Par „grāmatu-fantomu”

Beidzot ― 2008. gada sākumā ― latviski izdota (Rīga, Intelekts, 2008) F.V. Nīčes piezīmju izlase, kuras nosaukums atbilstoši autora izstrādātajam plānam un piezīmju tematikai ir „Varasgriba” (Der Wille zur Macht) un kurās viņš izvērš tapšanas nevainīguma prezumpcijas (Unschuld des Werdens) un spēka, varēšanas un spējas pastāvēt (Macht, Wille zur Macht) aizstāvības izstrādi.

1906. gada izdevuma sastādītāji ― Nīčes māsa Elizabete Ferstere-Nīče (Förster-Nietzsche) un Nīčes draugs Pēteris Gasts (Gast; īstajā vārdā ― Heinrihs Kozelics (Heinrich Köselitz)).

Tulkotāja latviešu valodā ― Klāra Muela. Tulkots no korekti izraudzīta avota ― Kröners Taschenausgabe 78. sējuma 13. izdevuma, kas pārskatīts 1906. un 1911. gada izdevumos, izmantotos terminus salīdzinot ar Montinari (Montinari) un Kolli (Colli) Nīčes rakstu kritisko izdevumu.[1]

„Tas, kas mums šodien ir pieejams kā grāmata ar nosaukumu „Varasgriba”, satur priekšdarbus šim darbam un fragmentāras iestrādnes. Arī plāna uzmetums, kurā šie fragmenti ir iekārtoti, iedalījums četrās grāmatās un grāmatu virsraksti ir paša Nīčes radīti,” raksta Heidegers.[2]

Ansis Zunde, iesākot pēcvārdu tulkojumam latviešu valodā, raksta šādi: „„Eleganti” ― tieši šo vārdu esot bieži lietojis neārstējami vājprātīgais ― vai tomēr ārprātīgais ― Frīdrihs Vilhelms Nīče. Viņa eksperimentālo filozofiju īpaši elegantu padara pēc nāves publicētā grāmata Der Wille zur Macht. Stingri pēc klasiskiem kritērijiem spriežot, jāteic, ka Nīčem tādas grāmatas nav, kaut gan viņš pie tās bija izmisīgi strādājis, atstājis neskaitāmus uzmetumus un plānus, bet ... tādu to viņš pats nekad nebūtu publicējis.”[3]

„Starp 1882. un 1885. gadu viņu (Nīči ― L.G.) kā vētra pārņem „Zaratustras” izveide. Tajos pašos gados rodas plāns arī viņa galvenās filozofiskās būves izveidei. Plānotā darba sagatavošanas laikā daudzkārt mainās uzmetumi, plāns, iedalījums un izkārtojuma vēsturiskie atskaites punkti. Viņš nespēj izvēlēties tikai vienu no tiem; tāpat ― izveidot tādu veselumu, no kura būtu nomanāms projekts, kas darbam piešķīris valdošās proporcijas. Pēdējā gadā pirms garīgā sabrukuma (1888) viņš pilnībā atsakās no sākotnējiem nodomiem. Nīči pārņēmis dīvains nemiers. Viņš nespēj sagaidīt ietilpīga darba lēno nobriešanu, kas kā darbs runātu tikai no sevis paša. (...) Rodas nelielie raksti „Vāgnera gadījums”, „Nīče contra Vāgners”, „Elku mijkrēslis”, „Ecce homo” un „Antikrists”, kas iznāk tikai 1890. gadā. (...) Īstenā Nīčes filozofija paliek iepakaļ kā „Mantojuma fragmenti”” (Nachlass).

Gadu pēc Nīčes nāves ― 1901. gadā ― tiek izdota viņa pirmā galvenā darba iestrāžu kompilācija, ko veido Nīčes arhīva līdzstrādnieki brāļi Horneferi.[4] Šim kopsalikumam par pamatu tiek ņemts paša Nīčes 1887. gada 17. martā izveidotais plāns, papildus izmantojot reģistrus, kuros Nīče atsevišķas daļas ir apvienojis grupās.

Pirmajā, kā arī turpmākajos izdevumos no rokrakstiem atšifrētie atstātie fragmenti, ir numurēti. Pirmais „Varasgribas” izdevums satur 483 numurus.

Drīz vien izrādījās, ka šis izdevums salīdzinājumā ar pieejamo materiālu rokrakstos ir ārkārtīgi nepilnīgs. 1906. gadā kā Nīčes darbu Taschenausgabe 9. un 10. sējums klajā nāca jauns, ievērojami papildināts izdevums, vienlaikus saglabājot iepriekšējo plānojumu. Tajā bija ietvertas 1067 fragmentu vienības, tātad divreiz vairāk nekā pirmajā. 1911. gadā šis izdevums nāca klajā kā Nīčes darbu Grosoktavausgabe 15. un 16. sējums.


Nupat citētais Heidegers, tāpat kā daudzi citi pētnieki, Nīčes galveno filozofiju saskata nevis publicētajos darbos, bet gan piezīmēs. Par Nīčes „galveno darbu” viņš uzskata „Varasgribu.”[5] Piezīmēšu, ka Heidegera interpretācija vēl aizvien tiek atzīta par izmantojamu un tiek izmantota. Tiesa, dažādu interpretu darbos tiek minēti atšķirīgi viedokļi par to, ar kuru darbu, piezīmi vai pat gadu sākama piezīmju-aforismu pieskaitīšana varasgribas koncepcijas izstrādei ― iespējams, tas ir „Zaratustra”; iespējams, tieši „Zaratustras” pārvarēšana, bet varbūt aizsākums meklējams 13 gadus vecā Nīčes pārdomās par ļaunuma iedabu. Ņemot vērā Nīčes haotisko, situacionālo un sevi komentējošo rakstības stilu, šāda situācija nav nekas neiedomājams. Taču par varasgribas koncepcijas beigu gadu skaitli domas nedalās ― tas ir Nīčes garīgā sabrukuma gads, proti, 1888. gads.

„Varasgribas” koncepcija tiek izstrādāta ne tikai apzināti izstrādātu aforismu ― fragmentāru atziņu formā, bet arī tajā laikā rakstītajos sacerējumos ― rakstot priekšvārdus jau izdoto darbu pārizdevumiem, kā arī gatavojot jaunus izdevumus (1886.―1887. g. iznāk „Viņpus laba un ļauna” (Jenseits Gut und Böse. Vorspiel einer Philosophie der Zukunft), kā arī „Morāles ģenealoģija” (Zur Genealogie der Moral)). Attiecīgi arī pavisam agrīnos darbos un pārspriedumos (pēkšņi) atklājas varasgribas koncepcijas tēzes balstošas iezīmes.

Darbu „Varasgriba. Mēģinājums pārvērtēt vērtības”, kas veidotu jaunu antropoloģiju, kurā būtisks uzsvars likts uz ētikas principu novērtēšanu un to saites veidošanu ar vēsturiski ģenealoģiskiem principiem, veidojot savstarpējas ietekmes attiecību starp dzīvību un dzīvi, Nīče bija iecerējis kā savu nozīmīgāko teorētisko darbu un gatavojās veltīt vismaz piecus, sešus gadus tā shēmas izveidei, kurai būtu jāaptver visa viņa filozofija. Arī visnotaļ interesantā apziņas un izziņas teorija ir pakārtota jaunas (kur jaunums tiktu noteikts attiecībā pret kultūrvēsturisko situāciju un kā tās kritika), cilvēciskākas ētikas izveides un pamatošanas nepieciešamībai, statot to attiecībā ar aizspriedumu un konvencijas jautājumu apkārtējai videi pielāgošanās vēstures kontekstā. Tulkojuma pēcvārdā A. Zunde ievieto Nīčes ētikas koncepciju vācu filozofijas ― Hēgeļa (Hegel), Kanta (Kant), Šopenhauera (Schopenhauer) ― kontekstā, uzsverot jaunas vērtību loģisko modalitāšu sākotnes vai vietas meklējumus; Nīčes pierakstu fragmentos varam atrast atsauces arī uz Leibnicu (Leibniz), Spinozu (Spinoza), Dekartu (Descartes) un citiem.

Tomēr Nīčes aizraušanās ar perspektīvismu, to statot pāri argumentētam, kopsakarīgam tekstuālam izvērsumam, visnotaļ apgrūtina kopsakarīgu viņa tekstu lasījumu ― tāpat kā teksta pakārtošana ikdienas situācijām, pašsajūtām, kā arī to nozīmes maiņa paša sniegtos komentāros savās piezīmēs.

Par tulkojumu un izdevumu latviski

Tulkojums latviski ir patīkams un īstenots labā, plūstošā latviešu valodā. Par laimi, grāmatas saturiskajai kvalitātei nav nekāda sakara ar atbaidošo grāmatas noformējumu. Interesanti, kurš ir aizsācis un kāpēc tiek turpināts Nīčes darbus izdot perversa izskata ievākojumā, kur neiztrūkstošs elements ir sarkanā krāsa un mēģinājumi veidot pārāk uzsvērtas asociācijas ar uguni un gaismu.

Savukārt Nīčes darba tulkojums ir mierīgs un literāri kvalitatīvs; pēcvārds ― saturīgs un ieteicams katram, kuru interesē Nīčes atziņas.

Par tulkojumu

Nīče fragmentē tekstu aprautos teikumos, kas rakstīti tagadnes formā. Situācijas izraisītu pārdomu un tēlainu asociāciju uzmācīga atkārtošanās tiek pārvarēta, piešķirot tām literāri baudāmu veidolu. Bieži vien tās ir komentārs kādai senākai tēzei vai notikumam. „Varasgribas” fragmentu secība, kādu mēs atrodam publikācijā, ir veidota vēlāk didaktiskos nolūkos, it kā atlasot labākos.

Ja Nīčes rakstītais brīžiem novietojies uz asociāciju eskalatora, kas slīd, neiegūstot paliekošu nozīmi, un tā jēga iestiprināta komentāru un interpretāciju tekstu savijumos, tulkotāja, manuprāt, dažreiz ir apsteigusi tekstu, pakļaujot to latviešu valodas labskanīgumam. Tulkojums ir padarījis Nīčes tekstu stāstošāku. Vietās, kur Nīče klibo un mēģina saprast, pārdomāt vai komentēt, tulkotāja laižas spārnos, summējot vārdus nedaudz citā iznākumā, to jēgu pakārtojot savam pieņēmumam par tā saturu un izsakot pēc iespējas labākā latviešu valodā. Acīmredzot viena fragmenta-aforisma atsevišķi teikumi tiek uztverti kā veseluma daļas, kuras pašas par sevi nav ar noteiktu, saglabājamu nozīmi, bet ir pakārtojamas fragmenta kopējās jēgas pārcēlumam ― tulkojums vietām uzskatāms par atstāstu netiešā runā.

Tā kā Nīče ne tikai fragmentē savu tekstu aforismos, bet arī teikumus ― daļās, tulkotāja reizēm nav spējusi izsekot atsevišķu daļu loģiskai un tematiskai saistībai. Tāpat vērojami neatbilstoši vārdu tulkojumi, kaut arī „pareizais” reizēm izriet no konteksta. Jāpiebilst, ka grāmatas izdevumam latviešu valodā nav minēts ne redaktors, ne korektors. Taču tie ir aspekti, kas nemaina tulkojuma pozitīvu novērtējumu.

Lai piedāvātu piemēru un sniegtu priekšstatu par tulkojuma valodu, vērsīšu uzmanību uz dažu brīvi izvēlētu fragmentu un teikumu tulkojumiem.

281. fragmentā, manuprāt, nepareizi iztulkots pirmais teikums, kur pārpratumu radījis iestarpinājums un nepieciešamība to pareizi saskaņot ar citām teikuma daļām. Rezultātā iegūts teikums, kurš apgalvo, ka prāts rūpējas par darbības un uzskatu virzieniem, bet kopības instinkts ― par kādas darbības vai pārliecības esības veidu. Atbilstoši oriģinālā teikuma jēga ir pretēja. Un ― galu galā ― teikumā tiek runāts par „mums”, nevis prātu. (Wenn wir uns, aus dem Instinkte der Gemeinschaft heraus, Vorschriften machen un gewisse Handlungen verbieten, so verbieten wir, wie es Vernunft hat, nicht eine Art zu „sein”, nicht eine „Gesinnung”, sondern nur eine gewisse Richtung und Nutzanwendung dieses „Seins”, dieser „Gesinnung”/ Ja vadoties no kopības instinkta, izstrādā priekšrakstus un aizliedz dažas darbības, tad prāts aizliedz nevis kāda parauga esību, nevis kādus uzskatus, bet tikai kādu praktisku esības un uzskatu virzienu un lietojumu.)

Turpat, 281. fragmentā, tulkotāja vārdu „Gesinnung” tulko kā „uzskati”. Piemēram, teikuma daļā „ ― tādus uzskatus, sirdi, kaislības, ko godājam visvairāk”. Tomēr atbilstoši gan nozīmei, gan kontekstam šis vārds vairāk nozīmē noteiktu emocionālu dispozīciju, tajā balstītu pārliecību, kaut arī atbilstoši vārdnīcai būtu arī „uzskati” vai „ētoss”. Piemēram, kā izteikumā „cilvēks ar cēlu dvēseli”. Tāpat 281. fragmentā uzruna „Jūs” pārtapusi par daudzskaitļa uzrunu „jūs”. Savukārt 1. fragmentu tulkotāja pabeidz ar teikumu kā vilciena sastāvu: „Tomēr ― gluži konkrētā ― kristīgā un morālā ― skaidrojumā mīt nihilisms.” (Vāciski: „Sondern: in einer ganz bestimmten Ausdeutung, in der christlich―moralischen, steckt der Nihilismus.”)

Par pēcvārdu

Uzslavējot to kā laba stila izpausmi un respektu pret cita autora tekstu, gribu īpaši atzīmēt to, ka jaunvārdi, kas sastopami grāmatas tekstā, ir atrodami pēcvārdā.

Pamatā tie ir mākslīgi veidoti salikteņi pēc vārda „varasgriba” (Der Wille zur Macht) principa. Tādējādi autoram ir aiztaupītas pūles uzrakstīt tos izvērstā, jēdzīgā formā. Lai arī teksts tāpēc skaistāks un skaidrāks nekļūst, īpaši pārpratumi teksta interpretācijā nerodas. Piemēram ― šāda pasāža no pēcvārda 392. lapaspuses.: „Varasgriba liek dzīvai būtnei pārredzēt un pārvaldīt dzīves telpu un laiku; tā nav vienkārši griba dzīvot, nav bioloģiska „cīņa par eksistenci”. Varasgriba ir valdonīga tieksme apliecināt dzīvības potences un spējas. Tāpēc tā ir arī „Karotgriba”, „Pārspētgriba” un vispār ― Varētgriba. Tā nav vien cilvēka pamatnoteiksme, tā saceļ stāvus visu Bijuma būšanu.”

Taču grāmatas pēcvārdā atrodamas arī savdabīgas burtu skulptūras, piemēram, vārds „Buve”, kas nav interpretējamas kā runājamas valodas vārdi, ne arī iegūst nozīmi kādas tradīcijas kontekstā, un līdz ar to ir uzskatāmi nevis par jaunvārdiem, bet par dzejiskā aspekta līdzdalību tekstā.

Mans mīļākais jaunvārds-termins no šī izdevuma ir „labība” (no vārda „labs”; 395. lpp.) ― favorīts tāpēc, ka mana četrgadīgā dēla vārdu krājumā šis vārds bija ienācis pagājušajā gadā. Tagad viņš to ir atmetis un pārsvarā runā par konkrētu cilvēku vai norišu īpašībām, lietojot vārdus „labs”, „nelabs”. Viņam pretstats „labībai” bija „nelabība”. Nelabība izpaužas tā, ka labībā ir paslēpies pļāvējs ar izkapti un, kad meža ruksis nāk to izbradāt, viņš to žviks―žviks nopļauj. A. Zunde kā pretstatu „labībai” izvēlējies vārdu „ļaunība”. „Gan ļaunībai, gan labībai ir divas vēstures, kurās izvēršas un sevi pauž divi morāles tipi: kunga morāle un vergu morāle”, viņš raksta. (392. lpp.)

Ja vēl kādam ir vēlme izvēlēt savu mīļāko jaunvārdu, var piedāvāt „Bijumu”, „Bijuma būtmi” (397. lpp.) un „Buvi” (387. lpp.), vērtību vērti, kur „vērte” ir lietvārds u.c. (395. lpp.) „Pakavātums” (397. lpp.) ir paskaidrots ― „kā iejaukts kāršu kavā”, „Buvei” iekavās ir Sein. Tā kā „Buves Gans” lietots kontekstā, kurā minēts Heidegers, ir skaidrs, ka ar to tiek tulkots Hirt des Seins, piedēvējot Heidegera valodai netulkojamības statusu. Taču šādā veida vārdu un burtu salikumi, kam nav iespējams ne uztvert jēgu, ne saprast nozīmi, izdzēš pastāvošo nojausmu par kopīgo kontekstu vai pamattekstu, kas būtu varējis kalpot par pamatu to interpretācijai. Piebildīšu, ka Nīčes teksta tulkojumā Sein (esamība) konsekventi tiek tulkots kā „esība”; taču „esība” (piemēram, 617. fragmentā), tiek izmantota arī, lai tulkotu Seiendes (esošais).

Taču, neraugoties uz šādām atsevišķām savādībām, pēcvārds kopumā ir ļoti labs un korekts. Hēgelis, Markss, kungs-vergs un objektīvās vērtības ir konteksts, kurā tiek analizēts Nīčes estētiskās ētikas koncepcija.

Arī piezīmes nodaļu beigās ir piemērotas un sniedz Nīčes tekstā izmantoto citu valodu vārdu tulkojumus, nemēģinot pārsniegt tulkotājam piedienīgus papildinājumus un veidot saites ar citiem tekstiem un kultūras norisēm. Vienīgi nav paskaidrota Lakāna saistībā ievietotā shēma, ne arī dots tās paskaidrojums. Taču pats pēcvārda autors jau izteica nožēlu, ka viņam piemirsies ievietot shēmas paskaidrojumu, tādējādi pamatojot tās nozīmību.

Apkopjot varu teikt, ka šis izdevums man no sirds patīk un es augstu novērtēju tulkotājas pūles.