Leonīds Brežņevs un Ērihs Honekers
 
Kultūra
14.03.2013

Par homofobiju Krievijā

Komentē
45

Šī gada 25. janvārī Krievijas parlamenta apakšpalāta ar 388 balsīm "par" un 1 balsi "pret" atbalstīja likumprojektu par "homoseksualitātes propagandu starp nepilngadīgajiem". Likumos nav precīzi noteikts, kas tieši ir jāsaprot ar "homoseksualitātes propagandu", bet Krievijas parlamenta ģimenes lietu komiteja paskaidroja, ka tā ir "homoseksuāļu pasākumu rīkošana vietās, kurām var piekļūt bērni, kā arī homoseksuālu attiecību atzīšana vai aicinājumi to atzīt televīzijā un radio laikā, kad bērni varētu to redzēt vai dzirdēt"[1]. Jaunais likums ir balstīts jau spēkā esošos likumos, kas aizliedz "homoseksualitātes propagandu" Sanktpēterburgā un piecos citos reģionos. Pēc jaunā likuma stāšanās spēkā "homoseksualitātes propaganda" kļūs par administratīvo pārkāpumu visā Krievijas Federācijā.

Šāds likums ir viena no redzamajām Krievijas valdībā un sabiedrībā pastāvošās homofobijas izpausmēm. Tas šķietami ir paredzēts bērnu aizsardzībai, tomēr realitātē ir mēģinājums ierobežot seksuālo minoritāšu vārda brīvību, pulcēšanās brīvību, biedrību veidošanas un citas tiesības. Homofobija ir diezgan sena un iracionāla parādība, kas mūsdienās joprojām ir ieēdusies daudzu cilvēku domāšanā un šķiet universāla savas popularitātes dēļ. Piedāvāju īsu ieskatu homofobijas vēsturē un procesos, kas atbildīgi par homofobisku aizspriedumu pastāvēšanu vēl mūsdienās un drastisku likumu pieņemšanu Krievijā.

Sākšu ar to, ka sabiedrības attieksme pret viendzimuma attiecībām dažādos laikos un vietās, dažādās kultūrās ir bijusi krasi atšķirīga: sākot no uzskata, ka viendzimuma attiecības ir divdzimumu attiecībām līdzvērtīgs attiecību veids, līdz uzskatam, ka viendzimuma attiecības ir nevēlamas, grēcīgas un sodāmas – vai, gluži pretēji, nonākot līdz prasībai, ka visiem sabiedrības locekļiem ir jāiesaistās viendzimuma attiecībās. Mūsdienu Rietumu kultūrā pastāvošajai homofobiskajai attieksmei saknes galvenokārt ir meklējamas viduslaiku kristietības attieksmē pret homoseksualitāti, tomēr šo homofobisko uzskatu vēsture ir senāka par viduslaiku kristietību.

Homoseksuālu izpausmju ierobežojumi kristietībā ienāk no senajiem jūdaisma tekstiem, kas saturēja likumu kodeksu, un, jāpiebilst, salīdzinot ar citiem seno civilizāciju krimināllikumiem, Mozus likumi bija samērā piedodoši – pastāvēja tikai 36 ar nāvi sodāmi noziegumi. Tomēr no šiem 36 noziegumiem puse bija saistīti ar seksu — ebreju likumi piemēroja nozieguma jēdzienu personīgiem un privātiem jautājumiem, ne tikai tādām sociālām un publiskām problēmām kā zādzības un slepkavības. Šos likumus caurvij nosodoša attieksme pret seksu, vīriešu ģenitālijām, spermu un kailumu, kāda nebija sastopama, piemēram, tā laika grieķu un ēģiptiešu civilizācijās. Šo aizliegumu izcelsme ir datējama no 6. gadsimta p.m.ē. – laika, kad ebreju politiskie līderi centās nošķirt ebreju identitāti no babiloniešiem, kanaāniešiem, ēģiptiešiem un asīriešiem. Viena no raksturīgajām iezīmēm šajās kultūrās bija rituāls kailums un rituāla masturbācija Baala tēla priekšā. Asīriešu priesteri mēdza piekopt homoseksuālas prakses, un viņu tempļos darbojās kulta vīriešu prostitūtas, kas rituāla ietvaros stājās seksuālā kontaktā ar vīriešiem un savāca viņu sēklu.[2] Ebreju politisko līderu interesēs bija konsolidēt ebreju identitāti ar jūdaisma reliģijas palīdzību un izskaust citas reliģiskās prakses ebreju vidū.

Pakāpeniski citu reliģiju aizliegums svētajos tekstos kļuva par vispārīgu homoseksuālu attiecību aizliegumu. Lūkojoties uz Dieva norādījumiem ārpus to vēsturiskā konteksta, homoseksuālas attiecības cilvēku izpratnē kļuva nosodāmas un nepieņemamas pēc būtības. Pamatojoties uz homoseksualitātes nosodījumu svētajos tekstos, homoseksualitātes kritika parādījās arī agrīnajā kristietībā. Gan Aleksandrijas Klements, gan Svētais Augustīns homoseksualitāti saistīja ar nešķīstu dzīvnieku uzvedību, pedofiliju, pagānismu un citām parādībām, kas viņiem šķita nepieņemamas. Lai arī teologu viedoklis šajos jautājumos bija nelokāms, šajā laika viņiem vēl nebija pietiekoši liela ietekme uz sabiedrību, un homoseksuālas attiecības bija plaši izplatītas un atklāti piekoptas, tostarp klosteros, un sabiedrība stingri nesekoja teologu norādījumiem, līdzīgi kā bieži tika ignorēts ieteikums atturēties no heteroseksuālām attiecībām ārpus bērnu radīšanas nolūkiem.[3]

Mūsdienās homofobiski noskaņotu personu starpā izplatīts ir mīts, ka Romas impērija sabruka, pateicoties homoseksualitātes izplatības pieaugumam. Patiesībā homoseksuālas attiecības bija izplatītas visā Romas impērijas pastāvēšanas laikā, un tās netika uzskatītas par kaut ko neparastu vai nosodāmu. Tuvojoties Romas impērijas pastāvēšanas beigām un pieaugot kristietības ietekmei, attieksme pret homoseksualitāti mainījās. Tika pieņemti likumi par homoseksuāļu sodīšanu ar sadedzināšanu uz sārta. Vēlākais Romas impērijas sabrukums homoseksuāļiem neatviegloja dzīvi, jo barbari pārņēma romiešu likumus un turpināja sodīt homoseksuāļus ar sadedzināšanu.

Bizantijas imperators Justiniāns, baidoties, ka Konstantinopoli varētu piemeklēt Sodomas un Gomoras liktenis, pavēlēja homoseksuāļiem piespriest īpaši bargus sodus – kastrāciju, ģenitāliju caurduršanu, vilkšanu pa zemi cauri pilsētai un, visbeidzot, sadedzināšanu uz sārta. Attieksme pret homoseksuāļiem kā pret draudu pilsētu drošībai saglabājās arī tālākajos "tumšajos" viduslaikos.[4]

12. gadsimtā līdz ar Eiropas valstu un baznīcas kopīgu sadarbību savu pozīciju nostiprināšanai pakāpeniski izplūda valsts un baznīcas robežas. Abu kopīgā vēlme nodrošināt kontroli un kārtību radīja likumus, kas noveda pie dažāda veida minoritāšu apspiešanas un vēlāk – arī pie inkvizīcijas. 12. gadsimta otrajā pusē neiecietība pret minoritātēm arvien pieauga un tika izplatīta pret tām vērsta propaganda. 1179. gadā rīkotā Trešā Laterāna koncila ietvaros tika izsludināts likums pret viendzimuma attiecībām. Lai gan norādījumi tika formulēti tā, lai aizliegtu jebkādas seksuālas attiecības, kuru mērķis nav bērnu radīšana, praksē tika pieņemts, ka tie īpaši attiecas tieši uz homoseksuālām attiecībām, un jau 13. gadsimta beigās neiecietība pret seksuālajām minoritātēm sasniedza savu plaukumu – inkvizīcija homoseksuāļus tiesāja kā ķecerus.

Homoseksuāļu tiesiskā situācija Eiropā mazliet uzlabojās līdz ar Apgaismības liberālo vērtību dzimšanu, baznīcas un valsts atdalīšanos un likumu sekularizāciju, tomēr baznīca joprojām saglabāja savas tiesības uz morālo autoritāti, un viens no morāles standartiem, ko tā aizstāvēja, bija homoseksuālu attiecību aizliegums. Neskatoties uz it kā pozitīvajām izmaiņām, kuras ienesa Apgaismības laikmets un kuras daļēji ierosināja to, ka, piemēram, Francijā homoseksuālu attiecību aizliegums tika atcelts jau 18. gadsimtā, homofobiskie likumi un aizspriedumi Eiropā saglabājās līdz pat 20. gadsimtam.

Taču, kā jau minēju, homofobija bija un ir izplatīta ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē. Ļoti nelabvēlīga attieksme pret homoseksualitāti ir daudzās Āfrikas valstīs, kur joprojām viendzimuma attiecības tiek sodītas ar smagiem sodiem – tostarp arī ar nāvi. Homoseksualitāte bieži tiek uzlūkota kā eiropiešu kolonizatoru importēta un Āfrikai sveša parādība[5], lai gan šāds uzskats ir pretrunā ar vēsturiskajiem faktiem. Ironiskā kārtā kristiešu un musulmaņu kolonizatori Āfrikā ieveda nevis homoseksualitāti, bet tieši homofobiju – ieviesa homofobiskus apzīmējumus homoseksuālām personām un attiecībām, seksuālo taksonomiju, kas nošķīra "dabīgu" seksualitāti no "nedabīgas", un, visbeidzot, padarīja homoseksualitāti par noziegumu, par kuru šiem cilvēkiem joprojām pienākas sods. Šis fakts bieži tiek noklusēts tā laika pētnieku un kolonistu aprakstos, taču mūsdienu pētījumi liecina, ka Āfrikas pirmiedzīvotāju starpā homoseksuālas attiecības esot bijušas plaši izplatītas. Piemēram, amerikāņu antropologi Stīvens Murejs (Stephen Murray) un Vils Rosko (Will Roscoe) apraksta tradicionāli sabiedrībā pieņemtās erotiskas attiecības starp Lesoto sievietēm,[6] bet britu antropologs E. E. Evanss-Pritčards (E. E. Evans-Pritchard) – attiecības starp Centrālāfrikas Azande cilts karotājiem un viņu gados jaunajiem mājkalpotājiem.[7]

Tāpat arī Amerikas pamatiedzīvotāju starpā pirms Eiropiešu kolonizācijas homoseksuālas attiecības nebija retums, turklāt tām bija sava loma reliģiskajos rituālos, jo tika uzskatīts, ka homoseksuālām personām piemīt īpašas šamaniskas spējas. Homoseksuālas personas un viendzimuma attiecības bija bieži sastopamas acteku, maiju, kečvu, močes, zapoteku un citās kultūrās.[8] Spāņu iekarotāji bija sašutuši par pamatiedzīvotāju parašām un centās tās iznīdēt, piemērojot dažādus sodus, tostarp publiskus nāvessodus, dedzināšanu un atstāšanu saplosīšanai suņiem.[9]

Tāpat kā jūdaisma un kristietības konservatīvajās svēto tekstu interpretācijās, arī islāmā homoseksualitāte ir grēks. Lai arī mūsdienās islāma valstīs pastāv īpaši naidīga attieksme pret homoseksualitāti un viendzimuma attiecības tiek smagi sodītas, homoerotiskas tēmas ir plaši sastopamas viduslaiku un vēlākajā musulmaņu dzejā un prozā.[10] Austrumāzijā viendzimuma attiecības ir pieminētas jau senākajos rakstītajos vēstures avotos. Homoseksualitāte parādās daudzos klasiskās ķīniešu literatūras darbos, kur romantiskas viendzimuma attiecības tiek pasniegtas līdzīgi, kā tā laika darbos aprakstītas heteroseksuālas attiecības – nav saskatāma nekāda īpaši atšķirīga attieksme. Pirmā vēršanās pret homoseksualitāti Ķīnā parādījās Tan dinastijas valdīšanas laikā (618-907), kas sakrīt ar kristietības un islāma ietekmes parādīšanos[11], tomēr tā nebija spilgti izteikta līdz pat Ķīnas vesternizācijai 18. gadsimtā un vēlākajai Ķīnas Republikas dibināšanai.[12] Arī Japānā viendzimuma attiecības vēsturiski ir pastāvējušas kā normāla, sabiedrībā pieņemta prakse un svarīga budistu mūku un samuraju dzīvesveida daļa. Mūsdienu Japānā pastāvošie aizspriedumi pret viendzimuma attiecībām[13] ir ieviesušies līdz ar visaptverošo Japāņu sabiedrības vesternizāciju.

Visbeidzot – viendzimuma attiecības Krievijas vēsturē ir dokumentētas daudzu gadsimtu garumā. Lai arī pareizticīgo baznīca homoseksuālas attiecības uzlūkoja kā grēku, homoseksuālām personām nebija daudz jāsaskaras ar ierobežojošām sankcijām. Pirmie valdības mēģinājumi izskaust homoseksualitāti parādījās 18. gadsimtā līdz ar cara Pētera Lielā paredzēto valsts modernizāciju, kad 1716. gadā tika aizliegtas homoseksuālas attiecības armijā. Vēlāk, 1832. gadā, tika kriminalizētas seksuālas attiecības starp vīriešiem visā valstī. Neskatoties uz aizliegumiem, daudzas pazīstamas personas, mākslinieki un intelektuāļi Krievijā atklāti piekopa viendzimuma attiecības, kā arī nostiprinājās homoseksuāļu subkultūra. Valdība plaši nevērsās pret māksliniekiem un intelektuāļiem, tomēr vispārējais sabiedrības viedoklis, ko lielā mērā noteica pareizticīgo baznīca, bija homoseksuāļiem nelabvēlīgs.

1917. gada oktobrī lielinieki sagrāba varu un proklamēja sociālistisku valsti, kam sekoja pilsoņu kara gadi. Pēc pilsoņu kara 1922. gadā tika dibināta Padomju Savienība un pieņemts kriminālkodekss, kura ietvaros tika dekriminalizēta sodomija. Lielinieku mērķis bija valsts modernizācija, un tā ietvēra arī likumu sekularizāciju un atbrīvošanos no tādiem bibliskiem terminiem kā sodomija un laulības pārkāpšana. Jaunie, moderni formulētie likumi nodrošināja tiesības brīvi precēties un šķirties bez nepieciešamības paskaidrot šķiršanās iemeslus, kā arī atviegloja vienprātīgas seksuālas attiecības starp diviem pieaugušiem cilvēkiem. Lai arī, salīdzinot ar tā laika likumiem Eiropas valstīs, Padomju Savienība izcēlās ar īpaši progresīviem seksuālās veselības likumiem, homoseksuālas attiecības netika uzskatītas par vēlamu parādību un tām netika piešķirts heteroseksuālām attiecībām līdzvērtīgs statuss. Salīdzinoši vēlīgāku attieksmi varēja baudīt homoseksuālas sievietes, jo stereotipiskais lesbietes tēls daļēji pārstāvēja emancipētas padomju sievietes vēlamās īpašības, ja neskaita bērnu radīšanu. Homoseksualitāte tika uzskatīta par medicīnisku problēmu, kura pagaidām nav ārstējama, bet tajā pašā laikā Eiropas valstīs praktizētie sodi par homoseksuālām attiecībām tika nosodīti kā buržuāzijas reakcionārisma izpausmes.[14]

Staļina valdīšanas laikā valsts politika mainījās, tika veiktas dažādas represijas pret nevēlamajiem sabiedrības elementiem. Piecgades plāna ietvaros tika paredzēts izskaust tādas sociālas parādības kā prostitūcija un ubagošana, apmācot, izglītojot cilvēkus un integrējot tos rūpnīcu un lauksaimniecības darbos, tomēr realitātē Staļina režīms šo problēmu risināšanai pielietoja skarbas metodes, jo sevišķi tuvojoties piecgades perioda beigām. Nevēlamie sabiedrības elementi tika arestēti un nogādāti darba nometnēs, kas bija iekārtotas pie lielākajām pilsētām. Arestējot sieviešu prostitūtas, policijai nācās saskarties arī ar vīriešu prostitūtām, kas meklēja klientus tajās pašās vietās. Staļina režīma konservatīvās seksuālās veselības politikas gaismā homoseksualitāte tika sasaistīta ar prostitūciju, pedofiliju un dažādām marginālām sabiedrības aprindām, un 1933. gadā homoseksuālas attiecības atkal tika aizliegtas. Kā iespējamos iemeslus šim aizliegumam var minēt centienus palielināt dzimstību un iegūt atbalstu no konservatīvās pareizticīgo baznīcas. Tāpat demogrāfiskās situācijas uzlabošanas nolūkos tika apgrūtināta laulības šķiršana un 1936. gadā — aizliegts aborts.[15]

Lai arī sekojošais Hruščova režīms atcēla daudzus Staļina konservatīvos likumus, tostarp abortu aizliegumu, homoseksuālu attiecību aizliegums palika spēkā. Hruščova laikā tika pārtraukta gulagu prakse un tās vietā ieviesti cietumsodi. Protams, stingrie aizliegumi nemazināja homoseksuāļu skaitu, un katru gadu līdz pat Padomju Savienības pastāvēšanas beigām cietumā par homoseksuālām attiecībām tika ieslodzīti līdz 1000 cilvēku.[16] Tajā pašā laikā padomju psihiatrija meklēja veidus, kā "izārstēt" homoseksualitāti, un tika piekopta eksperimentāla terapija homoseksuālām sievietēm – medikamenti un terapeitiskas pārrunas.

Homoseksuālas attiecības Krievijā tika legalizētas 1993. gadā, lielākoties pateicoties Rietumu sabiedrības un Eiropas Padomes spiedienam.[17] Prezidents Jeļcins parakstīja likumu, tomēr ne viņš, ne Krievijas parlaments nebija ieinteresēts seksuālo minoritāšu jautājumu risināšanā. Neviena no lielajām Krievijas politiskajām partijām nav centusies aizstāvēt seksuālo minoritāšu tiesības, tajā pašā laikā konservatīvās partijas ir centušās panākt pastāvošo tiesību ierobežošanu. Būtībā ir darīts viss, lai sabiedrība saprastu, ka seksuālās minoritātes netiek sodītas pēc padomju tradīcijām tikai tādēļ, ka to ir aizlieguši Rietumi.

Rietumu pasaulē 20. gadsimtā sabiedrība pamazām sāka atbrīvoties no daudzus gadsimtus pastāvējušajiem aizspriedumiem pret seksuālajām minoritātēm. Uzlabojās sabiedrības attieksme, un pakāpeniski tika atcelti dažādi seksuālās minoritātes ierobežojoši likumi. Lielā mērā ir jāpateicas pēc Otrā pasaules kara radītajai cilvēktiesību kustībai, kas aicināja uzlūkot visus cilvēkus kā līdztiesīgus, neskatoties uz dzimumu, rasi, tautību vai citām iezīmēm.

Krievijas un pārējās Padomju Savienības iedzīvotājiem šāda iespēja tika liegta. Cilvēki vēl nebija atguvušies no reliģisko organizāciju iesētajiem aizspriedumiem, kad pēc salīdzinoši liberālākas politikas desmitgades valsts atkal parādīja, ka seksuālās minoritātes uzskata par noziedzniekiem, un šādu attieksmi saglabāja tās stagnējošās pastāvēšanas 60 gadus, sodot vienprātīgās attiecībās esošus cilvēkus līdzīgi kā bērnu izmantotājus. Šāda valsts attieksme sabiedrībā ir radījusi priekšstatu, ka homoseksualitāte ir saistīta ar pedofiliju.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma arī Latvija mantojumā saņēma sabiedrībā nostiprinājušos aizspriedumus pret seksuālajām minoritātēm. Neskatoties uz sabiedrības aizspriedumiem, Latvijas valdība, salīdzinot ar Krieviju, ir izrādījusi lielāku ieinteresētību seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvēšanā – pēc neatkarības atgūšanas noteicošais valsts ārpolitikas mērķis ir bijusi pievienošanās un integrācija Eiropas Savienībā, kur viens no galvenajiem kritērijiem ir cilvēktiesību ievērošana.

1992. gadā Latvijā tika dekriminalizētas homoseksuālas attiecības, un 2006. gadā, pateicoties prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzstājībai, tika izdarīti grozījumi darba likumā, aizliedzot diskrimināciju darbavietā, balstoties uz seksuālo orientāciju. Tajā pašā laikā saskaņā ar 2005. gada grozījumiem[18] Satversmē ir noteikts, ka laulība Latvijā tiek saprasta kā savienība starp vīrieti un sievieti. Tāpat viendzimuma pāriem nav iespējas reģistrēt laulībai alternatīvu savienību un kopīgi adoptēt bērnus. Diemžēl ir problemātiski pieņemt mazāk diskriminējošus likumus situācijā, kad sabiedrībā joprojām valda stipri izteikti aizspriedumi pret seksuālajām minoritātēm. 2010. gadā SKDS veiktajā aptaujā redzams, ka 61% Latvijas iedzīvotāju uzskata homoseksualitāti par morāli nepieņemamu. Salīdzinājumam – šajā pašā aptaujā laulības pārkāpšanu par amorālu uzskata 57% iedzīvotāju.[19] Aizspriedumos balstītu viedokli ir grūti ietekmēt ar racionālu argumentāciju vai likumu reformām.

Homofobisko "tradicionālo vērtību" aizstāvju viedoklis parasti ir balstīts maldīgos priekšstatos, reliģiskajā fanātismā, nacionālismā, bailēs un neracionālos spriedumos. Piemēram, tiek veikti salīdzinājumi ar tādām parādībām kā zoofīliju un pedofiliju,[20] neņemot vērā, ka šajos gadījumos ir iesaistīts upuris, bet viendzimuma attiecības ir vienprātīgas, un tās saista abpusēja piekrišana. Seksuālo minoritāšu attiecības tiek uzlūkotas vienīgi kā seksuāls akts, neņemot vērā, ka sekss nav vienīgais, kas saista attiecībās esošus cilvēkus, un bieži aizmirstot par cilvēciskām jūtām, draudzību un mīlestību. Seksuālās minoritātes tiek uzlūkotas kā izvirtuši cilvēki, kas nevar vien sagaidīt, līdz varēs samaitāt vēl kādu citu.

Pagaidām nav skaidri zināmu cēloņu cilvēku seksuālajai orientācijai, tomēr pētnieki uzskata, ka to visdrīzāk nenosaka viens faktors, bet gan ģenētisku, hormonālu un vides faktoru kombinācija. Pēdējās desmitgadēs pētījumos prevalē bioloģiski seksuālās orientācijas veidošanās modeļi.[21] Kā norāda britu Karaliskā psihiatru kolēģija, "neskatoties uz psihiatriskām un psihoanalītiskām spekulācijām gandrīz gadsimta garumā, nav vērā ņemamu pierādījumu apgalvojumam, ka audzināšana vai agrā bērnībā pieredzēti notikumi kaut kādā veidā noteiktu personas heteroseksualitāti vai homoseksualitāti. Esošie pierādījumi liek domāt, ka seksuālajai orientācijai ir bioloģisks raksturs un ka to nosaka kompleksa mijiedarbība starp bioloģiskajiem faktoriem un apstākļiem dzemdē agrīnajās augļa attīstības stadijās. Tādēļ seksuālā orientācija nav izvēle."[22] Pētījumi parāda arī to, ka lielāko daļu homoseksuālu personu ir audzinājuši heteroseksuāli vecāki, bet lielākā daļa homoseksuālu vecāku audzināto bērnu izaug heteroseksuāli.[23]

Bažas par jaunatnes pievēršanu homoseksualitātei ir tieši tas, ko Krievijas valdība ir izvēlējusies par pamatojumu jaunajam "propagandas" likumam. Tomēr seksualitāte nav kaut kas līdzīgs politiskajiem uzskatiem, kurus kādam var uztiept vai aģitēt. Seksualitāte nav kaut kas, ko cilvēks pieņem kā lēmumu, tā nav izvēle. "Homoseksuālās propagandas" aizlieguma likums nesamazinās homoseksuāļu skaitu, lai kā politiķi un homofobiskā sabiedrības daļa to vēlētos. Padarot seksuālo minoritāšu jautājumus par sabiedriskajā telpā aizliegtu tematu, šis likums labākajā gadījumā liegs kādam homoseksuālam nepilngadīgajam informāciju par neparastajām sajūtām, kuras tas jūt pret sava dzimuma pārstāvjiem, vai arī liks skaidri saprast, ka viņa seksualitāte ir sabiedrībā nevēlama un nosodāma, tādā veidā aizkavējot jaunieša "iznākšanu no skapja". Varu tikai aicināt iztēloties, kā ir dzīvot ar apziņu, ka kāda jums bez jūsu izvēles piemītoša īpašība lielākajā daļā sabiedrības, tostarp radu un draugu starpā, tiek uzskatīta par nevēlamu, nosodāmu vai pretīgu. Iztēloties dzīvi, kurā jums ir jāslēpj sava seksualitāte (piemēram, tas, ka jums patīk vīrieši vai sievietes), ja nevēlaties tikt nosodīti un izstumti no sabiedrības. Šķiet, Krievijā, kur nu jau tradicionāli ir saskatāma ciniska attieksme pret cilvēktiesībām, šāda dzīve politiķiem un lielākajai Krievijas sabiedrības daļai ir tas, ko seksuālās minoritātes ir pelnījušas.

Vienīgais, ko šis likums patiešām aizsargās, būs sabiedrībā pastāvošie homofobiskie aizspriedumi. "Homoseksualitātes propagandas" likums aizliegs arī seksuālo minoritāšu parādes jeb "Praidus" – vienu no pagaidām veiksmīgākajiem līdzekļiem sabiedrības homofobijas mazināšanai. Konservatīvie un homofobiskie kritiķi seksuālo minoritāšu (LGBT) parādes mēdz dēvēt par agresiju un nemiera celšanu. Šādi cilvēki it kā demonstrē savu toleranci pret seksuālajām minoritātēm, sakot, ka viņiem nerūp, kas notiek katra cilvēka guļamistabā (šeit bieži tiek lietota vulgāra seksuālas darbības aprakstoša leksika) tik ilgi, kamēr tas nav zināms publiski. Seksualitāte ir intīma lieta, un ne katrs cilvēks vienmēr vēlas to publiski paust, tomēr cits jautājums ir smacējoša apziņa, ka par to ir obligāti jāklusē. "Praidi" kalpo kā apliecinājums, ka seksuālajām minoritātēm nav jākaunas un jāslēpj sava seksualitāte, un arī kā ziņojums homofobiskajai sabiedrības daļai, ka ne visiem ir pieņemama seksuālo minoritāšu diskriminācija. Pat tad, ja "Praids" vairāk līdzinās ielu sadursmei, nevis svētkiem (kā tas līdz šim ir bijis Krievijā), tas rosina diskusijas un atgādina par problēmu. Krievijas valdība kārtējo reizi ir parādījusi, ka tai nerūp minoritāšu tiesības, tieši pretēji – tā nostājas homofobiskās sabiedrības daļas pusē un atbalsta tās aizspriedumus un naidu ar likuma spēku, paildzinot homofobijas dzīvi Krievijā, iespējams, arī līdz 22. gadsimtam.


[1]     http://skapis.eu/2013/01/steidzami-krievija-atbalstists-diskriminejoss-likums/

[2]     Rictor Norton, A History of Homophobia, "1 The Ancient Hebrews", 15 April 2002

[3]     http://www.bidstrup.com/phobiahistory.htm

[4]     Rictor Norton, A History of Homophobia, "3 The Later Roman Empire & The Early Middle Ages"

[5]     http://www.guardian.co.uk/world/2012/oct/02/homosexuality-unafrican-claim-historical-embarrassment

[6]     Murray, Stephen (ed.); Roscoe, Will (ed.) (1998). Boy Wives and Female Husbands: Studies of African Homosexualities. New York: St. Martin's Press.

[7]     Evans-Pritchard, E. E. (December, 1970). Sexual Inversion among the Azande. American Anthropologist, New Series, 72(6), 1428–1434.

[8]     http://www.glbtq.com/social-sciences/latin_america_colonial.html

[9]     http://www.udel.edu/LAS/Vol3-2Coello.html

[10]   Khaled El-Rouayheb. Before Homosexuality in the Arab-Islamic World 1500–1800. p. 12.

[11]   Hinsch, Bret. (1990). Passions of the Cut Sleeve. University of California Press. p. 77-78.

[12]   Kang, Wenqing. Obsession: male same-sex relations in China, 1900-1950, Hong Kong University Press. p. 3.

[13]   http://web.archive.org/web/20060617175751/http://sodomylaws.org/world/japan/jpnews001.htm

[14]   http://www.glbtq.com/social-sciences/russia,5.html

[15]   http://www.glbtq.com/social-sciences/russia,6.html

[16]   http://community.middlebury.edu/~moss/RGC2.html

[17]   http://www.unhcr.org/refworld/docid/3ae6ad788c.html

[18]   http://www.likumi.lv/doc.php?id=124957

[19]   http://www.skds.lv/doc/Morale_SKDS_032010.pdf

[20]   Latvijas Kristīgajā radio reiz dzirdēju homoseksualitātes salīdzinājumu ar kleptomāniju – cilvēkam nevarot pārmest to, ka viņam ir šāds grēks, jo tā neesot viņa izvēle, bet varot pārmest nevēlēšanos tai pretoties. Salīdzinājums ir absurds, jo zādzībā ir upuris – cilvēks, kuram tiek atņemta lieta –, bet viendzimuma attiecības ir vienprātīgas, un tās saista abpusēja piekrišana.

[21]   http://www.apa.org/helpcenter/sexual-orientation.aspx

[22]   http://www.rcpsych.ac.uk/pdf/Submission%20to%20the%20Church%20of%20England.pdf

[23]   http://www.courts.ca.gov/documents/Amer_Psychological_Assn_Amicus_Curiae_Brief.pdf

 

Ingmārs Freimanis

Ingmārs Freimanis ir absolvējis LU VFF. Interesējas par zinātni, politiku, internetu, kultūru, cilvēktiesībām. Audzina bērnus un brīvajā laikā skeitbordo.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
45

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!