Ir pagājušas trīs nedēļas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kamēr iedvesmojoši daudziem cilvēkiem Latvijā šis laiks ir pagājis, strādājot ziedojumu vākšanas punktos, stūrējot palīdzības kravas uz Ukrainu, rūpējoties par Latvijā nonākušajiem bēgļiem, rīkojot koncertus, izrādes un darbnīcas Ukrainas atbalstam, citiem, līdzīgi kā man, dienas paiet pie datora vai telefona ekrāna, drudžaini lasot un rakstot par notiekošo.
Trīs nedēļas, kopš Krievija iebruka Ukrainā, esmu pavadījusi teju nepārtrauktā informācijas straumē, lasot viedokļrakstus, analīzes, esejas, reportāžas, liecības, ziņojumus, prognozes, pieredzes stāstus, intervijas, bet pāri visam – ļoti, ļoti daudz tvītu.
Savulaik, kad tviteris tikko bija ienācis interneta telpā, "Satori" izveidoja nelielu atpazīstamības kampaņu, kuras centrālais elements bija kājas augšpēdus atmetis, beigts tvitera zilais putniņš, ar ko pašironiski nostādījām žurnāla saturu pretstatā fāstfūdam līdzīgajai informācijai, ko, mūsuprāt, varētu piedāvāt 120 rakstu zīmēs ierobežotais formāts.
Taču kopš 24. februāra tieši šajās nedaudzajās zīmēs tiek izteikts svarīgākais, kas mani šobrīd interesē – kur, kad, cik. Ieņemta vai neieņemta. Dzīvi vai miruši. Par vai pret. Jā vai nē. Tvitera formāta teikums "Русский военный корабль, иди на хуй" ir 35 rakstzīmju garš, bet, iespējams, svarīgākais, kas pateikts pēdējo triju nedēļu laikā.
Karš ir krīze, kas saasina valodu. Dusmas pieprasa marginālus, bet precīzi tēmētus vārdus, radošu, nevis kancelejisku valodu. Jāatzīstas, man ir grūti lasīt "aicinājumus uz konflikta deeskalāciju" un "stingrus nosodījumus", bet viens teksts, ko es šajā laikā esmu pārlasījusi vairākkārt, ir Māra Salēja brīnišķīgi iztulkotā un "Rīgas Laika" publicētā Zaporižjas kozaku atbilde turku sultānam – trīsarpus gadsimtus sens teksts, ko ar nelieliem apdeitiem gribētos nosūtīt uz Maskavu arī tagad.
Sandra Mētra šonedēļ "Satori" raksta par vārdu kā rīcību ar sekām. Runu kā aktu, kas, citējot Sandru un Kaugurus, pieprasa "atbildēt par bazaru". Vladimira Putina un viņa līdzgaitnieku radītajā dūmu un spoguļu pasaulē šī valodas funkcija ir zaudējusi nozīmi. Vārdi, kas izsaka patiesību, Krievijā kļuvuši par krimināli sodāmu pārkāpumu, bet diplomātija, šķiet, kļuvusi bezspēcīga, jo visi tās noteikumi ir vienpusēji atcelti. Taču iegrožota valoda kļūst tikai radošāka, un reizēm pateikt visu var, nepasakot neko, tāpēc pašlaik Krievijā par drosmīgiem politiskajiem saukļiem kļuvuši uzraksti "Divi vārdi" un "*** *****", bet par varai bīstamiem vēstījumiem – tukši, balti plakāti.
Droši vien, ka reiz pēc šī visa mēs atkal varēsim atvilkt elpu un meklēt jaunu valodu, kādā runāt mīlestību, kā to dara Svetlana Aleksijeviča. Droši vien, ka reiz pēc šī visa mākslas valoda atkal tiks izmantota, lai cīnītos nevis pret tankiem, bet pret koku izciršanu, kā to dara Krista Burāne. Droši vien, ka reiz pēc šī visa mierpilna saruna atkal spēs veidot realitāti, bet šobrīd mani iedvesmo uz artilērijas šāviņu trokšņa fona rakstītais un kodolīgais ukraiņu reportiera Iļjas tvīts: "Get some, you bitches."
7