Kā zināms, seksuālu un vēl visādu skandālu dēļ Nobela prēmija literatūrā šogad netiks piešķirta. Šī lēmuma pamudināti, laikraksta "The New York Times" līdzstrādnieki aptaujājuši vairākus literatūras kritiķus, vaicājot, ko viņi par to visu domā un kas, viņuprāt, būtu šāgada prēmiju pelnījis. Aptaujas rezultātos pamanāmas pāris interesantas kopsakarības jeb tēmas. Viena no tām ir anglofonajā pasaules daļā (bet ne tikai) bieži vien dzirdamā gaušanās, ka kārtējā prēmija piešķirta kādas "nezināmas" valstiņas "nezināmam" rakstniekam, gan atzīstot, ka tieši Nobela saņemšana bieži vien ir līdzējusi atklāt autorus, kas citādi droši vien visas pasaules ievērību nebūtu guvuši. Otra ir sūkstīšanās par to, ka prēmija piešķirta vieniem, bet to nav saņēmuši citi (katrs var izveidot savu sarakstu pats). Šī tēma nav sveša arī Latvijā, jo neviens mūsu rakstnieks pie prēmijas nav ticis, taču runas par to, ka reiz Nobela prēmijai, iespējams, ticis izvirzīts te Rainis, te Vizma Belševica vai Knuts Skujenieks, mēdz uzvilnīt atkal un atkal. Trešā tēma ir raksturīga tieši angloamerikāņu pasaulei, jo nosaukto vidū pārsvarā ir tieši angļu un amerikāņu rakstnieki, bet angļu valodā tulkoti citvalstu autori ir mazākumā – tas lielā mērā atspoguļo stāvokli britu un ASV grāmatniecībā vispār. Ko no tā visa var secināt? Laikam gan neko, taču, manuprāt, ir interesanti pamēģināt sevi iztēloties Nobela prēmijas piešķiršanas komisijā un padomāt, kurš gan to šogad varētu būt pelnījis. Kā jums šķiet?
###
"Jautājums par to, kāda veida objektu mēs uzskatām par grāmatu, vēl aizvien ir atklāts," Džeimsa Reivena grāmatiņai "Kāda ir grāmatas vēsture?" veltītā esejā raksta Eva Hūtone. "Grāmatas vēsturē Rietumu pasaulē par grāmatas sinonīmu parasti pieņemts uzskatīt "kodeksu" jeb kopā sašūtas vai salocītas lapas, taču profesora Reivena ģeogrāfiski un hronoloģiski plašajā izklāstā redzams, ka tā var pieņemt visdažādāko materiālo formu: grāmata var būt pirms 3000 gadiem aprakstītas ķīniešu bruņurupuču čaulas, šumeru māla plāksnītes ar ķīļrakstiem, Dienvidamerikas inku virsaišu mezglu raksti jeb "khipus" u.c. Blogu ierakstu un "Kindle" laikmetā grāmatas robežas kļūst vēl izplūdušākas."
Tomēr, ja paliekam pie izpratnes par grāmatu kā kopā sasietām jeb salīmētām lapām, interesants vērojums nesen bija publicēts laikrakstā "The Guardian" – grāmatas, un runa bija tieši par daiļliteratūras darbiem, ar katru gadu kļūstot arvien biezākas. Protams, arī literatūras vēsturē atrodams ne viens vien pamatīgs ķieģelis jeb blāķis – "Uliss", "Mobijs Diks", "Karš un miers" vai "Zudušo laiku meklējot" –, taču jaunāko laiku literatūrā tas esot īpaši labi pamanāms. Bukera prēmijas žūrijas dalībnieki pat esot sūdzējušies, ka dažs no iesniegtajiem darbiem būtu prasījies pēc rūpīgākas rediģēšanas un īsināšanas. "Brīžiem šķita, ka grāmatā iekšā atrodas vēl viena un daudz labāka un reizēm plānāka un tā visiem spēkiem cenšas izkļūt no šī ieslodzījuma," izteicies žūrijas priekšsēdētājs Kveims Entonijs Apia.
###
"Instagram" lietotājs "Atticus" pirmoreiz publicējās 2013. gadā, un kopš tā laika viņa sekotāju skaits ir izaudzis līdz gandrīz 900 000. Viņa reālā identitāte līdz nesenam laikam bija noslēpumā tīta, un viņš specializējas "daudznozīmīgās epigrammās par mīlestību un salauztām sirdīm, ar ko tik ļoti mīl dalīties cilvēki internetā". Citiem vārdiem sakot, viņš pārstāv žanru, kas tiek dēvēts par "Instagram dzeju". 2017. gadā apgādā "Atria Books", kas ir lielizdevniecības "Simon & Schuster" apakšuzņēmums, tika izdots pat "Atticus" dzejoļu krājums. Izrādās, "Instagram dzeja" ir nozare, ap kuru grozās gan lielas naudas summas, gan kaislības. Lūk, piemēram, cits interneta dzejnieks Kolins Josts esot atmaskojis "Atticus" patieso identitāti un piedevām apsūdzējis viņu plaģiātismā, norādot, ka viņa dzejas atgādina rindas no Oskara Vailda un T. E. Lorensa darbiem vai pat populārus Alberta Einšteina un Frānsisa Skota Ficdžeralda citātus.
###
Mazo tautu valodas izmirst, to dažādība nepārtraukti samazinās – pie šādām ziņām jau nācies pierast, taču laikraksts "The New York Times" nesen ziņoja par pretēju procesu, jo Jaunzēlandē esot sākusies īsta maoru valodas renesanse. 2013. gadā maoru valodā, kas ir viena no oficiālajām valsts valodām, spējuši sarunāties vien 3,7 procenti Jaunzēlandes iedzīvotāju. Saskaņā ar valdības plānu līdz 2040. gadam šo valodu vajadzētu pārvaldīt vismaz 20 procentiem iedzīvotāju. Līdz 2025. gadam maoru valodai jākļūst par mācību priekšmetu visās Jaunzēlandes skolās, lai gan pagaidām nav īstas skaidrības, vai būs iespējams atrast tik daudzus valodas skolotājus. Lai vai kā, jau tagad valodu apgūstot gan rosīgi pensionāri, gan jaunieši – lūk, ir pat pusaudžu thrash metal grupa "Alien Weaponry", kas savas dziesmas dzied maoru valodā.
###
Kamēr Latvija gatavojās vēlēšanām, aģentūra AFP ziņoja, ka trešo reizi laulības ostā noenkurojies dažādā ziņā par skandalozu uzskatītais franču rakstnieks Mišels Velbeks. Šis fakts nācis gaismā pēc tam, kad dziedātāja, bijusī modele un Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī sieva Karla Bruni savā "Instagram" kontā bija publicējusi jaunā pāra foto ar visa laba vēlējumiem. Velbeks, par kura vecumu nav drošu ziņu (tiek minēti gan 60, gan 62 gadi) pirmoreiz esot bijis precējies 1980. gadā, un no šīs laulības viņam esot viens dēls. Otrreiz viņš apprecējies ap romāna "Elementārdaļiņas" iznākšanas laiku – 1998. gadā. Velbeks un viņa rakstītais bieži rosinājis visai pretrunīgus viedokļus un vērtējumus, un viņa darbi labi pazīstami arī Latvijā. Kritiķi viņam pārmetuši pornogrāfiskumu, rasismu, mizogīniju, islāmofobiju un droši vien vēl virkni citu grēku. Pēc viņa pagaidām jaunākā romāna "Pakļaušanās" Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja izrādi. Par Velbeka jauno sievu zināms visai maz – vien tas, ka viņa, iespējams, ir āziešu izcelsmes un viņas vārds ir Lisisa.
###
Vēlēšanu rezultātus līdz pat pulksten diviem naktī gaidījām draugu lokā, kamēr vien turpinājās LTV tiešraide. Šķita, ka kopīga gaidīšana būs drošāka un jautrāka, taču nekāda diža jautrība nesanāca, lai gan lielā mērā apstiprinājās provizorisko aptauju rezultāti. Pienākot balsošanas rezultātiem no dažādiem Latvijas reģioniem, piepildījās prognozes par balsu sadalījuma sadrumstalotību vairāku citu citai līdzīgu partiju starpā, un bija brīnums, ka piecu procentu barjeru pārvarējušas vien septiņas partijas, nevis vēl vairāk. Labā ziņa ir tā, ka aiz strīpas palika Latvijas Reģionu apvienība un Latvijas Krievu savienība, bet sliktā – ka ievēlētajām partijām būs jāspēj izveidot koalīciju un valdību. Aiz piecu procentu barjeras palikuši arī "Progresīvie", uz kuriem, kā varēja novērot sociālo tīklu informatīvajos burbuļos, savas cerības lika daudzi pārmaiņas alkstoši, jauni un, ja tā var sacīt, progresīvi ļaudis. Ja vien šie rezultāti nenovedīs pie ārkārtas vēlēšanām, arī ar šādu vēlēšanu iznākumu valstī nekas daudz, visticamāk, nemainīsies un turpināsies kompromisos sakņota muļļāšanās, kas jau kļuvusi par visai raksturīgu mūsu politiskās dzīves iezīmi.
0