Šaubas par to, vai esmu vai neesmu alkoholiķis, atmetu vēl pamatskolas pēdējā klasē. Vai varbūt vidusskolas pirmajā kursā. Kopš tā laika un regulāras ielūkošanās glāzītē, zaļā pūķa dresēšanas, kāda stiprāka malka iebaudīšanas un sava dzimtas koka atzaru novērošanas labi apzinos, ka esmu alkoholiķis jau kādā trešajā ceturtajā paaudzē, un droši vien tāpēc par citiem alkoholiķiem interesējos ar lielu aizrautību un padziļinātu iejūtību. Labi zinu, ka alkohola iespaidā var piedzimt gan apbrīnojami labas domas, gan draņķīgas un pēcāk vien nožēlas vērtas idejas. Un vēl es zinu, ka ikvienu cilvēku alkohols no patīkama līdzcilvēka acumirklī spēj pārvērst atbaidošā riebeklī. Kādudien par to būs kaut kas jāuzraksta, bet pagaidām ar interesi mēdzu lasīt to, ko sarakstījuši citi.
Luk, piemēram, rakstā "Leslijas Džeimsones "Atlabšana" un stāsti, ko stāstām par dzeršanu jeb Ko literatūra par alholosmu pavēsta par atkarības dabu" minēts, ka uz alkoholismu var paraudzīties ne tikai kā uz psiholoģisku vai fizioloģisku, bet arī politisku ligu. Latvija šajā ziņā droši vien ir labs piemērs, jo vai gan kaut kur citur dažādu iekšpolitisku un ārpolitisku vētru laikā par sabiedriskās dienaskārtības apspriestāko jautājumu varētu kļūt divlitrīga alus iepakojuma iznīdēšana, bet valsts prezidents tautas atmiņā būtu nevis iegūlis ar kādu sekmīgu publisku runu, bet gan nosēdies un palicis ar vienu vienīgu frāzi: "Laikam no sākuma jāierauj..." Tāpat jāatceras, ka reiz arī tā dēvētajos 13. janvāra grautiņos logi tika izsisti tikai Saeimai, bibliotēkai un "Latvijas Balzama" dzērienu bodei.
###
Saskaņā ar grāmatmīļu vidū populāru leģendu bibliofils Jānis Misiņš (1862–1945) grāmatas mīlējis tik ļoti, ka tā jau bijusi uzskatāma par zināmu atkarību. Šī iemesla dēļ paziņas vairījušies viņam aizdot grāmatas, jo zinājuši, ka tās nekad atpakaļ vairs nesaņems. Vēl pēc kāda laika šīs grāmatas tad arī kļuvušas par Misiņa bibliotēkas krājuma pamatu. Lai arī šis stāsts, visticamāk, ir anekdote, par mūsu attiecībām ar grāmatām tas pavēsta diezgan daudz. Cilvēkus var iedalīt tajos, kam mājās ir grāmatas, un tajos, kam nav, tāpat – tajos, kam šīs grāmatas kaut ko nozīmē, un vēl tajos, kam ne parāk. Tiem, kam grāmatas mājās ir un kaut ko arī nozīmē, mājās parasti to ir krietni vien vairāk, nekā viņi ir spējuši izlasīt vai pat spēs izlasīt visas dzīves laikā. Japāņu valodā, kurā ir vārdi, kas apzīmē daudzas citās kultūras un valodās atsevišķos vārdos nenosaucamas parādības, tam ir pat īpašs apzīmējums – "tsunduku" –, kas nozīmē grāmatu pirkšanu, bet nelasīšanu.
Kā pamācošs "tsundoku" stāvokļa piemērs vairākās publikācijās ticis minēts Umberto Eko, kura mājas bibliotēkā bijis vairāk nekā 30 000 sējumu. Protams, viņš tos visus nekad neesot izlasījis, varbūt vienīgi paturējis rokā vai pašķirstījis. Un tomēr uzturēšanās tik milzīgā neizlasītu grāmatu, neapgūtu zināšanu sabiedrībā uzskatāma par vērtīgi un pamācošu. Mājas bibliotēka nav kādā brīnišķā dienā pabeidzams mērķis, bet atkal un atkal izmantojams līdzeklis – darbam, zinātniskiem pētījumiem vai izklaidei. Un, šādi paraugoties uz arvien augošo mājas bibliotēku, tur grūti ieraudzīt pat nejauši ieklīdušas vai liekas grāmatas, jo nekad nav iespējams paredzēt, kādas zināšanas vai varbūt tikai vienu vienīgu rindkopu mums var ievajadzēties rīt.
####
Enerģiju pieminēšanai ārpus fizikas vai enerģētikas nozares ir slikta piesmaka – atliek vien izteikties par vietas, lietas vai personas enerģiju, un uzvējo stiprāka vai vājāka ezoterisma piesmaka. Taču reizēm enerģija ir tikai enerģija, piemēram, kad zinātniskās fantastikas autoram rodas nepieciešamība savā darbā ieviest jaunus un alternatīvus enerģijas avotus, kas nebūtu aplikti ar obligātā iepirkuma komponentes piemaksu. Amerikāņu zinātniskās fantastikas klasiķis Roberts E. Hainlains stāstā "Lai top gaisma" ieviesa ar mālu pārklātas saules baterijas, ar kurām bija iespējama gandrīz simtprocentīgi efektīva strāvas ieguve. Mūsu pašu Jānis Ģirupnieks (1887–1964) romānā "Ceļojums zemes dziļumos" Kurzemes piekrastē bija izvietojis ar lielām burām kustināmus vēja ģeneratorus, bet krievu rakstnieku brāļu Arkādija Strugacka (1925–1991) un Borisa Strugacka (1933–2012) stāstā "Pikniks ceļmalā" (1972) (pēc tā veidota Andreja Tarkovska filma "Stalkers", 1979) ļaudis savas automašīnas bija iemanījušīes darbināt ar nelieliem, no Zonas paslepen iznsestiem nezināmas enerģijas stienīšiem (pirms tam gan, ja pareizi atminos, mašīnas šim enerģijas avotam bija kaut kā jāpārbūvē un jāpielāgo).
Cilvēka enerģijas avoti ir nemainīgāki, un nekas vairāk par ūdeni, gaisu, proteīniem un cukuru vismaz pagaidām nav izdomāts, taču mums vienalga patīk par sevi domāt enerģijas esamības vai neesamības, zūdamības, nezūdamības vai atgūstamības kategorijās. Mēs dodamies atvaļinājumā "izlādējušies", bet mājās atgriežamies ar "jaunu enerģijas lādiņu". Mēs "izlādējam" dusmas. Pēc nogurdinošas darbadienas mēs meklējam, "kur smelties enerģiju". Bērni un mazbērni, bet citkārt tīkama ainava mums dāvā "enerģiju visai dzīvei", pašā dzīvē uz priekšu tālāk tiek vien tie, kas jau pēc dabas ir "enerģiski", bet, ja nu galīgi aptrūkstas enerģijas, ir taču pieejami vēl arī "enerģijas dzērieni".
###
Rainis 1912. gada 3. jūnijā Kastaņolā redz sapni: "Amerikāņu māju redzu augstu kalnos pie ezera. Tad braucu ar amerikāni pa dzelzceļu un skatos lejā uz to vietu, ir ļoti augsti, līdzīgi kā skats no Salvatora. Vagons ir ierīkots ar ķēķi, blakus otrs arī ar ķēķi priekš ģimenes. Es saku, tā ir liela reforma, tā ierīkots vilciens." Pamostos, paskatos pa logu un redzu Sansalvatori. Dzīvē, ne sapnī. Rainis 1907. gada 22. septembrī: "Izejam uz Morkoti un ap Salvatori 1/2 8, ar kuģi līdz Morkotai kalnā augšā, aplej pie bazn. ar ūdeni, vecenei nozūd binokls. Kājām ap kalnu Figino, skaista vieta, priesteru suns, automobils pārbrauc. No Paradiso tramā."
0