Filmas "Būt par Džonu Malkoviču" (1999) galvenais varonis Kregs nejauši uziet portālu, caur kuru var nokļūt Džona Malkoviča galvā, skatīties uz pasauli Džona Malkoviča acīm un vismaz daļēji arī kontrolēt Džona Malkoviča rīcību. Drīz vien viņš ceļojumu pa šo portālu piedāvā arī citiem...
Līdz šim nebiju īpaši domājis, kā tas ir – būt par Džordžu Sorosu, šo nodarbi atstājot sazvērestību teoriju piekritēju ziņā. Viņiem patīk apgalvot, ka redz cauri Sorosa publiskajai fasādei un ir gatavi uzrādīt slepenos ietekmju tīklus. Var jau būt, ka viņiem taisnība, bet mani sazvērestību teorijās vienmēr ir mulsinājis tas, ka starp naivo cilvēku pūļiem ir tikai daži, kuri zina patiesību, teiksim, CIP direktors un ofisa darbinieks Ķengaragā.
"Satori" ziedojumu kampaņa piedāvā ļauties hakerisma pieredzei un kļūt par Džordžu Sorosu. Protams, drīzāk runa ir nevis par paša Sorosa, bet par sazvērestības teoriju piekritēju un liberālisma pretinieku fantāziju pasaules hakošanu. Šajā pasaulē par visām domām, kas nesakrīt ar manējām, kāds ir samaksājis. Piemēram, konservatīvās un nacionālistiskās idejas ir mūsējās, kā jau šie divi senlatviešu vārdi liecina, bet liberālās idejas ir svešas – kāds ar viltu mūsu vidū ir meklējis vājos un naivos, tos nobūris ar visādiem labumiem un, gluži kā dēmonu apsēsti, viņi tagad atkārto vārdus svešās mēlēs. "Satori" ir gatavs kļūt par portālu, caur kuru var nokļūt šī iedomātā Sorosa galvā un ietekmēt sabiedrību, tādējādi apstiprinot šo fantāziju. Vienīgais, kurš to nevar izdarīt, ir pats Džordžs Soross, lai gan – ja atceramies filmu…
Jāatzīstas, ka pirmo reizi, kad redzēju "Būt par Džonu Malkoviču", nezināju, kas ir Malkovičs. Iespējams, izsmalcinātā atsauce uz Sorosu arī daļai "Satori" lasītāju nav nemaz tik skaidra. Tātad dažos vārdos:
Džordžs Soross ir dzimis 1930. gadā Ungārijā, pēc tautības ebrejs. Viņa tēvs bija jurists, kuram izdevās paglābt savu ģimeni no holokausta, un Džordžs no Ungārijas aizbrauca tikai pēc kara – vispirms uz Lielbritāniju, vēlāk uz ASV. Ar laiku viņš kļuva par vienu no veiksmīgākajiem vērtspapīru un valūtas tirgotājiem. Sorosa slavenākā "operācija" notika 1992. gadā, kad viņa vadītais fonds nopelnīja no britu mārciņas cenas krituma. Problemātiskais šajos darījumos bija tas, ka viņš pārdeva tik milzīgas naudas summas, ka sava fonda peļņas dēļ būtībā eksperimentēja ar veselu valstu ekonomisko labklājību.
Padomju režīma beigās Džordžs Soross pievērsās demokrātijas un liberālisma ideju atbalstīšanai Austrumeiropā. Parasti par viņa iedvesmas avotu min filozofa Karla Popera teoriju par atšķirību starp slēgto un atvērto sabiedrību. Slēgtā sabiedrībā cenšas panākt stabilitāti, apslāpējot brīvību; tās blakusprodukts ir stagnācija un galu galā nespēja pieņemt realitāti. Atvērtā sabiedrībā cilvēkiem ir lielāka brīvība, viedokļu dažādība; šāda sabiedrība, pēc Popera domām, ir dinamiskāka, bet personiskas stabilitātes tajā ir mazāk. Nacistu un padomju režīms apslāpēja brīvību, solot kārtību un stabilitāti. Un, cik var saprast, Soross samērā ātri nonāca pie secinājuma, ka pāreja no padomju autoritārisma uz demokrātisku sabiedrību, kurā tiek respektētas indivīda tiesības, var arī nenotikt automātiski un šo pāreju nepieciešams atbalstīt, it sevišķi laikā, kad postpadomju sabiedrības mēģina vienlaicīgi tikt galā ar bezgala daudzām problēmām.
"Sorosa fonds–Latvija" tika izveidots 1992. gadā. Nozīmīgākie tā darbības gadi bija 90. gadu otrajā pusē un 2000. gadu sākumā. Būtībā "Sorosa fonds–Latvija" kļuva par platformu, kurā bija iespējams realizēt dažādus projektus, kas vismaz plašākā perspektīvā atbilda demokrātiskas, plurālistiskas, tolerantas sabiedrības mērķiem. Man, protams, vislabāk palikusi prātā grāmatu sērija "Cilvēks un sabiedrība", kurā tika izdotas 36 grāmatas dažādās humanitāro un sociālo zinātņu jomās – tika tulkots Berlins, Fuko, Bodrijārs, Heidegers, Gidenss u.c. Pēc sērijas beigām neviens cits tā arī īsti nepārņēma šo uzdevumu – piedāvāt visplašākā spektra nozīmīgu domātāju darbus latviešu valodā, vienīgi mākslas teorijas laukā iznāk Laikmetīgās mākslas centra sērija, un šis centrs arī ir izveidojies uz Sorosa laikmetīgās mākslas centra bāzes, kurš 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā atbalstīja laikmetīgo mākslu. Var diskutēt par to, kas konkrēti tika vai netika finansēts un kāpēc, bet pats fakts, ka laikmetīgā māksla tiek atbalstīta, nozīmēja ne tikai finansiālu palīdzību māksliniekiem, bet arī visas mākslas jomas novērtēšanu un atzīšanu. Kultūra bija tikai viens no fonda darbības virzieniem, un droši vien programmām pilsoniskās sabiedrības, sabiedrības integrācijas, kā arī izglītības attīstībai bija vēl lielāks iespaids – piemēram, ar "Sorosa fonda" atbalstu skolās ienāca kritiskās domāšanas mācību metodes.
Jaunā gadu tūkstoša otrās desmitgades sākumā Džordža Sorosa un viņa starptautiskā fonda mērķi pamazām mainījās un Latvija tika atzīta par valsti, kuras demokrātija vairs nav īpaši jābalsta. "Sorosa fonds–Latvija" kļuva par patstāvīgu sabiedrisko organizāciju un 2014. gadā mainīja savu nosaukumu uz "Dots", kurš vislabāk pazīstams kā festivāla "Lampa" organizētājs un kura valdē otro gadu esmu arī es.
Kā izrādās, Austrumeiropas vēsture ar to neapstājās. Tieši tad, kad Sorosa fonda darbība šajā reģionā pamazām beidzās, to atklāja liberālo ideju pretinieki. Autoritāro ideju fani Sorosu izmantoja kā modernās, liberālās sabiedrības ideju iemiesojumu, vienlaicīgi tēlojot viņu kā ārēju, naidīgu spēku. Īpaša loma, cik var saprast, te pieder Ungārijas premjerministram, kādreizējam liberālim, tagad neliberālās demokrātijas ideologam Viktoram Orbānam. Īpaši iespaidīga ir viņa 2018. gada runa, kurā Orbāns izmanto dažādus eifēmismus, lai atgādinātu par Sorosa etnisko piederību un par stereotipiem, kas ar to saistās.
Nav šaubu, ka Sorosa fonda darbība bija gan plašākā, gan šaurākā nozīmē politiska. Un, protams, šai darbībai var nepiekrist. Cita lieta, ka dažkārt demokrātijas, individuālo brīvību un tiesību, plurālisma utt. pretinieki mēģina iestāstīt, ka cilvēki, kas šos principus atbalsta, nav "mūsējie" – it kā latvieši, savā nodabā dzīvojot, noteikti atbalstītu slēgtu, nevis atvērtu sabiedrību, autoritārismu, nevis demokrātiju, paklausību, nevis diskusiju, noslēgšanos, nevis atvērtas robežas, rasismu un homofobiju, nevis toleranci. Manuprāt, tā nav. Un es patiešām ticu, ka Džordžs Soross Latvijas liberālajai demokrātijai, kādā mēs dzīvojam, vairs nav vajadzīgs. Vismaz es aicinu visus darīt tā, lai nebūtu vajadzīgs. Tai skaitā aicinu kļūt par "Satori" Sorosu.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #NVOfonds2020"
1