sasniegto vai nesasniegto rezultātu, vispirms jānoskaidro šī rezultāta saturs sarunas biedra prātā. Ļoti vulgarizējot: vai integrēts cittautietis ir tas, kurš atzīst gan okupācijas faktu, gan izglītības sistēmas latviešu valodā pašsaprotamību, gan Putina Krievijas agresivitāti? Vai šis iztēlotais cittautietis ir integrējies, ja atzīst okupācijas faktu, tomēr vēlas daļu priekšmetu skolā mācīties dzimtajā valodā? Vai ir integrējies cittautietis, kuram izglītība latviešu valodā iebildumus neizraisa, bet kurš uzskata, ka Krievijas iebrukuma Ukrainā gadījumā "viss nav tik viennozīmīgi"? Skaidrs, ka šāda "klucīšu" uzskaitīšana var būt kaitinoši ilga un šķist dīvaina, bet, ja nu mēs vispār ķeramies pie mēģinājuma aprakstīt "integrāciju", tad nekas cits neatliek.

Mana personīgā versija par "integrāciju" dalās divās tēzēs.

Pirmā: savdabīgi, ka absolūtā vairumā gadījumu ar šo jēdzienu tiek saprastas attiecības tieši starp etniskajām grupām, it kā problēmu citu grupu attiecībās nebūtu. Labi, kā darba versiju pieņemsim, ka tieši etnisko grupu integrācija ir šai valstij svarīgākā. Mans vienīgais atzinums par šādu integrāciju ir diezgan banāls: starpetniskās attiecības ir ļoti delikāta tēma. Domas ilustrēšanai tiem lasītājiem, kuri saprot krievu valodu, iesaku divdesmit minūšu garu dokumentālu video par Baltas ciemu osetīnu un ingušu apdzīvotajā reģionā Kaukāzā. Filmas autori ciematu izvēlējušies kā – bez ironijas – starpetniskās integrācijas paraugu. Un, patiesi, cieminieki, runājot par osetīnu–ingušu bruņoto konfliktu 1992. gadā, visi kā viens uzsver, ka, lūk, Baltā atšķirībā no citām vietām nekādas asinsizliešanas nav bijis, jo te visu nāciju pārstāvji paaudžu paaudzēs dzīvojuši draudzīgi. Man nav iemesla šos izteikumus apšaubīt, tomēr zīmīgi, ka ārpus šīs asinsizliešanas tēmas gan viedokļi ir dažādi – kuras tautības ļaužu bijis vairāk starp ciema dibinātājiem (kāda dāma vispār min gruzīnus…), vai aizbraukušo ingušu atgriešanās būtu tikai loģiska vai tomēr riskanta, vai un kāda bijusi "Maskavas" loma utt. Tēlaini izsakoties – "tautu draudzība" patiešām ir, bet līdz zināmai robežai. Man šķiet, ka tas ir maksimālais iespējamais dažādu etnisko grupu "integrācijas" dziļums un lieki domāt par vēl dziļāku.

Savukārt otrā tēze ir šāda: mēs varam dažādi vērtēt cittautiešu (citu etnisko grupu) integrēšanās Latvijā veiksmi vai neveiksmi, tomēr es uzskatu, ka integrācijas vai jēdzīgas kopā dzīvošanas jēdziens ir daudz plašāks. Man nav vēlmes šo tēmu izvērst plašāk, bet – es nejūtos "integrējies" ar latviešiem, kuri savu viedokli par pasauli veido žanrā "izlasīju "Facebook"" vai uzskata, ka Putins, protams, ir Hitlers, savukārt Rainis ir uzrakstījis lugu "Uguns un kaktuss" (piemērs no dzīves). Citiem vārdiem sakot, ir diezgan daudzas manu etnisko "brāļu un māsu" grupas, ar kurām es sadzīvoju pat ne "kopā", bet tikai "blakus".

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!