Paneļdiskusija „Latviešu valodas nenormatīvās leksikas bagātības”

Paneļdiskusijas dalībnieki: Dr.habil. philol. Janīna Kursīte, Dr.habil. philol. Ojārs Bušs, Dr. philol. Laura Tidriķe, filozofe un redaktore Inta Rozenvalde. Moderē filozofs Artis Svece.

 

Teksts no konferences „Mātes valoda publiskajā telpā”. Citi teksti:
Jānis Elsbergs - Dinamiskā ekvivalence lamu tulkošanā: praktiķa piezīmes
Vents Sīlis - Mātes valoda Jerofejeva poēmā „Maskava – Gailīši”
Ilmārs Šlāpins - Lamu vārdu funkcionalitāte latviešu un krievu valodās
Ieva Lešinska - Par vārda 'fuck' tulkošanas iespējām
Ilva Skulte - Latviešu rakstnieču erotiskā literatūra: Laima Muktupāvela un Dace Rukšāne
Haralds Matulis: Latvijas vīriešu pornogrāfiskā daiļliteratūra (E. Frīdvalds, N. Sakss)
Inta Urbanoviča: Stilistiski pazeminātā leksika internetā

 

Artis Svece: Man jāatzīstas, ka atsevišķās situācijās es lamājos.

Jautājums, ar ko tad lamu vārdi ir tik īpaši, ir interesants.

No vienas puses, mēs visi apzināmies, ka tā ir dabiska mūsu valodas sastāvdaļa, un viens no veidiem, kā to aprakstīt, ir tāds, ka bērni ļoti ātri iemācās lamuvārdus. Apjautājos dažiem paziņām, kāda ir personiskā pieredze, un viens no piemēriem bija bērnu dārzs, kur iemācās šos vārdus. Jāsaka, ka arī bērnu attieksme pret šiem vārdiem ir visnotaļ savdabīga. No vienas puses, ir skaidrs, ka šie vārdi kaut ko nozīmē, tiem ir kaut kāds denotāts, bet bērni spēj arī apzināties, ka tas šajos vārdos nav galvenais. Ir vēl kaut kāda lietojuma nozīme, ko grūti aprakstīt. Paziņa stāstīja, kā dēlēns atnācis no bērnudārza un lieto b-vārdus veselām rindām. Vecāki, protams, pasaka, ka tā nevajadzētu, tad bērns aiziet nosnausties un pēc diendusas jautā: “Kāds bija tas vārdiņš?” Tas atkal liecina par šo vārdu dabiskumu ― tie tiek apgūti tāpat kā citi vārdi, kaut gan skaidrības par to, ko šie vārdi nozīmē, īsti nav.

No otras puses, skaidrs, ka, ja kaut kas ir dabisks, tas nenozīmē, ka tas būtu pieļaujams publiski. Ir daudzas dabiskas lietas, ko mēs publiskajā telpā tomēr neatļaujamies. Taču bieži vien pamatojums vai izskaidrojums, kādēļ lamu vārdi ir kaut kas slikts, ir apļveida: vecāki saka, ka tos nevajag lietot, bet kāpēc tos nevajag lietot ― tāpēc, ka vecāki tā iemācījuši. Slikti tāpēc, ka nedrīkst, nedrīkst tāpēc, ka slikti. Jautājums: kā iziet no šī apļveida pamatojuma?

Viens no variantiem varētu būt tāds, ka pamatojums drīzāk veidots kā izskaidrojums. Varētu skatīties, kā šie vārdi ir cēlušies. Viena versija, kas dzirdēta, ir tāda, ka tas bijis lāsts. Skaidrs, ka mūsdienās lāsts vairs nedarbojas tādā veidā, bet iespējams, ka atsevišķas uzvedības formas ir sabiedrībā saglabājušās un, tās laužot un iznīcinot, nevar paredzēt, kādas būs sekas; varbūt tāpēc ir vērts uzturēt šo aizliegumu spēkā.

Vēl viena versija ir tāda, ka tas ir līdzeklis zināmai sociālai stratifikācijai, proti, tādā ziņā, ka tie, kas lieto lamu vārdus, ir vienā sociālajā līmenī, un tie, kas nelieto, ir citā. Bet atkal - tas īsti neizskaidro lamuvārdu specifiku, jo nav skaidrs, kāpēc nav otrādi ― kāpēc mēs inteliģentu cilvēku neatpazīstam pēc tā, ka viņš spēj īpaši gari un sarežģīti lamāties, un tos, kas nebūtu tie inteliģentie, pēc tā, ka tie nespēj šādi lamāties.

Varbūt nav runa tieši par stratifikāciju, bet vienkārši par veidu, kā dažādas grupas atrod sev identitāti, kā nosaka, kurš pieder pie savējo grupas un kurš ― pie citas. Tas savukārt atkal liek domāt par to, ka Latvijas sabiedrība uzrāda zināmu demokrātijas trūkumu, piemēram, ja atceramies gadījumu ar LTV, kad redaktore tika atlaista, jo bija pieļāvusi, ka ēterā izskan tradicionāls latviešu lamuvārds. Cik man ir bijusi saskarsme ar angliski runājošo valstu televīzijām, daudz kas tāds tiek pieļauts. Es neteiktu, ka man būtu kāda īpaša vēlme dzirdēt lamu vārdus televīzijā, taču man liekas, ka šeit manāmā attieksme uzrāda demokrātijas trūkumu. Es gribētu, lai mēs šīs sarunas laikā mēģinātu formulēt un skaidrot, kas veido mūsu attieksmi pret lamuvārdiem.

Vēl viena piezīme, ar ko patiesībā vajadzēja sākt, ― šīs konferences nosaukumā ietverta zināma neskaidrība, proti, „mātes valoda” it kā ietver norādi uz lamuvārdiem, bet konferences programma parāda, ka runa ir ne tikai par tiem ― arī par tabu vārdiem, par slengu, par rupjību (kas ne vienmēr ir lamuvārds), t.s. nenormatīvo leksiku u.c. Es nedomāju, ka mums izdosies strikti nošķirt šīs dažādās grupas, bet mans priekšlikums ir sākt ar lamuvārdiem jeb t.s. mātes valodu.

Pirmais jautājums paneļdiskusijas dalībniekiem ir šāds: sakiet, lūdzu, vai valodniecībā vispār pastāv tāda kategorija kā lamuvārdi, un kādā veidā mēs tos varētu nodalīt no citiem vārdiem?

Ojārs Bušs: Es teiktu, ka tā ir tā valodniecības kategorija, ko mēs saucam par vulgārismiem. Nodalīt kategorijas vienmēr ir grūti, tās pāriet viena otrā, un vulgārismu un slenga robežas ir nenoteiktas, varbūt vispār vulgārismus var pieskaitīt pie slenga.

Janīna Kursīte: Bet tad jau var teikt, ka tas ir bez robežām, ir izplūdis ― vulgāri var uzvesties, vulgāri var būt vārdi...

O.B.: Vulgārisms kā leksikas kategorija stingri norobežo lamuvārdu kategoriju.

Inta Rozenvalde: Man jādomā par pirmo teikumu, ar ko jūs, Arti, sākāt diskusiju: „Es arī lamājos.” Es pie sevis nodomāju: “Es sulīgi izsakos.” Mēs te runājam par lamu vārdiem, es arī zinu šo filoloģisko dalījumu, bet ļoti bieži ir tā, ka tos, ko mēs ilgu laiku esam saukuši par lamu vārdiem, šodien vairs par tādiem nemaz nesaucam. Tiem ieviesusies cita nozīme. Kaut vai šis: „sulīgi izteikties” ― tas vairs neasociējas ar lamu vārdiem. Man ir tāds piemērs ― kad es apzināti pirmo reizi sastapos ar lamu vārdiem, man bija kādi deviņi desmit gadi. Bija tāds kaimiņu zēns, kurš man ārkārtīgi patika, gadus trīs vecāks, un viņš man teica: „Nemīz bešā!” Un, saprotiet, tas bija tik skaisti... ka man to grūti asociēt ar lamuvārdiem, rupjībām u. tml. Mana vecāmāte teica: „Ko tu lēkā kā pirdiens uz pannas?!” Zem kā to visu palikt apakšā?

Vēl varētu daudz runāt par sabiedrības atvēršanos vispār. Ja manā bērnībā kino buča jau bija kaut kas Tāds, nemaz nerunājot par vēl „siltākām” ainām, tad šodien jau kļūst grūti noteikt, kur beidzas māksla un kur sākas pornogrāfija. Nebūs tā, ka tikai viena joma ies šādu ceļu un citas paliks stingras un noslēgtas ― tas ir visur, to mēs redzam arī valodā, arī lamuvārdos.

J.K.: Runājot par vulgārismiem, ko mēs varam pateikt par vārdu „blēdis”? Vai tas ir vulgārisms? Nu nē taču, ja kāds rīkojas attiecīgi, tad viņš ir blēdis. Taču šim vārdam ir tā pati indoeiropiešu sakne, kas visiem zināmajos krievu mata vārdos. Kā to uztveram, tas atkarīgs no situācijas. Un, līdzīgi tam, kā jau Inta teica, tā kā tagad mēdz ģērbties jaunas un arī padzīvojušas sievietes, pagājušā gadsimta sākumā ģērbās tikai attiecīgas uzvedības sievietes. Tas pats arī par vulgārismiem ― aptuveni trešdaļu vārdu, ko lietojam ikdienā publiski, agrāk neizrunāja. [..]

Laura Tidriķe: Tad, kad pētīju jauniešu valodā lietotos vārdus, man tos vajadzēja klasificēt. Jauniešiem ir diezgan daudz t.s. necenzēto vārdu. Jāskatās, no kura slāņa šie vārdi tiek aizņemti, piemēram, vārdnīcā vārds „dirst” ir vulgārs, taču “Beidz dirst!” lieto pavisam normālā nozīmē: “Beidz melot!” Viens ir, no kāda slāņa vārds vispār nāk, teiksim, vulgārs vārds, bet tā lietojums var būt pašu jauniešu vidū pavisam neitrāls. No otras puses, paņemam pilnīgi neitrālu vārdu, piemēram, „embrijs”, savukārt lietojums ir apsauka, kas ir ļoti rupja. Klasifikācija vēl tiek apgrūtināta, jo jāskatās, kādā situācijā vārds tiek lietots un kāda grupa to lieto. Es kaut kur lasīju par angļu „slaveno” vārdu fuck ― esot izpētīts, ka pieaugušo sabiedrībā šis vārds neizsauc nekādas emocijas, savukārt bērnu klātbūtnē to labāk nelietot. Tātad vajadzētu noteikt, kur ko lieto. Domājot par to, ko jūs, Arti, teicāt par „sliktajiem vārdiem”, man liekas, ka kritērijs ir valodas skaistums ― kāds runā tā, ka ir patīkami klausīties, savukārt, parādoties šādiem vārdiem, ir interesanti, bet vairs nav skaisti. Mēs vairs nevaram izbaudīt valodu.

[..]

A.S.: Jūs pieminējāt skaisto un neglīto valodu. Vai ir atšķirība starp sulīgu izteicienu un lamu vārdu, kas aizpilda tukšumus? Vai jūs teiktu, ka pirmā ir skaista valoda, bet otrā – „netīra” valoda?

I.R.: Es tā teiktu.

O.B.: Tas ir no funkcionalitātes viedokļa ― pirmā funkcija ir pamatota, otrā ― drīzāk neveiksmīga.

A.S.: Un kas tad varētu būt tā lamuvārdu funkcija?

J.K.: Ja skatās tradīcijā, viena no senākajām funkcijām ir ― kā spēcīgs verbāls aizsarglīdzeklis. Prātā nāk Iļjas Ērenburga atmiņu grāmatā aprakstītā situācija, ko viņš redzējis Ļeņingradas blokādes laikā. Gara rinda pēc maizes vai kā cita. Tajā stāv kāds inteliģentiņš ― vīrs ar brillītēm. Viens pienāk un izgrūž viņu no rindas ārā. Te notiek negaidītais ― viņš „nodod atpakaļ” matā. Un huligāns atkāpjas un atdod vietu. Iespējams, ka lamuvārdiem ir kā spēcīga aizsargfunkcija, tā arī ― spēcīga iznīcināšanas funkcija. Tas ir saistīts ar ačgārno ― lamu vārds ir ačgārnais vārds, tas plašāk saistās ar sūtīšanu atpakaļ. Gan latviski, gan citās valodās „sūta” atgriezties latentā stāvoklī, kur vairs neesi aktīvs, neesi darbīgs. Maziem bērniem neļauj apgriezt maizi otrādi, ačgārni ― sit pa pirkstiem, bet nevar pateikt, kāpēc nedrīkst. Visnepieļaujamākais ― ka bērns iet ačgārni, proti, mātei pa priekšu. Tika uzskatīts, ka bērns tādējādi velk ceļu vecāka kapam. Ja katra trešā vai piektā vārda galā ir lamu vārds, tā ir tāda kā ētera piesārņošana. Bet, ja kādā noteiktā vietā lieto vienu spēcīgu lamu vārdu, cilvēks var sociāli nostiprināties vai pacelties, vai arī kādu izgrūst no vietas. Tas ir ļoti spēcīgs verbāls izteiksmes līdzeklis.

L.T.: Mums katram ir kādi novērojumi, taču trūkst īstu pētījumu par to, kura sabiedrības daļa tiešām visvairāk lamājas. Tur vajadzētu veikt ierakstus, bet Latvijā tas tiek darīts ļoti maz. Eiropas pieredze ir tāda, ka tieši jaunieši lamājas visvairāk. Kad tiek pētīta bērnu valoda, saka: „Malači, cik jauki, ka mēs attīstāmies!” Bet tikko sāk runāt par jauniešu valodu, nostāja ir tāda, ka to gan nevajadzētu. Ja papēta lamuvārdu lietojuma motivāciju jauniešiem, tad pirmā ir aizsargfunkcija, otrā ― lai šokētu pieaugušos (kas ir pavisam normāla funkcija), jo viņi tāpat ir ar negatīvu nostāju pret jauniešiem. Tad, protams, lai izteiktu emocijas, un vēl ― lai celtu pašapziņu, parādot, lūk, kā es to varu.

[..]

I.R.: Pie šī uzskaitījuma es tomēr gribētu pievienot vēl vienu iemeslu, kāpēc tiek lietoti lamu vārdi, proti, tas tiek darīts precizitātes izteikšanai. Protams, tas ir vairāk saistīts ar tulkojumiem ― ja tulkojumā tas vārds ir, tad latviski arī jāmēģina atrast kaut ko līdzīgu, lai nav tā kā vienubrīd, kad skaties filmas, kur visur fucking, fucking un kaut kas tamlīdzīgs, bet latviski ir „štrunta birste!” vai kas cits stipri tālu. Es atceros V. Jerofejeva „Maskava–Gailīši” piezīmēs bija tāda epizode: poēmu lasījuši ģeologi un viņiem tiek vaicāts, kā tad tā grāmata patika, un atbilde bijusi „sūds” vai „tā nekas”. Vai var pateikt precīzāk? Teikt: „slikta grāmata”? Kas tā par valodu?!

A.S.: Man bērnības trauma ir no skolas, kad klasē skolotāja stāstīja, ka latviešiem nav lamuvārdu, ja nu vienīgi „eža dēls”.

Bet es īsti nesapratu, kas lamuvārdā ir tas iedarbīgais? Skaidrs, ka, ja es esmu izglītots ļaunās acs vai atzīdeņu iedarbībā, protams, es to novērtēju, bet, ja man nav šo zināšanu, teiksim, par ačgārnību, kāpēc tomēr tas iedarbojas arī kā atbaidīšanas līdzeklis vai kas tāds?

J.K.: Piemērs no kādas ekspedīcijas pirms gadiem septiņiem, kur 3x3 nometnē kāda sieviete, histēriski raudādama, man stāsta, ka viņai ir iznīcības novēlējums? Kāds??? Ko??? Kāpēc jāraud??? Viņai esot uz balkona uzmests beigts putniņš ar sarkanu diegu apkārt. Vispirms jau iedarbojas tas, ka tas ir kaut kas beigts. Tad ― ka te ir kaut kas tev nezināms. Neviens var nemācīt, kas ir patētiskais jeb augstais stils, var nemācīt, kas ir lamuvārdi, bet, ja tā nav ikdienišķā runa, tas ietekmē daudz spēcīgāk. Kā vārdoja slavenākā latviešu dziedniece ― Zilā kalna Marta? Visi sēž pie gara galda, sarunājas, bet tantuks it kā iemieg, liekas, ka zaudējis spēkus, nonācis tādā kā transā, tad sāk murmināt kaut ko. Tu vairs vispār nesaproti, kas notiek, tev atslēdzas uzmanība, līdz vienā brīdī viņa pasaka vārdu, kas ietekmē.[..]           

L.T.: Man liekas, ka pat to vārdu burtu salikums veido kaut kādu kompozīciju, kas kaut ko izsaka. Cik daudz ir ar „b” un „ļ” vārdu, piemēram, „bļoda”, kas, samainot zināmo krievu vārdu, tiek lietoti, lai izteiktu attiecīgās emocijas! Savukārt to pašu vārdu „muļķis”, kad es lasu meitai priekšā „Eža kažociņu”, viņa liek atkārtot, kaut gan tas nav nekas šausmīgi slikts. Tomēr ― kāpēc tieši to vārdu vajag atkārtot? Man liekas, ka te jau burtu salikumā ir iekšā kaut kas tāds, kas izsaka.

O.B.: Atgriežoties no mitoloģijas sadzīvē, tur galvenais ekspresijas radītājs ir aizlieguma pārkāpums. Protams, ir arī tādi momenti kā fonētikas semantika, piemēram, latviešu valodā „bļ” un „pļ” ir ļoti semantiski piesātināti.

I.R.: Un tomēr ― kā bērns to zina? Pat tad, ja vecāki reaģē indiferenti, lai nepievērstu tam uzmanību. Mums ģimenē ir 3 gadus vecs mazdēls, kurš lieto izteicienu „sūda valsts”...

A.S.: Un jūs viņu atbalstāt, katru reizi pasniedzot konfekti? (Smiekli publikā)

I.R.: Nē, tiek teikti arī citi vārdi, piemēram, „labā valsts”, „mūsu valsts” utt., bet šis ir tas, ko viņš ļoti labprāt atkārto. Mēs nesakām, ka tas ir slikti, jo tad dzirdētu to vēl biežāk.

[..]

J.K.: Trimdā 3x3 nometnes ir viena no vietām, kur mēģina 3 paaudzēs šos labos vārdus, labās tradīcijas kopt, bet neapšaubāmi bērnu vidū notiek apmaiņa ar nenormatīvo leksiku. Viens no trimdas rakstniekiem stāsta, kā aizbraucis uz 3x3 nometni Austrālijā, Melburnā, kur viena no pirmajām vietām, ko apskatījis, bijusi vīriešu tualete, jo parasti grafiti tajās ir tas, kas liecina par to, vai cilvēki zina rupjus vārdus. Melburnas Latviešu biedrības namā iešanu uz tualeti saukuši par “aiziešanu aiz Jurjāna”, jo tai priekšā laikam atradusies mākslinieka [Gunāra Jurjāna] glezna. (Te mēs varam atcerēties par tabu vārdiem...) Rakstnieks bijis pārsteigts, ka, aizgājis “aiz Jurjāna”, ieraudzījis, ka tur viss tīrs. Tas viņu tā iejūsminājis, ka savu uzstāšanos viņš sācis ar to, ka teicis, cik labi, ka nav grafiti, ka cīņa par pareizo valodu, kas bija trimdā, ir nesusi augļus. Viņa teorija bija tāda, ka jauniešiem vairs nav attiecīgo izziņas avotu un viņi apgūst tikai t.s. vidējo, proti, neitrālo vai arī augsto leksiku. Bet biedrības nama vadītājs viņam teicis: “Diemžēl man jūs jāsarūgtina, varbūt jūsu teorija ir pareiza, bet tikko, pirms 3x3 nometnes, tualeti svaigi pārkrāsoja...”

Tā kā tas ir patiešām tas, ko jūs teicāt ― aizliegtais, ko jūti intonācijā, kaut kas sens, ko, tāpat kā sakni, nevar iznīcināt. Lai kā padomju laikos, arī Ulmaņa laikos runāja par standartizēto valodu, tas nav iespējams ― valoda var pastāvēt tikai tad, ja tajā tiek saglabāta proporcionalitāte (starp augstā stila, vidējo jeb neitrālo un zemāko leksiku). [..]

A.S.: Man ir vēl viens jautājums – kas notiek, kad mēs lietojam eifēmismus? Savā ziņā jocīgi ― mēs visi zinām, kas tiek pateikts, patiesībā skaļi tiek pateikts tas pats, ko ar citu vārdu nesakām vai nevaram atļauties teikt. Protams, ja mēs pieturamies pie skaņu hipotēzes, tas varētu būt zināms izskaidrojums tam, kāpēc tas neiedarbojas tik spēcīgi.

O.B.: Eifēmismu lieto, nosaucot to, kas jānosauc, noņemot nevajadzīgo ekspresiju.

J.K.: Citreiz tieši eifēmisms to pastiprina. Skaņu līdzībai ir jābūt, lai tu saprastu, par ko ir runa. Eifēmisms, manuprāt, ir rada simbolu valodai. Tāpat var dzejniekam jautāt, kāpēc viņš nevar pateikt trīs vārdos: mīlu, atstāja, pārdzīvoju. Bet ir dzeja, ir simbolu valoda. Eifēmismam pamatā ir tas pats, kas erotiskajām tautasdziesmām. Ir daļa latviešu tautasdziesmu, kur patiešām ir saukts vārdā, bet ir daļa, kas ir daudz spēcīgāka, kur pamatā ir pārnestā nozīme. Ja tu nezini kodu, tas tev aizies garām, tā ir kā tāda savējo, vienas cilvēku grupas valoda...

L.T.: Tā ir diezgan spēcīga motivācija, jo mēs ļoti bieži ar valodu veidojam grupas...

Jautājums no publikas (U.Tīrons): Bet vai klusībā var lamāties? Piemēram, iekšējā sarunā ar sevi. Kam tādā gadījumā cilvēks spēlē, kādas grupas šeit darbojas?

J.K.: Indivīda grupas. Te ir interesants jautājums par latviešiem: kuros Latvijas novados, kurām tautībām šī lamu ekspresīvā valoda ir visspēcīgākā?[..] Ļoti spēcīgi lamu vārdi ir lībiešiem. Ko lībietis varēja izdarīt 30tajos gados, kad lībiešu valodas sociālais prestižs bija zems, kad lībiešu valodu sauca teju par suņu valodu? Viņš izkopa sevī šo kluso vai skaļo lamāšanos. No vienas puses, tas ir pašiznīcinoši, jo, iznīcinot otru, tas nāk atpakaļ ― kā sauc, tā atskan. No otras puses, tas ir tāds aizsarglīdzeklis, ko var skaitīt kā mantru, kā pantiņu sevī. Bet ― vai tas uzlādē...? Man tas šķiet ar lielu jautājuma zīmi. [..]

Ir atsevišķi gadījumi, kad tu klusībā pie sevis nolamājies, bet, ja izkop to kā īpašu lamu vārdu žanru, tas jau ir citādi.

Uldis Tīrons: Iekšējās runas formā ir pat sarakstīti mākslas darbi, kuros, sarunājoties ar savu apziņu, sakot ko sev pašam, arī atļaujas lietot šādus vārdus.

I.R.: Nav jau jāgaida, kad kaut kas uzkritīs uz kājas vai galvas, lai nolamātos sevī. Vienkārši reflektējot par to, ko esi dienā darījis, pēkšņi saproti, ka neesi darījis pareizi, saki sev sliktus vārdus, piemēram, „Ak tu, aita tāda!” Ja tu vispār šos vārdus lieto, tu noteikti tos lieto arī sarunā ar sevi, turklāt varbūt vēl brašāk.

J.K.: Es gribētu pajautāt Ojāram kā valodniekam: kad cilvēks nosauc sevi par aitu, cūku vai kazu, tas taču ir lamu vārds (neviens nebūs patīkami pārsteigts, dzirdot šādu uzrunu), bet vai tas ir klasificējams kā vulgārisms?

O. B: Ne katrs zoomorfisms ir vulgārisms, bet šajā nozīmē tie tādi ir.

Jautājums no publikas (G. Vēja): Bieži tiek minēts, ka lamāšanās saistīta ar noteikta veidu tabu pārkāpšanu ― reliģisko, seksuālo un citu. Latvieši lamājoties bieži lieto salīdzinājumus ar dzīvniekiem. Jautājums: vai tādā veidā arī tiek pārkāpts kāds tabu un kāds tas varētu būt?

J.K.: Runājot, piemēram, par „cūku”. Ja skatās folkloras senākā slānī, cūkai nav vainas, tieši pretēji ― cūka saistīta ar auglību, ar rūpēm par sivēniem. Šī negatīvā nozīme nāk kristietības ietekmē. Es nedaudz papētīju latviešu prozā, piemēram, Upītis ļoti krāšņi lamājas ― gan ar eifēmismiem, gan šur tur arī bez. Pamatā tieši ar zoomorfismiem, ornitoloģiskiem vai vēl kādiem citiem ― mazāk. Varētu būt, ka šī aizķere ar tabu ir meklējama saiknē ar totēmiem (to neviens gan nav spējis ne pierādīt, ne arī noliegt). [..]

A.S.: Lamu vārdi, tabu vārdi un aizvainojuma vārdi jau nav viens un tas pats. Es nezinu, vai dzīvnieku nosaukumi ir tabu vārdi, tas ir veids, kā pazemināt otru. Vai „muļķis” ir tabu vārds?

L.T.: Tā ir apsauka.

[..]

Piezīme no publikas (M. Baltiņa): Lamu vārdi nav lamu vārdi. Tie, ja mēs lietojam šo vārdu savienojumu „lamu vārdi”, ietilpst jauniešu valodā. Lamu vārdi nav lamu vārdi saistībā ar šo jēdzienu, ar šo sociālo grupu, šo ļaužu kopu ― jaunieši. Tie ietilpst viņu valodā un nav lamu vārdi. Otrs – lamu vārdi nav bijuši lamu vārdi. Un te nu daudzi zina, varat uzticēties maniem piemēriem, daudzās Vecās Derības teksta vietās arī bija jāmeklē latviskie ekvivalenti, lai runātu par kultūras pasauli, kura nebija pazīstama šeit, Baltijas reģionā. Vecajā Derībā pilnīgi neitrālā nozīmē bija nepieciešama šāda sintaktiska konstrukcija: „Tev nebūs maucību dzīt!” Te nav lamu vārdu. Lamu vārdi nav bijuši lamu vārdi, tos nevar pat saukt par lamu vārdiem. „Maucība”, „maukoties” bija absolūti nepieciešami vārdi, tie bija atvesti valodā un bija nepieciešami, lai veidotu tā laika (17.gs.) līmenim atbilstošu un tulkotā teksta līmenim ekvivalentu, terminoloģiski piesātinātu valodu. Tātad lamu vārdi vienmēr nav bijuši lamu vārdi un šodien lamu vārdi bieži vien nav lamu vārdi.

L.T.: Mēs atkal nonākam pie jautājuma: kā lai mēs to visu iedalām? Vienmēr vajag kaut kādu sistēmu, kādu klasifikāciju. Bet vārdu, kas vārdnīcā raksturots kā vulgārs, varam lietot kā pilnīgi normālu un otrādi ― neitrālu vārdu varam lietot negatīvu emociju izteikšanai.

Maija Baltiņa: Viena no situācijām, kurā šobrīd atrodamies, ir ļoti satraucoša un ļoti nopietna: proti, tradicionālā stāstījumu sistēma ir mainījusies jeb, kā tas ir Liotāra tekstā, sabrukusi. Tas nu mums reiz ir jāpieņem.

J.K.: Jāpieņem kā situācijas sapratne, bet, jebkurā gadījumā, tāpat kā literatūrā un mākslā ir bijuši posmi, kas nojauc iepriekšējo un atgriežas kaut kādā sākotnējā haosā, pēc tam šis nākošais „kaut kas” ir jābūvē, atgriežoties citādā veidā.

Man liekas, ka tu, Maija, pateici ko ļoti svarīgu ― viena un tā pati lieta, šajā gadījumā vārds, vārda sakne (piemēram, ar burtu „m”), var noteiktā situācijā būt ar neitrālu nozīmi, bet citā ― emocionālu un ekspresīvu. Tas ir tāpat kā ar atsevišķām ornamenta zīmēm, piemēram, pentagrammu un svastiku.

L.T.: Piemēram, vārda „drāzt” nozīme ir tik ļoti mainījusies, ka grūti to uztvert neitrālā nozīmē.

O.B.: Laikam jau 90% latviešu valodas vulgārismu ir fizioloģisko procesu un orgānu nosaukumi. Tajā sabiedrībā, kur tas nav tabu un kur tas tiek darīts atklāti, kā, piemēram, pirmatnējā sabiedrībā, tie nav lamu vārdi, bet tad, kad šis process kļūst citiem nerādāms, vārdi kļūst par vulgārismiem, savukārt tad, kad process atkal kļūst citiem rādāms, arī vārdi zaudē savu ekspresiju.

L.T.: Arī no lietošanas šī ekspresija sāk zust. Piemēram, ir viena grupa, kura saucas “Krānu krāni”. Un viņiem tas ir pilnīgi normāli, bet citiem teju rokas sāk trīcēt no tā, ka tā vispār var runāt. Vieniem tas jau ir tik ļoti “nodrāzts” vārds, ka nav nekādu emociju, citiem, izdzirdot to pirmo reizi, ir šoks.

J.K.: Bet tas jau neradās ne no kā. Tādā negatīvā veidā varētu teikt, ka, redz, pie kā noved, kad neizkopj valodas tīrību, skaistumu, kuplumu! Bet es domāju, ka cilvēks nevar tikai šo standartizēto, neitralizēto valodu ― tas ir kā ar satiksmes noteikumiem, ko nevar visu laiku ievērot, bet gribas pārkāpt. “Pāršaut” neatļautā vietā ― tas ir instinktīvi iekšā. [..]

I.R.: Bet kāpēc ir tā, ka, runājot par šo pašu vārdu grupu, ir vārds “kaka”, ir vārdi “ekskrementi” un “fekālijas”, par suņiem saka “pametumi”, un tomēr šis īsais vārds “sūds” ir tas, kas, ja parādīsies avīzē, būs slikti. Ir divpadsmit vārdi visnotaļ neitrāli, bet šis viens vārds ir tas...

J.K.: Tas ir sabiedrībā pieņemts. Laukos cilvēkiem absolūti nebija nepieklājīgs vārds “ateja” tad, kad Rīgā no tā kautrējās.

Maija Baltiņa: Tas bija normāls, tehnoloģiskā nozīmē izmantots vārds, vēl 1937. gada civillikumā tas bija. Pēc vārddarināšanas noteikumiem tas ir augsta līmeņa darinājums. Bija jāpasaka citiem vārdiem “eja”. Iztēlojieties to sākotni ― “sānceļš”, “sānu taka”, “atiet malā”, “iet citu ceļu”...

L.T.: Piebilde par noteikumu pārkāpšanu ― tas uzsit adrenalīnu: pieķers vai nepieķers? Protams, ja to nedara katru dienu.

O.B.: Tas pats “sūds” izloksnēs ir pilnīgi neitrāls, un, godīgi sakot, savā ikdienā es neizjūtu milzīgu starpību starp “sūdu” un “kaku”.

Jautājums no publikas: Vai lamāšanās pati par sevi nav nevarības pazīme? [..] Mana latviskā pašpietiekamība neļāva uzņemt tos lamu vārdus, kas ienāca pēc Otrā pasaules kara. [..]

J.K.: Saskaņā ar Jūsu teikto iznāk, ka visnevarīgākā tauta pasaulē ir krievu tauta.

Jautājums no publikas (G.Vēja): Es gan ikdienā esmu saskārusies ar pretēju apgalvojumu, un pēc šīs loģikas iznāk, ka krievu tauta ir viena no varenākajām, proti, daudzi izvēlas lamāties tieši krievu valodā, mats ir kā paraugs valodas bagātībai. Man būtu tāds jautājums: vai tiešām ir tā, ka latviešu valoda būtu tik nabadzīga, vai arīdzan tas ir līdzīgi kā ar eifēmismiem, kad mēs izvēlamies lamāties svešvalodā, lai mazinātu šo vārdu spēku, varbūt ― lai liktos kulturālāki?

A.S.: Es arī gribēju uzdot šo jautājumu, jo mūsu paneļdiskusijas nosaukums ir nenormatīvās leksikas bagātības. Vai ir tās bagātības latviešu valodā vai nav?

O.B.: Mans tīri subjektīvs viedoklis ir, ka pārāk lielas tās bagātības nav, ja salīdzinām ar citu tautu.

A.S.: Bet ir kāds mēģinājis salīdzināt?

O.B.: Ne tikai krievu, bet slāvu tautām vispār, arī poļiem ir ļoti bagātīgs lamu vārdu krājums, un saka, ka arī romāņu tautām tāds ir.

J.K.: Kad tā saka, man rodas spītība. Ja es būtu jaunāka, mēģinātu uzrakstīt, jo nav jau tādi mēģinājumi bijuši. Vispirms jāsavāc materiāli un tad var salīdzināt.

O.B.: Bet es jau redzu, kas tur ir ― vārdi ir apmēram tādi paši, bet tās vārdu kombinācijas...

J.K.: Kurzemnieku valoda ir gandrīz izzudusi, bet lamu vārdi ir gandrīz pēdējie slāņi, kas palikuši!

O.B.: Lamu vārdi jau latviešu valodā patiesībā nav “mātes valoda” ― ja mēs kādreiz māti pieminam, tad kopējot no krievu valodas. Un tāpat poļiem ir bezgala daudz lamāšanās ar dieva un citu reliģisku jēdzienu iesaistīšanu, kā latviešiem tikpat kā nav.

L.T.: Pētījumā par jauniešu valodu izrādījās, ka piektā daļa no visiem aptaujā uzrakstītajiem vārdiem gan meitenēm, gan zēniem bija tie, kas pieder pie vulgārās leksikas slāņa. Nav vairs tā, ka meitenes neko neraksta ― viņas uzrakstīja tikpat daudz vārdu, cik zēni. Interesants bija tāds novērojums, ka ļoti daudz tiek lietoti atvasinājumi no populārā latviešu vārda “dirst”  ― tātad nav tā, ka latviešiem nebūtu nekā! Atvasinot var izveidot gan lietvārdus, gan darbības vārdus, gan divdabjus...

Maija Baltiņa: Runājot par vārda “vulgārisms” cilmi, latīņu vulgāris ir “roze mežonīgā”, “nekultivētā”. Vulgāris ir dabīgais.

A.S.: Bet to jau neviens nenoliedz, ka tā ir valodas sastāvdaļa. Tomēr tas nenozīmē, ka tas ir tāds pats vārds kā citi. Vajag tomēr sevi pārvarēt, lai publiski lietotu šos vārdus, kā tas nav, piemēram, “galda” gadījumā. To dabiskums ― tam var piekrist, tomēr kaut kāda atšķirība ir...

Maija Baltiņa: Tā ir prasība klasificēt, ja mēs to skatām pētījumu skatījumā, bet otrs ir tas, ko mēs izvēlamies, kādus aizliegumus paši sev izveidojam.

[..]

Jautājums no publikas (A. Priedīte-Kleinkofa): Bet ― kurš no mums nelamājas?! Vai ― kurš no mums savu reizi nedusmojas? Mans jautājums ir: kādā valodā mēs dusmojamies un kāda vispār ir dusmu vieta mūsu dzīvē, sadzīvē un kultūrā? Laikam jau lielākoties tas notiek, es negribu gluži teikt, ka “mātes valodā”, bet tā arī nav augstā literārā valoda, kurā mēs dusmojamies. Kur novilkt tās robežas, kas ir normāli un dabiski? Mūs tomēr māca: “Neturi dusmas sevī, laid projām, lai pats saglabātu garīgo veselību!” Varbūt ir kaut kas, uz ko arī jāskatās ar citu attieksmi ― nu, tā tas notiek. Bet tiklīdz mēs tam piešķiram izteikti negatīvu nokrāsu, otra galējība ir, ka vispār nedrīkst dusmoties, ka inteliģents cilvēks nedusmojas. Un vai vispār kaut kādas dusmu izpausmes ir pieļaujamas publiskajā telpā, kā tās noformēt, lai tas būtu pieņemami?

O.B.: Inteliģents cilvēks lamājas ar eifēmismiem.

J.K.: Bet te ir runa par dusmām, kur, man liekas, labs rādītājs ir Jāņa Dombura raidījumi ― cik tālu piespiež un kādā veidā cilvēks, būdams politiķis, mēģina izlīferēt, kad kāds viņu ir tiešām nokaitinājis un viņš grib tam sadot vai kaut ko pateikt, bet nevar, jo aiz viņa stāv partija un vēl kaut kas. Tas ir arī tāpēc, ka inteliģentam cilvēkam nav kur izmest niknumu un dusmas. Kādreiz kāzās bija apdziedāšanās, bet šodien tiek dziedāts, lasot no lapas iepriekš uzrakstītu tekstu. Tā nevar atbrīvoties no dusmām, ir jābūt kaut kādai spontanitātei, tāpat lamu vārdu ― izmet un aiziet, savādāk cilvēks tikai iekrāj sevī. Un man liekas, ka tā ir viena no atbildēm, kāpēc krājas un krājas tās vārdu kakas un cilvēks netiek no tām vaļā.

O.B.: Bet latviešiem ir arī īsta kaušanās, izlādēšanās ― zaļumballēs tā bija tradīcija!

L.T.: Man atkal liekas, ka šajā sakarā ir vārds “pieklājīgs”, ko mēs jau no mazotnes mācām bērnam: “Esi pieklājīgs, pasaki “paldies”!” Mēs tomēr gribam pieklājīgu sabiedrību, nevis tādu, kur visi nāks un dusmosies, sakot kādu nu kurš vārdu iemācījies. Ja tu izlaid negatīvas emocijas, negatīvas nāk atpakaļ. Jādomā par to, kāda ir tā sabiedrība, ko mēs gribam ― ja tā ir pieklājīga, tad tomēr mēs noteiktā situācijā nelietosim noteiktus vārdus, bet aiziesim mājās vai mežā izbļauties.

I.R.: Savukārt man liekas, ka neder vārds “pieklājīgs”. “Pieklājīgs” mainās tāpat kā viss pārējais ― agrāk pieklājīgi bija 30 podziņas līdz pazodei, tagad staigā pliku nabu.

L.T.: Bet vārds “pieklājība” tomēr paliek.

I.R.: Vajag jau, lai tas, ko es saprotu ar vārdu “pieklājīgs”, atbilstu tam, ko citi ar to saprot. Varbūt es savā pieklājības izpratnē esmu jau aizgājusi par tālu.

A.S.: Es nezinu, ko tu, Uldi, domāji par lamāšanos vienatnē, bet dusmoties vienatnē jau var, vai ne?

Uldis Tīrons: Es domāju, ka lamāties var arī pozitīvā nozīmē. Piemēram, man viens draugs teica sievai: “Nu znaj, bļaģ, ti u meņa posļedņaja žena!” Tā galīgi nebija lamāšanās nekādā ziņā, visdrīzāk...

A.S.: Kā tāds pastiprinājums?

Uldis Tīrons: Jā. Tāpat kā latviešu valodā, samazinot “muļķi” ― “muļķītis”, var bērnam pateikt, nepavisam nenorādot, ka viņš ir stulbs. Tāpēc es nekādā gadījumā nevaru pievienoties uzskatam, ka lamuvārdi ir stabili ― par tādu var kļūt jebkurš vārds. Esmu arī pretinieks skaņu teorijai. Jebkurš vārds var kļūt par lamuvārdu tāpat, kā jebkurš no lamuvārdiem noteiktā situācijā var netikt lietots ar kādu no šīm funkcijām, kuras te tika norādītas.

Maija Baltiņa: Lamuvārdi ir daļa no rituālās valodas, un katrā laikmetā ir sava rituālā valoda savās situācijās.

[..]

O.B.: Varētu dalīt: ir lamuvārdi un ir vārdi, kas lietoti lamuvārdu funkcijā, kas ļoti bieži sākotnēji bijuši vispozitīvākās konotācijas vārdi. Tas jau ir lietojums, ne vairs leksika.

[..]

L.T.: Tuvojoties diskusijas nobeigumam, es gribētu pateikt, ka lamāšanās vai dusmu izpaušana ir, būs un paliks. Piemērs ― pirms vairākiem gadiem TV šovā „Fabrika” bija aizliegts lamāties, bet jaunieši izdomāja noņemt nost vārdiem pirmos burtus („dirst” ― „irst”, „mauka” ― „auka” utt.), un viss turpinājās.

A.S.: Tomēr tas parāda, ka tā nav gluži dabiska reakcija ― nepieciešams īpaši trenēties, lai varētu tā „lamāties”.

L.T.: Bet viņiem vajadzēja tos vārdus kā ēst! Ir likumi, vajag izpaust emocijas ― ko darām?

I.R.: Tas ir ļoti labs piemērs valodas attīstībai, jo nevar taču teikt, ka valoda attīstās tikai vienā virzienā ― tā attīstās daudzos. Un, paldies Dievam, ka tā attīstās visos virzienos kaut cik vienmērīgi.

Piebilde no publikas (I.Šlāpins): Var jau pat apgalvot, ka valodas attīstība vispār ir notikusi tikai tādēļ, ka cilvēkam bija nepieciešamība lamāties, atrast īstos vārdus īstajā sabiedrībā. Ja viņš nevarēja lietot tos vārdus, ko viņš bija dzirdējis, piemēram, bērnībā laukos, pilsētas sabiedrībā viņš izdomāja jaunus. Un tā tas attīstījās.

Bet, runājot par lamāšanās dabiskumu, manuprāt, tas ir pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā dzīves stila žurnālos ieviests modelis ― domāt, ka dabiskais ir labs: lietot bioloģiski audzētu pārtiku ir labi, izpaust dusmas ir labi, utt. Līdz tam gadu tūkstošiem civilizācija ir augusi ar domu, ka kultivēt valodu ir labi un apspiest sevī dabiskās emocijas ir labi. Interesanti, kā šis jaunais dzīves stils ietekmēs necenzētās leksikas sfēru.