Komentārs
22.12.2015

Par bēgļiem, progresīvo un pareizo – atbilde Nikolā Ozano

Komentē
12

Have you ever been at someplace
Recognizing everybody's face
Until you realized that there was no one there you knew?

(The Offspring)

Liela daļa no Latvijas publiskajā telpā vērojamajām diskusijām par bēgļiem manī izraisa skumjas. Neskatoties uz to, ka viedokļu izteicēju netrūkst, daudzi no šiem izteikumiem ir sekli un naivi. Tāpēc ar interesi lasīju portālā "Satori" publicēto Nikolā Ozano vēstuli Alvim Hermanim saistībā ar viņa nesenajiem izteikumiem par bēgļu uzņemšanas un terorisma saistību. Cilvēks, kuram ir nepastarpināta gan Rietumeiropas, gan Latvijas kultūras pieredze, taču spēs piedāvāt pamatotu skatījumu šajā jautājumā.

Taču atklātā vēstule nevis pārliecina, ka Hermanim nav taisnība, bet vienkārši slavina tās autora personisko ideoloģisko pārliecību. Ozano nevis pamato, kāpēc atvērtā imigrācijas politika ir atbalstāma, bet izlīdzas ar vispārīgiem apgalvojumiem, ka tā rīkoties ir "progresīvi" un progresīvisms – tas vienmēr ir labi. Cik vienkārši.

Arī aplamas premisas var novest pie adekvāta iznākuma, tomēr diezin vai diskusijās par tik būtiskiem jautājumiem vajadzētu izmantot loto principus. Vienlaikus šis raksts ir arī komentārs par dažām plašākām ar bēgļu tēmu saistītām diskusiju problēmām Latvijas publiskajā vidē kopumā.

Labais progresīvisms, sliktais konservatīvisms?

Mēģinot paskaidrot, kāpēc Hermanim nav taisnība, Ozano izmanto progresīvā un konservatīvā dihotomiju, kura caurvij sociālo pārmaiņu procesus. Autors atsaucas uz savu pasniedzēju Žaku Marionu, kurš esot teicis: "Kopš laika, kad cilvēks ir kļuvis par cilvēku, "progresam" frontes pretējā pusē vienmēr ir atradies "konservatīvisms" – vienā galā revolūcija (paātrināts skrējiens pretim nākotnei) un otrā – reakcija (paātrināta atgriešanās pagātnē)." Saskaņā ar šo interpretāciju labais veidojas, pateicoties progresīvo ideju uzvarai pār konservatīvajām. Demokrātija uzvarēja monarhiju, ideja par cilvēka tiesībām uz brīvību uzvarēja verdzību, obligātā izglītība uzvarēja ļaužu turēšanu prāta tumsā un tamlīdzīgi. Šī pretstāve starp progresīvo un konservatīvo saglabājas visu laiku, mainās tikai jautājumi, par kuriem cīņa notiek.

""Progresa laukā" attīstība bieži vien notiek uz metonīmijas bāzes: homoseksuālu cilvēku tiesību aizsardzība šobrīd vieno progresa aizstāvjus, jo šīs tiesības ietver visu citu tiesības," raksta Ozano. "Arī Tuvo Austrumu bēgļu glābšana un uzņemšana ir šo jautājumu vidū." Tā kā viņš pats ir cieši pārliecināts, ka progresīvais vienmēr ir labāks par konservatīvo, tad likumsakarīgi sanāk, ka bezierunu atbalsts bēgļiem ir labāks par jebkuru citu pozīciju šajā jautājumā.

Taču premisa par progresīvisma universālo pārākumu rakstā tiek pamatota, selektīvi atlasot tikai tādas pārmaiņas, par kurām no šodienas skatpunkta nav nekādu šaubu, ka tās padarījušas mūsu dzīvi labāku. Ir nudien lieliski, ka mūsdienās esam sapratuši: pilsoniskās tiesības pienākas visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu etniskās piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai kādām tamlīdzīgām pazīmēm.

Tomēr ir muļķīgi apgalvot, ka cīņa par pilsoniskajām tiesībām ir pareiza tieši tāpēc, ka šie jautājumi atbilst konkrētam ideoloģiskam uzstādījumam. Lai izvērtētu, kā kāds jautājums ir risināms, diezin vai pietiek ar to, ka nosakām, kura pozīcija ir normatīvi "progresīva" un kura – "konservatīva". Vai pārmaiņas vienmēr ir uzskatāmas par vēlamām, bez nepieciešamības iedziļināties to sekās? Vai pretestība pret pārmaiņām vienmēr ir apkarojama?

Uzskats, ka jaunais, ko nes progress, vienmēr ir pārāks par status quo, kuru Ozano pasniedzēja pastāstiņā cenšas saglabāt konservatīvais, neiztur kritiku. Nav jau grūti arbitrāri atlasīt piemērus, kuri ilustrē progresīvo ideju labo pienesumu, bet eksistē taču arī piemēri, kas vēsta ko citu.

Kāpēc ir svarīgi šaubīties

Džordža Orvela nemirstīgajā stāstā "Dzīvnieku ferma" pārmaiņas lauku saimniecībā sākās progresīvu ideju iedvesmotas. Dzīvnieki nolēma atbrīvoties no izmantotāju cilvēku varas un izveidoja jaunu kārtību, kurā visi ir vienlīdzīgi un strādā paši savas fermas labā. Taču viņu vadoņi sagrāba varu un nemanāmi atjaunoja veco ekspluatatīvo kārtību. Lai arī pārējos fermas dzīvniekos vēl kādu brīdi saglabājās ilūzijas par sevis sasniegto, bija nomainījušās tikai priekšnieku sejas. Jāatgādina arī, ka "Dzīvnieku ferma" ir alegorija par reāliem notikumiem – Krievijas 1917. gada revolūciju. Arī tajā netrūka saukļu par taisnīgumu, labāku dzīvi un jaunu kārtību, bet šī revolūcija vēlāk atnesa neizsakāmi skarbus laikus milzīgam skaitam cilvēku.

Negatīvi scenāriji ir iespējami, gan pie varas nākot dažādām politiskām kustībām, gan izmantojot aizvien jaudīgākos zinātnes un tehnikas sasniegumus. Šeit piemērs no pavisam citas jomas. Gēnu inženierija ir nenoliedzami progresīva biotehnoloģiju nozare, kas potenciāli varētu ne tikai izskaust dažādas pašlaik neārstējamas slimības, bet arī "uzlabot" (lai ko tas arī nozīmētu) cilvēku spējas. Tomēr pastāv bažas par to, kā šis potenciāls var tikt izmantots: runa ir ne tikai par drošības riskiem, bet arī sociālo ietekmi. Ir pētnieki, kas nosoda šķēršļu likšanu zinātniskajā pētniecībā – tāpēc vien, ka progress šajā jomā ļauj attīstīt jaunas tehnoloģijas un radīt jaunas zināšanas. Taču netrūkst tādu, kas ir piesardzīgāki. Decembrī notikusī Cilvēka gēnu rediģēšanas nozares pārstāvju starptautiskā sanāksme noslēdzās ar vienošanos par nostāju pret cilvēka gēnu modifikācijām, kuras var tikt nodotas nākamajām paaudzēm. [1] Pēc Ozano loģikas sanāk, ka šī ir konservatīvā, reakcionārā – kļūdainā – pozīcija. Taču diezin vai ar šādu birku karināšanu pietiek, lai varētu informēti izvēlēties nostāju, kas nestu vislielāko labumu vai vismazāko kaitējumu sabiedrībai.

Kāds Orvelam un gēnu inženierijai ir sakars ar bēgļiem, jūs jautājat? Pilnīgi nekāds. Palīdzēt grūtībās nonākušajiem ir ētiska rīcība. Ar to sarunu varētu arī beigt. Taču Ozano tā vietā mēģina pateikt, ka bēgļi ir jāatbalsta tāpēc, ka tas ir progresīvi, un izmanto bēgļu jautājumu, lai cildinātu savu ideoloģisko pārliecību kā šķietami universālu pareizo atbilžu avotu. Taču tur nav nekā universāla.

Ir vieglprātīgi savu pozīciju šajā vai jebkurā citā jautājumā balstīt pieņēmumā, ka cilvēka pārstāvētā ideoloģija vienmēr (vai vismaz parasti) ir pareizajā vēstures pusē. Prātīgāk ir katru jautājumu aplūkot un izvērtēt pašu par sevi. Dažkārt sakrīt, ka par "progresīvo" dēvētais ir arī indivīdam un sabiedrībai labākais. Bet ir situācijas, kas izvēršas citādi, kā jau to stāstīja Orvels.

Nevienā ideoloģijā vai politiskajā pārliecībā nav iekšēja drošības mehānisma, kas garantētu nekļūdību visam, kas tiek darīts šīs ideoloģijas vārdā. Lai gan ideoloģiskās nostādnes daudzos jautājumos šķiet piedāvājam pašsaprotamu un iekšēji saskanīgu atbildi, uz to paļauties nevar. Cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka viņa pārstāvētā ideoloģija precīzi ved pie atbildēm uz visām dilemmām, ir cilvēks, kurš ir pārstājis patstāvīgi domāt.

Apsaukāšanās kā diskusiju forma

To, ka Hermanis nav nekāds politiskās domas spīdeklis, ir parādījuši jau viņa iepriekšējo gadu izteikumi. Te var pieminēt gan "lumpeņus", gan arī apgalvojumu, ka "nepareizā" viedokļa izteicēji 2012. gada valodas referendumā ir "valsts nodevēji" (tulkojumā – politiskā opozīcija tātad ir slikti; šodien valsts ienaidnieki ir tie, kas noteiktā veidā balso valodas referendumā, rīt – tie, kas "nepareizi" domā vispār). Taču Ozano apgalvojums, ka Hermanis tieši ar savu nostāju bēgļu jautājumā ir pievienojies "demagogiem, dažādu konfesiju reliģiozajiem fanātiķiem, kurus vieno kopēja sociālā un kultūras programma – vērsta uz naidu un svešā atstumšanu" ar neko nav labāks. Ir viegli nosaukt oponentu par "fanātiķi", kas nozombēts "krievvalodīgajos surogātmedijos vai Rūperta Mērdoka tabloīdos". Taču saprātīga saruna šādi nesanāk.

Argumentācijas problēmas, kuras novērojamas Ozano vēstulē, diemžēl nav svešas arī vietējās sabiedrības pārstāvju diskusijās par bēgļiem.

Latvijas publiskajā vidē nav trūcis visdažādāko skaidrojumu, kāpēc Latvijai nevajag uzņemt bēgļus, – no nožēlojamas bēgļu demonizēšanas un dehumanizācijas līdz izolacionismam (lai bēgļus glābj tie, kuru dēļ notiek kari; mums par to nav nekādas daļas) un fatālismam (paredzot Eiropas kultūras norietu bēgļu uzņemšanas dēļ). Ir gan bijis arī pa kādam saturīgam kritiskam rakstam pret Junkera bēgļu uzņemšanas plānu, kas atstāj vietu civilizētai sarunai. Tādu gan ir bijis maz.

Taču arī bēgļu atbalstītāju pusē izplatīta ir draudos, kaunināšanā vai cita veida tukšā emocionalitātē balstīta argumentācija. Piemēram, dažs labs itin prominents vietējais politiķis ir biedējis, ka gadījumā, ja Latvija nepiekritīs bēgļu plānam, mēs sabojāsim attiecības ar Eiropas Savienību un ietekmīgās valstis vairs neatmetīs Latvijai arī to labumu mazumiņu, pie kā tikām līdz šim. Vēl vairāk, viens otrs pat ir stāstījis, ka apvainošoties arī mūsu draugi no NATO Eiropas dalībvalstīm un nesūtīšot patrulēt savus iznīcinātājus Latvijas debesīs. Nekādi attiecīgo valstu vai organizāciju oficiālie izteikumi, kas šo baidīšanu apliecinātu, gan kaut kā nav dzirdēti, bet tas nekas – nedrīkst ļaut faktiem stāties laba stāsta ceļā.

Taču tas ir nieks salīdzinājumā ar paštaisnākās diskutantu daļas kāri apsaukāties. Tev nepatīk bēgļi? Tu esi rasists! Ksenofobs! Egoists! Nacists! Atvērtas sabiedrības pretinieks! Putinists/Orbānists/Lepēnists! Šie un daudzi citi vārdi labi noder, lai to sacītājiem ļautu pašapliecināties kā morāli augstākstāvošiem subjektiem. Taču šaubos, vai jautājuma reducēšana līdz šādiem saukļiem palīdz citiem. Bet var jau būt, ka bēgļiem Latvijā būs labāka dzīve, ja vietējā publika tiks kārtīgi nokaunināta par savu ksenofobiju, – var jau būt.

Protams, starp bēgļu pretiniekiem ir arī rasisti. Man nav nekādu ilūziju par šīs parādības izplatību Latvijas sabiedrībā. Taču ir nožēlojami, ka daļa no publisko diskusiju dalībniekiem, ieskaitot tos, kuri pretendē tikt dēvēti par inteliģenci, tālāk par šādu birku karināšanu netiek.

Zemi standarti ir kaitīgi

Bēgļu krīze un starptautiskā migrācija ir sarežģītas parādības ar saviem ētiskajiem, juridiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem un citiem aspektiem. Domājot par labāko pozīciju šajā jautājumā, tos visus ir svarīgi izvērtēt.

Negribēt izlīdzēt cilvēkiem vispār ir viens, bet kritiski izvērtēt konkrētā bēgļu uzņemšanas plāna risinājumus un sekas – pavisam kas cits. Ja kāds izsaka skepsi par Vācijas kancleres Angelas Merkeles uzskatu, ka valsts uzņemamo bēgļu limiti nav pieļaujami, tas cilvēku uzreiz nepadara par ksenofobu – jo kaut kādas robežas, lai cik grūti novelkamas, spējai palīdzēt tomēr ir. Ja kāds bažījas par iespējamām problēmām iebraucēju integrācijā un to, kādas varētu būt šādu problēmu sekas, viņš tāpēc vien nav rasists – integrācijas problēmgadījumi taču eksistē. Ja kāds salīdzina bēgļiem maksājamos pabalstus ar pensijām un pabalstiem, ko saņem vietējie iedzīvotāji, tas automātiski neliecina par radikāli nacionālistisku pozīciju. Mazās pensijas, ko saņem ievērojama daļa cilvēku Latvijā, ir reāla problēma, un nav pamata to ignorēt.

Ar šo nevēlos teikt, ka Latvijas publiskajā telpā bēgļu jautājumā labu un saprātīgu izteikumu nav bijis. Tomēr pārāk bieži kritiskas diskusijas vietā ir vienkārši sasaukšanās starp dažādām frontes pusēm. Ir jau likumsakarīgi, ka katrs dalībnieks par šo jautājumu runā tādās kategorijās, kas tam ir tuvākas; vienu interesē lielākoties tikai morālie, bet citu – praktiskie aspekti. Taču, ja diskusijas dalībnieki savu oponentu vidū izplatītas bažas vai, iespējams, maldīgas pārliecības ignorē vai prasti zākā un kaunina, tad tā nav nekāda diskusija. Tie vienkārši ir savu pozīciju apliecināšanas, atrādīšanas vingrinājumi, kas lielākoties uzrunā tikai tos, kuri konkrētajai pozīcijai piekrita jau pirms tam. Katrs runā savā "valodā", bet tulku nav. Un tieši tā pie mums diemžēl bieži vien notiek.

Vai gadījumā neesmu naivs savos priekšstatos par to, kādai būtu jābūt prātīgai publiskai diskusijai? Droši vien esmu. Tomēr jautājumi, kas saistīti ar dažnedažādajiem bēgļu uzņemšanas aspektiem, ir pārāk svarīgi un ar pārāk lielu ietekmi uz procesiem Latvijas sabiedrībā, lai atļautos samierināties ar zemiem standartiem. Uz to aicinu arī citus.

[1] International Summit on Human Gene Editing (2015). On human gene editing: International summit statement. The National Academies of Sciences, Engineering, and Medicine.

Jānis Buholcs

Jānis Buholcs ir žurnālists un Vidzemes Augstskolas docents. Pēta komunikāciju tiešsaistē un meklē cilvēciskumu digitālajos medijos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!