– Kāda jums skaista eglīte! – teica pieaugusī māsa, Ziemassvētku vakarā tikko pa durvīm ienākusi, pati uzposusies un smaržīga. Un četrgadīgais brālis, mazliet kautrēdamies, bet vienlaikus piekrizdams viņas teiktajam, mirdzošām acīm mulsi, bet priecīgi atbildēja:
– Jā…
Eglītes skaistums it kā nebija viņa nopelns: tā bija augusi mežā, līdz tētis to bija atvedis un uzstādījis. Tomēr viņš bija kopā ar vecākiem to izrotājis. Viņš bija griezis sniegpārsliņas, piedalījies svētku galda klāšanā un nepacietīgi gaidījis māsu ierodamies. Viņš pats bija tik priecīgs par eglīti, rotājumiem un svētkiem, ka māsa to sajuta un novērtēja. Viņa varēja kā pirms dažiem gadiem, vēl pusaudzes vecumā, noburkšķēt, ka eglīte ir šķība, nav pietiekami kupla vai gana krāšņi izrotāta, tomēr šoreiz svarīgāk par vecāku nolikšanu pie vietas viņai bija pateikt brālītim kaut ko jauku, un vienlaikus viņas apbrīns skanēja patiesi. Šis mirklis man bija brīnišķīga Ziemassvētku dāvana, jo tie, protams, bija mani bērni, kas tādā veidā uzsāka svētku vakaru. Patiesībā tas notika jau pirms gada un iespiedās man atmiņā kā ļoti gaišs brīdis, bet tagad to stāstu tāpēc, ka pastarīša kautrais, bet pārliecinātais "jā" man likās pareizais veids, kā atbildēt uz šādiem komplimentiem arī tad, kad esi izaudzis liels.
Skaistuma apbrīnošana mazliet atšķiras no tām uzslavām, kas kaut kādā ziņā definē pašu cilvēku vai vismaz konkrētu viņa rīcību. Tā nav atzinība par centību, par to, ka beidzot proti pats saģērbties, par uzcītību vai labākām sekmēm, vai par to, ka pēc divdesmit gadiem esi iemācījies pagatavot labu rosolu – lai gan arī tādas uzslavas ir absolūti nepieciešamas un pieņemamas ar prieku, pašcieņu un pateicību. Taču novērotais bērna prieks un lepnums par saposto eglīti man liekas kaut kas līdzīgs mākslinieka priekam par piepeši izdevušos darbu, par tā novērtējumu: talants nav viņa nopelns, tā ir dāvana, un vienlaikus mākslinieks ir bijis līdzdalīgs mākslas darba tapšanā, ielicis pūles, vingrinājies un izglītojies.
Nekādā ziņā gan negribu salīdzināt svētku rotu ar mākslu. Lai gan "Doriana Greja ģīmetne" laika gaitā ir izrādījusies tīri noderīga grāmata, lielā mērā piekrītu Oskaram Vaildam, ka māksla ir pilnīgi nelietderīga. Vai, precīzāk, domāju, ka lietderība – pat tad, ja tā slēpjas darba idejā un pat ja šī ideja ir tik plaša kā vispārēja labā vai skaistā vairošana – nav obligāta mākslas darba sastāvdaļa. Vēl precīzāk – mākslas klātesamība matērijā nav atkarīga no šīs iespējamās plaša spektra lietderības. Var būt laba māksla, ko patīkami uzlūkot un ko daudzi vēlētos savās mājās kā dekoru; var būt laba māksla, kas patīk tikai dažiem, un arī pavisam kaitinoša, tāda, ko reti kurš gribētu redzēt sev tuvumā. Ticēšana, piemēram, sava laikmeta aktuālākajām idejām ir nepieciešama pasūtījuma darbos, kad ar materiālo stimulu nav gana, lai radītu mākslu. Tāda ticēšana ir jūtama renesanses portretos un sienu gleznojumos, tā atšķir Brīvības pieminekli no nu jau demontētā Uzvaras pieminekļa. Ja jānodala māksla no amatniecības, neesmu lasījusi neko labāku par Heidegera "Mākslas darba sākotnē" pausto domu par iepriekš apslēptas patiesības raisīšanos uz āru mākslas gadījumā.
Kaut arī mākslas vēsturē mēdz gadīties, ka novatoriska pieeja savā laikā netiek novērtēta, parasti tomēr vismaz daži laikabiedri apzinās tās svarīgumu un autora talantu – to mirdzumu, par kura konstatēšanu pašam māksliniekam neatliek nekas cits, kā jūsmīgi nočukstēt "jā", jo tas vienlaikus ir un nav viņa nopelns, un kura būtību ir tik grūti definēt. Ir pilnīgi skaidrs, ka talants ir kas noslēpumaināks nekā spējas vai dotības. Pagājušā gada nogalē ar interesi noklausījos interviju ar Gunu Zariņu, kura pie jautājuma par talantu ilgi minstinās, tad min drosmi, brīvību, dziļumu un kaislību, kā arī akcentē talanta noslēpumu, neizskaidrojamību. Viņa skaidro, ka talantu sevī var atpazīt pēc gandarījuma, uzsver, ka būtiska ir talanta ilgstamība, un norāda, ka savas dāvanas jālieto cieņpilni, nešķērdējot. Tā kā man kopš bērnības, pirmos trīsdesmit piecus gadus gan ar visai nelieliem panākumiem, tika atkārtots teiciens par deviņdesmit deviņiem procentiem smaga darba un tikai vienu procentu talanta, nešķērdēšanas aspekts man tagad šķiet īpaši interesants.
Uz citu cilvēku, jo īpaši jomas kolēģu, talanta augļiem iespējams skatīties divējādi. Ir saprotami, ja, ieraugot kādu izcilu darbu, gribas būt tam, kurš šo darbu radījis. Tāda skaudība var būt laba motivācija pašam izdarīt kaut ko citu – tikpat labu. Otrs veids ir vienkārši priecāties, ka kaut kas tik brīnišķīgs vispār ir tapis, lai kurš būtu dēvējams par darba autoru; vēlēties atklāt šo skaistumu citiem. Ar tādu pašu skatienu iespējams paraudzīties arī uz sevis radītu darbu – bez iedomības, bez grafomānijas, bez nevajadzīgas paškritikas redzēt, ka kaut kas ir izdevies. Tāpat kā var piedot sev nepilnības, kuras tu piedotu citiem, ir iespējams arī novērtēt savu sniegumu.
Un tad tu vari mirdzošām acīm nočukstēt "jā" mulsā pateicībā par novērtējumu, bet vēl vairāk – par pašu skaisto, kas ir un nav tavs nopelns. Apzinoties visas savas privilēģijas – sākot ar to, ka esi dzīvs –, kas ir devušas iespēju izkopt to noslēpumaino, ko var nosaukt par talantu. Pateicībā par visu pieredzēto, kas šo talantu veidojis; apzinoties arī savas izvēles, gribu un darbu, bet tomēr līdz galam nesaprotot, kā tas tā ir sanācis. Laikam jau šo neziņu un pārsteigumu domā tie autori, kas apgalvo, ka mākslas darbs pie viņiem atnāk pats vai kāds to sūta; ka viņi to nerada. Es personiski piederu pie pragmatiķiem, kas par šādiem izteikumiem ironizē – man jau sen vairs nekas "neatnāk", nākas vien strādāt. Tomēr gadās, ka nevaru racionāli izskaidrot mirdzuma rašanos, izsekot tā atnākšanai, vai tas būtu atklājies manā vai cita paveiktajā darbā.
1