Pārdomas par Alvja Hermaņa iestudēto "Revidentu". Pirmizrāde 4. septembrī Vīnes Burgteātrī.
Rītā pēc "Revidenta" pirmizrādes Vīnes Burgteātrī (Burgtheater) es pamodos apslimusi un nolēmu rītu pavadīt viesnīcā. Īsinot laiku, ieslēdzu televizoru. Skatījos pārraidi, kas pēc koncepcijas līdzīga savulaik LNT rādītajam "Mājokļa jautājumam". Pie kādas ģimenes ierodas remonta superbrigāde un pavisam īsā laikā no būdiņas mājokli pārvērš pilī. Tomēr ir viens bet – austriešu 100 kvadrātmetru "būdiņa", kurā bija "jāsaspiežas" pieciem cilvēkiem, manām latvietes acīm šķita pieklājīga māja.
Citādi nebūtiskā epizode tomēr ir nozīmīga vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā parāda atšķirības Latvijas un Austrijas sociālajā realitātē. Apstākļi, kādos nākas dzīvot lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, ir daudz vienkāršāki. Arī izpratne par to, kur beidzas nabadzība un sākas pārticība, atšķiras – vieniem privātmāja ar 20 kvadrātmetriem uz cilvēku ir ilgu objekts, citiem skarba realitāte, ar kuru kaut kā jātiek galā. Taču ilgas pēc labākas dzīves nav svešas cilvēkiem ne vienā, ne otrā valstī. Ilgošanās gluži vienkārši mums visiem ir cilvēciski tik dabiska un nepieciešama.
"Revidents" noteikti ir izrāde par ilgošanos. Un to, kurā brīdī racionālas un saprotamas ilgas pēc labākas dzīves kļūst par iracionālām alkām pēc citas dzīves. Katram no "Revidenta" varoņiem šīs nesasniedzamās, ideālās dzīves aina ir sava – kamēr dažiem tā iedomājama arī turpat, mazpilsētas mierā un līdzšinējās dzīves rimtumā, citiem tikai doma par kādas citas, labākas dzīves iespējamību padara esošo par panesamu.
Līdzīgi kā savulaik Rīgā tapušajā iestudējumā, arī Vīnes izrādē Nikolaja Gogoļa 1836. gadā sarakstītās lugas darbība pārcelta uz pagājušā gadsimta vidu. Darbības vide – nobružāta ēdnīca, kas Vīnes iestudējumā vairāk ir sabiedriskā telpa. Izrāde norit uz četrām dažādām skatuvēm, kas, pateicoties rotējošajam mehānismam, mainās skatītāju acu priekšā. Atsevišķa telpa šajā iestudējumā ir ēdnīcas kreisā puse – virtuve, kurā risinās vairākas ļoti nozīmīgas ainas. Būtisku lomu saglabā arī apskretušās tualetes mizanscēna. Ceturtā darbības vide ir viesu nama vai iebraucamās vietas istabiņa, kurā zem milzīgām ventilācijas šahtām novietotas trīs necilas gultiņas. No visām izrādes telpām šī ir visšaurākā, saspiestākā un zināmā mērā simboliskākā – tā ir vieta, kurā caurbraucēji Hļestakovs un Osips uzturas, kamēr pilsētiņas iedzīvotāji nav sazīmējuši viņos iespējamos revidentus. Tā ir pieklājīgai, cilvēka cienīgai dzīvei nepiemērota vieta. Lai gan stilistiski līdzīga Rīgā tapušajai, Austrijā veidotā spēles telpa noteikti ir daudz krāšņāka, uzsver gan izrādes veidotāji, gan vērtētāji. Vīnes bagātākā teātra iespējas šobrīd ar Jaunā Rīgas teātra rocību pirms 13 gadiem, protams, nav tieši salīdzināmas. "Revidents" ir Hermaņa piektā izrāde Vīnē.
Arī iestudējuma varoņi ir līdzīgi jau Rīgā redzētajiem. Tie ir nopolsterēti tuklīši, kuri mierīgi vada savas dienas kādā provinces pilsētiņā, līdz pienāk vēsts, ka pilsētā ieradīsies revidents. Tomēr ir zudusi daļa Rīgas "Revidenta" varoņu groteskas un pārspīlējuma. "Ne smieklīgus, drīzāk aizkustinošus," uz jautājumu, kādus vēlējusies redzēt šī iestudējuma varoņus, intervijā Laimai Slavai atbild māksliniece Kristīne Jurjāne. Būtiski, ka Austrijā veidotajā izrādē piedalās dažādu paaudžu aktieri – atšķirībā no Rīgas izrādes, kurā teju visus tēlus atveidoja vienaudži, Vīnes "Revidenta" aktieru lomu traktējumi ir dažādi, tajos vairāk ir pieredzes, tie ir reālistiskāki. Arī viņu ķermeņu plastika ir dažāda, un arī saresnināšanas pakāpes atšķiras. Daži aktieri kļuvuši tikai mazliet formīgāki. Citiem tikmēr korpulentums joprojām ir galvenā raksturojošā īpašība. Tomēr nemainīgi "Revidents" ir ļoti ķermeniska izrāde – tēlu fiziskā uzbūve būtiski ietekmē ne vien to kustības un parādīšanos pasaulei, bet, gribētos teikt, arī pasaules izjūtu.
Kopumā Vīnes "Revidenta" tēlus man gribētos iedalīt divās daļās. Ir tie, kuru rīcību un domas vada neizskaidrojamas, tomēr pašiem ļoti svarīgas un nepieciešamas ilgas. Un tie, kuri vairāk būtu gatavi dzīvot pēc mūsdienās tik aktuālā "šeit un tagad" principa. Nu, vai vismaz par dzīves moto pieņemot "ir labi, kā ir".
Vienā pusē par karognesēju kļūst pilsētas galvas sieva Anna Andrejevna, ko spoži tēlo Marija Hapela (Maria Happel). Un viņas karogs jeb visu sapņu un ilgu iemiesojums, protams, ir iedomātais revidents Hļestakovs, ko atveido Fabians Krīgers (Fabian Krüger). Viņš ir dzimis šai lomai, par Krīgeru starpbrīdī saka izrādes režisors. Maigs un liegs, smalks un uz ārprāta robežas balansējošs, īpaši izrādes pirmajā cēlienā, atklājas Hļestakovs. Mēra sieva viņā atrod to, kā pašas dzīvē trūcis, – smalkus vārdus, stāstus par pasauli ārpus ierastās robežām un, protams, arī apsolījumu, ka pati šai pasaulei varētu piederēt. Tomēr, manuprāt, svarīgāka par sociālo "kapitālu", ko nodrošinātu meitas precības ar inteliģento un smalko vīru, Annai Andrejevnai ir romantiska pārliecība, ka Hļestakovs ir viņas dvēseles radinieks. Viņai šķiet, ka beidzot viņa sastapusi līdzvērtīgu personību, ko viņa arī nekādi neslēpj no apkārtējiem – ticot, ka vienmuļā dzīve nu ir galā, mēra sieva neatskatoties dedzina visus tiltus ar līdzšinējiem draugiem un paziņām. Tāpēc likumsakarīgi šķiet arī tas, ka izrādes nobeigumā, sapratusi, ka apsolītā dzīve ir vien pašas iedomas, mēra sieva sajūk prātā. Jo atpakaļceļa viņai vairs nav.
Otrā pusē ir gan pilsētas mērs Antons Antonovičs, kuru atveido Mihaels Martenss (Michael Maertens), gan Hļestakova ceļabiedrs Osips, ko spēlē Olivers Stokovskis (Oliver Stokowski). Kamēr par revidentu noturētais Hļestakovs sevī iemieso visu ilgu kvintesenci, ko tik alkaini ir gatava dzert mēra sieva Anna, Osips ir tas, kurš uz šo ārprātu (reizēm gluži ikdienišķo) spēj raudzīties no malas. Un arī Antons Antonovičs noteikti redz realitāti skaidrāk nekā viņa sieva, pat ja viņu šī realitāte biedē.
Mēru un Osipu savstarpēji saista kāds savdabīgs tēls. Pašā izrādes ievadā Antons Antonovičs ierodas ēdnīcā, lai visiem saviem ierēdņiem paziņotu šausmu vēsti – pie viņiem ieradīsies revidents. Turklāt ieradīsies incognito. Mēram jau bijusi nojauta, ka kaut kas slikts varētu atgadīties, jo sapnī viņš redzējis divas lielas, melnas žurkas. Viņa izbīlis ir tik neviltots un baiso tēlu apraksts tik dzīvs, ka nodreb arī zālē sēdošie. Tomēr īstais izbīlis vēl ir tikai priekšā – kad pirmo reizi ieraugām Osipu noplukušajā iebraucamās vietas istabelē. Piecēlies viņš atklāj, ka blakus gultās guļ tās pašas melnās, baisās žurkas no Antona Antonoviča sapņa – absolūti reālistiski veidotas, taču cilvēka lieluma. Zāle noelšas. Vēlāk, kad istabelē pie Hļestakova un Osipa ierodas ierēdņu delegācija, saprotam, ka neviens cits tās žurkas neredz. Vairākkārt izrādes gaitā pārliecinos – Osips vienīgais spēj novērtēt situācijas patiesās krāsas – ja dod naudu, tad ir jāņem, ja visi trako, tad var uzspēlēt ģitāru, bet, kad laiks doties, – ir jādodas.
Ir vēl viena ir nenoteikta tēlu starpkategorija. To visspilgtāk pārstāv mēra meita Marja Antonovna, ko tēlo Dērte Lisevska (Dörte Lyssewski) – ilgoties jau viņa ilgojas, tikai neattop, ka tās nemaz nav viņas pašas ilgas. Arī starp ierēdņiem ir daži spilgti šīs nometnes pārstāvji. Lielisks piemērs ir deputāti Bobčinskis, kuru atveido Hermanis Šeidleders (Hermann Scheidleder), un Dirka Nokera (Dirk Nocker) tēlotais Dobčinskis. Ja Rīgas izrādē tik dažādie deputāti bija ielikti vienā kopīgā siāmas dvīņa ķermenī, Vīnē viņi dzīvo katrs savā atšķirīgajā ķermenī. Īsais, tuklais Bobčinskis ir pārliecināts, ka visu zina, savukārt garais un lielais Dobčinskis gatavs viņam sekot un pieņemt visu kolēģa teikto par patiesību.
Izvairīties no Rīgā un Vīnē tapušo iestudējumu salīdzināšanas, protams, nav viegli, tomēr atļaušos domāt, ka šajā gadījumā tieši salīdzinājums ir arī visinteresantākais. Tāpēc vietā ir neliels atskats vēsturē – 2002. gadā Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudē Nikolaja Gogoļa 19. gadsimta pirmajā pusē sarakstīto "Revidentu". Gan pašu teātrī, gan viesizrādēs tas kopumā nospēlēts 286 reizes. Pagājušā gada nogalē notika pēdējā izrāde, kuras videoieraksts tagad glabājas Latvijas Televīzijas arhīvā. Repertuārā tā bija 12 gadus. Tā ir arī izrāde, kas iezīmē Jauno Rīgas teātri starptautiskajā kartē – 2003. gadā Jaunais Rīgas teātris saņem uzaicinājumu ar "Revidentu" piedalīties Dramatisko teātru festivālā Zalcburgā. "Ar šo izrādi tika atsistas durvis vaļā uz pasauli," pirms pēdējās izrādes ieraksta intervijā Ojāram Rubenim saka Alvis Hermanis.
Un tas, ka izrādes starptautiskā atpazīstamība sākās tieši Austrijā, arī vāciski rakstošajiem kritiķiem, protams, neļauj izvairīties no abu iestudējuma salīdzināšanas. Austriešu kritiķi slavē jauno "Revidentu" par niansētu un nostalģisku aizgājušā laika (piebilstot, ka tas tomēr vairāk ir Austrumeiropas laiks) tēlojumu un iestudējumā iekodēto cilvēcisko ilgu traģiku. Tomēr daudzi Hermanim pārmet, ka iestudējums ir pārāk izstiepts – Vīnē izrāde ir teju piecas stundas gara. Daudzas ainas, izrisinātas līdz pārspīlējumam, zaudē savu efektivitāti. Tāpat kritizēta tiek vēsturiskā nosacītība – darbības vide vairs nav tik precīzi laikā attēlota kā Rīgas iestudējumā. "Hermanis iestudējumu veidojis kādā nenoteiktā pagātnes laikā," raksta Hūberts Špīgels laikrakstā "Frankfurter Allgemeine".
Jau tad, kad Rīgā spēlēja pēdējo "Revidentu", Alvis Hermanis atzina, ka noteikti gribētu taisīt vēl vienu, tikai citā teātrī un citā valstī: "Tikai savādāk, tā grafiskāk, skumjāk." Vai tas ir izdevies? Viedokļi dalās. Sēžot Burgteātra zālē un veroties uz skatuves notiekošajā, man šķita, ka šī izrāde ir komiskāka nekā Rīgas iestudējums. Pirmkārt, tāpēc, ka vizuālais risinājums, kas Rīgā atgādināja vēl nesen piedzīvotu realitāti, Vīnē tomēr ir pārspīlētāks. Lai gan režisors vairākkārt uzsvēris, ka šī izrāde ir par austriešiem, kuriem tāpat kā mums netrūkst ne korupcijas, ne līdzīgas estētiskās pieredzes, man šķiet, ka kontrasts starp skatuves vidi un apkārt esošo tomēr ir lielāks nekā Rīgā. Pietiek salīdzināt abu teātru zāles vien, lai saprastu, ka situācijas tomēr ir ļoti atšķirīgas. Taču pastāv arī pretējs viedoklis, kas pārmet iestudējumam pārlieku traģiku. "Latviešu režijas zvaigzne Alvis Hermanis no komēdijas vēlējies uztaisīt traģēdiju, un tā nav nekāda labā ideja," raksta Gvido Tartaroti (Guido Tartarotti) portālā "Kurier.at".
Tomēr vienlaikus izrāde ir arī cilvēcīgāka, personiskāka – pārspīlējums, kas ļāva daudzas no varoņos iekodētajām īpašībām uztvert vispārināti, ir zudis. Tāpēc nekas cits neatliek, kā piemērīt varoņu tauku mētelīšus un dīvainos priekšstatus sev pašam. Kā mani mainītu un vai mainītu šāda situācija? Vai es gribētu būt tāda kā viņi, iedomātie smalkie ļaudis, vai, tieši pretēji, noslēgtos savā drošajā, bet necilajā pasaulītē? Vai būtu gatava pasaulei paziņot, ka ar 100 kvadrātmetriem pieciem cilvēkiem ir par maz, vai varbūt nemaz nebāztu degunu ārā no savas siltās migas? Šie jautājumi nenoliedzami rada skumju pēcgaršu.
0