Kardināls Jānis Pujats, noraidot iespēju vakcinēties, saka: "Nevar zināt, ko šīs vakcinācijas var cilvēka ķermenī izdarīt. Varbūt ietaisīs tādu vakcināciju, ka izmainīs DNS cilvēkā. Un tad tas vairs nebūs īsts cilvēks."
Uzreiz jānorāda: nē, tālākais teksts nebūs par diskusijām ap vakcinēšanos pret Covid-19 vai par vakcinēšanos vispār. Žurnāla "Rīgas Laiks" šāgada marta numurā Ivars Neiders brīdina par sensacionālisma nodarīto kaitējumu zinātnē un pētnieku attiecībās ar sabiedrību: tas rada gan nepamatotas cerības, gan kļūdainus priekšstatus par prioritātēm un galu galā var veicināt vilšanos un neuzticēšanos zinātnei. Es Neideram piekrītu un vēlētos savā tekstā viņa domu papildināt. Savukārt kardināls Pujats te iederas tāpēc, ka viņš – visticamāk, pašam to nenojaušot, – ar savu priekšstatu par to, cik viegli "izmainīt DNS cilvēkā", atspoguļo šī sensacionālisma sekas.
Pirmais piemērs izvēlēts, lai daļēji paliktu Pujata un līdzīgi domājošo tematikā un ilustrētu to, par ko runā Neiders. Proti, apmēram līdz 1990. gadam, kad tika uzsākts "The Human Genome Project", dominēja priekšstats "viens gēns – viena pazīme". Un tas, protams, noveda pie sensacionāliem "atklājumiem" – esot atrasts gēns, kas "regulē" laimi, spēju mācīties, kareivīgumu, slieksmi izdarīt noziegumus utt. Nu jau aptuveni divdesmit gadus ir skaidrs, ka tā nav, jo kaut ko nosaka tikai gēnu kopums. Tomēr niķis laiku pa laikam nākt klajā ar sensācijām, proti, apgalvojumiem, ka indivīda gēnu tests jums pateiks, ko labāk ēst, ar kādu sporta veidu nodarboties un pat kādu dzīves partneri izvēlēties, turpinās – rezultātā radot nepamatotas cerības un kļūdainus priekšstatus par zinātni. Piemēram, tādu, ka ar vakcīnu var "izmainīt DNS".
Otrais piemērs saistīts ar mehānismu, kā sensacionālisms veidojas. Neidera tekstā pieminētajiem ekspertiem ir taisnība, kad viņi saka: Īlona Maska uzņēmuma "Neuralink" veiktā čipa ievietošana pērtiķa smadzenēs, kuras rezultātā pērtiķis ar "domas spēku" (neņemot talkā rokas) spēlē videospēles, patiesībā nekas "sensacionāls" nav. Šādā atskaites sistēmā daudz lielāka sensācija ir šāgada martā zinātnei veltītajos medijos publicētā ziņa, ka Japānas zinātnieku grupa atklājusi: ir sugas, kurās moluskiem (pagaidām nezināmu iemeslu dēļ, hipotētiski – lai atbrīvotos no parazītiem), vulgāri formulējot, galva atdalās no pārējā ķermeņa un pakāpeniski izveido jaunu. Tas, ka dzīva būtne kaut kā iemanās atsacīties no apmēram 80% ķermeņa, sirdi un barības traktu ieskaitot, un dzīvo tālāk, manuprāt, ir daudz pārsteidzošāk nekā pērtiķis ar čipu galvā. Tomēr skaidrs, ka multimiljonārs un "mediju zvaigzne" Masks ir n-reizes atpazīstamāks par "kaut kādiem" pētniekiem no "kaut kādas" Naras prefektūras, turklāt pērtiķim par "sensācijas" objektu kļūt ir vieglāk nekā "kaut kādai" jūras plēksnei…
Tālākie piemēri attiecas uz tēzi, ka sensacionālisms rada aplamu priekšstatu par zinātnieku nodarbēm. Pieļauju – arī tie lasītāji, kuri gatavi pastrīdēties par apmēriem, kādos cilvēks ietekmē klimatu, ir lasījuši, ka puslīdz labu klimatu Eiropā lielā mērā nodrošina Golfa straume. Ja šī ūdens cirkulācijas sistēma būtiski mainīsies (un tādas bažas ir izskanējušas), tad dzīve Eiropā nākotnē kļūtu krietni nepatīkamāka. Izrādās, sistēma ir krietni sarežģītāka. Nevēlos izlikties, ka izprotu dažādos argumentus, tādēļ interesentiem piedāvāju pašiem izlasīt, piemēram, šo apkopojošo tekstu. Savukārt šī pagarā ievada īsā jēga ir: tas, ar ko nodarbojas šādas starpdisciplināras eksakto un dabaszinātņu pētnieku grupas, ir ļoti svarīgi, pat ja tās neproducē sensacionālus "atklājumus". No informācijas patērētāja viedokļa garlaicīgie materiālzinātņu grupu pūliņi par dažiem procentiem palielināt, teiksim, saules paneļu efektivitāti ir daudz nozīmīgāki par vairumu no "sensācijām" zinātnē. Savukārt problēma ir tā, ka institūcijas, kas atbild par zinātnes finansējumu, ne vienmēr (maigi sakot) to saprot. Pretējā gadījumā nevarētu būt situācija, ka tā Zemes biomasas daļa, kas mīt okeānu dziļākajos slāņos, ir, kā kautrīgi teikts nesenā pētījumā , "lielākoties neizpētīta". Man nav nekādu iebildumu pret dažādām "misijām" kosmosā, tomēr mazliet dīvaina ir neproporcionalitāte, kas, iespējams, veidojas arī tāpēc, ka tēmas "seksīguma" modelī dzīvojošajiem naudas dalītājiem skaisti apstrādāti attēli no Mēness liekas pievilcīgāki par organismiem, kuri ar neapbruņotu aci vispār nav saskatāmi.
Jāpiebilst, ka sensacionālisms pamanāms arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Teksta apmēra ierobežojumu dēļ minēšu vispārinātus piemērus. Kā ļoti svarīgs jaunatklājums parādās ziņas par slavenu rakstnieku, mūziķu un valstsvīru slēpto impotenci, narkomāniju, fobijām, slimībām. Kāds arheoloģisks atradums pirmkārt un galvenokārt tiek aprakstīts tā senuma dēļ, nerūpējoties par jēdzīgu interpretāciju kopējā kontekstā un tādējādi radot aizdomas, ka jaunuma autorus vairāk interesē konkrētās valsts vēstures politika ("mūsu vēsture ir senāka!"), nevis pati vēsture. Nereti plosīšanās ap kāda mākslas darba autora noteikšanu vairāk ir saistīta ar interesi par šī darba tirgus cenas izmainīšanos, nevis pētniecību.
Vai šī aplamā situācija ir aktuāla arī Latvijā? Diemžēl jā, jo mūsu politiskā un pārvaldes elite (un sabiedrība kopumā) tāpat dzīvo sensacionālisma sacūkotajā informatīvajā telpā. Un sagaida no Latvijā strādājošajiem pētniekiem kaut ko "unikālu", "pirmoreiz pasaulē" utt. Patiesībā daudz svarīgāk, lai zinātnei Latvijā būtu finansiālie un intelektuālie resursi vienkārši (lai gan tas nav vienkārši) strādāt kopsolī ar kolēģiem citās valstīs, turēt līdzi, ja tā var izteikties, būtisku tēmu attīstīšanā. Manuprāt, tieši no šāda skatpunkta būtu vēlams aplūkot divus dokumentu blokus, kas publiskajā telpā pārspriesti apbrīnojami maz. Proti, Latvijas zinātnisko institūciju starptautisko novērtējumu un "Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam" (Ministru kabineta sēdes 13. aprīlī materiāli, sadaļa "Attīstības plānošanas dokumenti"). Manā skatījumā, no zinātnes Latvijā nepārtraukti prasītā "izcilība" nozīmē stabilu līmeni un starptautisku integrāciju, nevis "skaļus" virsrakstus.
0