Par apziņas manipulāciju

Neirozinātnes atklājumi visai bieži izpelnās lielu mediju uzmanību. Varētu piekrist Dīnam Bernetam (Dean Burnett),[1] kurš norāda – šāda interese visdrīzāk skaidrojama ar to, ka, tā kā mums katram ir smadzenes, neirozinātnes atklājumi attiecas uz ikvienu no mums. Lai gan sabiedrības informēšana par zinātnes sasniegumiem pati par sevi ir veicināma un apsveicama, zinātniekus nopietni satrauc mediju tipiskā tendence pārspīlēt rezultātus un izdarīt secinājumus, kas atbalsta atsevišķas teorijas vai tendences, bet nekādā veidā nav pausti pašā pētījumā. Lai izprastu mediju radīto priekšstatu par neirozinātni, Klīona O’Konora (Cliodhna O’Connor) ar kolēģiem apskatīja visus ar neirozinātni saistītos rakstus, kas publicēti sešos lielākajos Lielbritānijas medijos pēdējo desmit gadu laikā.[2] Pētījuma gaitā zinātnieki konstatēja trīs lielus neirozinātnes atklājumu reprezentācijas virzienus: 1) smadzenes tiek uzlūkotas kā resurss, ko iespējams optimizēt, 2) smadzenes tiek skatītas kā atšķirību indikators starp cilvēkiem un 3) smadzenes kalpo kā bioloģiskais pierādījums un pamatojums dažādiem uzskatiem. Neirozinātniekus šie rezultāti nepārsteidz, jo aplama interpretācija un vēlme piešķirt papildu nozīmi datiem nebūt nav jauna parādība.

Šādas tendences neraksturo tikai svešzemju medijus. Piemēram, nesen portālā "Satori" tika publicēts Reiņa Lazdas raksts "Apziņas manipulācija". Tajā autors iztirzā nozīmīgas problēmas, kuras jau tuvākajā nākotnē var radīt sasniegumi neirozinātnē. Pārsteidzošā kārtā atklāju, ka tajā ir redzami visi trīs iepriekšminētie kļūdainie reprezentācijas virzieni, turklāt autors atsevišķos gadījumos pētījumu rezultātus atspoguļojis krietni krāšņāk, nekā tie ir patiesībā, kas diemžēl arī ir medijiem raksturīga tendence.

Rezultātu pārspīlēšana

Autors savu rakstu sāk ar atsauci uz 2013. gadā žurnālā "Science" publicētu pētījumu par, kā viņš apgalvo, "mākslīgu atmiņu radīšanu". R. Lazdas interpretācijā minētajā pētījumā zinātniekiem izdevies panākt, ka "peles ieguva atmiņas par sāpēm, kuras nekad netika piedzīvojušas. Peles, kuru atmiņas tika modificētas, vēlreiz nonākot līdzīgā situācijā, satrūkās, atceroties nenotikušo strāvas triecienu." Nav šaubu, mākslīga atmiņu radīšana ir satraucošs zinātnes sasniegums, kas liek uzdot dažādus – nebūt ne vieglus – jautājumus par šādas tehnoloģijas pielietojuma ētiskajiem un politiskajiem aspektiem. Tomēr, iespējams, R. Lazdas skatījums uz zinātnes reālajām iespējām ir pārlieku optimistisks. Ja mēs lasām oriģinālrakstu,[3] aina rādās krietni vien pieticīgāka. Stīva Ramireza un viņa līdzstrādnieku veiktajā eksperimentā peles tika ievietotas noteiktā vidē – eksperimenta būrītī, un novērots, kuri hipokampa, tā saucamie, "vietas" neironi ir aktīvi un signalizē, kad pele atrodas tieši šajā būrītī. Vēlāk ar ārējas stimulācijas palīdzību šie hipokampa "vietas" neironi tika atkārtoti aktivēti un vienlaikus pelēm tika dots sāpīgs elektrošoks pēdās, tā panākot šo divu notikumu sasaisti. Smadzenēs, aktivējot vietas neironus, tika atsaukts vietas reprezentācijas modelis, kam pievienoja nepatīkamu sajūtu pieredzi un tam sekojošas bailes. Peles, nonākot attiecīgajā vidē, izrādīja tipisku baiļu uzvedību – sastingšanu (freezing), kas liecināja par veiksmīgu sasaisti starp atmiņā atsauktu vidi un sāpēm. Proti, atšķirībā no R. Lazdas apgalvotā, peles tomēr kādā brīdī piedzīvoja sāpes, bet tikai citā vietā laboratorijā. Šajā būrītī viņas tik tiešām sāpes nebija piedzīvojušas. Lai gan mēs varam teikt, ka eksperimentā tika radītas mākslīgas atmiņas, šīs atmiņas bija par vietu, kur saņemts sāpju stimuls, nevis atmiņas par sāpēm kā tādām. Lieta tāda, ka vietas atmiņas ir vienkāršas salīdzinājumā ar sāpju atmiņām. Sāpes un atmiņas par tām joprojām nav pilnībā izprastas, un tās pavisam noteikti joprojām nav iespējams ar ārējas stimulācijas palīdzību ievietot smadzenēs. Pat tad, ja tās ir tikai peles smadzenes.

Smadzenes kā optimizējams resurss

Smadzenēm piemīt spēja uzkrāt atmiņas, un atmiņu saglabāšanas kontekstā R. Lazda runā par satraucošām ne visai tālas nākotnes iespējām, ko paver farmakoloģija: "Tiek testētas zāles, kas ļautu dzēst vai mazināt nepatīkamas, traumatiskas atmiņas (..) Tiek pārbaudītas arī tehnoloģiskas iespējas naktī, cilvēkam guļot, uzlabot pa dienu iegūtās zināšanas." Iesākumā būtu jāmin, ka atmiņas, kas ir izveidojušās, ir paliekošas un to dzēšana nav iespējama. Vismaz pagaidām. Ideja, ka būtu iespējams izdzēst nepatīkamos pārdzīvojumus, protams, ir vilinoša, tomēr patiesībā šobrīd mūsu spēkos ir tikai mazināt traumējošo atmiņu raisītos psiholoģiskos aspektus. Tas arī ir atsaucē minēto zinātnieku grupas mērķis[4], proti, panākt, ka traumējošā notikuma atsaukšana atmiņā vai pārdzīvotajam līdzīgu stimulu saņemšana neradītu post-traumatisko stresu, kas būtiski ietekmē dzīves kvalitāti. Zinātnieku grupa eksperimenta pelēm vispirms lika pārdzīvot nepatīkamu un sāpīgu elektrošoka pievadi, kas vēlāk izsauc baiļu reakciju līdzīgā situācijā. Dodot pelēm bailes izsaucošus signālus, ataust atmiņa par elektrošoku un peles sastingst bailēs. Līdzīgi notiek ar cilvēkiem, kas, piemēram, ja tikuši uz ielas aplaupīti naktī, baiļu dēļ vēlāk nevar dienas tumšajā laikā iziet uz ielas. Zinātnieki cer pielietot medikamentus atkārtota, kontrolēta stimula brīdī, kad pacientam atgriežas atmiņas par pārdzīvoto un seko atkārtota atmiņu nostiprināšanās (reconsolidation), lai nojauktu stimula saistīšanu ar pārdzīvojuma negatīvo ietekmi. Zinātnieki necer izdzēst atmiņas kā tādas, bet tikai novērst vai mazināt atcerēšanās izraisītās un atmiņām piesaistītās nepatīkamās izjūtas, tāpēc runāt par atmiņu izdzēšanu ir maldinoši.

Savukārt, lai kā arī mums gribētos iegūt tableti, kas palīdzētu uzlabot atmiņu, tādas nav, un neirozinātnieki apšauba tādas izveidi. Ir uzmanību uzlabojošas zāles, kā "Ritalīns", ko mēdzot lietot studējošie. Ir koncentrēšanās spēju uzlabojoši medikamenti, ir miegainības novērsoši, ir stimulanti. Atmiņu nostiprināšanās fizioloģiski notiek miega laikā, tādēļ vienīgie medikamenti, ko varētu kaut kādā mērā uzskatīt par atmiņu nostiprinošiem, ir miega zāles, kas ļauj mums gribot negribot nonākt tajā stāvoklī, kad īslaicīgās atmiņas kļūst par ilglaicīgajām. Tomēr, tā kā ikvienam medikamentam ir blaknes, šāda efekta panākšanai, iespējams, labāk izvēlēties citu veidu.

Smadzenes kā atšķirību indikators

Lazdas apgalvojums, ka "pavisam nesen ir kļuvis iespējams prognozēt, kurā brīdī recidīvisti (un ne tikai viņi) veiks noziedzīgu nodarījumu vai piedzīvos potenciāli bīstamu emocionālu izvirdumu", liek ar interesi pētīt autora norādītās atsauces (jo šāda apmēra smadzeņu darbības paredzamība ir tiešām kas sensacionāls). Tomēr minētajā "Nature" rakstā neko tādu neatrast. Kenta Kīla un viņa kolēģu veiktajā salīdzinošajā pētījumā[5] ar 96 ASV ieslodzītajiem īsu laiku pirms viņu atbrīvošanas tika izmantota funkcionālā magnētiskā rezonanse, kas uzrāda kādas smadzeņu daļas aktivitāti. Pētnieki koncentrējās uz nelielas zonas aktivitātes līmeni, kas atbild par rīcību un lēmumu īstenošanu. Eksperimenta laikā ieslodzītajiem bija jāpilda uzdevumi, kas prasīja ātru lēmumu pieņemšanu un impulsīvas rīcības nomākšanu. Pētnieki nonāca pie secinājuma, ka tie ieslodzītie, kam pētāmajā zonā tika novērota salīdzinoši zemāka aktivitāte, tika salīdzinoši biežāk arestēti atkārtoti. Zinātnieki gan nesteidzas ar apgalvojumiem, ka visiem, kam pētāmajā zonā ir pazemināta aktivitāte, draud atkārtots arests. Attiecīgās zonas zemā aktivitāte var tikt izskaidrota ar vienkāršiem un gluži fizioloģiskiem apsvērumiem – kā apasiņošanas īpatnības, efektīvāka darbība, kofeīna lietošana un citiem. Pēc atbrīvošanas ieslodzītos novēroja četrus gadus, un pētnieku secinājumos nav minēts nekas par iespēju precīzi prognozēt laiku, kad šajos četros gados vairākums atkārtoto arestu tika veikti, kā gan mums skaidroja R. Lazda.

Smadzenes kā bioloģisks pierādījums

Nervu sistēmas darbības pētījumi bieži ir grūti interpretējami. Neirozinātnieki bieži nespēj vienoties par to, kā būtu jāsaprot viena vai otra pētījuma dati. Piemēram, runājot par domu lasīšanu, R. Lazda atsaucas uz rakstu "Linear reconstruction of perceived images from human brain activity"[6] jeb "Uztverto attēlu lineāra rekonstrukcija no cilvēka smadzeņu aktivitātes" un apgalvo, ka domu lasīšanā jau ir iegūti pirmie rezultāti. Minētajā publikācijā Nīderlandes zinātnieki ar lepnumu prezentē savus sasniegumus attēlu rekonstrukcijā, izmantojot tikai funkcionālo magnētisko rezonansi (fMRI). No tīklenes nākošā informācija par attēlu tiek topogrāfiski precīzi reprezentēta primārajā vizuālajā zonā, no kuras fMRI rezultātiem zinātnieki rekonstruēja sākotnējo attēlu, tomēr primārā vizuālā zona neveic darbību, ko mēs saucam un saprotam kā "es redzu". Tādēļ šajā gadījumā var pamatoti jautāt – vai tad, ja acs saņem gaismas informāciju par attēlu, novada to uz redzes zonu un tur ir novērojama aktivitāte, šo aktivitāti ir pamats uzskatīt par domām? Šī pētījuma zinātnieki pieturējās pie fMRI signāla dekodēšanas, ne domu lasīšanas.

Iepriekš teiktā gaismā vēlētos uzsvērt vismaz divas lietas. Pirmkārt, aicinu krietni uzmanīgāk izturēties pret zinātnieku paustajiem secinājumiem, lai pēc iespējas mazinātu to gadījumu skaitu, kad pētījuma atreferējumā populārai auditorijai pats pētnieks ar grūtībām var atpazīt savu veikumu. Tā gluži vienkārši ir pētījumu rezultātu pārprašana, un tieši šādā veidā rodas visas ziņas ar ierasto sākumu: "Britu zinātnieki ir atklājuši…" Otrkārt, protams, ir svarīgi jau šobrīd uzdot jautājumus par tām ētiskajām problēmām, kuras var radīt nākotnē pieejamās tehnoloģijas. Tomēr, to darot, vajadzētu pēc iespējas skaidrāk iezīmēt robežu starp īstenību, t.i., to, ko zinātne šobrīd spēj, un to, ko tā vēl nespēj. Pretējā gadījumā šāda apcere draud pārvērsties par manipulāciju ar apziņu šī vārda krietni ierastākā nozīmē.