Par ģimeni

Paldies par rakstu!

Piekrītu, ka jautājums nav tik vienkāršs, kā to daudzi mēģina pasniegt.

Tomēr atļaušos kritiskās domāšanas speciālistam iebilst, ka apgalvojums, ka liecībās par pagātni nekādu dabisko ģimeņu nav un ģimenes jēdziens vēsturiski ir bijis visai mainīgs, arī ir atsaukšanās uz pagātni un vēlamā atlasīšana, ko viņš pats kritizē.

Grūti ir arī piekrist apgalvojumam (nu, kaut vai no loģikas viedokļa), ka vārdu savienojumam "dabiska ģimene" nav nekādas jēgas.

Kā arī apgalvojums, ka "Kristietība nevar būt paraugs, jo tajā attieksme pret ģimeni ir daudz ambivalentāka nekā tā, ko anahroniski varam nolasīt gleznās, kurās redzama māte ar bērnu." ir varens straw-man.

Šis apgalvojums sevī ietver tādu kā slēptu premisi, ka kristietības attieksme pret ģimeni ietver morāli apšaubāmas situācijas (kas galvenokārt aprakstītās vecajā derībā - poligāmija, incests, ārlaulības sakari, u.c.), un ka šīs situācijas kristietībā tiktu traktētas kā morāli akceptējamas. Domāju, ka jebkurš teoloģijas pirmā kursa students mācētu paskaidrot, ka šādu situāciju un notikumu apraksti bībelē notikumus dokumentē, nevis morāli leģitimizē. Neskaidrošu, ar ko kristietība atšķiras no ortodoksālā jūdaisma, to katrs var uzzināt pats, tomēr nosaukums ļauj minēt, ka tās centrā ir sekošana Kristus mācībām. Vai autors var norādīt kādu konkrētu jaunās derības rakstu vietu, uz kuru viņš atsaucas, kur Jēzus vai apustuļu attieksme pret vīrieša un sievietes savienību būtu ambivalenti uztverama? Cik atminos, tur nekā neskaidra nebija. Negribētos domāt, ka autors tīšuprāt sagroza īstenību, tāpēc pieļauju, ka tā ir vienkārši nezināšana.

Starp citu, kristietības morālā sistēma, kuru šeit piedāvā atmest kā nederīgu paraugu, ir vēsturiskais pamats rakstā minētajām Rietumu sabiedrības fundamentālajām vērtībām un izpratnei par taisnīgumu. Tostarp arī idejai par cilvēka dzīvības svētumu un no tās izrietošajām cilvēktiesībām, pie kurām nereti apelē arī humānisti. Tikai atšķirībā no humānisma, kristietība piedāvā loģisku atbildi uz jautājumu, kāpēc vienas sauszemē izkāpušas zivs pēctecim būtu jāievēro kādi nebūt morāles likumi attiecībā uz citu zivju pēctečiem.

Varbūt būtu vajadzējis uzrakstīt par to, ka ja cilvēkiem ir grūti vienoties pat par jēdzienu definīcijām, tad kur nu vēl par absolūtām vērtībām. Varbūt tam par iemeslu ir nevis aprobežotība vai izglītības trūkums, bet gan atšķirīgi morālo sistēmu pamati.
Lai cilvēki sarunājoties varētu saprasties, vārdiem jābūt konkrētai nozīmei. Jo, ja ar vārdu "ģimene" katrs domā kaut ko pavisam citu, tad visi turpina runāt viens otram garām.

Nezinu, vai šī stratēģija, ko izvēlējušies cilvēki, kas šobrīd sakās Latvijā aizstāvam viendzimuma pāru ar bērniem tiesības, ir produktīva. Jo, tā vietā, lai lietas sauktu īstajos vārdos un argumentēti runātu par konkrētām vajadzībām, šobrīd ar sabiedrību tiek manipulēts izteikti emocionāli. Rodas iespaids, ka vienā maisā grib pārdot vairākus kaķus. Un, ja tu to visu maisu nepērc, tad saka, ka tev nav sirds.

Noteikti ir iespējams to visu darīt kaut kā citādi. Skaidrāk. Godīgāk.