Biedrības "Papardes zieds" valdes priekšsēdētājas Iveta Ķelles komentārs par Saeimā rosināto likumprojektu - grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā.
Šķiet, nav tālu tā diena, kad kultūras vēstures skolotāji būs spiesti ar melno marķieri aizkrāsot Mikelandželo Dāvida skulptūras attēlā visu, kas atrodas zem jostasvietas. Tāpēc, ka "nav pieļaujama mērķtiecīga seksualizācija izglītības sistēmā, kas tiek slēpta dzimumu līdztiesības, cilvēktiesību, homofobijas, drošumspējas, veselības mācības vai kādā citā aizsegā". Šis ir izvilkums no deputātu I. Cvetkovas, I. Bites, G. Bilsēna, I. Bišofas, G. Igauņa, I. Vanagas un I. Meļņikova ierosinājuma grozīt Bērnu tiesību aizsardzības likumu, aizliedzot "seksuālo attiecību popularizēšanu un reklāmu bērnu izglītības un aprūpes iestādēs" (skat. ŠEIT) Esmu gan diezgan pārsteigta, jo līdz šim nebiju pamanījusi, ka kaut kas tāds Latvijā būtu atļauts. Gribētos dzirdēt skaidrojumu no visiem Saeimas deputātiem, kuri pagājušajā nedēļā nobalsoja "PAR" likuma virzību, − kā īsti notiek seksualizācija izglītības sistēmā?
Skola – vismazāk seksualizētā vide bērnam
Uzzinot par šīm šausmām, kas, iespējams, sagaida Latvijas bērnu izglītības un aprūpes iestādes, es atmiņā pārcilāju tās daudzās skolas, bērnudārzus un aprūpes iestādes, kurās esmu bijusi un runājusi par veselības jautājumiem. Es nevarēju atsaukt atmiņā nevienu, kur būtu vērojamas pat vismazākās seksualizācijas pazīmes vai, vēl trakāk, seksuālo attiecību popularizēšana.
Izglītības iestādes, iespējams, ir vienīgās vietas, kurās bērnus neuzlūko no žurnālu vākiem atkailināti, seksualizēti mīlas pārīši, ko var ieraudzīt jebkurā veikalā, kioskā un pasta nodaļā, kur notiek žurnālu tirdzniecība. Skolās un bērnudārzos fonā nav ieslēgts televizors ar reklāmām, kuru autori labi zina, ka sekss ir lielisks pārdošanas instruments. Skolās un dārziņos bērniem nav iespējas nekontrolēti un bez laika ierobežojuma sērfot internetā un netraucēti apmeklēt pornogrāfiska rakstura lapas.
Pretēji Vladimira Lindermaņa un Kaspara Dimitera kungu bažām, skolās un bērnudārzos nemāca masturbēt un nerunā par seksuālajām attiecībām. Bērnudārzu un skolu programmas mērķtiecīgi un atbilstoši bērnu attīstības līmenim piedāvā izzināt pasauli un sevi, rosina aizdomāties par draudzību, savstarpēju uzticību, ģimeni, konfliktu risināšanu neaizvainojošā veidā un māca daudzas citas dzīvei noderīgas lietas.
Vai šībrīža izglītība ir pietiekama veselības jautājumos?
Varbūt likuma grozījumu iniciatori uzskata, ka bērni ir pietiekami izglītoti veselības jautājumos un seksuālā audzināšana ir vecāku atbildība? Fakti Latvijā gan runā par pretējo. Pirmkārt, jāmin seksuālā vardarbība sociālās aprūpes iestādēs, kur klientiem nav iemācīts veidot uz savstarpēju cieņu un mīlestību balstītas attiecības. Jaunieši nav iemācīti pateikt "nē" vardarbīgām seksuālām attiecībām. Otrkārt, Latvijā pieaug HIV inficētu jauno sieviešu skaits (kuras nākotnē būs māmiņas), kas inficējušās heteroseksuālu attiecību rezultātā. Treškārt, Latvijā nav izskausta seksuālā vardarbība ģimenēs un sabiedrībā. Ceturtkārt, pieaug meiteņu skaits, kuras nesaprot, kas ir mēnešreizes un kā var "palikt stāvoklī". Šo sarakstu varētu tikai turpināt.
Rūpes par demogrāfiju – dzemdības 14 gadu vecumā?
Viens no argumentiem, kura aizsegā ir tapuši šie grozījumi, ir rūpes par demogrāfiju. Tādā gadījumā seksualizācija skolās būtu jāveicina − tas pat varētu uzlabot dzimstības rādītājus. Jo jau pagājušogad ir panākts zināms progress – agrāk vienā gadā vidēji 3−4 meitenēm vecumā līdz 14 gadiem piedzima bērni, bet pērn mazgadīgu māmiņu skaits sasniedza jau desmit. Šis dzimstības rādītāja "uzlabojums" jau šobrīd panākts ar nepietiekamu seksuālo izglītību skolās.
Atļaušu ginekologiem diskutēt par to, cik četrpadsmitgadīgas meitenes nenobriedušais organisms ir fizioloģiski gatavs šādai slodzei, kā arī psihologiem runāt par to, cik šīs meitenes gatavas dzemdībām un rūpēm par bērniem emocionāli. Taču bieži šīs pāragrās grūtniecības ir nezināšanas sekas: 7.−8. klases skolēni pamīcās pa gultu, meitenei beidzas mēnešreizes, par ko viņa īpaši nesatraucas, jo tās vēl tā pa īstam nebija sākušās. Varbūt meiteni uztrauc nesaprotamais svara pieaugums un sāpes vēderā, taču bieži vien gan gados jaunā grūtniece, gan viņas māte par dzemdībām uzzina neilgi pirms procesa sākuma. Vai tāda ir Latvijas nākotnes vīzija, par ko balsoja likumprojekta virzīšanas atbalstītāji?
Gribas arī jautāt, ko Saeimas deputāi plāno darīt ar seksualizāciju televīzijas reklāmās, filmās, dzeltenās preses lappusēs un sociālajos medijos? Vai turpināsim dzīvot pēc principa – klausieties manos vārdos, bet neskatieties manos darbos?
Skatīsimies patiesībai acīs
Varbūt tomēr labāk ir paskatīties patiesībai acīs un saprast, ka nespēsim pagriezt atpakaļ laika ratu par simts gadiem un aizliegt tehnoloģijas mūsu dzīvē. Neliekuļosim saviem bērniem. Tā vietā paskatīsimies, kā mēs varam palīdzēt tiem bērniem, kuriem mūsu palīdzība ir īpaši vajadzīga. Iemācīsim rūpēties par savu veselību ne tikai ģimenēs augošiem bērniem, bet arī vairāk nekā 3000 bērnu namu iemītniekiem. Rūpēsimies par tiem bērniem, kuru vecāki dzīves spiestu apstākļu dēļ strādā svešumā. Uzzināsim, cik patiesībā bērnu Latvijā ir ielu bērni un tādēļ pakļauti daudziem riskiem, tajā skaitā seksuālajai vardarbībai, cilvēku tirdzniecībai un prostitūcijai.
Galu galā, tā vietā, lai padarītu Latvijas jauniešus nezinošākus un neaizsargātākus, papūlēsimies veidot veselīgu vidi skolās, samazināt smēķēšanu, alkohola un narkotiku lietošanu jauniešu vidū, novērst pusaudžu pašnāvības un vardarbību starp jauniešiem.
6