Pēdējā gada laikā esmu daudz lasījis par Latviešu Dziesmu un deju svētkiem, sākot ar sarakstīto 19. gadsimtā. Tāpēc ar interesi lasīju arī publikācijas par tikko kā notikušajiem XXVI Vispārējiem latviešu dziesmu un XVI deju svētkiem. Nopietnāk lasīju 11 autoru padsmit publikācijas (saraksts beigās). Tajās dominēja divi žanri: profesionālu mākslas (mūzikas un dejas) kritiķu recenzijas, kā arī žurnālistu, blogeru vai vispār kultūras un sabiedrisko attiecību nozares profesionāļu refleksijas par nule aizvadītajiem svētkiem. Turpmāk par dažām, manuprāt, galvenajām tēmām un idejām.
Kā zināms, karstākie varoņi uzreiz pēc Dziesmu un deju svētku lielpasākumiem kļuva prezidents Vējonis, par kuru visi kaunējās, un kinorežisors Karapetjans, kuram daudzi, arī dažos te minētajos rakstos, uzbruka. Bija arī citi, drīzāk mītiski un folklorizējušies tēli, kā, piemēram, labais un sliktais krievu taksists, japāņu kordziedātāji, kas (it kā) iemācījušies latviešu valodu, u.c. Publikācijās, kurās autori paceļas abstraktākas konceptualizācijas līmenī, dominē Dziesmu un deju svētku tradicionālais pielīdzinājums rituālam un latviešu tautai kā galvenajam tā veidotājam un dalībniekam. Arī pirms 145 gadiem darinātajā "Līgo" karogā (šis attēls ir atrodams arī mūsu pasēs) attēlots tikpat izgudrots rituāls.
Iespējams, autoriem šis neliekas piemērots brīdis, lai runātu par svētku aizkulisēm, piemēram, dāsno, bet neredzamo valsts roku, vai kormūzikas koncertdzīvi novadu kultūras namos piecu gadu starpposmā, tomēr tas nekritiski atražo mītu par tradīciju, kas it kā radusies tik sen, ka ir mūsu tautas asinīs un gēnos; par rituālu, kas it kā rodas un norit pats no sevis, bez priesteriem, ja nu vienīgi ar dažiem klauniem.
Praktiski visi autori savās recenzijās vai pārdomās par svētkiem tiešā vai netiešā veidā atsaucas uz savu personisko pieredzi un līdzdalību ja ne šajos, tad citos svētkos. "Man šie svētki ir ļoti svarīgi, jo pati esmu tajos gan dejojusi, gan dziedājusi." (Sandra Veinberga) Jo katram latviešu kultūras cilvēkam taču ir tāda pieredze. Gandrīz katram. Un, ja nav, tad tikai tāpēc, ka neesot absolūti nekādas muzikālās dzirdes un ritma izjūtas (tā taisnojas Jurģis Liepnieks un Alise Zariņa). Dziesmu svētku rekolekcijās visbiežāk galvenais tēls ir sieviete gados (mamma vai vecmamma), kas ved (velk) bērnus pa garo un nogurdinošo ceļu līdz Mežaparka estrādei. Arī mani mamma veda, un arī mani tie neinteresēja.
Tomēr tagad viss ir mainījies, un Jurģis Liepnieks uzraksta rakstu ar nosaukumu "Kāpēc es raudāju?". "Vienkāršā atbilde, protams, ir – tu paliec vecs. Vecs un sentimentāls [..]. Bet ir vēl kāda atbilde (kas neizslēdz iepriekšējo). Iespējams, tas viss tāpēc, ka tu esi latvietis." Liepnieks turpina, sakot, ka Mežaparka estrādē izdzīvotā īpašā pazemības sajūtas, lepnuma, prieka, solidaritātes, kopības un skumju kombinācija ir tas kods, "kas tevi kā latvieti atšķir no visiem citiem šajā pasaulē".
Žurnālistu, blogeru, rakstnieku, dejotāju un dziedātāju personiskās pieredzes izklāsti veido izteiktu iekšpusmalnieka (insaidera) stāstu par Dziesmu svētkiem, jo nelatvieši un tie, kas tajos nepiedalās ne kā dalībnieki, ne kā vērotāji, par tiem neraksta, tikai dažreiz neapdomīgi izsakās. Protams, pat mūsdienu zinātnē insider approach ir leģitīms interpretācijas un analīzes veids, tomēr skata no malas joprojām akūti trūkst. Cik saprātīgas var būt, piemēram, fanātiska Nika Keiva fana atmiņas par mūziķa koncertu, ja viņš raksta, ka apraudājās, tiklīdz mākslinieks iznācis uz steidža, un ka šis bija viens no, protams, vislabākajiem koncertiem.
Cita klasiska lieta: publikācijās maz uzmanības veltīts Deju svētkiem. Pamatā tā ir to ignorēšana (acīmredzot kultūras cilvēka komplektā neietilpst biļete uz Daugavas stadiona vai Ķīpsalas halles lieluzvedumiem, ja nu vienīgi tad, kad uz laukuma ir tavs paša bērns) vai standartdzēlības. Praktiski nekad nav racionālas analīzes, kas varētu būt svarīga tieši tagad, laikā, kad pirmo reizi dejotāju skaits svētkos ir pārsniedzis koristus. Ir daži deju kritiķu raksti, bet tie pārsvarā iztirzā deju formas un māksliniecisko koncepciju (ne)veiksmes. Tā, piemēram, tradicionālās dejas pētnieks Ernests Spīčs apgalvo, ka "Māras zemes" uzvedumā "nebija nevienas tautas dejas (jo bērnu rotaļas un fināls ar Skalu danča žīgošanas daļas citātiem neskaitās) ", un secina, ka "atteikšanās no tautas dejas un pat no tautiskās dejas, kā arī no skatuviskās dejas lielas daļas par labu horeogrāfiskam eksperimentam noteikti vēl nedeva viennozīmīgu atbildi".
Žurnālistes un blogeres Sandras Veinbergas rakstā ir kāda jauka pasāža no viņas jaunības laikiem, kad pati dejoja Latvijas horeogrāfijas klasiķa Alfrēda Spuras tautas deju ansamblī "Dancis":
"- Kāpēc bizes vajag mēģinājumā?
- Tāpēc, ka deja ir attiecības!
- Starp ko?
- Starp meitu un puisi! - vadītājs noelsās un sasita plaukstas. Mēs sastājāmies aplī un sākām mācīties, kāda loma ir bizēm meitas attiecībās ar savu puisi.
- Tās ir attiecības dejā! Nevis kaut kāds masu koncerts! - Alfrēds noburkšķēja, jo mēs jau bijām sapratuši. Šo repliku atcerējos, novērojot, kā Latviju pāršalc deju svētku vilnis. Puišu un meitu attiecības dejā pamazām nomainīja horeogrāfijas, kuru mērķis bija izveidot skaistu ornamentu Daugavas stadiona zālājā masu koncerta laikā. Svītras, vilnīši, loki un viļņi kā jauno latviešu deju horeogrāfiju efekti. Būtībā šajos koncertos var beigt ģērbties tautastērpos, jo pa gabalu neviens tāpat neredz, kā «kaķis» iesiets Nīcas saktā uz pleca un vai vaiņags ir uz pieres kā tikumīgai vai pakausī kā krogus meitai. Šīm detaļām vairs nav nekādas nozīmes. Pat krāsaini palagi jeb «zilie sarafāni» noderēs tur, kur visu skatās pa gabalu. Visu izšķir masas un ornamenti, kādus tās izveido.”
Kā tur īsti "Dancī" bija ar tām pīnēm, Veinberga neizvērš. Varbūt, tāpat kā citi nēsāja tās sintētiskās bizes, par ko savulaik, pirms tiem pašiem 30, 40 gadiem, jau publiski sāka iebilst viens otrs pūrists.
Sandra Veinberga mīl atkārtoties, un viņa turpina par tautas dejām, kuras pati kādreiz, visdrīzāk, lēkusi no visas sirds:
"Reiz stāvēju mēģinājumā skolēnu deju svētkos. Latvija vairs nebija okupēta, bet masu pasākumu kaislība jau bija kļuvusi par oficiālu, nacionālu aizraušanos. [..] Virsvadītāja ar skaļruņa palīdzību trenkāja bērnus pa laukumu, un es gaidīju šīs dresūras rezultātus. Beigu beigās no bērnu rumpīšiem tika izveidots uzraksts «Garā pupa», un man aptecējās dūša. Vai mēs neesam turpat, kur «slavēts vadonis»? Ar šiem paņēmieniem un metodēm? [..] noskatīties šīs dejas horeogrāfiju uz parastās skolas skatuves, viena kolektīva izpildījumā, vairs nav baudāmi. Skaidri redzams, ka te tiek rādīts tikai viens liela pasākuma elements. Lego klucītis. Detaļa, kas kliedz pēc konteksta un kopainas."
Dejas kritiķe Dita Jonīte jau savas "Māras zemes" recenzijas sākumā rezumē un jautā: "Tomēr gribas saprast, kāpēc deju lieluzvedums nespēja sniegt tikpat lielu emocionālo lādiņu un personīgo pārdzīvojumu kā kora dziesmas svinības Mežaparkā." Ne tiešu, ne netiešu atbildi autore nesniedz. Vai tā ir smalkjūtīga klusēšana, apzināti nesalīdzinot lielskatuves "tautas deju" žanra estētiskās kvalitātes ar kordziesmām?
Vairāki autori vienlaikus ir gan lepni, gan izbijušies no lielā dalībnieku skaita (18000 dejotāju un 16000 koristu), un Veinbergai vispār liekas, ka par hipetrofēto dalībnieku skaitu ir atbildīga valsts… Tomēr neviens nemēģina saprast, ko nozīmē šis straujais dejotāju īpatsvara un masas pieaugums. No vienas puses, ir inteliģences ignorance vai nievas (un dažu neuzmanīgo kritika), bet, no otras puses, ir pašu amatieru dejotprieks, kurš droši vien nebūt nav mazāks par koristu dziedātprieku. Varbūt pat lielāks, un noteikti veselīgāks. Iespējams, ka fiziskās veselības apsvērums ir viens no svarīgākajiem, kāpēc Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk izvēlas par labu dejai. Bet varbūt dejotāji vienkārši alkst ik pēc pieciem gadiem ar simtiem un tūkstošiem anonīmu dejotājbrāļu un dejotājmāsu veidot milzīgus, no tribīnēm vien redzamus auseklīšus un jumīšus, jo tas atbilst viņu gaumei un nacionālistiskajām alkām? Protams, dejotājiem ir cits skats uz tautas dejām un Deju svētkiem, un tas skats ir pavisam no cita rakursa. Dīvaini, ka pat tie rakstītāji, kas paši kādreiz dejojuši, redz vien makrorakstus un koncepcijas.
Šķiet, ka dominējošais temats rakstos ir svētku laikā sasniegtā vienotība un skumjas par tās neizbēgamo pazaudēšanu. Te iesaistās pat psihoterapeits Andris Veselovskis (tikai otrais pēc VVF rituāla?): "Cilvēki raksta, ka laimīgā nedēļa ir pagājusi, sākas ikdiena. Vienotības sajūta drīz beigsies, katrs atgriezīsies savā vienatnē pie savām problēmām. [..] Kāpēc cilvēki nevarētu būt tikpat draudzīgi un laimīgi katru dienu?"
Un autors aicina: "Labās atmiņas par svētkiem būtu jāsaglabā un jāsaudzē. Šīs atmiņas var padarīt ikdienu gaišāku, priecīgāku. Var spēcināt apziņa, ka mēs katrs esam viena lielāka veseluma daļiņa. Mēs nedzīvojam vieni uz vientuļas salas. Apkārt ir tādi paši līdzcilvēki ar savām līdzīgām domām, rūpēm, priecīgiem un bēdīgiem brīžiem. Mēs visi esam viens otram vajadzīgi un svarīgi. To apliecina Dziesmusvētki." Vai vairumam ir labas atmiņas par svētkiem? Vai vairumam vispār ir atmiņas? Vai tiem, kam ir, svētki deva vienotību, bet tā: prieku?
Protams, ja tu tautas tērpā pārvietojies pa Rīgu no/uz mēģinājumiem un koncertiem, cilvēki tev smaidīja, bija laipni veikalos un tramvajos, bet ārzemnieki lūdza savā selfijā. "Jāteic, tik daudz labvēlīgi noskaņotu un smaidīgu rīdzinieku seju, kas vadīja tramvajus, dalīja ēdienus, ierādīja vietas, kioskā pārdeva avīzi, apvaicājoties, vai nav pārāk liels nogurums, es nebiju sastapusi. [..] Liela daļa taisnības tiem, kas teica, ka šo nedēļu esam nodzīvojuši ideālajā Latvijā" (Ieva Struka). Tu noteikti juties ļoti labi un droši arī ar savu kolektīvu, mitinoties skolas sporta zālē vai ģeogrāfijas klasē, kopīgi ejot uz lielveikalu, braucot uz jūru peldēties. Ja tu svētkos līdzdarbojies tikai kā koncertu apmeklētājs, arī tad tās pamatā bija pozitīvas emocijas, ja neskaita dažas varbūtējas transporta un pārtikas loģistikas problēmas.
Kā gan cilvēks nevar justies labi, ja viņam kabatā ir biļete un ja nospiedošais publikas vairākums ir tādi paši kā viņš, latvieši, pietiekami izglītoti (lai atzītu Dziesmu svētku nozīmi un zinātu to kodus, kā arī spētu internetā nopirkt biļetes) un pietiekami turīgi (lai varētu to visu atļauties). Kā gan nevar justies droši masu pasākumā, kura rīkošanā ir mobilizētas visas valsts spēka un administratīvās struktūras? Tiešām, ideālā Latvija: latviska, norobežota un apsargāta.
Tomēr ne visi varēja (un gribēja) būt Mežaparkā un piedalīties šajā rituālā. 2008. gada Dziesmu svētku koncerta laikā biju aizbraucis uz Mežaparku antropoloģiskā novērojumā. Staigāju bez biļetes kabatā gar estrādes žogu. Man visapkārt bija priecīgi un vienoti tautieši, bet es teju fiziski izjutu šo dalījumu: es (kas gribētu būt iekšā, bet ir palicis ārpus tradīcijas, rituāla un estrādes) un viņi (kas ir iekšā). Diskomforts un frustrācija. Paliekot mājās un skatoties koncertu TV, es varbūt būtu juties labāk.
Iespējams, šī gada Dziesmu svētku tiešraides TV un internetā vēroja rekordliels Dziesmu un deju svētku tradīcijas pasīvo līdzdalībnieku skaits (dati pagaidām nav publicēti), tad mēs varētu apgalvot, ka rituālā piedalījās visa Latvijas tauta. Tā, protams, nav. Pat ja mēs ar to domājam tikai latviešus.
Dita Jonīte ir viena no tiem latviešu inteliģentiem, kas nevar neatļauties nedaudz pakritizēt deju svētku žanru, sakot to pašu, ko nu jau latviešu vidū bēdīgi slavenais šausmeņu režisors Aiks Karapetjans: "Drīzāk paliek asociācijas ar olimpisko spēļu atklāšanām /noslēgumiem vai ķīniešu sinhronajiem masu priekšnesumiem (ko vēl vairāk pastiprina inscenētās "kauju" ainas ar nūjām). Un tepat arī asociācijas ar padomju laika svētkiem, kad dejotāji bija daļiņa no burtiem propagandas saukļos "мир" un "дружба" ("miers" un "draudzība"). Šis lieluzvedums kaut kādā ziņā apliecināja to, ka glīti raksti vien un dalībnieku skaitliskais rekords vēl negarantē māksliniecisko pilnību."
Nav šaubu, ka šis fragments iekļaujas publicistes Elitas Veidemanes klasifikācijā: "Daudz sliktāk ir tas, ja par Dziesmu un deju svētkiem ieņirdz paši latvieši. Vai ieņirgšana par visu latvisko nāk no neaudzinātības, dabiska stulbuma vai tipiski liberastiskas pārgudrības?"
Alise Zariņa raksta, ka Aiks nav pirmais, kas kaut ko tādu pasaka, bet atšķirība ir tikai "ādas krāsā": "Šo pašu viedokli biju gan lasījusi, gan dzirdējusi no vairākiem citiem: īsumā, viss jau skaisti, taču dažas iezīmes ne tik ļoti liek domāt par tautisko mantojumu, bet gan par vienā ritmā maršējošiem cilvēkiem, karogiem plīvojot un nacionālismam zeļot. Taču līdz šim šo viedokli bija izteikuši latvieši. Savukārt, no cittautieša izskanot, tie izsauca ķengu, rasisma un ksenofobijas vilni."
Alise, kā pati stāsta, ir nacionāliste ideāliste, kas atražo un izplata dažu labu latviešu mītu, arī to, kurš lepni vēstī par Latviju kā "zemi, kas dzied": "Biju pat iegādājusies krekliņu ar uzrakstu "Land that sings" un apzinīgi to valkāju visos ārzemju ceļojumos. Savas dramatiskās nemuzikalitātes dēļ pati biju allaž vairījusies no Dziesmu un deju svētkiem, kas man atgādināja vien par kaut kādu hronisku neiederēšanos, taču, ja kāds man kaut ko jautāja par Latviju, stāstu par dziedātāju tautu, kā arī Dziesmu un deju svētku fotogrāfijas vilku ārā pirmās. Tad sekoja "Prāta vētra" [..]" Tomēr Alise ir vienīgā, kura ar rūgtumu atzīmē, ka "svētsvinīgums, ar kādu šogad par Dziesmu un deju svētkiem tiek runāts, un tas, cik strauji pacilātību nomaina agresija, ja kāds atļaujas norādīt, ka viņam svētki viena vai cita iemesla dēļ nemaz tik ļoti netīk vai neinteresē, ir savdabīga iezīme". Vai nu citi savus rakstus jau bija nodevuši pirms Aika replikas, vai arī sekoja Elitas rekomendācijai un nenolaidās tik zemu, lai ietu cittautieša zaimotāja pavadā.
Vienīgi vēl docents Andrejs Mūrnieks nevar savaldīties un turpina "cepšanos par karapetjanismu" (Elitas Veidemanes termins). Līdzīgi kā Alise, arī Andrejs ir ideālists un nacionālists: "Skaidrs, ka arī šodien Dziesmu svētki var raisīt bailes. Bailes no tās saliedētības un organizatoriskā spēka, kāds piemīt koru kustībai, plašāk – amatiermākslas kustībai. Bailes gan no politiķu puses, kuriem tautas priekšā būtu jāatbild par savām neizdarībām, gan no ideologu puses, kuri sabiedrības attīstību saskata citādi, nekā latviešu tautā bijis ierasts pēdējos 150 gadus." Nedaudz arī neinformēts utopists: "Nevar noliegt, ka kori, deju grupas, ansambļi, teātri, lauku kapelas un citas ar daiļradi saistītas nodarbes Latvijā ir plaši izplatītas – kā nekur citur pasaulē."
Tomēr, atšķirībā no blogeres Alises, pedagoģijas docents Mūrnieks ir lepns ar tautiešiem un nezinātājiem zīmē modernā latvieša, Dziesmu svētku dalībnieka, tēlu:
"Cilvēkus, kuri uzskata, ka vienīgais ļaužu dzīves mērķis ir ēst, dzert, seksot un patērēt masu produkciju, ko piedāvā veikalu ķēdes, internets, Holivuda vai citi globālie "zīmoli", var biedēt Dziesmu svētki, jo tie ir vienas tautas – latviešu – nacionālās pašapliecināšanās rituāls, kurā piedalās arī citu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvji – tā solidarizējoties ar latviešiem. Te nedzied populārus starptautiskos šlāgerus, un te neuzstājas pasaules popzvaigznes. Latvieši, kuri dzied koros un dejo, neseko globālajām tendencēm, nekļūst par egoistiem, kas paklausīgi sēž mājās un blenž zilajā ekrānā, akli sekojot visam, ko piedāvā politiskā propaganda vai tirgus reklāmas, bet savu laiku velta garīgajai dzīvei, koncertiem, arī ikdienas mēģinājumiem, koru braucieniem, komunikācijai un domu apmaiņai."
Lasot publikācijas par Dziesmu svētkiem, pirmkārt, mani nebeidz pārsteigt tas, cik tās ir nekritiskas (ar retiem izņēmumiem). Protams, rakstiem presē nav jābūt analītiskiem un konceptuāliem. Tāpat es varu pieņemt, ka mākslas darba uztverē un interpretācijā var būt zināms mistikas un iracionālisma elements, kas apskatniekiem liedz iet dziļāk. Es gan apgalvotu, ka pārsvarā tā ir pusautomātiska kodu atšifrēšana, kuru atslēgas vai nu ir, vai nav mūsu rīcībā, tāpēc kamols kaklā un asaras acīs, dzirdot to vai citu dziesmu, nav grūti izskaidrojams.
Otrkārt, tā ir paviršā mītu un it kā vispārzināmo patiesību replicēšana. Kaut vai ideja par to, ka svētkos tādā vai citādā veidā līdzdarbojas visa tauta un ka Dziesmu svētki ir visas tautas kopdarbs. Varbūt tas ir lielākais latviešu kopdarbs (par Latvijas nelatviešiem smalkjūtīgi nerunājam), bet tas noteikti nav visu kopdarbs, ārpus šis aktivitātes ir nozīmīga iedzīvotāju daļa.
Dziesmu svētku apskatos sen (vairāk nekā pirms 100 gadiem) parādījies un šad tad atgriežas teiciens par "tautas svētkiem bez tautas". Tas ir gan kā arguments grūti pieejamajiem Dziesmu svētkiem (dārgas koncertu biļetes, lauku koriem nepaceļams repertuārs, dārga nokļūšana un dzīvošana Rīgā utt.), gan kā vispārīgāks pārmetums "Rīgas kundziņiem", svētku izrīkotājiem un politiķiem, kas allaž cenšas svētkus izmantot sava politiskā kapitāla audzēšanai. Arī tagad un atkal: vieni vissvētākie tautas svētki. "Latvieši turpina palikt tauta, nevis egocentrisku, no savām kultūras saknēm atrautu, "atomizētu" indivīdu pūlis, kur katrs sevi iedomājas par pasaules nabu, ap ko rotē visa pasaule. Žēl tikai, ka saliedētība un pašorganizēšanās prasmes latviešiem pačib, kad jāvēl Saeima un aktīvi jāiesaistās politikā." (Andrejs Mūrnieks)
Par svētku tradīcijas iedēstīšanas sākumposmu (pirmie trīs svētki 19. gs. pēdējās desmitgadēs) pieņemts apgalvot, ka tie noritējuši lielā vienprātībā, un nacionālistiski noskaņotie latvieši (vidzemnieki un kurzemnieki, arī rīdzinieki) tajos iesaistījās pilnīgi brīvprātīgā kārtā, atsaucoties savas kultūras elites aicinājumam. Nākamie divi dziesmu svētki (1895. g. un 1910. g.) norisa krietni turbulentākā laikā, un latviešu sabiedrība jau bija stipri šķēlusies, kas savukārt ietekmēja Dziesmu svētku leģitimitāti (atsevišķi politiskie spēki ignorēja vai aicināja boikotēt svētkus, un tajos piedalījās daudz mazāk dalībnieku nekā sākotnēji bija pieteikušies). Tas neliedza latviešu kultūras un arī politiskajai (piemēram, Jelgavā notikušos IV dziesmu svētkus rīko Jelgavas Latviešu biedrība ar Jāni Čaksti galvgalī) elitei tos pozicionēt kā visas latviešu tautas svētkus. Īsti tautiski (un masveidīgi) tie kļūst, kad svētku protektors ir Dr. Kārlis Ulmanis (IX dziesmu svētki 1938. g.).
Tā kopš Ulmaņa un padomju Latvijas republiku laikiem vadošo un noteicošo lomu Dziesmu svētku rīkošanā un politikas noteikšanā no kultūras elites pārņem valdošā politiskā elite. Tagad svētkus brīvprātīgu un neatkarīgu biedrību (arī kori bija juridiski noformēti kā biedrības) vietā rīko valsts.
Protams tauta, vai tautas "labākā daļa" (Dziesmu svētku procesā iesaistītie diezgan būtiski atšķiras no visu valsts iedzīvotāju sociālekonomiskās struktūras) līdzdarbojas: mācās "augšā" izvēlēto koprepertuāru, mēģina valsts un pašvaldību uzturētajos kultūras namos, iegulda arī savus līdzekļus. Tas nav maz, bet tas nav arī nekas tik unikāls un negaidīti fenomenāls. Ja valsts ir izveidojusi sistēmu (šī vārda vietā pieņemts lietot jēdzienu "tradīcija"), uztur to finansiāli un organizatoriski, tad kāpēc gan lai es tajā neiesaistītos, ja reiz man patīk diet tajos žanros, kas iekļaujas Dziesmu un deju svētku tradīcijā (jo tikai to atbalstu un centralizētu pārraudzību valsts ir uzņēmusies).
Dažu autoru raksti lika man domāt par Dziesmu un deju svētkiem kā ideālo Latviju. Pat nerunājot par etnisko homogenitāti, ko tik jauki mums nodemonstrēja "smaidīgā nedēļa", un tehnikām, kas izslēdz nevēlamos svešķermeņus, tādus kā cittautieši, citas valodas un citas vēstures (piemēram, pasākumu libretos Latvijas tūkstošgadīgās vēstures aprakstos es neatradu nevienu cittautiešu stāstu, ja neņem vērā lībiešu), es jautāju, vai kordziedāšana un tautas deju dejošana ir tie ideālās sabiedrības locekļu vēlamākie nodarbes veidi? Ko pilsoņiem māca visai valstij viena repertuāra izdziedāšana unisonā valsts organizētā un subsidētā procesā?
Lasītie raksti:
Jonīte, Dita. "Caur sidraba birzi dejot. Uzveduma "Māras zeme" recenzija". DELFI, 2018. gada 11. jūlijā, http://www.delfi.lv/a/50202035.
Jonīte, Dita. "Kaut kur pa vidu iespraukusies "klasika". Uzveduma "Vēl 100 gadu dejai" recenzija". DELFI, 2018. gada 5. jūlijā, http://www.delfi.lv/a/50185663.
Liepnieks, Jurģis. "Kāpēc es raudāju?" Puaro.lv (blogs), 2018. gada 11. jūlijā, https://puaro.lv/politika/jurgis-liepnieks-kapec-es-raudaju/.
Lulle, Baiba. "Varam!", 2018. gada 11. jūlijā, https://nra.lv/viedokli/baiba-lulle/250663-varam.htm.
Lūsiņa, Inese. "Dziesmu svētku koncertu recenzija. Es esmu. Mēs esam", 2018. gada 5. jūlijā, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/dziesmu-svetku-koncertu-recenzija.-es-esmu.-mes-esam-14200648.
Lūsiņa, Inese. "Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta recenzija. Beidzot mājās", 2018. gada 13. jūlijā, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/dziesmu-un-deju-svetku-nosleguma-koncerta-recenzija.-beidzot-majas-14201149.
Mūrnieks, Andrejs. "Andrejs Mūrnieks: Dziesmu svētki kā rituāls". DELFI, 2018. gada 21. jūlijā, http://www.delfi.lv/a/50231173.
Spīčs, Ernests. "Recenzija: Beigas labas, viss labs - jeb saudzīgs uzveduma «Māras zeme» ieguvumu pārskats". TVNET, 2018. gada 7. jūlijā, https://www.tvnet.lv/4599477/recenzija-beigas-labas-viss-labs-jeb-saudzigs-uzveduma-maras-zeme-ieguvumu-parskats.
Struka, Ieva. "Baltā Krekla Svētki. Ievas Strukas Pārdomas Par Dziesmu svētku ideālo Latviju", LA.lv, 2018. gada 24. jūlijā. http://m.la.lv/balta-krekla-svetki/.
Veidemane, Elita. "Karapetjans nav vientuļš", 2018. gada 13. jūlijā, https://nra.lv/viedokli/elita-veidemane/250967-karapetjans-nav-vientuls.htm.
Veinberga, Sandra. "Vajadzīga jauna pieeja dziesmu svētkiem". TVNET, 2018. gada 10. jūlijā, https://www.tvnet.lv/4617356/vajadziga-jauna-pieeja-dziesmu-svetkiem.
Veselovskis, Andris. "Psihoterapeits Andris Veselovskis: Dziesmusvētku spēcinošais efekts", 2018. gada 14. jūlijā, https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/psihoterapeits-andris-veselovskis-dziesmusvetku-specinosais-efekts.a285273/.
Zariņa, Alise. "Welcome to My Country". Satori.lv (blogs), 2018. gada 12. jūlijā, http://www.satori.lv/article/welcome-my-country.
21