Ģimenes jēdziens ir kļuvis aktuāls saistībā ar Satversmes tiesas lēmumu par atvaļinājuma piešķiršanu pēc bērna piedzimšanas un tam sekojošo Nacionālās apvienības rosinājumu precizēt Latvijas Republikas Satversmes tekstu, iestrādājot Satversmē skaidrojumu ģimenes jēdzienam. Pirms dažām dienām, proti, 21. janvārī, notika arī "Satori" diskusija par šiem "ģimenes nemieriem", sarunu vadīja Jānis Ozoliņš, tajā piedalījās Agnese Irbe, Raivis Bičevskis, Anna Auziņa un Kārlis Vērdiņš. Sarunu patiešām ir vērts noskatīties, jo, lai gan pagara un mazliet haotiska, tā, manuprāt, bija ļoti saturīga, un pat tad, kad likās – nu jau runātāji ir sevi izsmēluši un sāk atkārtoties, pēkšņi tika pieteikti jauni un būtiski problēmas aspekti. Arī šī sleja ir tikai neliels komentārs "Satori" diskusijai, nevis mēģinājums sakārtot visu tēmu gūzmu, kas tiek paceltas no jūras dzīlēm, kad nolemjam rūpīgāk izpētīt, kas sakrājies tīklā, ko mierīgi esam vilkuši līdzi mūsu valsts kuģim kopš brīža, kad Satversmes sapulce 1922. gadā vai Saeima 1998. gadā ierakstīja valsts pamatlikumā vārdu "ģimene".
Politika
Pati tēma – kas īsti ir ģimene – rosina uz intelektuālu diskusiju. Un viena no intelektuāļu funkcijām ir palīdzēt sabiedrībai, politiķiem un juristiem saprast, kāda ir mūsu lietoto vārdu bagāža. Pirmajā mirklī varbūt šķiet, ka intelektuāļi tikai sarežģī to, kas ir pašsaprotams. Bet tā gluži nav. Pirmkārt, nav vajadzīgas nekādas eksotiskas teorijas, lai saprastu, ka šī skaidrība ir iluzora. Pietiek kaut vai papētīt, kā ikdienā lietojam vārdu "ģimene", lai pārliecinātos – vārdi ir daudznozīmīgi. Otrkārt, aprakstot šo daudznozīmību, intelektuāļi veic noteiktu funkciju – iztausta iespējas un riskus, ko līdzi nes kāda vārda lietojums. Vārdiem ir sekas, un ģimenes jēdziens Satversmē ir tam pierādījums. Tas, ka likumdevējs nepadomāja, ko dara, kad ierakstīja šo terminu Satversmē, nav attaisnojums. Var jau būt, ka Saeimas deputāti un juristi 1998. gadā, kad Satversmē tika ierakstīts 110. pants, nevarēja paredzēt diskusiju par viendzimuma pāriem, bet šis jēdziens bija daudznozīmīgs arī toreiz un daudzus jautājumus, ko šobrīd uzdodam, kad diskutējam par to, kuras ģimenes valstij būtu jāaizsargā, varēja uzdot arī tolaik.
Tomēr būtu naivi iedomāties, ka šī ir tikai intelektuāla diskusija. Ikviens apzinās, ka abstraktie jautājumi par definīciju ir daļa no politiskās spēkošanās. Attiecīgi gribu pievērst uzmanību diviem notiekošā aspektiem. Pirmais no tiem – noteikti neuzskatu, ka intelektuāļiem jābūt tikai neitrāliem ekspertiem, tomēr, ja sapludinām abus uzdevumus – būt ne tikai gudram un zinošam ekspertam, bet arī sociāli aktīvam un atbildīgam sabiedrības loceklim –, tad vismaz cilvēkiem no malas ir grūti nošķirt, kad intelektuālis runā kā eksperts un kad – kā politiķis. Rezultātā rodas šaubas par ekspertīzi. "Satori" sarunas pieteikums nesolīja neitrālu diskusiju par terminu, un es saprotu, ka ir grūti vai pat iluzori nodalīt analīzi no politiskas pozīcijas, bet, manuprāt, būtu bijis produktīvi vismaz mēģināt. Šajā diskusijā pārejas starp analītiskiem un politiskiem jautājumiem bija pēkšņas un vienlaikus neskaidras, proti, bez brīdinājuma.
Otrs ir diskusijas politiskais aspekts. Politisko procesu bieži varam analizēt vairākos līmeņos. Piemēram, Nacionālās apvienības ierosinājums nostiprināt Satversmē ģimenes "tradicionālo" izpratni ietver gan politisku cīņu par fundamentālu jautājumu – kādai jābūt Latvijas sabiedrībai, gan partiju politikas ikdienu – cīņu par vēlētāju balsīm. Satversmes labojumi ir kārtējais ideālais temats partiju politikas kontekstā – no deputātiem tas neko neprasa, nav jārisina sarežģītas problēmas kā, piemēram, Covid krīze, daudzi Latvijas iedzīvotāji piekritīs, ka "tradicionālā ģimene" ir jāaizstāv, un, kad pienāks vēlēšanu diena, pastāv liela iespēja, ka daudzi politiķi tiks sodīti par neizdarību Covid krīzes laikā, kamēr Nacionālajai apvienībai būs, ar ko palielīties pat tad, ja labojumi tiks noraidīti, – sak, mēs vismaz mēģinājām. Nacionālo apvienību un tās vēlētājus neinteresē ģimenes definīcija.
Skaidrs, ka intelektuāļus šādi jautājumi kārdina, un arī mediji agrāk vai vēlāk pie tā nonāk: "Atnāciet, pastāstiet, kas īsti ir ģimene." Bet šādas diskusijas nav ceļš, kā ietekmēt konkrēto politisko procesu. Ja to grib darīt, neiesaistoties profesionālajā politikā, tad, pirmkārt, ir jākritizē konkrēti politiķu izteikumi; ja tie ir aplami, jāpiedāvā pozitīva alternatīva, bet galvenais – jāsaprot, ko cilvēks vēlas sasniegt un ko no vēlamā ir iespējams sasniegt. Vai šo mērķi vislabāk iespējams sasniegt, uzsākot vispārīgas diskusijas par katru jautājumu, ko kāds izdomā sabiedrībai pasviest?
Lielie jautājumi
Ar to negribu teikt, ka abstraktiem un fundamentāliem jautājumiem nav politiskas nozīmes. Tā ir, bet drīzāk stratēģiska, nevis taktiska. Spēkošanās starp Nacionālo apvienību un, piemēram, viendzimuma laulību aizstāvjiem ir daļa no sarežģīta sociāla procesa, kurā Latvijas sabiedrība izšķiras par to, kādai tai būt. Cita starpā tas ir jautājums, cik lielā mērā sabiedrība ir tiesīga iejaukties indivīda dzīvē. Manuprāt, tas ir centrālais jautājums arī diskusijā par ģimenes izpratni. "Satori" sarunā tas tika pieminēts minimāli, vienīgi Anna Auziņa ierunājās par to, ka demokrātijā ir pieņemts uzticēties indivīdu izvēlēm. Agneses Irbes skatījumu es skaidrotu tā – sabiedrība ir gadsimtu gaitā attīstījusies sistēma, kura iemieso zināmu pieredzi, ko ir riskanti ignorēt. Bet komplektā ar šo pieņēmumu nāk uzskats, ka sabiedrība ir tiesīga kaut vai pašsaglabāšanās vārdā piebremzēt atsevišķu cilvēku vēlmes un eksperimentus. Tas būtu tā saucamais konservatīvais skatījums, kuru droši vien atbalsta arī Nacionālā apvienība.
Domai principā var piekrist, bet jautājums ir par robežu. Pirmkārt, mans aicinājums ir izbeigt atsaukties uz vēsturi un runāt par dabisko ģimeni. Šim vārdu savienojumam nav jēgas. Protams, pastāv asinsradniecība, bet ar to nepietiek, lai definētu ģimeni. Govs un teļš ir radinieki, bet tā nav ģimene. Lauvu tēviņš, kurš nokož visus lauvu mātes mazuļus, kuri ieņemti no cita tēviņa, nedibina jaunu ģimeni. Ģimene ir sociāls veidojums un vēsturiski mainījusies. Manuprāt, ir bezjēdzīgi meklēt pagātnē apliecinājumus tam, ka ir kāds vispārpieņemts ģimenes paraugs. Tad jau varētu aktualizēt poligāmiju kā dabiskas ģimenes modeli. Tāpat mani kaitina, kad no pagātnes atlasa to, kas atbilst vēlamajam, bet ignorē nevēlamo. Tāpēc grieķi nevar būt mums paraugs – atcerēsimies kaut vai pedofilijas tradīciju. Kristietība nevar būt paraugs, jo tajā attieksme pret ģimeni ir daudz ambivalentāka nekā tā, ko anahroniski varam nolasīt gleznās, kurās redzama māte ar bērnu. Manuprāt, nav pamata apgalvojumam, ka vēsturiski laulības mērķis ir bijis rūpēties par bērniem vai nodrošināt viņiem labvēlīgus apstākļus augšanai. Cita starpā rūpes par pēcnācējiem vai dzimtas nākotni nav tas pats, kas rūpes par bērniem tādā nozīmē, kā to saprotam šodien.
Bet tam nav nozīmes, ja gribam atbildēt uz jautājumu, cik lielā mērā sabiedrībai ir tiesības iejaukties cilvēku vēlmēs un izvēlē. Tas nav "visu vai neko" tipa jautājums. Un diskusijā par ģimenes jēdzienu ir sadūrušās dažādas versijas par šo robežu. Arī tie, kuri aizstāv "tradicionālo" ģimeni, visticamāk, piekritīs, ka attiecības jābalsta uz patiesām jūtām, ka bērnam svarīgāka par asinsradniecību ir vecāku mīlestība, ka jābūt "tam, kas tu esi" u.tml. Tomēr, atzīstot šīs mūsdienu Rietumu sabiedrībai tik fundamentālās vērtības, jautājums par ģimenes robežām zaudē savu vienkāršību.
2