Lai vai cik ļoti arī negribētos ticēt aizvadītajās nedēļās notikušajam, par to runāt ir svarīgi. Domāju, ka nepārspīlēšu, sakot, ka vairākas nedēļas Latvijas kultūrā valdījis sēru laiks. Viena no domām, kas vairākkārt lasīta nekrologos un negaidītu skumju pēkšņi ietvertajās atmiņās, – turpmāk un it īpaši šobrīd turēties kopā. Sarakstīties un sasaukt kompānijas, saņemties aizbraukt tur, kur sen neesam bijuši, vai vienkārši kārtējo reizi iedomāties par tiem, kas mums ir apkārt, un varbūt pat pārkāpt pāri savai noslēgtajai dabai vai tradicionālajai apātijai, lai paustu rūpes. Lai atgādinātu, ka mēs viens otram esam vajadzīgi.
Vēl viena būtiska vajadzība, par ko šajā laikā domāju, – nepagurstoši "lieku reizi" atkārtot šo pašu un arī citas it kā vispārpieņemtas patiesības. Par spīti tam, ka to darīt tomēr ir kaut kā neērti. Sava nozīme droši vien kaunam (kas arvien vairāk šķiet kā novecojis koncepts) un bailēm no banālā – viss, kas apkārt, pieprasa nemitīgus jaunā meklējumus. Bet pastāv arī noderīgas likumsakarības un principi, kas nenoveco. "Vērtības", varētu teikt, bet šis jēdziens ir sabojāts – pārāk bieži, piesaucot mistiskas tradīcijas, tas lietots ar naidpilnu svinīgumu. Patiesībā jau šī pati asociācija sevī slēpj vēl vienu iemeslu atkal un atkal atgriezties pie labi zināmiem tematiem.
Divi datumi, kas kalpo par piemēriem – 8. un 15. marts. Starptautiskā sieviešu diena un tajā notikušais solidaritātes gājiens pagājušajā nedēļā un globālais streiks, kas notiks šodien, lai pievērstu uzmanību klimata pārmaiņām. Mēs nemitīgi progresējam teorijā, bet ikdienā, reālajā dzīvē, katrā rītā, dienā un vakarā, visapkārt ir neticami daudzas pretīgas problēmas, kuras viegli izgrūst no prāta to absurda dēļ. Tās nepazūd: mums visiem ir zināmi, piemēram, vīrieši, pat no smalkajām kompānijām, kas ir agresīvi un uzmācīgi, un mums visiem ir zināms, ka pasaule aukstasinīgi soļo pretī ekoloģiskai katastrofai. Ir ērtāk par to aizmirst, atkal jau klišeja, bet problēmu intensitāte, ja par to saņemas padomāt, ir pārlieku liela, lai to varētu atļauties.
Tāpēc gribu vienkārši lieku reizi pabakstīt apkārtējos un sasaukt savas kompānijas. Ir vieglāk un drošāk runāt bariņā, nevis vienatnē, un tādā veidā pastāv ticamāka iespēja kaut ko izmainīt. Gājieni ir nozīmīgi, vismaz kā atspēriena punkts, jo taisnīgi šobrīd būtu skaļi protesti daudz lielākā mērogā. Ar kaut ko atkal un atkal jāsāk katram pašam. Un ir citādi, bet tikpat svarīgi, arī šādā ziņā turēties kopā.
1