Foto: "Unsplash"
 
Sleja
30.11.2020

Par cilvēka cieņu

Komentē
0

Lemjot par garantēto minimālo ienākumu līmeni un bērna tēva tiesībām uz atvaļinājumu, Latvijas Republikas Satversmes tiesa aktualizējusi cilvēka cieņas jēdzienu – tam ierādīta būtiska vieta abos spriedumos. Cilvēka cieņas jēdziens ir minēts Latvijas Republikas Satversmē, bet tas nav vienīgais juridiski saistošais dokuments, kurš atsaucas uz cilvēka cieņu. Varu iedomāties vismaz vēl divus – ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ES Pamattiesību hartu, kurā cilvēka cieņai ir veltīta pirmā sadaļa. Abus starptautiskos līgumus Latvijas Republika ir apsolījusies ievērot.

Neviens no šiem dokumentiem neskaidro cilvēka cieņas jēdzienu, arī Satversmes tiesa uz to būtībā tikai atsaucas, uzsverot, ka tā ir fundamentāla vērtība, bet neskaidrojot, kāpēc un kādā ziņā. Esmu pārliecināts, ka juristu pasaulē ir sava cieņas jēdziena skaidrošanas tradīcija, bet tas nepalīdz tiem, kuri ar šiem komentāriem nav pazīstami.

Tas, manuprāt, rada noteiktus politiskus riskus. No vienas puses, var rasties iespaids, ka cilvēka cieņas attiecināšana uz konkrētām situācijām ir patvaļīga. It sevišķi, ja to bez paskaidrošanas sāk izmantot, lai risinātu tādus politiski "karstus" jautājumus kā, piemēram, "tradicionālos" un "netradicionālos" ģimenes modeļus. Ja sabiedrības vairākumam nav skaidrs, kas tās par vērtībām, uz kurām atsaucas Satversmes tiesa, tad tās lēmums var tikt uztverts kā ar varu uzspiests un acumirklī aktualizējas vecais labais jautājums – kā daži cilvēki demokrātijā var kaut ko uzspiest sabiedrības vairākumam? Atbilstoši vairākuma pārstāvjiem vai tiem, kuri sevi par tādiem iztēlojas, rodas kārdinājums pakļaut tiesu varu tiešai politiskai kontrolei.

No otras puses, jēdziena neskaidrība varētu radīt ilūziju, ka tā ir brīnumnūjiņa, kura viegli, bez piepūles jebkuru nepatīkamu situāciju pārvērš par patīkamu: "Cilvēkum cienījum pārvērtum." Šīs ir lamatas tā saucamajiem liberāļiem, kuri arvien biežāk, piemēram, ASV, nevis cenšas mainīt sabiedrības viedokli, ko izdarīt ir grūti, bet cer, ka visas problēmas atrisinās tiesas, piespiežot sabiedrību rīkoties tā, kā liberāļi uzskata par pareizu. Šeit piebilde tam, ko 27. novembra raidījumā "Kultūršoks" par cilvēka cieņu un toleranci pret dažādiem ģimenes modeļiem teica advokāts Matīss Šķiņkis – jā, nav šaubu – kad kaut kas ir nostiprināts likumā, piemēram, dažādi ģimenes modeļi, sabiedrības attieksme mainās, bet no tā nevajadzētu izdarīt secinājumu, ka pietiek ar to, ka jānomaina likums, lai fundamentāli mainītu sabiedrības attieksmi. Tipisks piemērs ir abortu legalizācija ASV. Tiesa lemj to, kas tai jālemj, bet sabiedrības attieksmes maiņa ir politisks process, un, mēģinot to apiet, pastāv iespēja, ka strīdi tiek nevis izstrīdēti, bet iekonservēti nākotnei.

Tā nu mans aicinājums ir diskutēt par to, kas ir cilvēka cieņa, – varu sākt ar iebildumu filozofam un kolēģim Ivaram Neideram, kurš, komentējot Satversmes tiesas lēmumu par minimālo ienākumu līmeni, "Rīgas Laikā" rakstīja, ka atsaukšanās uz cilvēka cieņu ir vai nu "tukšs, morāli bezzobains rituāls", vai arī tas ir reducējams uz precīzākiem kritērijiem, piemēram, cilvēka izvēle vai citam cilvēkam nodarītais kaitējums. Pirmkārt, cilvēka cieņas jēdziens jurisprudencē, visticamāk, ienāk no filozofijas, un filozofijā tam ir gara vēsture, kas ietver arī izmaiņas vārda izpratnē. Tajā nozīmē, kādā tas tiek lietots šobrīd aktuālajos dokumentos, ir visai skaidri redzama Imanuela Kanta ietekme. Kantam cilvēks ir īpaša būtne, kas atšķiras, piemēram, no priekšmetiem vai dzīvniekiem, – cilvēks ir racionāls un brīvs. Jebkurš cilvēks ir racionāls un brīvs, un cienīt cilvēku nozīmēt to atzīt. No šejienes izriet visu cilvēku vienlīdzība – es nedrīkstu iedomāties, ka esmu par otru pārāks, jo mēs visi esam racionālas, brīvas būtnes. Necienīt cilvēku nozīmē izturēties pret to kā pret priekšmetu vai dzīvnieku, kurš nespēj pats par sevi lemt. Atbilstoši tad, kad iedomājos, ka man ir tiesības kontrolēt citu, arī noteikt to, kā šim cilvēkam jādzīvo, es šo cilvēku necienu kā cilvēku.

Tiesa, es varu necienīt cilvēku, nenodarot viņam pāri – vismaz nenodarot fiziskas sāpes vai psiholoģiskas ciešanas. Toties es varu, piemēram, ar šo cilvēku manipulēt. Un vērts pamanīt, ka šī izpratne nenozīmē, ka cieņa tiek pielīdzināta cienīgai uzvedībai – arī slepkavas cilvēka cieņu es varu respektēt, viņu sodot, nevis vienkārši nogalinot, kā to dara ar dzīvniekiem. Liegt cilvēkam iespēju aizstāvēt sevi nozīmē uztvert viņu ne kā cilvēku. Eksperimentējot ar cilvēku, viņam nezinot, es izrīkojos ar viņu kā ar objektu, pat ja mani eksperimenti viņam neko ļaunu nenodara vai viņš tos pat nepamana. Tāpat Neidera minētās punduru sviešanas sacensības pārkāpj cilvēku cieņu nevis tāpēc, ka punduri cieš, bet tāpēc, ka viņi tiek reducēti uz objektu.

Protams, šeit diskusija tikai sākas, tai skaitā – ko nozīmē izturēties pret cilvēku kā pret objektu (vai manipulējoša reklāma ir cieņas pārkāpums, eksperimenti ar olšūnām, amputētu locekļu izmešana atkritumos?), bet tas nenozīmē, ka jēdziens ir tukšs un viegli aizvietojams. Manuprāt, ir skaidrs, kāpēc verdzība ir pretrunā ar cilvēka cieņu, bet neesmu tik pārliecināts, vai es varētu nosaukt, kādiem jābūt minimāliem cilvēka dzīves apstākļiem (minimālajiem ienākumiem), lai cilvēks vairs nespētu izdarīt kaut cik jēgpilnas dzīves izvēles. Manuprāt, interpretējot cieņas jēdzienu, noteikti jāuzmanās, lai nesajauktu senāko cieņas nozīmi, kas saistās ar cilvēka statusu sabiedrībā, un respektu pret cilvēku kā autonomu būtni. Piemēram, jebkura prasība cilvēkam pierādīt viņa nabadzību (ko mēs tagad gribam prasīt arī no kultūras darbiniekiem) ir pazemojoša, tāpēc tie, kuri saņem pabalstus, bieži vien nesaka pabalsta devējiem paldies – viņi par pabalstu jau ir samaksājuši ar savu pazemojumu, bet es neteiktu, ka šajā gadījumā ir pārkāpta cilvēka cieņa aprakstītajā nozīmē.

Un, protams, jautājums ir arī par dažādu modeļu ģimenēm. "Tradicionālo" ģimeņu aizstāvji ar šo tiesas lēmumu, manuprāt, ir mazliet sprukās. Lai ko nozīmētu vārds "ģimene", man ir grūti iedomāties, kā tās definīcijā iedabūt to modeli, kuru "netradicionālo ģimeņu pretinieki" vēlas uzspiest sabiedrībai kā normu. Kaut kur medijos tika pieminēta "dabīga ģimene", bet mans ieteikums būtu vispirms paskatīties, kas notiek dabā un kādi ģimenes modeļi pasaulē ir pastāvējuši. Laulības formulējums Satversmē parāda vēl vienas lamatas – var jau fiksēt dažādu sociālo institūciju definīcijas, bet, līdzko tas tiek izdarīts, tās kļūst tikai par vienu no modeļiem, kurš nevar atcelt indivīdu tiesības un vienlīdzību. Pat ja kādam izdotos atrast formulējumu ģimenei, kas izslēgtu viendzimuma attiecības, ģimene kļūtu par kaut ko līdzīgu filatēlistu klubam, kurā cilvēks var iestāties, bet var arī nestāties; katrā ziņā nav iespējams liegt pamattiesības tiem, kuri nav filatēlisti, nemainot arī pārējo Satversmi un valsts statusu. Principā ir iespējams Satversmē nostiprināt diskrimināciju – suverēnam jeb Latvijas tautai ir tiesības to darīt un Satversmes tiesa to nevar liegt, bet tas nozīmētu, ka jāstājas ārā vismaz no Eiropas Savienības. Vai Latvijas iedzīvotāji patiešām tik ļoti vēlas diskriminēt nelielu daļu sabiedrības, ka gatavi šī mērķa vārdā upurēt savu drošību un labklājību? Otrkārt, vai tiešām tie, kuri aizstāv "tradicionālās" vērtības, ir pārliecināti, ka labāk par pārējiem zina, kā jādzīvo?

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!