Foto – Matīss Markovskis
 
Ar bērniem
14.10.2015

Par brīnumiem un ceļošanu telpā

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par Latvijas Leļļu teātrī iestudēto izrādi "Alise Brīnumzemē"

Režisors: Edgars Kaufelds

Pirmizrāde: 2015. gada 17. maijā

Angļu rakstnieks Lūiss Kerols romānu par mazas meitenes piedzīvojumiem Brīnumzemē radīja pirms 150 gadiem. Kopš tā laika Alise kļuvusi par daudzu bērnu un pieaugušo iemīļotu varoni. Lai gan kopš grāmatas publicēšanas 1865. gadā romāns ir piedzīvojis neskaitāmas skatuves un kino versijas, Latvijas Leļļu teātrī "Alise Brīnumzemē" šobrīd iestudēta pirmo reizi. Romānu mazliet vairāk nekā stundu garajai skatuves versijai pielāgojis izrādes režisors Edgars Kaufelds.

Doma par neparastu varoņu apdzīvoto pasauli prātā uzbur fantastiskas krāsas un neiespējamas dekorācijas, taču režisors kopā ar radošo komandu piedzīvojumu pārbagāto Brīnumzemi veiksmīgi rada ar teju vai minimāliem līdzekļiem. Viens no izrādes trumpjiem ir scenogrāfes Lienes Pavlovskas īpaši veidotais transformējamais spēles laukums, uz kura līdzās lellēm varoņu lomās iejutušies arī paši aktieri. Šāda veida slīpa skatuve, kas kalpo gan kā platforma aktieru darbībai, gan kā širmis lellēm, izrādes laikā kļūst par savdabīgu telpas un laika mašīnu. Vispirms ar gaismas, kustīgu, uz skatuves uzstumjamu kāpņu un vairāku darbības vietu maiņu tiek meistarīgi panākts, ka skatītājs pats jūtas caur truša alu aizrauts līdzi pēkšņajā ceļojumā uz Brīnumzemi. Savukārt, notikumiem attīstoties tālāk, skatuves īpatnības ļauj aktieriem spēlēties ar skatītājiem, liekot brīnīties par to, kā mainās darbojošos personāžu augumu samēri. Piemēram, abās skatuves malās uzstādītajās mazajās skatuvītēs dzīvojošie Karalis un Karaliene, vēlākā brīdī nostājoties blakus Alisei, nebūt vairs neliekas tik lieli, taču, sēžot savos troņos, šķiet aizpildām visu spēles laukumu un nelielu daļu no skatītāju zāles.

Tas, ka bērni vēl pirms izrādes pazīst tās varoņus, padara absurda un nesaistītu notikumu pilno stāstu daudz saprotamāku jaunākajiem skatītājiem, taču vienlaikus uzliek prasības tērpu māksliniecei. Proti, par to, kāpēc Alisei nav Volta Disneja studijas filmās noskatītās zilās kleitas vai blondo loku, jautājumi nerodas, taču vieglu apmulsumu mazo skatītāju rindās rada, piemēram, Cepurnieka tēls. Krietnu laika sprīdi man apkārt sēdošo bērnu vidū norisinās klusas diskusijas par to, kurš tad īsti ir Cepurnieks – tas "ūsainais, ar spico cepuri" vai tas, kuram galvā cepure – katliņš ar tējkarotītēm – un uz adītā džempera attēlots balts zaķis? Galu galā, protams, varoņu teiktais ļauj saprast to, kurš ir kurš. Tomēr pirms tam nākas atcerēties, ka bez Baltā Truša Brīnumzemē darbojas arī Marta Zaķis, tātad, pielietojot izslēgšanas metodi, – Kaukāza tautu pasakām piederīgais varonis kalpakā šoreiz patiešām ir Cepurnieks. Iespējams, tas ir izrādes radītāju mēģinājums padarīt varoņa vizuālo tēlu emocionāli tuvāku Austrumeiropas kultūras mantojumam, tomēr personāžs šādā izskatā bērniem ir grūtāk atpazīstams.   

Lielu prieku un sajūsmu skatītājos rada krāšņos, groteskos kostīmos tērptais karaļpāris un Hercogiene, kā arī izrādes leļļu mākslinieces Rūtas Briedes veidotie krāsainie zvēru tēli – koka zivis, sivēni, flamingo, pelēns, papagailis un dejojošā māja. Asprātīga pieeja rasta, veidojot Viltoto Bruņurupuci – ērmīgās radībiņas ķermenis sastāv no sasaistītām kartona kastītēm un skapīša, kas slēpj sevī mazu noslēpumu. Atzinīgi uz skatuves tiek sagaidīts arī nervozais, taču citādi itin lādzīgais Baltais Trusis, turpretī mazliet biedējošu iespaidu rada Češīras kaķis – liels un neizdibināms tas lidinās un viltīgi smīn uz skatuves melnā fona.

Galveno varoni Alisi Leļļu teātra iestudējumā atveido nule kā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējusī jaunā aktrise Ilze Āboltiņa. Raugoties no pieauguša cilvēka skatpunkta, aktrises atveidotajai Alisei pietrūkst dzīvīguma. Šķiet, ka meitene savādo notikumu virpulī nemaz nav pārsteigta vai ziņkārīga, taču pēc uzveduma, aprunājoties ar abām līdzpaņemtajām pirmklasniecēm, izrādās, ka tieši Alise ir tā, kas patikusi vislabāk. Meitenes spēja sevi identificēt ar galveno varoni un uztvert viņas piedzīvojumus ar tikpat pašsaprotamu nostāju. Viņu teiktais sasaucas ar režisora Kaufelda publicitātes materiālos pausto vēlmi izrādes laikā palūkoties uz pasauli ar bērna acīm un saredzēt brīnumaino ikdienā un cilvēkos mums apkārt.

Jau pieminētie Karalis un Karaliene, parādoties uz skatuves, kādu laiku sarunājas ar padotajiem un Alisi no saviem troņiem, un skatītājs uz mazajām sānu skatuvītēm redz tikai abu kājas. Anrijs Sirmais un Dana Lāce, kuri iejutušies abu lomās, parāda, ka labs aktieris spēj piešķirt tēlam vajadzīgo dinamiku arī tad, ja skatītājam redzamas tikai viņa kājas. Danai Lācei un Hercogienes atveidotājai Dacei Vītolai izdodas savaldzināt bērnus arī ar izteiksmīgajām grimasēm, kas pavada abu varoņu sakāmo. Baltā Truša lomā teicami iejuties Pēteris Šogolovs – atsperīgais un steidzīgais trusītis ir tieši tāds, kādu viņu atceros vēl no bērnības. Mazliet skumju un melanholisku Susuriņa tēlu radījis Vladimirs Svoboda. Savukārt Artūrs Putniņš Cepurnieka tēlam piešķīris pavisam jaunas nianses. Cepurnieks joprojām ir tikpat traks kā vienmēr, taču aktieris neprātu pielāgojis kalnieša vizuālajam tēlam – padarījis to it kā rāmāku, bet arī biedējošāku. Bērnu vecākiem gan nav jāuztraucas – visticamāk, mazajam skatītājam Cepurnieka rīcība liksies vien viegli uzjautrinoša.

Izrādes mūzikas autors ir komponists Jēkabs Nīmanis. Nīmanim šīs izrādes muzikālais pavadījums ir pirmā sadarbība ar Latvijas Leļļu teātri, un komponists ar šo darbu vēlreiz apliecina savu talantu. Muzikālais fons netraucē aktierspēlei, paspilgtina piedzīvojumus un ik pa laikam rada sajūtu, ka kaut kur blakus vai aiz stūra spēlē leijerkastnieks, tādējādi vēl dziļāk ievedot skatītāju brīnumu un spēļu pasaulē.

Izrāde paredzēta skolas vecuma bērniem, taču Kerola bagātā tēlu un simbolu valoda ļauj to izbaudīt ne vien bērniem, bet arī līdzi atnākušajiem pieaugušajiem. Nelielu vilšanos gados jaunākajiem skatītājiem sagādā vien izrādes otrā cēliena sākuma ainas, kurās Cepurnieks, Susuriņš un Marta Zaķis nododas filozofiskai tējas dzeršanai un tērzēšanai. Vārdu spēles uzrunā pieaugušos, taču pēc kustības alkstošajiem mazajiem skatītājiem tās ir mazliet par statisku. Tāpat bērnu ausīm garām paslīd stāsti par pirmsvēlēšanu skriešanos, Viljama Iekarotāja varoņdarbiem vai izrādi noslēdzošās tiesas prāvas absurdā līdzība ar reālajā dzīvē eksistējošo varas sistēmu. Pieaugušos savukārt izaicina loģiskas vai vismaz pamatotas varoņu rīcības trūkums, kas bērnus nemaz nemulsina.

Pēc Kerola romāna "Alise Brīnumzemē" izlasīšanas jau apzinīgā vecumā man bija daudz jādomā par drosmi būt pašai, pastāvēt par sevi un savu viedokli un mainīties caur piedzīvoto. Arī Leļļu teātra izrādē Alisei bieži nākas atbildēt uz jautājumiem par to, kas viņa ir, no kurienes un uz kurieni dodas. Šajā ziņā nozīmīga ir vieta, kurā Alise sarunājas ar Češīras kaķi un lūdz padomu, uz kurieni doties, bet rudais runcis atbild ar pretjautājumu, kur viņa grib nonākt. Proti, ja nezini, ko vēlies, tad iet var vienalga, kur. Neesmu droša, vai mazos skatītājus jau nodarbina domas par cilvēka dzīves virzības vektoru, taču izrāde rosina būt zinātkāriem un uzdot jautājumus – gan tos, kas vaicāti Alisei, gan pašiem savus. Par visu, kas mums apkārt.

Foto Vadims Straume

Turklāt, izceļot vēl vienu frāzi no Alises sarunas ar Češīras kaķi, – visi šajā pasaulē ir "dulli", tādēļ nav vērts brīnīties par to, kāpēc lietas notiek tieši tā, kā tās notiek. Jēgu gan šīm lietām atrast var, taču tad ir jāpieņem arī spēles noteikumi (areče, nemanāmi jaunais skatītājs tiek ievadīts pieaugušo pasaules gudrībās!). Tomēr, ja notiekošas nesaskan ar paša pārliecību vai to nu nekādi nav iespējams pieņemt, ir iespēja sadumpoties un sākt visu no sākuma. Šo atziņu, pat ja ne tādiem pašiem vārdiem noformulētu, pēc izrādes pauda arī manas pavadones.

Izrādes noslēgumā Alise caur skatītāju zāli iznes miniatūru skatuves maketu, kuru vēlāk iespējams aplūkot un aptaustīt teātra foajē telpā. Kaut kas šajā vienkāršajā darbībā ir tik dziļš, ka, pat esot pieaudzis, sajūties kā bērns, kuram nupat atņēmuši iemīļoto kaleidoskopu. Iespējams, šajā brīdī izrāde atklāj savu lielāko noslēpumu, proti, pasakas un sapņi reiz beidzas, bet tu turpini savu ceļu daudz bagātāks. Arī es, sēžot teātra solā un raugoties, kā Alise ar savu mazo skatuvi – leļļu kasti – pazūd aiz durvīm, pēkšņi sapratu, ka, pretēji cerētajam, esmu noticējusi un kļuvusi par daļu no Brīnumzemes. Kļuvusi dulla, kā teiktu Češīras kaķis. 

Inga Vanaģele

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!